Skaistās Zvārtavas pils spožums un posts
Vai varat iedomāties Paradīzi, kurā ir ieplīsis jumts un caur to uz galvas līst aukstas straumes? Kādu brīdi jau tā var turēties – Paradīze taču, bet cik ilgi? Tā notiek ar skaisto Mākslinieku savienības īpašumu – Zvārtavas pili.
Daudzi par to sajūsminās, un... ar šausmām noskatās tās lēnajā bojāejā, jo runāšana notiek gan riņķī, gan apkārt, bet darīšanas nav. Par Zvārtavu, tāpat kā par Venēciju, var teikt – tā drūp skaisti... Taču ļauties šim dekadentiskajam priekam diez vai ir prāta darbs. Ko darīt?
Kas tad īsti ir Zvārtavas pils – šī Ziemeļvidzemes oga? Vēsture liecina – kad 19. gadsimta otrajā pusē barons Gotlībs fon Ferzens noskatīja par sievu Luīzi fon Cekkelu, Zvārtavas pils tagadējā vietā vēl stāvēja viņai piederoša muižas māja. 1870. gadā viņi apprecējās, veco māju nojauca un tās vietā sāka būvēt ēku, ko tagad dēvējam par Zvārtavas pili. Runājot par tās pieskaitīšanu pie kāda arhitektoniska stila, mākslinieki teic, ka pils esot ieturēta Tjūdoru neogotikas stilā, bet vispār – eklektiska. Un varbūt tieši tāpēc tik nepieradināti skaista.
Starp citu, barons šo izcili skaisto celtni nemaz neesot saucis par pili, bet pieticīgi dēvējis par vasaras māju. Tornī viņš izveidojis mednieku atpūtas telpu ar kamīnu, bet saulaināko pils spārnu atdevis sievai. Netālais Zvārtavas ezers bijis kā jau ezers – zāli noaugušu krastu, bet barons gribējis pats savu pludmali – lai viņa skaistā sieva var brist tajā pa baltām smiltīm, nevis pa zāļainu dūksti. Taču – kā to dabūt gatavu? Un viņš izdomājis – licis zemniekiem ziemā ar vezumiem uz ezera ledus savest baltu smilti. Pavasarī ledus kusis, un baltā smilts līgani izklājusi visu ezera gultni.
Mākslinieku simpoziji Zvārtavas pilī
Pili būvēja 11 gadus un pabeidza 1881. gadā – tātad tieši pirms 130 gadiem. Jā, šā gada maijā esot svinēta tāda kā dzimšanas diena. Bet pats pils tapšanas dzimšanas dienas gads tiem, kas tādās lietās saskata kādu zīmi, var šķist gandrīz maģisks – no abiem galiem vienādi lasāms.
Domājams, ka Ferzens šo aplamību izlaboja, žigli vien pasūtot sev vēl lepnāku automobili nekā Vulfam. Ak, vai – vīrieši un mērīšanās... Lai nu kā, visu gada silto laiku Ferzeni ar vērienu saimniekoja Zvārtavā. Tur tika uzcelta milzīga klēts un tiem laikiem moderns augļu un dārzeņu pagrabs, kurā cauru gadu temperatūra saglabājusies nemainīga, plus 5 grādi. Dārzeņu uzglabāšanai vajadzīgo klimatu un mitruma daudzumu gaisā līdzējis saglabāt avotiņš, kas nācis ārā tieši no pagraba grīdas. Pie pils kompleksa piederējis arī liels zirgu stallis, netālu bijusi smēde, kurā strādājis kalējs. Pie dārznieka mājiņas bijis iekopts stiklots ziemas dārzs. Savas mājas slieksnī barons Ferzens licis iegravēt uzrakstu: “Te mājo laime, un nekāds ļaunums te neienāks.”
Fon Ferzenu dzimtai Zvārtava piederēja līdz agrārajai reformai pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad īpašumu nacionalizēja. Pēc īpašumu zaudēšanas Ferzeni tāpat kā daudzi baltvācieši aizbrauca uz Vāciju. 1922. gadā Zvārtavas pilī tika ierīkots vietējas nozīmes Aizsargu nams, laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz 1969. gadam pilī bija skola, bet izcilo augļu un dārzeņu pagrabu vietējais kolhozs izmantoja par minerālmēslu noliktavu. Kādu laiku pilī bija arī kolhoza kantoris, līdz septiņdesmitajos gados pils tika piešķirta LPSR Mākslinieku savienībai.
Tā kā Ferzenu pēcteči deviņdesmitajos gados iespēju atgūt pili nokavēja, skaistā Zvārtavas pils Latvijas Mākslinieku savienībai pieder joprojām, tur atrodas savienības jaunrades nams un viesnīca.
Savs funktieris par šīs vietas citādumu bijis jau baronam Ferzenam, kurš teicis, ka ap pili esot jāstāda neparasti koki. Kādreiz te bijis regulāra plānojuma dārzs, vēlāk tika ierīkots gandrīz desmit hektārus liels ainavu parks ar terasveida izvirzījumiem, no kuriem pavērušies skati uz ezeru. No barona laikiem pils priekšā joprojām aug liels bērzs, kas tikai pa gabalu izskatās parasts. Ja mūsu pavadone Aelita (pils pārvaldnieces Zinas meita) nebūtu pievērsusi tam uzmanību, iespējams, mēs savā domu un redzes piesārņojumā pat nepamanītu, ka lapiņas tam nav vis ierasti gludas, bet katra kā ar smalkām šķērītēm sagraizīta – tas ir barona stādītais šķeltlapu bērzs. Izdzīvojis blakus milzu eglei, un tie kā tāds simbolisks harmonijas – vīrišķā un sievišķā – pāris stāv par pils sargiem. Aelita stāsta, ka vēl samērā nesen blakus šai eglei puslokā augušas vēl vairākas simtgadīgas dažādu šķirņu egles, bet tad tās cita pēc citas tikušas rudens vētru aplauztas.
Arī par īpašo Zvārtavas sajūtu varētu uzrakstīt grāmatu. Tie, kas tur bijuši, ar šo vietu saindējas. Tādu mākslas sajūtu tā īsti nevar notvert pat Rīgas centra izstāžu zālēs. Ja astronomi runā par gaismas piesārņojumu virs lielajām pilsētām, kas liedz saskatīt zvaigznes, tad droši vien var runāt arī par enerģiju pārsātinājumu. Tas, protams, uzlādē, bet arī iznīcina; ar šo enerģiju jāprot sadzīvot. Zvārtavā ir tik daudz brīvas telpas, tā ir tik bagāta ar dažādām īpašām vietiņām, ka gluži fiziski var sajust Rīgas tālumu, dabas un vides nesabojātību, Igaunijas robežas tuvumu un, jā, arī mākslas pirkstu nospiedumus. Pagalmā izmētāti tēlnieces Solveigas Vasiļjevas mazliet sagumzītie lielie metāla spilveni. Kādreiz tie koķeti peldējuši pa vietējā ezera virsmu, taču tad ik rudeni pils pārvaldniecei Zinai nācies braukt tiem pakaļ, vilkt laivā un vest krastā. Par vieglu un sievišķīgu šo darbiņu nenosaukt. Zina nogura, un arī spilveni peldēšanai metuši mieru. Un pareizi vien ir – ja var pagozēties pašā pils priekšā, saulītē. Tie ir tik apjomīgi, ka atgādina laiskus metāliskus behemotus. Savukārt daudzi no simpozijos tapušajiem māla un porcelāna darbiem tagad dzīvo savu dzīvi vecajā Zvārtavas pils klētī. Tur glabājoties arī vērtīgi pazīstamu mākslinieku darbi. Cilvēkam varbūt šķiet, ka māla tēliem klētī ir auksti un vientulīgi, bet tas ir maldīgi. Tajos ir iekodētas daudzas enerģijas – no Igaunijas, Sibīrijas, Austrālijas, Šveices – vietām, no kurām nedēļu vai divas paviesoties Zvārtavā atbraukuši dažādu tautību mākslinieki. Tā nu viņi tur vibrē – ne jau rudens dzestrumā, bet savās smalkajās jutoņās.
Problēmas ar pils uzturēšanu, cik var spriest, sākušās jau padomju laikā. Aculiecinieki atceras, ka tolaik cilvēki neesot tikuši tālāk par slieksni – interesentiem pa durvju šķirbiņu parādīts tikai mazs laukumiņš no pils vestibila. Jāatzīst, ka ne pārāk bagātā Mākslinieku savienība laikam tomēr bijusi atbilstošākais īpašnieks, kam uzticēt Zvārtavu. Ja pils nebūtu nonākusi estētiskās kategorijās domājošu cilvēku rokās, tā noteikti izskatītos pavisam citādāk. Kad pēc neatkarības atgūšanas pili atjaunoja, zem biezas krāsas kārtas deju zālē atklājās apjomīgi sienu gleznojumi. Par spīti tam, ka gleznojumu aprises ir grūti saskatāmas, profesionāļi tos vērtē kā ļoti augstvērtīgus, īpaši kādu pastorālu ainavu ar arāju aiz zirga vilkta arkla. Aelita atceras arī, ka ar fēniem karsējuši nost daudzās krāsas kārtas, kas bijušas samālētas pa virsu skaistajam ozolkoka skapim no barona laika – vienam no trim oriģinālajām mēbelēm pilī. Diemžēl saimnieciskā darbība nekad nav bijusi mākslinieku stiprā puse.
Kādā stāvoklī Zvārtava ir tagad? Māksliniece Inese Brants uz šo jautājumu atbild skarbi: “Kā nemīlēta sieviete – tāda Zvārtava ir. Kamēr par to rūpējās, vienu gadu Zvārtava pat dabūja labākā sakoptā īpašuma statusu. Bet tagad tā ir slikti apsaimniekota, jo trūkst Mākslinieku savienības intereses, bet iekšējās intrigas Zvārtavas veselībai par labu nenāk. Tas ir skumji. Ko tur var darīt? Manuprāt, jāsakārtojas augšgalam. Ja ir valde, kas nevar nobalsot un pieņemt kaut vienu sakarīgu lēmumu, tad ir grūti. Un vēl kas – visur pasaulē lietu attīstība ir ļoti atkarīga no konkrētas personības ieinteresētības, iniciatīvas, sirds vēlmes darīt... To sirds enerģiju jau nevar izmērīt naudā. Un man šķiet, ka Mākslinieku savienības intrigu dēļ mēs šo cilvēku Zvārtavā esam pazaudējuši. Negribu teikt, ka viņš bija ideāls, bet nenoliedzami daudz izdarīja. Cilvēki tika piesaistīti vietai, un tā ir vieta, kas paņem. Daudzi simpoziju dalībnieki zina šo sajūtu: tu brauc uz galīgiem laukiem, pa putekļainiem ceļiem, uz vietu, kur nav interneta, telefoni lāgā nedarbojas, un tu zini, ka tev būs jādzīvo nevis divvietīgā viesnīcas numuriņā, bet vairākiem cilvēkiem vienā istabā, tualetes un dušas ir kaut kur citur, jāgaida rindā, kaut kas var nedarboties, ir visādas problēmas, kož odi... Bet tu pēc kāda laika vienalga gribi braukt atkal! Ir ļoti daudz dalībnieku, kas prasās vēl. Tā vieta ir īpaša – ar savu auru, ļoti piemērota neliela kolektīva dzīvošanai, tur ir jauki un rosinoši, bet patlaban nav neviena, kam Zvārtava rūpētu. Akmens jāmet arī organizācijas Saimnieks dārziņā, kas līdz šim ir apsaimniekojusi īpašumu. Tas it kā ir vienkārši – savest kārtībā vienu ēku un platību ap to, tomēr tas nenotiek. Tāpēc saku, ka Zvārtava ir kā pamesta sieviete. Skaista, laba, bet viņai grūti. Var jau būt, ka tā ir kāda speciāla politika, stratēģija. Nezinu...”
Pārvaldniecei esot arī radušās aizdomas par kādu iespējamu darījumu ar Zvārtavas pili – pēc Zinas stāstītā, pirms pāris nedēļām atbraukuši cilvēki no Mākslinieku savienības valdes kopā ar advokātu un kādu ietekmīgu cilvēku no Sanktpēterburgas, un no viņu runātā varējis noprast, ka, iespējams, Zvārtava tiks pārdota kungam no Krievijas. Zināmā mērā Zinas sacītais sasaucas ar Mākslinieku savienības priekšsēdētāja Igora Dobičina minēto “kopprojektu ar Igauniju un Krieviju”, kas it kā “varēšot glābt Zvārtavu.” Pils izrādītāja Aelita ir skarba: “Ja pili pārdos kādiem krievu bagātniekiem, pat, ja tiks panākta vienošanās, ka tā būs atvērta, neviens no mums te vairs iekšā netiks!”
Zvārtava ir tikai viens no Mākslinieku savienības īpašumiem, lielākā no Mākslinieku savienībai piederošajām ēkām atrodas 11. novembra krastmalā 35. Par pārtikušu šo vietu nosaukt grūti. Augšstāvus aizņem mākslinieku darbnīcas, kas, protams, nav ienesīgas. Šeit izvietots arī Mākslinieku savienības birojs un galerija, kā arī Mākslinieku savienības muzejs ar daudziem tūkstošiem vienību. Tiesa, par to gan nav īpaši daudz zināms, taču tagadējais Mākslinieku savienības priekšsēdētājs, tēlnieks Igors Dobičins teic, ka šīs unikālās kolekcijas popularizēšana sabiedrībā ir viena no Mākslinieku savienības prioritātēm.
Ko tur liegties, dažu īpašumtiesību apspriešana sabiedrībā ir visai sensitīva – piemēram, ja runa ievirzās par īpašumiem, kas pieder, teiksim, Latvijas Universitātei vai kādai reliģiskajai konfesijai. Tie ir lieli, ārkārtīgi lieli īpašumi, un rodas pat tāda neizskaidrojami dīvaina neērtības sajūta – kā tik garīgām institūcijām var piederēt kaut kas tik laicīgs... Mākslinieku savienības īpašumi gan ir daudzkārt pieticīgāki par iepriekš minēto institūciju valdījumā esošajiem. Bez Mākslinieku savienības mājas Daugavmalā vēl ir radošā bāze Gaujas ielā – tēlnieku vieta pie Brasas tilta – un Zvārtava. Daudziem māksliniekiem gaišā piemiņā palicis arī Dzintaru jaunrades nams – tipiska padomju laika būve, kas privatizācijas laikos aizklīda neceļos. Kādu laiku gan bijusi doma par pārtikuša ASV latviešu uzņēmēja Sīpoliņa piesaisti projektam (viņam bija ideja par pieczvaigžņu viesnīcas atvēršanu), taču tas netika realizēts.
Karsta lava vārījās arī ap Mākslinieku savienības īpašumu Brīvības ielā – par tā negodīgu pārvaldīšanu un piesavināšanos toreizējais Mākslinieku savienības priekšsēdētājs Egils Rozenbergs pat tika vazāts pa tiesu institūcijām un medijiem. Dobičins teic: “Ja reiz prokuratūra šajā gadījumā nesaskatīja nekādu likuma pārkāpumu, arī es uzskatu, ka Rozenbergs tika pakļauts ļaunām tenkām, tāpēc man nav nekādu komentāru.” Pēc īsa klusuma brīža viņš piebilst: “Tik lielā organizācijā vienmēr atradīsies cilvēki, kas ar kaut ko būs neapmierināti, saskatīs sazvērestības un vēlēsies trīt mēles. No tā mēs diemžēl neesam pasargāti.” Kāda uzņēmēja, kura vairākos projektos bijusi saistīta ar plašāku mākslinieku loku, izsakās līdzīgi: “Kad sāku darbu ar māksliniekiem, bija sajūta, ka tūlīt saskaršos ar ļoti apgarotiem, dvēseliski tīriem ļaudīm, kas krasi atšķiras no tā kontingenta, ar ko esmu strādājusi birojos, biznesa un reklāmas vidē. Diemžēl īstenība izrādījās visai nomācoša: reti kurš mākslinieks nemēģināja aprunāt kādu savu kolēģi – viņa darbu, dzīvesveidu, aizraušanos. Nezinu, kas radījis tādu tendenci – vienpatīgā uzturēšanās darbnīcās, krīzes radītie finansiālie sarežģījumi, autsaidera, nesaprastā sajūta... Varbūt vainojams ir arī mazais Latvijas tirgus, kas māksliniekus, kuri nav gatavi pārkāpt tīri ģeogrāfiskas robežas, nostāda visai pazemojošā situācijā, jo jebkurš viņam var teikt – tu ražo atvilktnei, tu nevienam neesi vajadzīgs. Mākslinieks jūtas nenovērtēts un iekšēji gruzd. Iespējams, tas arī izraisa šo rakstura deformāciju – vēlmi aprunāt.”
Un visbeidzot – Zvārtava. Savu atdzimšanu tā piedzīvojusi tieši slavētā un peltā Egila Rozenberga laikā. Tad muižas komplekss tika nodēvēts par Mākslas un informācijas centru. Tika atjaunota lielā, izliektā griestu vitrāža, vestibilā ieliktas divas trūkstošās koka kolonnas, no barona laika saglabātās mēbeles un interjera elementi atbrīvoti no biezā eļļas krāsas slāņa. Mākslinieki beidzot brīvi braukāja uz ārzemēm, redzēja, ka tur līdzīgas ārpilsētas muižiņas un rezidences ir lieliski piemērotas plenēriem un radošam darbam, un sāka līdzīgus simpozijus un seminārus rīkot arī Zvārtavā. Daudz kas tika darīts ar entuziasmu un kopā būšanas prieku, kas nu lielā mērā pazaudēts.
Ilgus gadus pils apsaimniekošanu veica SIA Saimnieks – faktiski šī institūcija tika piesaistīta tāpēc, ka to darīt pašai Mākslinieku savienībai liedza likums. Nu laiki mainījušies, un Dobičins teic, ka turpmāk Zvārtavas pili apsaimniekos pati savienība – tas būšot izdevīgāk. Lielākā sāpe Zvārtavā patlaban ir caurais jumts. Lai gan likts tikai pirms dažiem gadiem, tas neiztur pat nelielu lietu. To piedzīvoja arī šīs vasaras simpozija dalībnieki, kas ūdeni smēla ar bļodām un spaiņiem.
Dobičins teic, esot doma par kādu alternatīvu apsildes veidu. Līdz šim pils ziemā kurināta ar malku, bet šoruden malkas nav. Tāpēc tiek spriests, ka uzturēt nepieciešamo temperatūru pilī varētu ar kādu jaunu infrasarkano staru tehniku, kas apsildītu mūrus un iekštelpās uzturētu aptuveni plus 10 grādu temperatūru. “Kurinot ar malku, vairāk par 13 grādiem ziemas spelgoņā sasniegt nebija iespējams,” atzīst Dobičins.
Ir rudens, un Zvārtavas pils mājaslapa sauc kopā visus dzirdīgos Mākslinieku savienības biedrus, rīkojot kārtējo talku. Pārvaldniece Zina gan šo rosīšanos uzskata par pilienu jūrā, bet labas gribas nekad nevar būt par daudz. Tāpat pils sakopšanā domāts iesaistīt arī Gaujienas Mākslas skolas bērnus, kas pēc tam varētu tikt pie kāda interesanta pasākuma. Tie, kas domā par to, kā Zvārtava varētu pelnīt, uzskata, ka viens no finansiāliem risinājumiem varētu būt bērnu nometņu rīkošana.
Tā jau ir – galvas jālauza priekšniekiem, un, kamēr nav sakārtota pils saimnieciskā puse, diez vai uz kādu biznesu var cerēt. Diemžēl pat tad, ja Zvārtavā būtu atvērts smalkākais SPA centrs Baltijā, varētu pievilināt tikai nedaudz viesu. Pils saimnieki to ļoti labi apzinās, tāpēc maksa par gultasvietu noteikta visai simboliska – pieci lati no cilvēka dienā (ar savu gultasveļu – trīs lati). Ja līdzi ir produkti, viesi paši var gatavot ēdienu pils virtuvē. Daudzo telpu iekārtojums atšķiras – dažās ir pavisam vienkāršs interjers, citās atrodas gultas – izcili mākslas darbi. Uzzinām, ka par skaistajām gultām parūpējušies divu koktēlniecības simpoziju dalībnieki. Viena gulta ir kičīgi raiba – ar gleznojumiem no kinofilmām, kas kļuvušas par ikonu. Šī replika nav nevietā, jo Zvārtavā tika ierīkots kinoteātris, un, lai varētu dabūt iekšā lielo kinoaparatūru, tika izzāģētas vairākas kolonnas pils hallē. Cita gulta atgādina teiksmaino Beverīnas pili, bet vēl kāda ir tik plūstoši brīva kā no maigiem koka sakņu vijumiem taisīta. Vienas gultas kājgalī ir nogūlies kaķis, tik īsts, apaļu muguriņu, ka grūti, garām ejot, nenoglaudīt. Ieraudzījis šo kolēģa radīto zvēru, kāds mākslinieks nolēmis paspēlēties un citā, tā sauktajā Baldahīnu istabā, kurā atrodas savas astoņas gultas, paslēpis trīs pelītes. Mēs meklējām un meklējām, bet tikai pēc mazas priekšā teikšanas beidzot uzgājām, kur tās noslēpušās (atklāt to nevaram – aizbrauksiet un paši atradīsiet).
Pat ja netiec gulēt smalkajās, koktēlnieku gatavotajās gultās, arī vienkāršās istabiņas nav pavisam vienkāršas. Vai nav skaisti – gultas ir savāktas no visām apkārtnes viensētām, tātad gandrīz etnogrāfiska vērtība...
Sandra Landorfa, „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, Agnese Gulbe/ LETA, no Ineses Brants privātā arhīva
