Afganistānas bēgle ar mazo dēliņu Latvijā paliek bez pajumtes
Kāda sieviete no Afganistānas un viņas mazais dēliņš pēc alternatīvā statusa saņemšanas Latvijā palikusi bez pajumtes, un neviena organizācija par viņas likteni atbildību uzņemties nav gatava.
Anahita Gulama no Afganistānas bēgusi, būdama gaidībās, ar cerību, ka izdosies rast patvērumu kādā no Eiropas valstīm, vēsta laikraksts "Neatkarīgā". Latvija viņai piešķīra alternatīvo statusu ar tiesībām uzturēties Latvijā, un viņai šeit piedzima dēliņš Sina.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde skaidro, ka alternatīvo statusu patvēruma meklētājiem piešķir, ja personai tās pilsonības valstī draud nāves vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās; vai arī, ja ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ šai personai nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas pilsonības valstī.
Kamēr cilvēks, kurš bēg no citas valsts, gaida Latvijas atbildi, vai viņam piešķirs bēgļa vai alternatīvo statusu, viņš ir patvēruma meklētāja statusā un drīkst dzīvot patvēruma meklētāju centrā "Mucenieki", bet bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu dzīvesvieta jāmeklē pašiem.
Laikraksts norāda, ka Anahitai un viņas dēlam Latvijā nav kur palikt, arī iztikas līdzekļu pašlaik viņiem nav. Anahita atzīst, ka nevēlas dzīvot no pabalstiem, viņa varētu strādāt, bet Latvijā līdz šim piemērotu darbu nav izdevies atrast. Sieviete neslēpj, ka sākotnēji nemaz nav vēlējusies nokļūt Latvijā, bet Somijā, kur dzīvo viņas radi.
Lai gan Anahitai piešķirta uzturēšanās atļauja Latvijā, "Muceniekos" viņa palikt – kaut vai uz laiku – vairs nevar. Pateicoties nevalstisko organizāciju iesaistei un Rīgas domes Labklājības departamentam, sievietei un viņas dēlam atrasta vieta samariešu krīzes centrā.
Vairāki eksperti laikrakstam atzinuši, ka Latvijā diemžēl ir kapitulējušas visas apņemšanās par bēgļu integrāciju sabiedrībā un šādi gadījumi viens pēc otra apliecina, ka nav ne sistēmas, ne reālas atbalsta programmas.
Gadu gaitā atbildību par bēgļu integrāciju uzņēmušās dažādas iestādes, pašlaik par šiem jautājumiem atbild Kultūras ministrija un savas kompetences ietvaros (iesniegumu pieņemšana, izskatīšana, statusa noteikšana) – Iekšlietu ministrija un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.
"Diemžēl realitāte, ar ko mēs saskaramies, ir tāda, ka bēgļu integrācija Latvijā balstās tikai uz dažu entuziastu pleciem un nelieliem līdzekļiem, ko atvēl no Eiropas Bēgļu fonda. Nevienam būtībā neinteresē, kā cilvēki dzīvo pēc statusa saņemšanas," atzinusi biedrības "Patvērums "Drošā māja"" vadītāja Sandra Zalcmane.
Viņa norādījusi, ka no valsts puses nav ne palīdzības latviešu valodas apguvē, sadzīves lietās, ne dzīvojamās platības vai darba atrašanā - atbildība uzvelta īslaicīgiem projektiem un dažām nevalstiskām organizācijām.
Piemēram, "Drošā māja" no novembra līdz aprīlim realizē projektu, taču atbalsts reālu cilvēku reālām vajadzībām ir ļoti niecīgs, piemēram, tulks vai jurists, kuri meklē un kārto palīdzību bēgļiem, ir tikai dažas stundas nedēļā.
Kopumā šogad patvērumu Latvijā lūgušas 323 personas no 49 valstīm.
