Skrastiņa brālis Atis: „Kārlis jutās vientuļš”
„Stāstīt, ka es raudu pa naktīm? Jā, tā ir. Šīs sāpes dziedēs varbūt tikai laiks,” teic traģiski bojāgājušā hokejista Kārļa Skrastiņa vecākais brālis Atis Skrastiņš (46).
Atis Skrastiņš ir spēcīgs. Īsts dzelzs vīrs. Tāpat kā Kārlis. Atis arī nodarbojas ar sportu. Viņš ir triatlonists, bijis Latvijas Triatlona federācijas prezidents. Taču nevar nepamanīt, ka šim spēcīgajam, staltajam vīrietim joprojām sāp un grūti valdīt asaras. Žurnāls „Kas Jauns” ar Ati Skrastiņu tikās divus mēnešus pēc aviokatastrofā bojāgājušā Kārļa Skrastiņa guldīšanas zemes klēpī.
Bēdās palīdz sports un draugi
Protams, ir muļķīgi vaicāt, kā Kārļa radinieki šobrīd jūtas. To tāpat var redzēt. Arī Atis Skrastiņš neslēpj, ka nekāda vieglā dzīve nav. „Slikti, ļoti slikti. Ir milzīga tukšuma sajūta, grūti saņemt spēkus turpināt dzīvi. No malas jau var dot gudrus padomus, bet tas nepalīdz. Palīdzēs laiks. Jāgaida, kamēr šī rēta sadzīs. Sāpes un sajūtas nav izstāstāmas. Tās sapratīs tikai tas, kam pašam tā bijis,” pareizos vārdus meklē Atis.
Skrastiņu ģimene mēģina cits citam palīdzēt, bet visvairāk Kārļa brālim un māsām rūp mammas veselība. „Vissliktāk ir viņai. Uztraucamies par viņu, saudzējam. Sagadījās, ka šovasar mamma smagi saslima. Bija uz robežas starp dzīvību un nāvi. Un tieši Kārlis viņu vadāja pie visādiem ārstiem, pa slimnīcām. Bet, tiklīdz mamma sāka atlabt, spēja atkal runāt un mazliet staigāt, tā Kārlis aizgāja...” Ata balss aizlūst, piebilstot, ka nespējot pat iedomāties, cik smagi šobrīd ir Kārļa ģimenei un meitām.
Tikt pāri sāpēm Atim palīdz sports. Tieši smagi treniņi ir tas, kas ļauj viņam aizmirsties. „Skrienot vai braucot ar velosipēdu, pilnībā atslēdzos no ikdienas. Pēc trīs stundu smaga treniņa sliktās domas ir pazudušas. Sirdī ir ļoti grūti, tāpēc atliek sportot vēl vairāk,” atklāj Atis, neslēpjot, ka arī bez draugu palīdzības viņam neiztikt.
„Es viņus saucu par saviem čaļiem. Tie ir vistuvākie draugi, pie kuriem varu aizbraukt jebkurā brīdī. Nesaku, ka to izmantoju, bet apziņa, ka man ir pie kā doties, ļoti palīdz. Ja viņi man piezvana, tad zinu, kad tas ir no sirds. Un, ja man uznāk kāds pavisam melnais periods, tad zinu, kur dēties.”
Skrastiņu ģimene ir kupla un sportiska. Jaunākā māsa Ruta reiz trenējās volejbolā, vidējā māsa Ieva bijusi Latvijas un PSRS čempione šķēpmešanā, vecākā — Una — trenējusies peldēšanā, Atis no peldēšanas pārgāja uz šķēpmešanu, taču nu ir triatlonā, bet Kārlis jau kopš pāris gadu vecuma bija hokejā. Un vislabākās attiecības Atim bijušas tieši ar Kārli.
„Mums vienmēr bijis viss kopējs. Ja es biju dabūjis jaunas krosenes, tad jau nākamajā dienā tās bija kājās Kārlim. Ja Kārlis no kāda ārzemju brauciena atveda sev jaku, to varēju valkāt es. Tas nebija tā, ka vecākais brālis atņemtu jaunākajam. Nē, tas bija pats par sevi. Mums viss bija kopējs, mēs dalījāmies visā. Visu laiku šīs vērtības mūsu attiecībās bija saglabājušās. Arī tad, kad katram bija sava dzīve, ģimenes,” atceras Atis.
Kāpēc tieši brāļi ģimenē sapratušies vislabāk? „Džeku būšana. Mums bija deviņu gadu starpība, un Kārli par pilnvērtīgu veci sāku uzskatīt, kad man jau bija 25 gadi. Viņam tad bija 16... Protams, biju viņam padomdevējs ne tikai sportā, bet arī visā citā,” atceroties pasmaida Atis un piebilst, ka pēc pāris gadiem viņš jau sportošanas jautājumos padomus prasījis brālim.
Atis uzsver, ka Kārlis pie panākumiem sportā ticis, pateicoties tikai un vienīgi nežēlīgam darbam un disciplīnai. „Viņš jau bērnībā bija ļoti disciplinēts. Kārlis viss bija sportā, hokejā. Piemēram, ja citi čaļi uz disenēm sāka iet jau 16 gados, Kārlis uz pirmo diskotēku aizgāja labi ja 20 gadu vecumā. Jau kopš četru gadu vecuma viņš mērķtiecīgi tiecās uz savu mērķi — būt vislabākajam sportā. Tas, kā Kārlis trenējās, kāds viņam bija izstrādāts dienas režīms, ēšanas paradumi, — tas viss bija pakārtots vien šim mērķim. Viņš visu panāca tikai ar smagu darbu. Nesen, kārtojot juridiskās lietas, sazinājos ar Kārļa menedžeri ASV, un viņš atcerējās, ka tad, kad Kārlis iekļuva NHL draftā, viņš ne tuvu nelīdzinājās tam hokejistam, kurš varētu spēlēt pasaules spēcīgākajā līgā. Taču ar savu nežēlīgo darbu Kārlis pierādīja, ka ir uz to spējīgs,” stāsta Atis un uz mirkli aizdomājas: „Tieši nesen piedomāju, ka Kārlim bija raksturīga viena īpašība — viņš visu mēģināja izdarīt bez kļūdām. Gan hokejā, gan dzīvē. Saplānot savu rīcību tā, lai tā būtu vispareizākā.”
Dzelzs vīrs
Pateicoties šīm savām darbaspējām un attieksmei, Kārlis Skrastiņš iegājis pasaules hokeja vēsturē kā NHL aizsargs, kurš aizvadījis visvairāk spēļu pēc kārtas, iegūstot titulu Dzelzs vīrs. Kārlis ievērību guva arī kā bezbailīgs cīnītājs, kurš nešaubīgi metās ripai ceļā, bloķējot pretinieku metienus. Tā var gūt sāpīgas traumas, tāpēc metienu bloķēšana ir ļoti drosmīga rīcība. Kārļa drosmi apbrīnojis arī viņa brālis.
Daudzi uzskata, ka Kārlis Skrastiņš, gadu nospēlējis Jaroslavļā, atgrieztos Rīgā un turpinātu karjeru Rīgas „Dinamo”. Taču Kārļa brālis ir citās domās. „Viņš būtu Jaroslavļā turpinājis vēl dažas sezonas, vismaz fiziski viņš to mierīgi varēja pavilkt. Viņš reiz ļoti cerēja izcīnīt NHL Stenlija kausu un nu gribēja uzvarēt arī KHL. Tāpēc viņš devās uz Jaroslavļu, cerot, ka ar šo komandu varēs tikt pie kausa. Tas viņam bija svarīgi. Rīgā Kārlis atgrieztos savas karjeras noslēgumā,” spriež Kārļa brālis.
Viņš uzsver, ka Kārlis pēc hokejista karjeras beigām noteikti dzīvotu Latvijā. „Esot Amerikā, tiklīdz beidzās sezonas pēdējā spēle, tā Kārlis jau kārtoja braukšanu mājās. Viņa galvenās vērtības bija bērni un mājas. Un mājas viņam bija Latvijā. Kaut arī Latvijā vasarās viņš dzīvoja īrētos īpašumos, bet ASV viņam bija nopirkta māja, tieši Latviju viņš sauca par savām mājām,” uzsver Atis.
Atis jutis, ka pēdējos gados Kārlim visvairāk pietrūcis tieši māju sajūtas, jo brāļa ģimenes dzīvē kaut kas nav bijis īsti kārtībā. Lai arī Kārlis par to nekad nerunāja, nevarēja nepamanīt, ka attiecības ar sievu Zani nebija tik idilliskas, kā tas reklamēts. Atis teic: „Kārlis bija stiprs, bet bija viena lieta, ko viņš vēl nemācēja, — lūgt palīdzību tad, kad viņam tas visvairāk bija vajadzīgs. Viņš spēja palīdzēt citiem, bet nebija neviena, kas spētu palīdzēt viņam.”
Atis uzsver, ka tieši šovasar viņam visvairāk šķitis, ka Kārlim nepieciešams atbalsts. „Pēdējo reizi ar viņu tikāmies, kad īsi pirms liktenīgā lidojuma Jaroslavļas komanda piedalījās turnīrā Rīgā. Tajā nedēļā Kārlis lielāko tiesu dzīvoja pie manis. Un man šķita, ka viņš izskatījās ļoti vientuļš. To arī mana sieva pamanīja. Pazīstot Kārli, sapratu, ka viņam dzīvē kaut kas ļoti kremt. Ar sirdi jutu, kas viņam sāp,” teic Kārļa brālis, piebilstot, ka Kārļa sieva Zane ar bērniem tagad dzīvo ASV. „Diemžēl attiecības ar viņu mūsu ģimenei ir smagas, ar Kārļa mammu Zane vispār nerunā. Arī tas ir skumji...”
Juris Vaidakovs/Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” un Ata Skrastiņa arhīva
