Ja jaunlaulātie lūdz naudu, nedāviniet pannas!
Dāvināšana ir daudznozīmīgs akts, ar rakstītiem un nerakstītiem likumiem, slēptu un neslēptu jēga. Diemžēl mēdz gadīties, ka dāvana sagādā vilšanos vai pat nepatīkamus brīžus. Ir uzvedības kanoni, ko nosaka etiķete, bet ir arī pārspīlēta pieklājība, ko esam paši sev uzspieduši.
Kā jums šķiet, kad sākās tradīcija dāvināt? Laikā, kad izveidojās valodas, valstis, mūsdienīgas sabiedrības formas? Visas atbildes ir nepareizas, jo dāvināšanas ieradums uz šīs planētas radās pirms ‘homo sapiens’ ierašanās. Dāvina ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki. Zirneklis iecerētajai pasniedz treknu mušu, lai pēc pārošanās netiktu apēsts, imperatorpingvīns sirdsdāmai pasniedz tikko noķertu zivi, audējputns tikšanās vietu izrotā ar orhidejām. Zoodārzu darbinieki stāsta, ka makaka pērtiķu mātītes, lai iepatiktos dominējošajam tēviņam, čiepj no apmeklētājiem spožus papīriņus, sprādzītes un spogulīšus.
Dāvināšanas pirmkods
No zoopsiholoģijas, konkrētāk, no zirnekļa, viedokļa – jo lielāka muša, jo lielākas izredzes palikt dzīvam. Dziļākajā būtībā dāvanā ir iekodēts senais zirnekļa vēstījums: neapēd, nesit mani vai arī – es gribu tevi! Turklāt pēdējo miljons gadu laikā šīs, tā sacīt, zirnekļa funkcijas neko daudz nav mainījušās.
Mēs dāvinām, lai iegūtu kāda labvēlību un lai sabiedrība mūs neapēstu bez sāls (par izvairīšanos no dāvināšanas vai dāvanas saņemšanas). Cilvēces rītausmā mūsu senči skaidri zināja, kāda ir dāvanas jēga – vēstījums, arī vēlējums. Dāvanas izvēlei tika veltīta liela uzmanība, jo nereti no tās bija atkarīgs, vai starp ciltīm izcelsies karš vai iestāsies miers.
Šumeru cara, Romas cēzaru un Eiropas monarhu galmos vienmēr bija cilvēks, kas prata dāvanu valodu un tulkoja lietu nozīmi. Dāvana varēja apliecināt pazemību, pateicību, draudzību, paust brīdinājumu vai izaicinājumu. Tātad dāvana ir vēstījums ar šifrētu nozīmi. Dāvanu jāprot ne vien „uzrakstīt”, bet arī „izlasīt”, atkodēt un saprast.
Dāvanu pasniegšanas process kopš seniem laikiem bijis stingri ritualizēts, neatstājot fantāzijai pārāk daudz vietas. Piemēram, katrai tautai bija precīzi līdz sīkumiem definētas kāzu dāvanas – ko līgavaiņa ģimene dāvina līgavas ģimenei, un otrādi. Ar dāvanu palīdzību radojās un izlīga ne vien ģimenes, dzimtas un ciltis, bet vēlāk arī valstis. Ar dāvanu palīdzību veidoja bruņotas savienības pret ārējiem ienaidniekiem.
Sabiedrības normas stingri prasīja, lai noteiktos gadījumos kungi apdāvinātu savus kalpus. No šā repertuāra nāk arī mūsdienu izpratnē šokējošās pirmās nakts tiesības. Parasti šo tradīciju nosoda, aizmirstot visnotaļ svarīgo otru pusi. Pēc kopā pavadītās nakts feodālis līgavai dāvināja naudu, apģērbu, rotaslietas, un nekā īpaši netikumīga tolaik ļaudis šajā procesā nesaskatīja. Meitenei vienkārši mainījās sociālais statuss, un viņa saņēma dāsnas dāvanas.
Arī dāvanas Dievam nekad nav bijušas nesavtīgas pateicības veltes. Par savu dāsno sirdi ļaudis pretim gaidīja labu ražu, treknus lopus, veselību, siltu ziemu, saulainu vasaru. Patiesībā tā bija tāda savdabīga blata sistēma, čomiska sarunāšana ar augstākajiem spēkiem, sak, es tev mazu bullīti, pieniņu, medu, graudiņus, bet tu man – laimīgu dzīvošanu. Ne mazums primitīvo cilšu personiskās labklājības vārdā bez sirdsapziņas pārmetumiem bija gatavi ziedot arī kādu kaimiņu cilts pārstāvi. Sakiet vēl, ka tas nav universāls zirnekļa komunikācijas veids ar Dievu.
Gaidas un neviltots prieks par dāvanām ir bērnības priekšrocība. Iedomājieties, Austrālijas aborigēni 25% laika velta rotaļlietu izgatavošanai. Rūpīgi, ar mīlestību, top mazītiņi loki, bultas, bumerangi un lelles. Tāpat kā bērni visā pasaulē, mazie aborigēni rotaļlietas saplēš un pazaudē, bet pieaugušie ar neizsīkstošu pacietību nekavējoties izgatavo jaunas. Tomēr šīs rotaļlietas pirmām kārtām domātas, lai sagatavotu bērnus pieaugušo dzīvei. Tāda pati funkcija bija zemnieku bērnu salmu lellītēm. Tikai vēlākajos gados rotaļlietas ieguva izklaides funkciju un kļuva par pilntiesīgām dāvanām. Par īstu bērnu dāvanu var uzskatīt „Nožēlojamo” varoņa Žana Valžana Kozetei atnesto lelli.
Tiktāl psiholoģijas un vēstures mikslis, bet ko par dāvināšanu saka zinātnieki? Franču sociologs Marsels Moss raksta, ka katrā cilvēkā ir iekodēti trīs pienākumi – dāvināt, pieņemt dāvanu un dot pretdāvanu. Savā klasiskajā darbā „Dāvana” Moss apgalvo, ka dāvanas nekad netiek dāvinātas tāpat vien, “par velti”.
Viņa dāvanu teorijas ievadā ir jautājums: “Kāds spēks pieder iedotajam objektam, kas liek tā saņēmējam atmaksāt to atpakaļ?” Atbilde ir vienkārša: dāvana ir totāla nodeva, kas piesātināta ar garīgiem mehānismiem. Tātad dāvana ir maģiska. Devējs dod ne vien lietu, bet arī daļu no sevis, jo “priekšmeti nekad nav pilnībā šķirti no cilvēkiem, kas ar tiem apmainās”.
Ar dāvanām ir saistītas arī mistiskas idejas. Piemēram, ar dāvanu var nodot negatīvās enerģijas vai grēkus. Tomēr neatmaksāt nozīmē zaudēt cieņu un statusu, bet garīgās sekas var būt vēl sliktākas: Polinēzijā neatmaksāt ar to pašu nozīmē zaudēt autoritātes un bagātības garīgo avotu. Pēc Mosa, brīva dāvana, kurai nekas netiek dots pretī, rada pretrunas, jo netiek nodibinātas sociālas saiknes. Sākas nebeidzama dāvanu apmaiņa, jo jebkura dāvana prasa pretdāvanu. Uz dāvanas nav cenas, tāpēc cilvēks nekad nevar būt pārliecināts, ka ir pietiekami atmaksājis.
Mosa kritiķi iebilst, ka brīvās dāvanas tomēr pastāv, piemēram, ubagam iemesta nauda. Šāds darījums nerada attiecības un vēl jo mazāk savstarpēju atkarību. Piemēram, džainisma piekritēji, kas klejo un dzīvo celibātā, ir ļoti askētiski un, lai izvairītos no spēka lietošanas un vardarbības pret mikroskopiskiem organismiem, negatavo ēdienu. Viņi ņem ēdiena dāvanas, bet nekad neizrāda pateicību un neslavē to. Neviena puse ēdienu neuzskata par dāvanu, jo džainu dvēseles nedrīkst sabojāt nekādas vēlmes, piemēram, ideja pateikties.
Vai arī ziedojumi, ar ko aizraujas bagāti un ne tik bagāti cilvēki, ir brīvās dāvanas? Nekā nebija. Patiesībā tā ir mānīšanās, par kuru tiek gaidīta nesamērīgi liela pret dāvana. Lai to saprastu, atkal jāatkāpjas pagātnē un jāielūkojas seno sabiedrību attiecībās, kuru pamatā ir bijusi tā dēvētā dāvanu ekonomika. Nelielās 50–200 cilvēku kopienās dāvināšana jeb apmainīšanās ar labumiem bija dabiska, jo, dzīvojot kopā, ikviena īpašības un spējas bija kā uz delnas. Nebija grūti atcerēties, kurš ko devis un kas kuram dots. Dāvināšanai bija jābūt proporcionālai.
Cilvēks, kurš ņēma mazāk, nekā viņam deva (tātad arī negribēja atdot vairāk, lai gan to spētu), zaudēja cieņu citu acīs un līdz ar to – sociālos kontaktus. Kopienā nosodīja slinkos un tizlos, kas nespēja dāvināt. Te nu mēs nonākam pie vienkāršas un universālas atziņas – devējs netieši demonstrē savu produktivitāti, jo var atļauties daļu labuma atdot. Ja aplūkojam cilvēku bioloģiskā, gēnu raidīto signālu līmenī, nekas jau nav mainījies – mēs dzīvojam grupās (ģimenē, dzimtā, kolektīvā, nācijā), lai paaugstinātu kopējo produktivitāti, kas primitīvā līmenī nozīmē iegūt pietiekami daudz pārtikas un resursu, nekļūstot par pārtiku pašam.
Visaugstākais sociālais statuss ir tiem, kas vissekmīgāk veicina grupas izdzīvošanu: uz žurnālu vākiem un televizoru ekrānos ir skaistākās sievietes, jo viņas ir vispiemērotākās vairošanās mērķim, mēs apbrīnojam veiksmīgus cilvēkus, kas nozīmē, ka viņi ir labākie mednieki, kareivji un plānotāji. Gēnu līmenī vērtīgāks ir tas, kas ir derīgs grupai. Kāds tam sakars ar dāvināšanu?
Tad, lūk: mūsdienās radušies daži pārpratumi, jo statuss tiek saistīts ar naudu. Tomēr naudas esamība neliecina par cilvēka produktivitāti un vērtību, jo naudu var iegūt dažādos ceļos. Arī tādos, kas nevis veicina, bet, gluži pretēji, grauj sabiedrības izdzīvošanu un uzplaukumu. Un tieši vēlme būt vērtīgam, kas iekodēta mūsu gēnos un aizķērusies zemapziņā, liek tiem, kam ir nauda, bet nav statusa, to iegūt ar izšķērdīgām dāvanām, greznām ballēm un tērpiem.
Tā šie cilvēki imitē produktīvu īpatņu uzvedību. Antropoloģe Raisa Deņisova intervijā žurnālam „Kabinets” stāsta, ka tikai baltiem (un vairāk nevienai citai tautai visā pasaulē!) raksturīgs tā dēvētais LWB gēns, kas saistīts ar konkrētām cilvēka īpašībām, piemēram, izteiktu altruismu, kas bijis nepieciešams, lai izdzīvotu Himalaju kalnos, no kurienes, pēc dažu pētnieku versijas, balti ir cēlušies.
Pieņemsim, ka sensenos laikos mūsu senči bijuši izteikti altruistiski, bet vēlāk? Analizējot Raiņa lugas „Spēlēju, dancoju” sentenci “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais – neatņemams”, antropoloģijas studenti secināja, ka īstenībā zem tā slēpjas savtīgs barters. Lugā ir mēģināts to nomaskēt, bet, maskai krītot, atklājas, ka dots tiek ar mērķi pretim saņemt vairāk. Konkrētajā gadījumā tā ir mūžīgā dzīve. Studenti secina, ka pat visaugstākās morāles līmenī Latvijas sabiedrībā došana joprojām balstās vajadzībā dabūt kaut ko pretī. Respektīvi, ja, kaut ko dodot, mēs varam iegūt vairāk, tad mēs arī dodam.
Turklāt došana nostāda cilvēkus hierarhiskās attiecībās – ņēmējs ir zemākā stāvoklī nekā devējs. Savukārt populārās grāmatas „Piecas mīlestības valodas” autors Gerijs Čepmens uzskata, ka dāvana nav tikai simbols vai priekšmets, kas patīk vai nepatīk, bet arīdzan viena no piecām mīlestības valodām, kas apliecina: tu man esi vajadzīga, es mīlu tevi! Laulību konsultants ar 30 gadu darba pieredzi konstatējis, ka ir piecas mīlas emocionālās pamatvalodas: apliecinājuma vārdi, kvalitatīvi kopā pavadīts laiks, mīlestības darbi, pieskārieni un dāvanas. Un, ja laulātais draugs neizrunā otru pusi viņa valodā, tad otrs jūtas nemīlēts, nesaprasts. Lūk, šajā gadījumā nevietā būs pārmetumi par otra merkantilo dabu vai velmi otru uzpirkt, jo runa ir par mīlestības valodu.
Ja ar vārdiem tā kā būtu skaidrs, tad kopā pavadīts laiks nozīmē, ka otrs cilvēks kādu laika sprīdi tev velta simtprocentīgu uzmanības. Ja vīrs ir iztīrījis māju, salicis vāzēs puķes, lai gan tas viņam nemaz nepadodas, tad tiek darīti mīlestības darbi, bet, ja sieviete sūdzas: “Viņš man dāvina smaržas un rotaslietas, bet neapliek rokas ap pleciem, nesamīļo,” tad viņai trūkst viņas mīlestības valodas – pieskārienu. Līdzīgi ir ar dāvanām. Cilvēki, kuru mīlestības valoda ir dāvanas, dāvina paši un cieš, ja no mīļotā neko nesagaida pretim. Jāpiebilst gan, ka parasti dominējošās valodas ir divas, tomēr viena – vadošā – ir visnozīmīgākā.
Bet tagad lietišķi – par to, kā dāvināšanas process ir evolucionējis līdz mūsdienām, stāsta etiķetes eksperte Aija Strautmane. “Dāvināšanas process iedalās divās daļās. Vispirms dāvinātājs liek lietā fantāziju – prāto, ko uzdāvināt, meklē, atrod, iesaiņo. Tas ir dāvināšanas prieks. Ir arī apdāvinātā prieks – gaidot, saņemot, izsaiņojot un lietojot dāvanu. Dāvinātas lietas nekad neatdāvina,” sāk eksperte.
Te nu iebilstu, ka portāla „eBay” un citās izsolēs pēc Ziemassvētkiem pieaug visādu nieku, tostarp adītu džemperu, skaits. Arī pie mums modē ir kādā sociālajā tīklā izveidot albumu ar nevajadzīgām dāvanām vai mainīties ar tām speciāli sarīkotā dāvanu tirdziņā.
“Modē var būt staigāt ar pliku dibenu, bet tas nenozīmē, ka tas ir ētiski un estētiski. Mode nav dzīve, tā atnāk un aiziet, bet attiecības starp cilvēkiem paliek. Esmu ievērojusi: kopš krīzes cilvēki sākuši koķetēt ar paštaisītām dāvanām. Labi, kāds uzcep fantastisku torti, kas visiem rada prieku, bet ko darīt, ja tante tamborē sedziņas? Kā jums liekas, vai te ir vieta tamborētai sedziņai? Pareizi, nav! Cilvēkam sagādā prieku tamborēšana, visa tā ķimerēšanās, bet ir jautājums, vai man kā dāvanas saņēmējai sagādā prieku manta, kas manā mājā ir lieka. Uzminiet, kur būtu tās vieta! Nē, nekādā kartona kastē bēniņos, tā tūlīt ielidotu miskastē, jo piekrāmētas skapjaugšas manā mājā neeksistē. Cilvēkiem nepatīk, ka tādas lietas skaļi pasaka, bet, piedodiet, tā ir realitāte.
Etiķetē ir viens kanons: pārāk liela pieklājība nav pieklājība. Nezin kāpēc etiķeti grib padarīt par kaut ko maigu un līdz absurdam pieklājīgu. Nekā tamlīdzīga! Restorānā bieži var vērot ainu: atnāk divas personas (starp citu, pusdienas Ziemassvētkos vai jubilejā var būt lieliska dāvana), un tad nu sākās stīvēšanās: es samaksāšu, nē, nē, es maksāšu. Pusstundu stumdās un nevajadzīgi tērē enerģiju. Saprotiet, mana darīšana ir piedāvāt, tava darīšana ir pieņemt šo piedāvājumu vai atteikties. Uzaicinājums nozīmē, ka es maksāšu. Turpretī priekšlikums aiziet kopā pusdienās nozīmē, ka katrs maksā par sevi. Pieklājību nevajag pārvērst par uzbāzību.
Dāvinot antikvāru lietu, ir ļoti nopietni jāpadomā, kāda ir lietas simboliskā nozīme, ko tā vēsta, kas uz tās attēlots. Latviešiem ļoti patīk dāvināt grāmatu un pie viena to iznīcināt, pirmajā lappusē ierakstot banālu novēlējumu. Varbūt jubilārei tiek uzdāvinātas piecas vienādas grāmatas, jo visi zina, ka viņai patīk grāmatas par dzīvniekiem. Ko dara ar grāmatām? Tajās ieliek kartīti, kurā raksta tekstu, bet grāmata paliek lietojama daudzus simtus gadus un nonāk pie dažādiem cilvēkiem.
Ir vēl kas – ja es visu, ko man dzīvē ir dāvinājuši, krauju kaudzē, tad ir vāks. Reiz cilvēks, kuram pilnīgi nemaz nav gaumes, man aptuveni 50 gadu vecumā uz jubileju uzdāvināja krāsainu plastmasas ezīti ar pulksteni vēderā. Sakiet, kur man to likt!
Ejot ciemos, latvietim noteikti vajag līdzi paņemt kādu pekeli. Priekš kam? Izstāstīšu gadījumu no dzīves. Manu draugu dēla kāzas. Ielūgumā bija teikts, ka jaunais pāris vēlas doties kāzu ceļojumā, tāpēc tika lūgts ielikt aploksnē naudu – cik nu kurš var atļauties. No 150 viesiem neviens neuzdāvināja nevienu santīmu, toties bija pannu grēda. Paradokss – cilvēks nevar ielikt aploksnē divus latus, bet uzdāvina nekvalitatīvu, centrāltirgū pirktu palagu par diviem latiem. Tā vairs nav dāvana, bet pekele! Tātad – pekele ir labi, bet divi lati slikti.
Par šo tēmu esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem un dzirdējusi sakām: es taču nevaru atļauties! Ja tu nevari atļauties, tad uzdāvini divus latus, ko vari atļauties. Arī tad, ja nevari nevienu, viss ir kārtībā, jo tevi ir uzaicinājuši ne jau dāvanas dēļ. Tā tas ir labākajā gadījumā, sliktākajā –uzaicinājums nav nācis no sirds, bet ir bijis pienākums. Tomēr pienākums aicināt vai iet ciemos ir tikai tajā gadījumā, ja esi amatpersona, tad tas ir darbs, bet privātajā dzīvē varam rīkoties, kā vēlamies.”
Iebilstu, ka reālajā dzīvē mums bieži nākas aicināt pie sevis vai iet ciemos pie visdažādāko pakāpju radiem, lai gan nemaz negribas. Ko darīt?
“Kādu atbildi jūs gribat – teorētisku vai tādu, kā notiek realitātē?” Aija Strautmane jautā. “Kāda tur etiķete, ja kolēģis ar sašķiebtu ģīmi jau no rīta ņurd, kā viņš negrib iet pie māsīcas uz jubileju. Nu tad neej! Kur te ir pieklājība un sirsnība? Tu esi tiesīgs iet pie tiem cilvēkiem, pie kuriem sirds aicina. Tad būs cita iešana un cita domāšana par dāvanu.
Bērnu taisītās un zīmētās dāvanas ir interesantas, ar dvēseli, man pašai mājās ir vesels maiss ar meitu apsveikumiem, bet ja viena omīte kaut ko uztamborē... Pieaugušam cilvēkam ir jādomā, ko un kam viņš taisa. Arī māksliniekam jāpārdomā, vai cilvēka apkārtnē šī glezna iederēsies. Katra lieta jūtami un nejūtami kaut ko vēsta, katrai ir sava aura.
Nekādā gadījumā nedrīkst dāvināt mājdzīvniekus! Un cilvēkam, kas atnesis dzīvu radību, ir jāpasaka, ka šādu dāvanu jūs nepieņemsiet, jo uzbāzties otram ir nepieklājība. Tas pats attiecas uz ļoti dārgu dāvanu – ja vīrietis sievietei uzdāvina kažoku, mēs nodomāsim, ka tam kaut kas ir „apakšā”. Cilvēki saka: nu, kā tad es viņam tā pateikšu... Ar to mēs nodarām pāri paši sev, tā vairs nav pieklājība. Mēs esam aizmirsuši elementāru patiesību – kad, sveicinot cilvēku, pieceļamies un sniedzam roku, mēs pirmām kārtām cienām paši sevi un tikai tad otru. Tāpat ir ar dāvanām – vispirms iepriecinām sevi un tad saņēmēju.”
Par gaumi strīdas, un kā vēl!
Aija Strautmane iebilst pret antropologu uzskatu, ka dāvana nekad nav brīva, jo prasa pretdāvanu: “Nevienā etiķetē nekad nav bijis teikts, ka dāvana ir pienākums, ka noteikti jādāvina kaut kas pretim. Mums, latviešiem, ir ļoti paveicies, jo mēs esam puķu cilvēki. Mums vispār nav problēmu, jo vienmēr varam nopirkt kaut vienu ziedu, un ar to būsim izrādījuši cilvēkam cieņu un mīlestību. Pasniedzot ziedu, viss ir atrisināts, nekas pat nav jāsaka, zieds visu izsaka.
Tomēr ar ziediem vajag uzmanīties. Man ir lielas dusmas uz ziedu ražotājiem, kas taisa tos puķu, man gribas teikt, kušķus, nevis pušķus. Bieži vien tie sastāv no tā, kas nokritis zemē, salūzis un būtu saslaukāms un izmetams. Tas viss ir šā tā samačkāts un vēl apsiets ar banti! Un tad vēl tie... es pat nevaru izteikt, kas! Man gribētos redzēt cilvēku, kurš to ir izdomājis, tikai paskatīties uz viņu, kā viņš izskatās! Es runāju par tiem koka trijstūriem, kuros ir ielikts pušķis. Uzskatu, ka taisīt pušķus no pārpalikumiem ir pazemojoši, tos pārdot ir nekaunība, bet pirkt – stulbums. Dāvanai nav jābūt dārgai, bet kvalitatīvai un gaumīgai.”
Bilstu, ka gaumes ir dažādas, ir cilvēki ar sliktāku gaumi, un tas ir jāpieņem. Eksperte noskalda: “Te nav ko koķetēt, par gaumi strīdas, un kā vēl! Gaume vai nu ir, vai nav. Mode un gaume ir dažādas lietas. Ja modē ir īsi svārki, tas nenozīmē, ka man, gana korpulentai dāmai pie sešdesmit, tādi ir jāvelk. Ko mēs darām? Vai, to tēmu labāk neaiztiksim! Tas ir smags gadījums. Nerunāsim par to, ka tev dibens ir līdz pusei izkāries no biksēm. Reiz ar meitām iegājām restorānā, bet mums priekšā sēdēja labi resns vīrietis ar pliku, zilu pakaļu un šķirbu vidū. Mēs piecēlāmies un aizgājām. Vai nu restorānu trūkst.”
Senie ģermāņi uzskatīja, ka dāvana ir inde, jo, dodot dāvanu, mēs saindējam saņēmēju, liekot justies kā parādniekam. Dāvanas mēdz būt ļoti savtīgas. “Tā tas ir, visvairāk savtīguma var redzēt kāzās.
“Ko tu žmiedzies, met desmit!” filmā „Mans draugs nenopietns cilvēks” sieva sacīja vīram, kad bērēs kapracis nolika lāpstu ziedojumiem. Šī epizode lieliski raksturo cilvēku domāšanu, bet tas ir nožēlojami un smieklīgi. Uz kāzām ar dāvanām un puķēm vispār neiet. Ielūgumā tiek norādīts, kur divas dienas pirms kāzām jānogādā dāvanas un ziedi. Ko mēs redzam dzīvē? Viesi atstiepj kurvjus ar ziediem un atstāj baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, jo mašīnās tos nevar salikt, bet ar kurvi pakaļ neskriesi. Un neviens sevi cienošs cilvēks svētku tērpā nestieps līdzi dāvanu kuli.
Kas notiek ar ziediem? Tos čupām iegrūž vedējiem, tad salādē mašīnā, tad tie kaut kur mētājas, četros no rīta tiek ielikti vannā un pēc tam izmesti ārā. Kam tas vajadzīgs, kur ir loģika? Cilvēki iebilst: jā, bet tad nebūs pārsteiguma. Kad šito pasaka, jākrīt gar zemi. Paklausieties, ja jums ir jubileja, jūs ko – nezināt, ka nesīs ziedus un dāvanas? Pārsteigums ir tas, kas dāvanā iekšā un kādus ziedus atnesīs. Man stāstīja par kādām kāzām, kurās izsaiņoja 85 dāvanas un nekam citam neatlika laika! Tas viss taču ir jāpārdomā, bet mums ir tā: ja vecvecmamma ēda no pannas, tad mums arī jāēd. Ir taču citi varianti, paaudžu paaudzēm nav jārīkojas vienādi.
Ja nezini, ko dāvināt, uzraksti pantiņu, bet pats. Kāda jēga paņemt grāmatu un norakstīt dzejoli? Ja nav ko teikt, tad nesaki neko un punkts. Es vēl saprotu, ja nolasa dzejoli. Pantiņu rakstīšana saistīta ar mūsu kultūras vēsturi. Latviešu zemnieks, kurš gadu simtiem nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, beidzot to iemācījās un tad nu gribēja visiem parādīt, ka iemācījies norakstīt no grāmatas. Tā viņš visu mūžu raksta un ir laimīgs, bet mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un visi jau sen mākam rakstīt! Tu vari iedot buču, paskatīties uz cilvēku un neteikt neko, ar savu neverbālo valodu pasakot to, ko nespētu neviens dzejolis pasaulē. Viss.
Dāvanas zem Ziemassvētku eglītes var nolikt nevis pirms svētku vakariņām, bet kādu nedēļu iepriekš, un tas radīs emocionāli jauku noskaņu. Dāvināšana Ziemassvētkos ir iekšēja lieta. Krīzes laikā daudzas ģimenes ir vienojušās, ka dāvanas būs tikai bērniem. Tas ir normāli un apsveicami. Ziemassvētki ir reize, kad mēs visvairāk dāvinām, bet ir viens moments – nevajadzētu dāvināt mammai pannu ar domu, ka mums mājās tā ir vajadzīga.
Arī pannai dāvināšanas sistēmā ir sava vieta. To var dāvināt, ja cilvēks ir ievācies jaunā dzīvoklī. Ja cilvēks dzīvo viens, var dāvināt katlu vai mikseri, bet tas nedrīkstētu būt lēts. Labāk samest naudu un uzdāvināt vienu kvalitatīvu lietu, nevis daudz štruntu. Cilvēkiem ir tendence izrādīties, dāvināt ar vērienu, bet tas ir nepareizi, jo dāvana nedrīkst būt bada nasta. Pieklājības dāvanas mazpazīstamam cilvēkam var ielikt dāvanu maisiņā, ko var pielīdzināt ātrai uzkodai bistro, bet tuviem cilvēkiem un draugiem domātās dāvanas rūpīgi iesaiņo, un šo procesu var salīdzināt ar nesteidzīgām vakariņām restorānā,” saka etiķetes speciāliste.
Tomēr sarunas nobeigumā jāsecina – lai kādas mokas reizēm sagādā dāvanas izvēle vai galvas lauzīšana par to, kur likt muļķīgu dāvanu, mēs tik un tā tās gaidām. Lietas ir kā dzīvas būtnes – dažas prātīgas un izpalīdzīgas, citas ķēmīgas un pinas pa kājām, vienas elegantas un lecīgas, citas šmulīgas, bet draudzīgas. Neatņemsim sev dāvināšanas un dāvanu saņemšanas prieku. Kā saka Aija Strautmane, nevajag visu pēc etiķetes, jo es esmu es, un tu esi tu.
