Agnese Vīksniņa. Dejotāja, vegāne, Freda draudzene
Šķiet, ir stereotipi, no kuriem ik pa laikam cenšas atbrīvoties deju grupas „Fandango” vadītāja Agnese Vīksniņa. Viens – ka viņa ir fanātiska dejotāja, otrs – ka viņa ir Freda draudzene, trešais – ka ir karojoša vegāne... Agnese ir par nevardarbību. Visās izpausmēs.
Nesen Agnese ir atgriezusies no Zviedrijas – zemes, ar kuru viņu saista īpaša draudzība. Varbūt tāpēc, ka tā uz laiku kļuva par viņas patvērumu – kad pirms gadiem padsmit Agnese pēc smagas avārijas tur atrada vietu, kur atgūties. Bet varbūt tas ir likumsakarīgi, jo Zviedrija savos nevardarbības principos tik tiešām iet ļoti tālu.
Tikai daļa. Mamma bija mākslas vingrošanas pasniedzēja, mani sešu gadu vecumā nosēdināja platajā špagatā, un tā es trenējos. Otrajā klasē mani paņēma uz peldēšanas sekciju, bet tas ātri apnika, un, tā kā blakus notika treniņi daiļlēkšanā, četrus gadus tur nolauzu. Pat nezinu, kā, jo biju bailīga.
Tiešām lēci no tramplīna!?
Jā! Man bija labi akrobātikas pamati. Arī dejošanā lēcienam ir liela nozīme. Pēc tam es burāju, tad aizgāju dejot uz grupu „Vecrīga”, kādu laiciņu gāju uz treniņiem Operetē, bija doma būt tur dejotāju sastāvā. Bet tad Opereti likvidēja, grupā „Ritms” nodejoju piecus gadus.
Protams! Nevienā brīdī nedomāju, ka ņemšos ar dejošanu. Zināju, ka kādu laiku turpināšu dejot, taču nedomāju par savu deju grupu. Bet tad gadījās smaga autoavārija, pēc tam – garš pārdomu posms, tad aizbraucu uz Zviedriju. Man paveicās – strādāju kolosālu darbu kompānijā, kas organizē roka un popa koncertus, darīju visus sīkos darbiņus, man ļoti patika. Iemācījos zviedru valodu, Stokholmas Baleta akadēmijā apguvu dažādas treniņtehnikas, piemēram, tādu, kas palīdz atgūties pēc traumām, arī džeza deju. Tas bija ļoti piesātināts laiks.
Bet pēc otrā pusgada sapratu, ka braukšu atpakaļ. Man arī draugs bija šeit... Man bija tikai 21 gads – jutu, ka dejošanas posms dzīvē ir nepabeigts. Kā profesionālai dejotājai karjera bija beigusies, traumu dēļ daudz ko vairs nevaru izdarīt. No malas izskatās, ka it kā varu, tomēr ne par kādu attīstību nevar būt runa. Un sanāca – savā ziņā – hiperkompensācija. Ja nebūtu visu ziepju ar fiziskajām traumām, varbūt nemaz pie dejošanas nebūtu palikusi. Tā ka visam, kas dzīvē notiek, ir gan labās, gan sliktās puses. Un vienmēr ir labās.
Mums nebūs intrigu. Punkts
Tajā laikā – nē. Nodibināju 2000. gada 2. septembrī, formāli skaitos uzņēmēja – mikroskopisks uzņēmums SIA „Fandango”.
Tev atliek laika arī radošumam?
Sākumā domāju, ka baigi dejošu, solo, vēl kaut kā izpaudīšos, bet nekā. Arvien mazāk. Un tas ir tipiski! Visiem, kas vada kaut ko līdzīgu.
Jā, šovs. Protams. Bez tā nevar. Mēs nevaram dejot tautas dejas.
Saprati, ka tas ir tas, ar ko varēsi pelnīt?
Es par to nedomāju. Es nevaru izveidot baleta pulciņu, jo vienmēr esmu dejojusi estrādes dejas. Man bija nauda, ko ieguldīt pirmajos tērpos. Jau pēc četriem mēnešiem tikām Latvijas Televīzijā, viss ļoti strauji gāja uz augšu. Es uz dejošanu nekad neesmu skatījusies kā uz peļņas darbu. Daudz līdzekļu aiziet kostīmos, uz vienu deju varbūt pat 1000 latu, ja ir kārtīgi tērpi.
Viens otram netraucē. Visām meitenēm ir augstākā izglītība, labs darbs, sava dzīvei. Ir, kas beigušas biznesa administrācijas skolu, kultūras menedžmentu... Dažādas profesijas. Neviens nedejo naudas dēļ. Tas ir neiespējami. Dejo tāpēc, ka patīk, tāpēc, ka ir feini, tāpēc, ka ir dažādi pasākumi. Mēs esam klubiņš.
Sieviešu kolektīvā var iztikt bez intrigām? Kašķēšanās?
Pilnīgi.
Nē. Tu jau nevari ienākt zālē un pateikt – mums nebūs intrigu. Pirmām kārtām – kāds esi kā vadītājs.
Māki pateikt acīs?
Jā.
Varbūt citiem vārdiem... Ne vienmēr varbūt ir labi tā teikt. 2002. gadā uztaisījām uzņemšanu, ar reklāmu radio, notika „Radisonā”. Tas bija kaut kas šokējošs! Līdz šim brīdim nekā tāda nebija bijis. Atnāca 150 meitenes! Pat nebija iespējams saskaitīt, viņas vienkārši plūda. Puse, pat vairāk, vispār nezināja, kas ir „Fandango”. Bet, protams, ir tikai noteikta daļa, kas var dejot.
Un, lūk, par to acīs teikšanu. To uzzināju tagad, pēc daudziem gadiem. Viena meitene bija runājusi ar paziņu, Latvija maza, un viņa atcerējusies, ka kādreiz nākusi uz „Fandango”pieteikties dejot, un es esot pateikusi, ka viņai augums īsti neatbilst mūsu standartam. Bet tas ir normāli! Taču kaut ko tādu acīs saku tikai vienā gadījumā. Ja man uzstājīgi prasa – kāpēc?
Bija šāds gadījums. Atnāca kolosāla dejotāja, izcili talantīga, gan tehniski, gan emocionāli. Taču augums metrs piecdesmit. Tas bija ļoti skumji, taču atradām risinājumu – šī meitene iestudēja pāris dejas. Taču sastāvā, kurā meitenes ir no 172 līdz pat 178 centimetriem, viņa nevarēja dejot. Kabarē programmā skatos, lai meitenes ir augumā līdzīgas, slaidām kājām. Visi parastie standarti. Bet augumi cilvēkiem ir ļoti dažādi! Un tas ir forši. Citādi – esam draudzīgas. Par ko mums intrigot? Nav jau tik liela mašinērija, ar milzīgu konkurenci. Kaut gan „Ritmā” Gunta Leimane esot teikusi – tev jālūdz Dievs, lai meitene, kas stāv pirmajā rindā, salauztu kāju! Lai tu tiktu viņas vietā... Iedomājies! Es nevaru iedomāties tādā veidā vadīt kolektīvu!
Esmu daudz domājusi par dzīves jēgu, daudz ceļojusi, praktiski – apkārt pasaulei. Un 20 gadu vecumā vienudien sēdēju saulainā istabā un sapratu, ka negribu ēst dzīvniekus! Viņi nav to pelnījuši. Tajā laikā pat nebija to briesmīgo video, kas tagad ir pieejami, vispār diskusijas par veģetārismu nebija! Tagad visur restorānos ir atsevišķa „Menu” sadaļa. Par un pret, cilvēki strīdas... Bet manā laikā, deviņdesmito gadu beigās, es vienkārši sēdēju savā istabā un tā izdomāju. Vēlāk sāku nodarboties ar jogu, interesēties, un pamazām tu sāc šo nevardarbības ideju izprast dziļāk. Jo patiesībā mūsu dzīve ir vienkārši piesūcināta ar vardarbību. Visur!
Cilvēki pat nepamana.
Nepamana. Viņiem ir vardarbīgas domas. Kas notiek interneta komentāros! Tā ir milzu enerģija, kas cirkulē.
Pusgadu nomākts garastāvoklis
Cik šī kustība Ahimsa ir stipra?
Tā nav kustība. Mēs neejam nekur, neprotestējam. Tas ir izglītojošs projekts.
Jā, pret rituālo kaušanu. Tas īstenībā bija viens no lūzuma punktiem manā dzīvē. Es piecas dienas neēdu, vienkārši nebija apetītes. Briesmīgs stress, un pusgadu pēc tam man bija nomākts garastāvoklis. Es funkcionēju, man viss bija labi, bet vienkārši bija ļoti milzīgas pārdomas par dzīvi un cilvēkiem. Tas bija periods, kad sapratu, ka vērts aktīvāk darboties, runāt, diskutēt. Un tas sanāk! Man raksta pat vīrieši, noskatījušies filmu, izlasījuši informāciju un saka – „paldies, esmu atteicies no gaļas produktiem”. Un tas ir super! Tas ir prieks.
Tas bija kā klikšķis – kā cilvēki vienā dienā atmet smēķēšanu, tev tā bija ar gaļas ēšanu?
Jā.
Nē. Ļoti vienkārši, viegli. Un jebkurš klikšķis patiesībā ilgi briest. Es jau skolas laikos uzrakstīju sacerējumu par Edvarta Virzas „Straumēniem”, dabūju vienīgo slikto atzīmi, jo biju nokritizējusi lauku idilli. Tā taču sanāk – mums ir Zīmaļa, Dzērvene, Zīle un Zvaigzne, viss baigi forši – mīļa, laba gotiņa, bet beigās viņu nobeidz kautuvē.
Rituālajā kaušanā dzīvnieku neapdullina, vienkārši pārgriež rīkli, skaņas ir drausmīgas. Tā sauktajā humānajā kaušanā, par ko toreiz cīnījos, dzīvnieku vispirms apdullina. Bet jebkurā gadījumā esmu sapratusi, ka cīņa ir vajadzīga. Ahimsas principi – viens, ko tu dari, tas uzskatāmais, ko visi var redzēt. Otrs, ko tu runā. Un trešais – ko tu domā. Īstenībā uz savām domām mums jāvērš uzmanība. Jāapsēžas un jāpavēro savas domas. Tur var briesmu lietas atrast!
Un nobīties.
Jā! Protams.
Ai, tas ir nepārtraukts darbs. Ja būšu iztīrījusi, apskaidrota un ļoti laimīga, tad par to pateikšu. Protams, emocijas…
Tu esi ceļā uz to?
Uz kurieni? Uz apskaidrību? Nezinu, negribu tādus skaļus vārdus. Bet – jā, esmu procesā, es filtrēju savas domas. Galīgi nesaku, ka esmu svētā. Tagad populāru cilvēku iemīļotākais teiciens: es esmu tāds, kāds es esmu! Man liekas, tas ir skumīgi. Ja esi tāds, kāds esi, tad ir jāliekas kapā… Es domāju – jātop par kaut ko! Nīčes vārdiem – topi tas, kas tu esi!
Govs arī ir māte
Tev izdodas pa dzīvi tā iet – nenodarot nevienam pāri?
Tas nav iespējams. Pat asfalta ražošanā tiek izmantoti dzīvnieku produkti, kauli. Bet neēst gaļu, nepirkt piena vai jebkādus produktus ar dzīvnieku izcelsmi – to var! Tā principā ir higiēna.
Neko. Gaļu neēdu, drīz būs 15 gadi. Ar to, ko sauc par vegānismu, neēst nekādus dzīvnieku izcelsmes produktus, būs tikai otrais gads. Esmu sākumposmā. Jo piena govis tāpat cieš. Vislabāk to var saprast, ja piena govs vietā iedomājies sievieti. Tādu fermu ar sievietēm, viņas regulāri mākslīgi apaugļo, tad viņa dzemdē bērnu, ko uzreiz aizvāc prom.
Govis raud pavisam īstas asaras! Tas ir briesmīgi. Viņa taču arī ir māte! Jebkuram dzīvniekam instinkti ir tādi paši kā mums. Viņai atņem teliņu un slauc pienu. Un bieži viņām ir mastīti, zāles jālieto. Un tad pēc iespējas ātrāk viņu atkal apaugļo! Lai būtu piens. Govis dzīvo gadus divdesmit, bet piena govis – tikai piecus un beigās nonāk turpat, kur visas pārējās, kautuvē.
Ko tu ēd – zirņus, pupas, graudus, zaļumus?
Jā! Ir lapa vegan.lv, pavisam jauna, tur tas ēdamo lietu saraksts ir liels.
Jā, grūtāk, protams. Kaut vai parastā siermaize – ar to esmu uzaugusi! Pieradusi no bērnības. Gaļas mums mājās tāpat praktiski nekad nebija, mana mamma nekad nav gatavojusi gaļu, viņa tagad arī ir veģetāriete. Man ne reizi siekalas nav saskrējušas mutē, uz gaļu skatoties.
Braucot gar privātmājām, kad sāk smaržot šašliki?
Man tā nav smarža.
Drausmīga smaka. Mums Mežciemā te visiem uz balkoniem ir grili...
Bet problēmu ar savu tuvāko loku nebija? Jo ne jau visi atteicās no gaļas.
Mums nav nekāda sekta vai kas tāds! „Fandango”– meitenes nāk, dejo, un es neskaloju viņām smadzenes. Kaut gan esam par to runājušas. Bet katram cilvēkam jānoiet savs ceļš, ar varu nevar pasteidzināt to klikšķi. Šobrīd divas meitenes ir atteikušās no gaļas.
Man ir draugi gaļēdāji. Un nav tā, ka visi veģetārieši ir šausmīgi forši, ka mēs uzreiz esam baigie draugi. Tas ir tikai viens dzīves princips, protams, būtisks. Bet diskusijas ir dažādas. Apmēram – ko tad tās govis darīs, ja viņas neēdīs, tik daudz piedzimušas, vai, teiksim, ko darīt ar cūkām. Saku – vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki ēd gaļu, ir tas, ka tā garšo.
Ja cilvēks godīgi pasaka – „jā, es zinu, ka lopkopība rada CO2 izmešus, zinu, ka tas ir neekoloģiski, neekonomiski, neētiski, zinu, ka dzīvnieki cieš, zinu, ka miljardam cilvēku uz zemes trūkst dzeramā ūdens, un tas viss to veicina… Bet man garšo gaļa! Es neko nevaru izdarīt...”
Mēs varam diskutēt, un nekad nav teikts, ka tas cilvēks nekļūs veģetārietis, viņš vismaz godīgi pasaka – man vienkārši garšo… Tiem, kas saka – kur liksi tās cūkas? –, saku – cūkām pansionāti jāuztaisa! Viņām jāļauj vienkārši laimīgi nodzīvot savu mūžu, un miers. Ir jāuzņemas atbildība. Jo tikai cilvēku dēļ tās milzīgās fermas savairotas! Jau ir izaugusi jauna paaudze Latvijā, Zviedrijā vairākas, kas nekad nav ēduši gaļu, jo viņiem vecāki bijuši veģetārieši, un viņi arī.
Domāju, tas ir paradoksāli. Reiz kādā karstā strīdā man teica – kā tu šitā, tu taču veģetāriete! Tev visu laiku jāsēž lotosa pozā, jābūt baigi mierīgai, nedrīksti ne kliegt, ne dusmoties. Es saku – iedomājies, kāda es būtu, ja vēl ēstu gaļu! Jautājums – vai ar vardarbību var cīnīties par nevardarbību. Ir liels izaicinājums noturēties mierīgi. Bet es negribētu pārliecinātus veģetāriešus saukt par karojošiem.
Ne visi, daži eksemplāri.
Viņi pārsvarā neko sliktu nav darījuši. Ja viņi būtu aizgājuši un veģetārisma vārdā nosituši kādu cilvēku, tad varētu teikt, jā. Tas pats – par reliģijām. Visas reliģijas ir labas un pareizas, bet neviens karš nekad nav noticis ateisma vārdā. Visi – tikai Dieva vārdā. Viena dieva vārdā, otra dieva…
Pļauka mušai un cilvēkam
Tu tiešām ņem kaķus mājās no ielas?
Visi, kas bijuši, ir no ielas – ar diviem izņēmumiem, kas no citām mājām paņemti.
Māki nobremzēt? Jo pagalmā noteikti staigā vēl pieci, kurus varētu paņemt.
Tagad vairs neņemu, jo tieši ar to ir problēmas, kā viņus pēc tam atdot prom. Taču es ziedoju naudu cilvēkiem, kas to dara, atrod šiem kaķiem mājas, sterilizē, kastrē dzīvniekus, lai nevairotos tālāk. No vienas kaķenes sešu gadu laikā 400 000 kaķu var sanākt, tas teorētiski – ja visi izdzīvo. Tā ka – katra sterilizēta kaķene – tas ir ieguvums Rīgas pilsētai.
Diemžēl! Kaut labi saprotu, ka tā ir viņu tiesību ierobežošana, bet mēs ar viņiem sarunājām.
Ka tā ciešanas tomēr būs mazākas?
– Jā. Jo tik daudz – simtiem tūkstošu kaķu uz ielām... Dod Dievs visiem mājas atrast, kur nu vēl, ja savairosies. Tas man kopš bērnības, mamma ir mācījusi... Ņēmām slimus kaķēnus, nesām uz veterināro poliklīniku, ārstējām – tas bija pats par sevi saprotams. Kad izveseļojās, laidām atpakaļ pagalmā.
Protams! Ar elementārām lietām. Saproti – sāc ar sevi! Nav vērts būt karojošam Donkihotam, ja pats nerādi piemēru. Sakārtoties var dažādi. Daudzi domā, ka viņi ir ļoti sakārtojušies, bet viņu dēļ cieš vide, dzīvnieki. Tā sakārtošanās ir viltīgs termins. Es cenšos maksimāli visu darīt tā, lai manis dēļ neviens neciestu. Protams, man ir grūti ietekmēt naftas biznesu! Vai CO2 izmešu kvotas. Protams, mēs visi esam spiesti braukt ar autobusu. Apzinos, ka piesārņoju vidi lidojot. Bet elementāras lietas – vismaz kuņģim kaut ko atteikt – tik daudz var izdarīt. Un mušas es nesitu!
Odus arī ne?
Ar tiem gan sanāk sagrēkot, bet cenšos lietot eļļas, pretodu līdzekļus. Bet cilvēki automātiski bieži vien nosit mušu. Īstenībā, ja padomā – kāpēc? Tā ir tikai muša. Ne viņa kodīs, neko. Vai peles, žurkas...
Jā, pilnīgi nedomājot! Bet ar kādām tiesībām?! Ir daudz sīkumu, kam pievērst uzmanību. Un to var izdarīt jebkurš – šodien, tagad. Tikai vajag gribēt. Pirms ķerties pārējos kritizēt – politiķus, valdību, visu iespējamo –, paskaties, kāds esi pats! Vai tiešām nekad nemelo? Tiešām nekad neesi ārstam vai policistam devis kukuli? Vai tiešām tevis dēļ neviens necieš? Tikko atbraucu no Stokholmas. Zviedrijā viņi ir aizgājuši pavisam tālu – grasās ieviest kvotu, ka 40% ugunsdzēsēju jābūt sievietēm. Tur feminisms attīstījies tādā pakāpē, ka vīrieši organizē savu tiesību aizstāvēšanas klubiņus.
