Kursīte par Mades nāvi: „Lācis ir latviešu spēka avots”

„Cilvēki tik ļoti uztraucās par nogalināto lāci, pat nespējot līdz galam paskaidrot un nenojaušot savas pastiprinātās reakcijas iemeslus. Kad līdzīgos apstākļos nošāva no Līgatnes dabas taku voljēra izbēgušo meža kuili Ansi, tauta tik ļoti asi nereaģēja,” salīdzina Kursīte. Pat Valsts prezidents aicinājis uz lāča nāvi raudzīties reāli, ar to izpelnoties daudzu cilvēku emocionālus nosodījumus.

Jebkuru dzīvnieku, kam ir iedots vārds, nevar nogalināt tā, lai cilvēkiem nesāpētu. Bet jo īpaši, ja tas ir lācis. Tautā ticēja, ka lācis visvairāk līdzinās cilvēkam. Ticēja – lācim ir cilvēka acis. Viena no mīļākajām un populārākajām šūpuļdziesmām joprojām ir „Aijā žūžū lāča bērni”. Un tajā patiesībā dzied ne par lāčiem, bet cilvēkiem. Mūsu senči uzskatīja, ka cilvēks cēlies no lāčiem.

Ziemassvētku ķekatu gājienos viena no iemīļotākajām maskām ir lācis un ne velti. Andreja Upīša stāstā „Sūnu ciema zēni” parādās senie ticējumi – lācis spēj palīdzēt daudzās nelaimēs. Ja cilvēki sagājuši naidā – lācis spēj izrūcināt ļauno no viņiem un attiecības sakārtojas. Ilgstoši slimojošiem lācis palīdz atveseļoties. Ja pašu lāci nav iespējams atvest, tad lāča spalvas kumšķīti kaut vai savārgušā istabā jāsadedzina. Stiprs, labs un svētību nesošs, kā brīnumlīdzeklis gadījumos, kad pārņēmis nespēks un neticība sev – tāds bija lācis mūsu senčiem.

Lācis bija svētums, un viņa vārdu pat izrunāt bija tabu. Tāpēc līdz mūsdienām atnācis vien eifēmisms, vārds, kas aizvieto īsto vārdu. Vārds lācis mūsu senčiem nozīmēja – tas, kas mīdās, tas, kas mīcās.  

Tāda saite kā ar lāci, mūsu senčiem nav ne ar vienu citu dzīvnieku. Mistiska un grūti izskaidrojama saite. Kaut arī neapzināmies, pat mūsdienās katrā no mums dzīvo šī saikne.

Atgādina mūsu spēka avotu

Ļoti spilgti lācis, kā totēma dzīvnieks parādās Lāčplēša tēlā. Folklorā tautas varonis ņem spēku no totēma dzīvnieka. Vai nu pārvēršoties izšķirīgos brīžos par šo totēma dzīvnieku, vai savā ķermenī nesot daļu no šī īpašā dzīvnieka. Lāčplēša gadījumā tās bija lāča ausis, kas gan atgādināja, gan deva varonim spēku.

Totēma dzīvniekus senās tautas attēloja arī figūrās. No tām cēlušās iemīļotās rotaļlietas – lācīši. Kā ļoti stiprs un labs aizgādnis. Šī tradīcija gan nav bijusi tikai latviešiem, bet daudzām ziemeļu tautām, kurām lācis ir meža valdnieks. Dienvidu tautām šo vietu folklorā ieņem lauva.

Iespējams, šis gadījums ir zīme, kas atgādina par mūsu spēku. Par to, ka esam kā tauta stiprāki, kā mums cenšas iestāstīt un kam esam noticējuši. Atgādinājums, par to, kur meklēt mūsu spēka avotus. Mūsu spēks ir dabā. Un daudzie interneta komentāri liecina, ka neesam no dabas aizgājuši vēl pārāk tālu un mums ir, kur smelties spēku.

Medīja, bet godāja

Mūsu senči, dzīvojot tuvībā ar dabu, nevarēja ignorēt arī lāča spēku un bīstamību. Neraugoties uz šī dzīvnieka īpašo nozīmi, visai bieži nācās lāčus arī nogalināt. Pirms tam mednieki izlūdzās piedošanu, bet pēc tam ziedoja lācim. Pirmais lāča gaļas gabals bija ziedojums, ko atstāja mežā.

Šo pašu ideju – piedošanas lūgšanu un ziedošanu – Janīna Kursīte iesaka īstenot arī mūsdienās. Protams, mūsdienu variantā. Vai tas būtu ziedojums lācenes Mades piemiņai, lāčiem, dabai, kā mūsu spēka avotam – tas ir diskutējami. Iespējams, tas varētu būt piemineklis, kuram cilvēki pieskaroties, varētu atcerēties par tautas spēka avotiem, par dabu un sajust sevī lāča spēku.