Ainars Baštiks: „Nevis valdīt, bet mīlēt; nevis pārveidot, bet pieņemt.”

Latvija ir skaista, tīra un iekārojama teritorija, tāpēc tā nekad nebūs tukša. Jautājums tikai, vai te būs vēl latvieši. Lietas, kas ir saistītas ar bērniem, nekad nenotiek ātri. Bērniņu ieņemt var ātri, bet lai bērns kļūtu par patstāvīgu, pilnvērtīgu personību, ir jāiegulda gan laiks, gan resursi.

Diemžēl politiķiem šobrīd bērni ir svarīgi tikai lozungu līmenī, bet atbalsts neizpaužas praktiskā rīcībā, jo rezultātu var sasniegt tikai ilgtermiņā. Partijām vairāk rūp viņu reitings šodien un uz vēlēšanu dienu, bet valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem var dot rezultātu tikai pēc vairākiem gadiem. Nedod Dievs, kāds cits tad piesavināsies mūsu darba augļus, tāpēc nedarām neko, tikai runājam – tāda aptuveni izskatās šā brīža ģimenes atbalsta politika. Ja mēs patiesi iestājamies par Latviju, esam savas valsts patrioti un vēlamies, lai Latvija būtu mūžīgi, kamēr šī pasaule pastāvēs, nav svarīgāka uzdevuma, kā atbalstīt ģimenes ar bērniem.

Paskatīsimies uz diviem piemēriem, kas dod atbildes uz šiem jautājumiem. Igaunija, kur mērķtiecīgu ģimenes atbalsta politiku sāka 2004.gadā, un Latvija, kur gandrīz identiskus atbalsta mehānismus iedarbinājām gadu vēlāk – 2005.gadā: ieviesām „māmiņu algas”, izveidojām Uzturlīdzekļu garantiju fondu, kas maksāja alimentus nemaksātāju vietā un naudu pēc tam piedzina tiesas ceļā, radījām audžuģimeņu kustību, vietējās adopcijas atbalsta programmu, rotaļlaukumu un jauniešu centru programmu u.c. Bija praktiskas lietas un bija taustāms, izmērāms rezultāts. Paradoksāli, taču „māmiņu algas” bija nevis slogs budžetam, bet papildu ieņēmumi, jo cilvēki bija motivēti maksāt nodokļus.

Igaunijas un Latvijas piemēri parāda, ka situāciju var uzlabot. Tikai Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, ar nepārdomātiem lēmumiem – arī sagraut. Igaunijā visus krīzes gadus ģimenēm neatņēma ne santīma, līdz ar to turpinājies dzimstības pieaugums un tā ir pārsniegusi mirstību, kamēr Latvijā ekspertu slavētās „konsolidācijas” rezultātā pāris gadu laikā dzimstības rādītāji burtiski nogāzušies no 24 uz 18 tūkstošiem.

Traģisks ir ne tik daudz tas materiālais samazinājums, cik uzticības zaudēšana valsts politikai. Iespējams, neatgriezeniski. Un tā ir galvenā atšķirība no Igaunijas. Jo tur valdība pateica:  varam griezt daudzās citās jomās, bet neaiztiksim ģimenes ar bērniem. Turpretim Latvijā aizstāvēja bankas, izdabāja valūtas fondiem un eirokomisijām, bet savi cilvēki mums bija pēdējā vietā. Rezultātā Latvijā piedzīvots straujākais dzimstības kritums un emigrācijas, lai neteiktu – bēgšanas – vilnis.

Bet lielais vairums starptautisku ekspertu Latviju sauc par „veiksmes stāstu”.

Nezinu, kur šie eksperti dzīvo un ar ko satiekas, bet, dzīvojot šeit uz vietas un tiekoties ar saviem tuviniekiem un draugiem Latvijā, ne no viena neesmu dzirdējis, ka krīze ir pārvarēta un dzīve kļuvusi labāka. Kurš tad melo – mani draugi un radi, vai tie, kas Latvijā uzturas divas dienas pieczvaigžņu viesnīcā? Leģendu par Latvijas „veiksmes stāstu” mīl piesaukt arī pašmāju politiķi. Kaut ko vērts ir tikai tāds politiķis, kurš izdara kaut ko taustāmu, nevis tikai nepārtraukti muld un runu līmenī attaisno savu eksistenci.

Ārstēt var arī ielaistu kaiti, lai gan tas maksās dārgāk un prasīs vairāk laika. Un labu darīt nekad nevar būt par daudz. Es esmu novērojis, ka pēdējā laikā daudz runā par šīm problēmām. Taču no pļāpām jāķeras pie praktiskiem soļiem.

Slimība ir ļoti ielaista, tāpēc nebūs ātru risinājumu. Pakāpeniski jāmaina cilvēku vērtību izpratne. Kāda jēga dzīvot? Savam egoismam vai tomēr bērnu dēļ? Tā ir ārkārtīgi liela dāvana – spēja radīt dzīvību un izaudzināt cilvēku. Protams, tas ir sarežģītāk nekā dzīvot tikai sev. Bet cilvēks ir radīts kaut kam lielākam nekā „feel good”.

Otrais bloks ir praktiska, konkrēta rīcība, lai vecākiem ar bērniem dzīves kvalitāte būtu vismaz tādā pašā līmenī kā cilvēkiem bez bērniem, lai klāt nākušos izdevumus bērna audzināšanai vismaz daļēji kompensētu nodokļu atlaides, reāla bezmaksas izglītība, medicīnas pakalpojumi, mājoklis, vide.

Kāda ir bērnu tiesību situācija Latvijā šobrīd?

Galvenās bērna tiesības, ko uzsver arī starptautiskas konvencijas, ir tiesības augt ģimenē, kurā ir māte un tēvs, un no šāda viedokļa situācija ir kritiska. Joprojām pastāv ārpus ģimenes aprūpes iestādes, ir daudz šķirtu ģimeņu, kur bērnu audzina tikai viens no vecākiem, vai apstākļu spiesti abi vecāki aizbraukuši darbā Īrijā, bet bērni dzīvo pie vecvecākiem. Tā ir dzīves realitāte.

Runājot par bērna tiesībām, nedrīkst aizmirst arī par bērna pienākumiem, tās ir kā monētas divas puses. Atbildība par šo līdzsvaru gulstas kā uz bērna vecākiem, tā arī skolu. Ja kaut kā ir par daudz, mašīna – sabiedrība, pati personība – iebrauc grāvī.

Jau pieminējāt sabiedrības vērtības. Nākamajā dienā pēc bērnu aizsardzības dienas Rīgā notiek geju un lesbiešu praida gājiens. Vai viendzimuma partnerattiecības ir vērtība?

Rietumu sabiedrībā cilvēkiem ir tiesības izteikt viedokli un attieksmi. Visiem. Bet nevajag jaukt lietas. Var nolikt plastmasas ābolu vai ziedus, pielikt klāt smaržu esenci, un pa gabalu nemaz nevarēs pateikt, vai tas ir mākslīgs vai dabīgs. Bet jebkurš normāls, domājošs cilvēks saprot, ka kaut ko vērts ir tikai īsts ābols un dabīgi ziedi. Homoseksuālisti var piesaukt visādas tiesības un jaukt jēdzienus, teikt, ka esam tādi paši kā dabīga ģimene, kopā dzīvošanu saukt par laulību, bet jebkurš normāls cilvēks tāpat atšķirs, kas ir īsts un kas mākslīgs. Tā atšķirība ir pārāk krasa, pārāk skaidra, lai noticētu, ka plastmasas zieds ir īsts. Tā ka vērtējiet katrs pats.

Viens no modernās sabiedrības pamatpostulātiem ir „dzīvot sev”. Palasot daudzus dzīvesstila žurnālus, dominējošais moto tajos ir „Tu to esi pelnījis!”, „Tu esi tā vērta!”, citiem vārdiem, akcents tiek likts uz to, ka materiālā dzīve dos tev gandarījumu un laimes sajūtu, un visu lietu mērs ir, vai tas man patīk un liek man labi justies.  Bet tā ir ilūzija, jo dzīšanās pēc labsajūtas un materiālas labklājības ir kā skrējiens bez finiša.

Ģimene nav tikai patīkamas emocijas un jūtas. Ja mēs balstītu laulību tikai uz jušanu, tā būtu ļoti īslaicīga un nestabila. Jo jūtas un emocijas mainās kā vējš. Tāpēc ģimene un laulība savā būtībā ir nepārtraukta pilnveidošana, apzināta rīcība. Nevis jūtu izpausme, bet prāta lēmums darīt otram labu. Ja mēs mīlestību saprotam nevis tikai kā emocijas, kaisli un baudu, bet kā apzinātu lēmumu darīt otram cilvēkam labu, tad mīlestība ietver arī tādus jēdzienus kā ziedošanās un kalpošana.

Un ja mēs tā saprotam laulību, ja es nedzīvoju tikai sev, bet arī otra cilvēka dēļ, tad ģimene ir stipra un tā ir vērta.

Kāda ir Jūsu recepte stiprai laulībai tieši no sadzīviskā viedokļa?

Šā gada 21.maijā palika 30 gadi kopš pirmā randiņa ar sievu. Es vienmēr atceros, ka aiznesu toreiz viņai maijpuķes un cenšos to katru gadu atkārtot. Laulībā šovasar būs 29 gadi.

Domāju, nav nevienas laulības, kurā nebūtu vieglāku un grūtāku dienu, pārpratumu attiecībās, dzīves pārbaudījumu ar darbu, veselību , finansēm vai bērniem. Bet vienmēr paturu prātā, ka diviem kopā ir labāk nekā vienam, ka kopā varam daudz vairāk pārvarēt.

Brīvība un uzticēšanās. Nedrīkst otru pakļaut vai ierobežot, bet jāuzticas un jādod diezgan liela brīvība.

Par laulību joko, ka sieva cer, ka vīrs pēc kāzām mainīsies, bet viņš nemainās. Savukārt vīrs cer, ka sieva pēc kāzām nemainīsies, bet viņa ar gadiem mainās. Tāpēc ar sievu sadzīvē praktizējam pāris principus: nevis valdīt, bet mīlēt; nevis pārveidot otru, bet pieņemt.

Un visbeidzot nevajag visu uztvert pārāk nopietni, bet drusku tā ar humoru un smaidu uz daudzām lietām paskatīties. Kāpēc par sīkām lietām jātaisa liela brēka? „Take it easy!”