Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ne bez iemesla Laimu Vaikuli dēvē par elegantāko dziedātāju postpadomju telpā. Viņa nesvin dzimšanas dienas un nezina, cik viņai gadu. Kad tos paprasa, sāk rēķināt.

Estrādes leģenda Laima Vaikule. Dzimusi brīvībai 53

Ziņas
2012. gada 14. jūlijā 06:11 2012. gada 14. jūlijā 06:11
Laimas Vaikules publiskais tēls saistīts ar kādu īpatnēju paradoksu. Viņa vairāk nekā 30 gadu dzīvo saskanīgā savienībā ar savu menedžeri Andreju Latkovski, tomēr intervijās regulāri un reizēm pat īpaši uzsver, ka ir brīva un neprecēta sieviete. Dāma ar stingru tvērienu un tajā pašā laikā – neviena nepieradināta.

Ne bez iemesla Laimu Vaikuli dēvē par elegantāko dziedātāju postpadomju telpā. Viņa nesvin dzimšanas dienas un nezina, cik viņai gadu. Kad tos paprasa, sāk rēķināt. Pat skauģiem jāatzīst, ka dziedātāja savos gados izskatās satriecoši labi. “Tie ir gēni. Man nevajag daudz censties, es tikai ik palaikam drusku pamainu imidžu,” teic Laima.

Viņas skaistuma noslēpums esot pavisam vienkāršs. Proti, nepieciešams tikai „iztikas minimums” – pieklājīgi apavi, veseli zobi, labs manikīrs un kopti mati. “Viss pārējais ir atkarīgs no acu skatiena,” skaidro dziedātāja. Nesen kāds Krievijas medijs Laimu Vaikuli nodēvējis par Krievijas stila, dvēseles spēka un elegances etalonu. Kaut Laima nekad nav slēpusi, ka viņas mājas atrodas Latvijā un viņa ir Latvijas pilsone, daudzi Krievijā viņu uzskata par savējo. Un ne tikai Krievijā – dziedātāju ciena, mīl un respektē arī citās postpadomju valstīs.

Bez autoritātēm

“Es biju no smagajiem bērniem. Pati vienmēr zināju, kas man ir jādara un kā ir pareizi,” kādā intervijā atzīst Vaikule. Lai sodītu savus vecākus, viņa jau piecu gadu vecumā aizgājusi no mājām. Tiesa, nekur tālu nav tikusi. Aizgājusi aiz mājas stūra un gaidījusi, kad vecāki nāks pakaļ. Bērnībā bijusi izteikti zēniska, viņai labāk paticis rāpties kokos un spēlēt kazakus – laupītājus, nevis rotaļāties ar lellēm.

Laima piedzima 1954. gada 30. martā Cēsu rajona Drustos. Kad viņai bija divi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu. Dziedātāja atceras, ka ļoti agri kļuvusi patstāvīga. Vecāki strādājuši, māsas un brālis gājuši uz skolu, bet viņa palikusi mājās, kur viņu pieskatījusi mājas saimniece. Vēlāk vecāki iekārtojuši Laimu diennakts bērnudārzā, kur viņa mācījusies patstāvīgi pieņemt lēmumus. “Kad bērnu tik mazu atstāj vienu, viņam jāmācās izdzīvot – viņš norūdās, gūst pārliecību par sevi,” spriež Laima.

Skolas gados viņa sāka dziedāt VEF kultūras namā, kur bērnus gatavoja dažādiem muzikālajiem konkursiem. Mūzikas pedagogs Leonīds Zahodņiks lielīja uzņēmīgo meiteni un mudināja viņu attīstīt savu talantu. Tomēr Laimai bija citi plāni. Kaut viņai patika dziedāt, tomēr vairāk interesēja medicīna. Viņa iestājās Medicīnas skolā, lai pēc tam turpinātu mācības Medicīnas institūtā un kļūtu par ķirurģi. Liktenis gan bija lēmis citādi.

Piecpadsmit gadu vecumā Laima aizgāja uz noklausīšanos Rīgas Radio un televīzijas orķestrī, ko tolaik vadīja Raimonds Pauls. Tā bija viņas pirmā iepazīšanās ar Maestro. Pauls bija gatavs izveidot jauno meiteni par orķestra solisti, taču Laima... atteicās. Laikam galvā bija vējš, bet sirdī –jaunības trauksme. Tobrīd kāda rokgrupa taisījās doties uz Batumi un meklēja solisti. Laima nosprieda, ka labāk ar grupu braukāt apkārt un koncertēt nekā veselu gadu iet pie Raimonda Paula uz garlaicīgiem mēģinājumiem.

Kad Laima ar grupu devās uz Kaukāzu, viņai bija tikai 16 gadu. “Man nebija autoritāšu, es nevienu neklausīju. Es darīju, ko gribēju,” saka Vaikule. Kad pēc daudziem gadiem Laimas mammai jautāts, kā viņa varēja meitu 16 gadu vecumā atlaist vienu tik tālā ceļā, mamma atbildēja, ka neviens cilvēks nav spējis Laimai kaut ko norādīt, arī mamma – nē.

Jau 12 gadu vecumā Laima sāka dziedāt Rīgas estrādes orķestrī. Muzicējot kultūras namos un dzīvojot viesnīcās, viņa agri iepazina muzikantu dzīvi.
Kad jaunā dziedātāja atgriezās Latvijā, viņa sāka koncertēt ar Latvijas Filharmonijas ansambli. Pamazām mūzika arvien vairāk un dziļāk pārņēma Laimu, tāpēc ārstes karjerai neatgriezeniski tika pārvilkts krusts.

1979. gadā viņa sāka uzstāties slavenajā Jūrmalas kabarē „Jūras pērle”, kur sāka attīstīt savus ne tikai vokālos, bet arī horeogrāfijas un režijas talantus. Pati iestudēja deju programmas, izdomāja kostīmus un atlasīja muzikantus.

Tolaik tāda veida šovs bija vienīgais visā Padomju Savienībā, to brauca skatīties gan no tuvienes, gan tālienes. Varietē programma sākās astoņos vakarā un ilga līdz pat rītam. Nedēļā Laimai bija tikai viena brīvdiena. “Tādā režīmā strādāju sešus gadus, tāpēc šodien man nekas nav par grūtu,” saka Vaikule.

Pauls – tas ir liktenis

Galvu reibinošie panākumi Laimai neatnāca uzreiz, tie uzradās astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad dziedātājai jau bija pāri trīsdesmit. Karjeras augstākie lidojumi sākās, kad izveidojās sadarbība ar Raimondu Paulu. Popularitātes virsotnē viņa uzlidoja ar divām Paula dziesmām – „Verņisaž”, ko izpildīja duetā ar Valēriju Ļeontjevu, un „Ješčo ņe večer”.

“Pauls ir mans liktenis,” atzīst dziedātāja. “Ja nebūtu viņa, mana dzīve būtu citāda.” Plašāka mēroga panākumus Vaikule ieguva 1987. gadā, kad starptautiskajā konkursā „Bratislavas lira” ieguva galveno balvu. “Pirmkārt, tas bija negaidīti. Otrkārt, uz mani gūlās liela atbildība. Kad devos uz konkursu, Raimonds Pauls teica, lai bez pirmās vietas mājās nerādos. Es aizbraucu, un sākumā viss bija pret mani. Sākot ar 13. vietu lidmašīnā un beidzot ar 13. uzstāšanās kārtas numuru, kas tomēr izrādījās veiksmīgs.”

Nākamais dziedātājas panākums bija saņemtais piedāvājums strādāt Amerikā. 1987. gadā Maskavā ieradās amerikāņu producents Stens Korneliuss, kas bija nolēmis atrast Padomju Savienībā dziedātāju, lai izveidotu duetu ar kādu amerikāņu kantri mūziķi. Korneliuss noklausījās ļoti daudzus kompānijas „Melodija” ierakstus un no visiem dziedātājiem izvēlējās Laimu. Viņu interesēja kaut kas īpašs, un par tādu viņš atzina latviešu dziedātāju.

Vēlāk Vaikule sprieda, ka viņa piesaistījusi producenta uzmanību ar trim lietām – viņa strādājusi ar baletu, viņai bijusi zema balss, un viņa dziedājusi Raimonda Paula dziesmas. Interesanti, ka viņa pati tik ļoti nerāvās uz Ameriku. Kādā intervijā Vaikule atzina, ka ieraksts ar amerikāņu dziedātāju viņai nebija vajadzīgs. “Sočos man bija trīs koncerti dienā – stadionos un koncertzālēs. Amerika man nebija nekas salds. Es biju nežēlīgā stresā, nežēlīgā darbā. Neorientējos, nesapratu, ciest nevarēju viņu smaidīšanu un to, ka nekad nevar zināt, ko viņi domā par mani, par manu darbu. Bet pagāja laiks, un viņu smaidu man vēlāk sāka pietrūkt.”

Amerikā Laimu nodēvēja par krievu Madonnu un pat uzņēma dokumentālo filmu. Tur viņa nostrādāja pāris gadu, kaut bija piedāvājums parakstīt līgumu uz ilgāku laiku. “Es nespēju iedomāties, kā es vairākus gadus spētu pavadīt vienā valstī. Es labi jūtos tikai ceļā. Es vēlos apmeklēt dažādas valstis, dažādas pilsētas, lai pēc tam atgrieztos mājās, un atkal sapņot.”

„Jūras pērle” bija pirmais restorāns Padomju Savienībā, kur apmeklētājiem piedāvāja varietē programmu. Astoņdesmito gadu sākumā šova nagla bija Laima Vaikule.
Ar caursišanas spējām

Laimas pazinēji teic – kaut viņai piemīt stingrs tvēriens un reāls skatiens uz dzīvi, savā dziļākajā būtībā viņa ir sapņotāja un fantazētāja, kas ar savām idejām prot aizraut citus. Ja viņas projekti citus neinteresē, to uztver pat pārspīlēti saasināti. Tāpēc gluži neiespējami iedomāties Laimu darām kaut ko tādu, kas viņu neinteresē. Intuīcija un iedvesma – tie ir viņas galvenie rikšotāji, kas rauj dziedātāju uz priekšu. Kad sāk darbu, atdodas tam pilnīgi.

Viņa spējīga uz ekstravagantām izdarībām, tāpēc nereti pievērš apkārtējo uzmanību. Diezgan precīzi spēj izteikties par citiem, tikai ne vienmēr to izdara delikātā formā, tāpēc gadās vienu otru aizvainot. Tomēr visraksturīgākā īpašība – tieksme pēc brīvības un neatkarības. Laimu nav iespējams piespiest domāt tāpat kā citus, nav iespējams viņu ievietot kaut kādos rāmjos.

Viņa ir tāda, kāda ir. Tāpēc var teikt: “Ja kāds nevar ar Laimu sadzīvot, tad tā ir viņa, nevis Laimas problēma.” Dziedātājai ir arī kaut kas no tanka vai bruņumašīnas. Proti, ja viņa ir kaut ko ieņēmusi galvā, tad ies līdz galam, un neviens nespēs viņu apturēt. Reizēm gan ļaujas vājuma brīžiem, bet tie nav domāti citiem. “Man nepatīk, ja kāds redz manas vājās vietas. Kad man uznāk raudiens, es raudu aiz aizvērtām durvīm,” tā Laima.

Un vēl kāda interesanta rakstura iezīme – nespēja atzīt savas kļūdas. Tās bieži tiek norakstītas uz citu rēķina. Intervijā Krievijas radiostacijai „Eho Moskvi” uz jautājumu, kam biežāk nav taisnība savstarpējos strīdos – viņai vai dzīvesbiedram Andrejam, Laimas atbilde ir ekstravaganta un šokējoši tieša: “Nemēdz būt biežāk, vienmēr nav taisnība Andrejam. Vienmēr!”

Visa viņas dzīve ir pakārtota darbam, var just, ka uz skatuves Vaikule jūtas kā zivs ūdenī, tur viņa nav tikai izpildītāja, bet gan veidotāja un noteicēja. Laima gan režisē savas koncertprogrammas, gan izvēlas tērpus. “Pasaulē nav tāda dizainera, kura tērpu es uzreiz varētu vilkt mugurā un kāpt uz skatuves. Es tos pārtaisu,” saka dziedātāja. Skatuve – tā ir viņas pasaule, šeit uzskatāmi spraucas ārā ambīcijas. “Es tomēr agri esmu sākusi strādāt uz skatuve un māku par sevi pastāvēt. Neviens neatļausies man ķerties klāt!” brīdina Vaikule.

Laima ir ne tikai eleganta un ekstravaganta, bet arī kārtīgs darba zirgs. Ne reiz vien viņa ir atzinusi, ka darbs viņai ir pirmajā vietā. “Vienalga, sestdiena, svētdiena vai svētku diena, esmu gatava strādāt. Ja kaut ko apsolu, to izpildu, ja arī tas nav izdevīgi. Man vairāk labāk patīk iet uz priekšu nekā sēdēt malā un apraudāt neveiksmes. Manā stilā ir rīkoties. Man visu laiku kaut kas ir priekšā, dzīvoju no viena ceļa stabiņa līdz nākamajam. Man nekad nav tādu nereālu sapņu, bet konkrētas, padarāmas lietas. Katra diena ir jauns pakāpiens.”

Ik palaikam presē pavīd ziņas, ka Vaikulei veikta kārtējā plastiskā operācija, bet viņa šādus apgalvojumus sauc par absolūtām muļķībām. Līdz šim viņa iztikusi bez skalpeļa, tomēr arī neapgalvo, ka nekad mūžā to nedarīs. “Kad pienāks laiks, es darīšu visu, kas vajadzīgs, lai būtu ar sevi apmierināta,” saka dziedātāja.

Vaikule neslēpj, ka reizēm mēdz uzvesties kā tirāns. Viņa atceras skolas laikus, kad piespiedusi klasesbiedrus palikt pēc stundām un iestudēt uzvedumus. “Es vairs neatceros, ko mēs uzvedām. Pilnīgas muļķības, nekāda profesionālisma. Bet man likās, ka es varu to izdarīt, un viņi nez kāpēc mani klausīja un palika. Tafad tas mani ļoti izbrīna.”

Dziedātāja ar saviem mūziķiem padomju laikos. Augšā – dzīvesbiedrs Andrejs Latkovskis.

Laulība – tikai joks

Daudziem šķiet dīvaini, ka Laima nav oficiāli reģistrējusi savas attiecības ar dzīvesbiedru Andreju Latkovski, ar kuru dzīvo kopā vairāk nekā 30 gadu. Laima atbild: “Brīvības mīlestība neļauj mums ar Andreju iet tālāk. Mūsu attiecības nemaz nav sliktākas, kādas tās bija sākumā, tieši otrādi – tās kļuvušas ciešākas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka neesam precējušies. Mēs jebkurā dienā varam izšķirties un katrs doties uz savu pusi. Un šī iespēja mūs notur kopā vēl stiprāk. Es vienmēr esmu teikusi: kopš tā mirkļa, kad cilvēks sāk domāt, ka viņam otrs pieder, viss sabrūk.”

Interesanti, ka Andrejs ir citādās domās. Vismaz tas skaidri iezīmējas kādā no viņa retajām intervijām. “Mēs uzskatām, ka esam laulībā, katrā ziņā – es uzskatu. Kad koncerta laikā es stāvu aizmugurē un skatos uz Laimu, man rodas lepnums par viņu. Es jūtu, ka tas ir mans. Jā, tās ir īpašnieciskuma jūtas. Es skatos nevis skatītāja, bet tuva cilvēka acīm un esmu pārliecināts, ka neviens nespēj novērtēt Laimu tā kā es, jo nezina noieto ceļu, kas sākās jau 17 gadu vecumā. Protams, man Laimā arī kaut kas nepatīk. Precīzāk – ne viss patīk. Piemēram, viņas darba fanātisms. Tad viņa kļūst absolūti nevadāma. Ar viņu ļoti grūti kontaktēties pirms iziešanas uz skatuves, atrasties grimētavā. Es uzskatu, ka tā nav pareizi, vai nu cilvēks sevi kontrolē, vai arī tas kļūst par kaut kādu ārprātu.”

2005. gadā presē parādījās ziņa, ka Laima Vaikule un Andrejs Latkovskis atpūtušies Lasvegasā, kur dziedātājas mīļotajam neticami veicies azartspēlēs. Ieraugot viesnīcā iekārtotu laulību kapelu, Andrejam radusies vēlme izmantot veiksmi līdz galam, un... abi apprecējušies. Vēlāk Laima gan vairākkārt uzsvēra, ka oficiāli viņi nav precējušies. “Tas bija joks – precēties kazino,” teic dziedātāja. “Mans krusttēvs, kas ir mācītājs, tādu laulību nemaz neatzītu un nedotu tai savu svētību. Tas vairāk bija šovs – lai izpatiktu draugiem.”

Amerikā Laimu nodēvēja par krievu Madonnu – un tik tiešām, pat Vaikules vaibstos ir pamanāma līdzība ar popmūzikas karalieni. Attēlā – ar Borisu Moisejevu.
Protams, mediji ir interesējušies par abu attiecībām un pat mēģinājuši noskaidrot, vai Andrejs neatrodas zem Laimas tupeles. Pati dziedātāja kategoriski noraida šādu versiju un apgalvo, ka abi ir brīvību mīloši cilvēki un respektē partnera neatkarību. Paziņas gan teic, ka jaunībā abi konkurējuši uz galveno lomu abu attiecībās, bet, sapratis, ka Laima pēc sava rakstura nemaz nevar būt otrā, Andrejs džentlmeniski piekāpies. “Man šķiet, ka skatuves cilvēkam iespējama kopdzīve tikai ar tādu cilvēku, kas dzīvo viņa dzīvi,” spriež Vaikule. “Citādi nav iespējams. Es nekad nemainītu skatuvi ne pret ko. Tā aizņēmusi visu – visas manas šūnas, visu manu mīlestību.”

Laima ir pazīstama ar Andreju jau kopš 16 gadu vecuma, kad muzicēja vienā ansamblī, kur Andrejs bija basģitārists. Tiesa, dzīvot kopā abi sāka ne uzreiz, bet vairākus gadus vēlāk. Andrejs bija no inteliģentas ģimenes – viņa tēvs Latvijas Universitātē pasniedza politekonomiju, māte bija tirdzniecības eksperte. Tie, kas pazīst Andreju, teic – viņš ir ideāls partneris Laimai. Spēj nogludināt konfliktus un nav uzbāzīgs.

Daudzi mediji viņu aicinājuši uz intervijām, bet velti – viņš korekti atsaka. Tikai dažreiz atļāvies kaut ko publiski paust par savu dzīvesbiedri. Viņš vairāk ir dzīves vērotājs un baudītājs, nevis tās pārveidotājs. Paziņas raksturo Andreju kā mierīgu, līdzsvarotu un par sevi pārliecinātu cilvēku, kurš turklāt domā, ko runā, jo baidās pateikt kaut ko lieku. Pēc savas dabas viņš esot maigāks un delikātāks par Laimu. Ja būtu tikpat ekspresīvs kā dziedātāja, tad diez vai abi būtu kopā. Pati Laima uzsver, ka kopdzīvē galvenais ir uzticība. “Man ir savas prasības, bet nav kaprīžu. Esmu prasīga pret sevi un pret citiem. Ar mani nav viegli. Andrejs gan reizēm saka, ka baidās no manis. Tas nozīmē, ka viņš nezina, ko es atkal izstrādāšu.”

Aborti, adopcija un dzīvnieki

Abu veiksmīgai kopdzīvei ir arī ēnas puse, proti, viņiem nav bērnu. Laima neslēpj, ka savas dzīves laikā veikusi divus abortus, ko tagad ļoti nožēlo. Pirmoreiz aborts izdarīts karjeras sākumā, kad neplānotā grūtniecības varējusi pārvilkt svītru viņas karjerai, otrs – kad Laima jau atradusies slavas virsotnē. Kādā intervijā Laima netieši pārmeta Andrejam, ka otrajā gadījumā viņam vajadzējis būt uzstājīgāk attiecībā uz bērna saglabāšanu. Vēlāk viņa jau pavisam apzināti centusies palikt stāvoklī, bet tas nav izdevies.

Pirms dažiem gadiem dziedātājs Boriss Moisejevs nāca klajā ar pārsteidzošu vēsti, ka Laima ir mātes cerībās un drīz pasaulē nākšot viņas pirmais mazulis. Mazulis ticis ieņemts, izmantojot mākslīgo apaugļošanu. Ziņu publicēja vairāku valstu mediji, bet beigās izrādījās, ka Moisejevs ir tikai pajokojis.

Skaistumam nepieciešams tikai „iztikas minimums” – pieklājīgi apavi, veseli zobi, labs manikīrs un kopti mati. “Viss pārējais ir atkarīgs no acu skatiena,” savu noslēpumu skaidro dziedātāja.

Tomēr bērnu jautājums – tā ir tēma, kas nav aizvērta pavisam. Pirms kāda laika Vaikule pavisam nopietni apsvēra iespēju adoptēt vairākus bērnus, turklāt – no Āfrikas. Faktiski viņa gribēja atvērt speciālu bērnudārzu, pār kuru uzņemtos aizbildniecību. Tomēr šī iecere ātri vien nobuksējās, jo Laimai trūka palīgu, turklāt arī viņas krusttēvs, pareizticīgo mācītājs, nedeva svētību šim nodomam.

Tomēr Laimas mātišķās jūtas nav palikušas bez adresāta. Tās tiek izpaustas, rūpējoties par dzīvniekiem. Viņa gan finansiāli palīdz dzīvnieku patversmēm, gan piedalās dzīvnieku aizstāvības akcijās. Dziedātāja aktīvi piedalījās roņu glābšanas akcijā Baltajā jūrā, panākot aizliegumu slepkavot roņus kažokādu ieguvei. Agrāk Krievijas televīzijā Laima Vaikule vadīja raidījumu „Sobačja žizņ”, tomēr projekts beidzās, jo Laima vēlējās raidījumam piesaistīt pasaules mēroga slavenības, kuras stāstītu par savām attiecībām ar dzīvniekiem, bet tādu atvēzienu raidījums nav varējis atļauties finansiālu apsvērumu dēļ.

Laima arī pazīstama kā gādīga suņu saimniece. Diemžēl vairāki viņas mīluļi jau aizvadīti citos medību laukos, tagad viņas draugs ir franču buldogs Buča. Nevar nepieminēt, ka Laimas lielā mīlestība pret dzīvniekiem saistīta ar kādu skumju stāstu. Vēl padomju laikos viņa iegādājusies rotveileru Kendiju, kas savu saimnieci sargājis un mīlējis, bet citus uzskatījis par svešiniekiem. Viņu mīlestība bijusi tik stipra, ka abi neesot šķīrušies ne uz zemes, ne debesīs. Kad Laima lidojusi uz koncertiem, Kendija sēdējusi blakus lidmašīnas salonā.

Kad pieņemti jaunie likumi, kas aizliedz lielos suņus pārvadāt salonā, Laima koncertturneju laikā atstājusi suni pie tuviniekiem. Tomēr Kendija bijis ļoti sarežģīts suns, viņš uzbrucis un kodis tuviniekiem. Kad suns kārtējo reizi sakodis Laimas mammu, dziedātāja pa telefonu devusi atļauju tuviniekiem pašiem izlemt, ko darīt. Tuvinieki nolēmuši suni iemidzināt. Līdz pat šai dienai Laima nespēj sev piedot, ka nodevusi Kendiju un ļāvusi viņu nonāvēt. Dziedātāja uzskata, ka viņas rūpes par dzīvniekiem – tas ir parāds Kendijai.

Uz skatuves kopā ar Intaru Busuli.

Otrs vārds – depresija

“Intervijas cilvēkiem jāsniedz ne agrāk par sešdesmit vai septiņdesmit gadiem,” filozofē Laima. “Pirms tam viss ir vienas muļķības. Tikai cienījamā vecumā tu vari īsti pateikt, kā patiesībā ir, nedomājot, drīksti vai nedrīksti, izdevīgi vai neizdevīgi.”

Reizēm dziedātājas intervijās iezogas arī kāda depresīvāka nots. Kādā sarunā viņa pavisam atklāti saka: “Depresija – tas ir mans otrais vārds.” Laima atceras bērnības epizodi, kad mamma viņu aizvedusi uz bērnudārzu un devusies prom. “Man bija ierasta poza, es gulēju gultā uz vēdera, noliecu galvu uz leju un skatījos, kā krīt manas asaras. Es iedomājos, ka, lūk, mamma ir aizgājusi, bet es esmu palikusi viena. Drīz mammas vairs nebūs, pēc tam nebūs arī tēta, es vairs neredzēšu sauli, un arī manis vairs nebūs. Šāds stāsts bija manā galvā, un es pat sāku gūt baudu no tā, ka raudu. Es skatījos, kā krīt manas asaras, un tas viss notika ļoti ilgi, tā bija vesela izrāde.”

Laima arī atminas, kā reiz viņas mašīnai uzgāzies degošs koks, kam bija iespēris zibens, bet citā reizē – uz skatuves dabūjusi milzīgu elektrības triecienu. Tas noticis koncertā laikā Odesā. Pēc spēcīgā sitiena muskuļi bijuši tā sarauti, ka, saucot pēc palīdzības, pār lūpām nenākusi ne skaņa. Tad viņa izmetusi mikrofonu no rokām un grīļojoties pametusi skatuvi.

Tomēr vissmagākais pārbaudījums uz Laimas pleciem uzkrauts 1991. gadā, kad viņai atklāts vēzis. “Mēs kopā pārdzīvojām manu briesmīgo diagnozi,” stāsta Laima. “Liktenis tā lēma, ka slimība man palika pagātnē. Bet tās manas nāves bailes ir grūti izteikt vārdos. Izredzes, ka izdzīvošu pēc sarežģītās operācijas, bija ļoti mazas.” Pēc pārciestās operācijas Andrejs palīdzējis Laimai izkļūt no dziļas depresijas, tolaik viņa jutusies kā nepilnvērtīgs cilvēks.

Tieši tad Laima pa īstam pievērsusies kristietībai, un tikai tuvinieku rūpes un ticība Dievam Laimai palīdzējusi atgūties no slimības. “Kad biju piegājusi pie savas dzīves kraujas, es pievērsos reliģijai un sāku visu uztvert pavisam citādāk. Agrāk par absurdu uzskatīju apgalvojumu, ka ciešanas cilvēku attīra, es nevarēju saprast, kas var būt labs sliktajā. Tagad zinu, ka cilvēks, kurš neko nav pārdzīvojis, vēl nav dzimis kā personība,” uzskata dziedātāja.

Šajā namā Jūrmalā dzīvo Laima Vaikule ar dzīvesbiedru Andreju Latkovski.
Gaisā starp Latviju un Krieviju

Kā izrādās, Laima nepavisam nemāk taupīt naudu, par ko saņēmusi pārmetumus no savas mammas. “Deviņdesmitajos gados man bija koncerti Japānā, kur saņēmu lielu honorāru – 100 000 dolāru. Par šo naudu es aizbraucu uz Havaju salām, bet atlikums aizgāja šur tur, un nekas pāri nepalika. Es naudai nepievēršu īpašu uzmanību. Man un manai ģimenei ir viss nepieciešamais, un ar to pietiek.”

Viņai tik tiešām pietiek. Dziedātājas māja atrodas Bulduros, 50 metru no jūras, tur bez viņa un Andreja dzīvo arī Laimas mamma un māsa. Vaikule teic, ka vissvarīgākais cilvēks viņas dzīvē ir mamma, viņai viss tiekot piedots un viss tiekot atļauts. Laima un Andrejs iegādājušies zemi Klapkalnciemā, kas ir īsts neskartas dabas stūrītis – kilometriem mežonīga pludmale, priežu mežs un jūra pie kājām. Tur notiek abu mājas būvniecība, ēka atradīsies pašā krastā uz nelielas kraujas.

Reizēm Laimas balsī ieskanas aizvainotība, kad vietējie Latvijas urrāpatrioti viņu nosodoši nosauc par Krievijas ietekmes aģenti. Dziedātājas pazinēji teic, ka patiesībā viss esot otrādi. Vaikule vienmēr aizstāvējusi Latvijas intereses, ko atklāti paudusi arī intervijās Krievijā, kur viņu ciena un respektē. “Es nebraucu tikai uz Maskavu. Es braucu uz Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Ameriku, Japānu. Tā nav Krievija. Tā ir visa pasaule,” saka Laima.

Viņa ir darbīga kā vienmēr. Ik palaikam maina frizūru, ģērbšanās stilu un diētas. No rītiem paķer koferi un traucas uz lidostu. Lidmašīnā iedzer miegazāles, nedaudz paguļ un atkal ir formā. Kolēģi joko, ka Laima lido daudz biežāk par pilotiem. Viņiem esot limits, cik daudz drīkst atrasties gaisā, bet Laimai neesot. Protams, Vaikulei arī jautāts, kad viņa reiz beigs dziedāt un atstās skatuvi. “To izlemšu es pati, nevis vakara vadītājs,” sev raksturīgā manierē atbild Laima.

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

Citi šobrīd lasa

Lelle Bārbija kā skaistuma etalons: 6 populāras būtnes, kas izvēlējušās tai līdzināties 1
Atsakies no lūpu spīduma! Vērtīgi skaistuma padomi sievietēm pēc 50 4
Francija identificējusi Strasbūras šāvēju: viņš bija zināms policijai, kādu laiku pavadījis arī cietumā 49
Skatīt visus komentārus

Без изысков: Максим Галкин показал свой домашний ужин

Женщина подпрыгнула ради красивого фото и погибла