Arī neredzīgie cilvēki audzina bērnus un prot izcept fileju
Strazdumuižas ciematā esmu ik pa laikam jau vairāk nekā desmit gadu garumā. Tāpēc zinu – tur mīt cilvēki, kuru sirdis ir redzīgas. Daudz redzīgākas nekā tiem, kurus dzīve ir lutinājusi. Paši viņi gan saka, ka esot kā pie visiem – dažādi.
Raitā solī pienākam pie Pētera mājas. Jautāju, kā viņš zina, ka esam atnākuši. Pēteris atbild: “Es jūtu māju. Tāda sajūta mēdz būt daudziem. Man ir gaismas sajūta, kas palīdz nojaust tumšos un gaišos kontrastus.” Savdabīga vārdu apmaiņa, kas kļūst skaidra, ja pasaka, ka Pēteris Locāns kopš dzimšanas neredz.
Arī viņa sieva Laima vairs neredz. Viņas redze pasliktinājās pakāpeniski – tīklenes deģenerācijas dēļ. Jaunībā Laima redzēja pietiekami labi, un bija Pēterim labs pavadonis ne tikai Strazdumuižas ciematā, bet arī pilsētā. Pēc iepazīšanās ar viņiem zinu, ka ir dažādas neredzības: kopš dzimšanas, iegūta neredzība, mantota, zinu arī, ka dažiem redze dzīves laikā mainās – parasti pasliktinās. Bet dažkārt, pateicoties medicīnas sasniegumiem, arī negaidīti uzlabojas. Pēteris skaidro, ka gaismas sajūtai ir liela nozīme, jo tad cilvēks nav pilnīgā tumsā un var baudīt rītausmas jaukumu un saules staru spožumu.
Dzirdēt svarus, sajust krāsas
Pirmajā reizē, pirms desmit gadiem, satiekot Pēteri luksoforu audio signalizācijas ierīkošanas projekta laikā, man neredzīgo ciematā viss bija jauns, neparasts, jo iepriekš nekad nebija saskārusies ar neredzīgiem cilvēkiem. Tāpēc teikšu godīgi – bija ļoti smagi. Bail kaut ko pateikt nepareizi, lai mani nepārprastu. Bail pajautāt lietas, kas viņiem varētu šķist nepieklājīgas. Bail ļaut kādam no viņiem kāpt pa kāpnēm, jo liekas, ka vajag palīdzēt un pasargāt. Un kādu laiku pēc aiziešanas smagas pārdomas par to, kā viņiem visiem ir dzīvot, neredzot pasauli. Tagad es zinu – tāpat kā citiem, tikai dzirdot un jūtot.
Pētera dzīvoklī ir svari, kas runā. Viņa sieva Laima priecīgi stāsta, ka tagad varot paši cept maizi, jo „runājošie” svari visu precīzi pasaka priekšā. Laima saka, ka labprāt klausās televīzijā hokeju. (Mūsu tikšanās brīdī notiek hokeja batālijas pasaules čempionātā, un tam ir jāseko līdzi.) Vēl neredzīgiem cilvēkiem ir pieejami arī citi runājošie palīglīdzekļi, piemēram, krāsu noteicēji, kas pasaka, kādas bikses ar kādu kreklu un kaklasaiti var vilkt.
Ir asinsspiediena mērītāji, mērlentes, termometri, pulksteņi utt. Pēteris atzīstas, ka viņam gan neesot pēc krāsu noteicēja lielas vajadzības, jo skapī ir daži saskaņoti komplekti un ar to pietiekot. Arī garderobes piederumi sakārtoti tā, lai ģērbjoties pa rokai ir īstais, lai nav netīrs vai saplīsis un lai būtu smaržīgs, jo tas viņam apģērba izvēlē ir vissvarīgākais. Laima ir dāma, tāpēc jautāju, kā viņa zina, ka ir skaisti apģērbusies un visu saskaņojusi. Laima stāsta, ka iepirkties viņai palīdzot redzīgi tuvinieki, turklāt viņa nedaudz atšķirot tumšu krāsu no gaišas, varot saskatīt arī lielākus rakstus, ja tie ir spilgti. Un viņa izskatās tiešām gaumīgi uzposusies.
Pētera ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir dators, kas runā. Tas ļauj viņam rakstīt un lasīt elektroniskos ziņojumus, strādāt internetā, mācīties. Viņam ir arī telefons, kas lasa priekšā īsziņas un pavēsta, kas zvana (pateicoties teksta un runas sintezatoram, neredzīgam lietotājam pieejamas bezmaz vai visas modernā mobilā telefona funkcijas). Sākumā, kad zvanīju, teicu – Linda zvana, Pēteris atbildēja – zinu. Kamēr sapratu, kā viņš to var zināt, pagāja laiciņš, jo nezvanīju tik bieži, lai pazītu manu balsi. Tāpat pagāja laiciņš, kamēr sapratu, kā viņi zina, ka esmu novājējusi vai gaišākiem matiem... Jūt. Tur vainīgs redzes atlikums – smej Pēteris. To nevar sajust, ieraudzīt, sataustīt, skaidro Pēteris, tomēr es palieku pie domas – jūt.
Viņu acis un acuraugs
Kamēr runājamies ar Pēteri un Laimu par dzīvi, Laima palūgusi mani cirkulācijas krāsnī uzlikt vajadzīgo temperatūru, lai izceptu vistas fileju. Pēteris vēlāk, smaidot komentē: “Ar to fileju ir stāsts... Mēs sen to nebijām cepuši un pirmo porciju nedaudz par ilgu noturējām krāsnī, nesanāca tik sulīga, kā būtu gribējies. Vispār mēs tur ņemamies uz aptuveno, zinot leņķi no maksimālās 250 grādu temperatūras. Ja būtu liela vajadzība, varētu uzlīmēt „pumpiņas”, ko var nopirkt veikalā, piemēram, katram grādu desmitam pretī „pumpiņa”. Bet, ja ir tādi jauki ciemiņi, kāpēc gan nebaudīt greznību un, starp citu, neapspriesties ar viņiem arī šajā jautājumā.”
Pusdienas ir ātri gatavas, un mājās uzrodas Pētera un Laimas deviņus gadus vecā meita Annija. Atnākusi no skolas. Sarunājusi ar draudzeni braukt iepirkties un tāpēc izskatās steidzīga, tomēr izdara mazai meitenītei nepierastas lietas. Pieglaudusies mammai, ātri sagriež viņai uz šķīvja uzliktās pusdienas – tā, ka mammai atliek tikai uzdurt ēdienu uz dakšiņas. Pēteris: “Vispār jau mēs protam to paši, varbūt pietrūkst veiklības, un tāpēc kautrējamies.”
Bet Annija tikpat ātri ierastām kustībām noņem mazajā virtuvītē visu, kas varētu traucēt tētim pārvietoties (tas ir būtiski, jo neredzīgajiem svarīgi, lai visas lietas – gan lielas, gan sīkas – būtu ierastajās vietās), sameklē trauciņus saldējumam, parāda mums ģimenes fotogrāfijas. Var redzēt, ka meitenei gribētos traukties projām, bet viņa visu savu apzinīgo mūžu pieradusi domāt vispirms par vecākiem un tikai tad par sevi.
Pēteris stāsta, ka neredzīgu vecāku bērni jau kopš agras bērnības ļoti dabīgi pierod pie viņu vajadzībām pēc lietu sakārtotības, ar bērniem šajā ziņā ir viegli sadzīvot. Viņi ir ļoti labi pavadoņi bez īpašas apmācības, bet vecāki nekad negribētu, lai viņu bērni tik ļoti uzupurētos vecāku dēļ, jo tas nebūtu dabīgi. Visbeidzot, Annija ir pastarīte, kā saka Pēteris un Laima, varbūt tāpēc tiek lutināta vairāk par vecākajiem bērniem.
Agrāk traukus mazgājuši abi – Pēteris ar sievu, iespēju robežās pasākumā iesaistot arī bērnus. Tagad – kopš iegādāta trauku mazgājamā mašīna – to darot Laima, meitenēm tikai šad tad piepalīdzot. Arī darbs ar veļas automātu ir namamātes pienākumus, bērni piepalīdz vienīgi ieslēgt pareizo programmu, ja ir kaut kas smalkāks mazgājams. Veļas automāts ir samērā vecmodīgs, bet tam esot laba īpašība – ar pīkstienu atsaukties uz katru pogas uzspiedienu. Tā notiek atgriezeniskā saite, un ir pārliecība par pareizo programmu, īstajiem grādiem un apgriezieniem.
Ejam kopā pastaigāties, Annija ved mammu Laimu pie rokas un saka priekšā, kur šķēršļi. (Tas ir katram individuāli, bet cilvēkam, kas redzi ir zaudējis vēlāk, ir lielāka vajadzība pēc brīdinājuma par šķērsli – īpaši par reljefa izmaiņām.) Annija visu laiku kaut ko čalo. Par skolu, draugiem, sveicinās ar sastaptajiem cilvēkiem. Kad esam kopā nofotografējušies, meita priecīga aizskrien.
Pēterim un Laimai ir trīs redzīgi bērni. Ingai jau 25 gadi, Mārtiņam – 21 gads. Ingai ir meita Lelde, ko abi vecvecāki ļoti lutina. Pēteris pats saka, ka viņš nelutinot, drīzāk mamma un ome. Visi pārdzīvo, ka Leldei ir problēmas ar redzi, kas liek domāt, ka viņu pašu redzes slimības laikam ir iedzimtas, nevis iegūtas. Bet Lelde ir jauks un kustīgs bērns, kas jau tagad – četru gadu vecumā – ir bezgala patstāvīga un runātīga, dzīvē nepazudīs.
Lielos bērnus neizdodas satikt, abi devušies savās gaitās. Inga pašlaik mācās, apgūst biomedicīnas laboranta specialitāti, kas viņai šķiet ļoti interesanta. Mārtiņš strādā uzņēmumā „Čili Pica” un ir apguvis fotogrāfa arodu. Viņam ir dažādu interesantu dabas ainavu un ģimenes svinību bilžu kolekcija, viņš kopā ar draudzeni jau dzīvo citur. Ar meitu Ingu un Mārtiņa draudzeni Laima izvēloties apģērbu. Viņām abām varot uzticēties.
Ar mazo Mārtiņu uz rokām dīķī
Kamēr staigājam, Laima pastāsta kādu stāstu no savu lielo bērnu bērnības. Reiz visi kopā pie dīķa Alūksnes parkā barojuši gulbjus. Ingai bijuši seši gadi, Mārtiņam divi. Piepeši brālis iekritis ūdenī. Māsa, saprotot, ka mamma neredz, kur brālis iekritis, metusies Mārtiņu glābt un saķērusi aiz krekla, bet ilgi turēt nav bijis spēka. Laimai ir ļoti bail no ūdens, jo viņa neprot peldēt, bet vajadzējis glābt abus savus bērnus, tāpēc kāpusi dīķī un drīz vien paņēmusi uz rokām Mārtiņu. Inga pati tikusi krastā.
Savukārt Laima iekāpt iekāpusi, bet uz kuru pusi soli spert, lai tiktu atpakaļ, neredzējusi. Lai gan zinājusi, kurā pusē, nebijis spēka izkļūt no dīķa. Tā nu Laima ar dēlu uz rokām stāvējusi un grimusi dziļāk dūņās. Tik ilgi, kamēr meita aizskrējusi saukt palīgus. Viss laimīgi beidzies. Pēteris gan teic, ka jebkura māsa būtu glābusi savu brāli. Vienīgi viņas vecums – seši gadi – liek domāt par tā brīža varonību. Gadījums noteikti palicis visu atmiņās un sirdīs. Arī kā piemērs tam, ka bērnības mēdz būt dažādas. Pēteris groza galvu – viņu bērniem nav tā sliktākā bērnība, jo ir dzirdēts par ģimenēm, kurās vecāki par bērniem pienācīgi nerūpējas vai vispār viņus pamet.
Pētera un Laimas gadījumā, kā viņi paši uzsver, ir diezgan normālas attiecības, viens no otra mācās, pieaugušie nodod savu pieredzi, bērni savukārt iepriecina ar savu intuitīvo dzīves uztveri, iespēju robežās bauda arī bērnības priekus un tiesības būt bezrūpīgiem un dažkārt aizmāršīgiem. Tiesa gan, neredzīgo bērnu dzīves apstākļi liek būt patstāvīgākiem par saviem vienaudžiem. Tas attiecas kaut vai uz iepirkšanos lielveikalā, ko viņu vietā nedara vecāki. Vecāki cer, ka viņiem dzīvē noderēs šī pieredze, vissvarīgākā – cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība.
Sirds redzīgums
Pēteris vada Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas organizāciju jau piecpadsmit gadus. Viņš rūpējas par 223 cilvēkiem, kas iestājušies šajā organizācijā. Vairākums arī dzīvo turpat – Juglā. Daudziem ģimenēs ir redzīgi cilvēki, kas arī iestājušies biedrībā. Ejot pa ciemata ieliņām, allaž ievēroju, kā pastaigu biedri viens otram palīdz atrast pareizo virzienu, ja kādam tas nepieciešams, kā viens, kurš redz mazliet labāk, ved otru, kā bērni ved savus vecākus.
Tādu uzmanību un rūpes reti kur var sastapt. Esmu bijusi viņu kopīgajos svētkos. Visi zina, kurš neredz nemaz, par kuriem jāparūpējas īpaši. Ja pie galda palūdz pasniegt pīrādziņu vai kādu citu našķi, tad tas ar lielu maigumu tiek ielikts prasītājam rokā. Viens otram bez teikšanas palīdz iziet pa durvīm vai pastumj malā roku, ja tā sniedzas pāri karstai kafijas kannai.
Un ne reizi neviens no viņiem nav sūdzējies par slikto dzīvi, lamājis valdību vai bezspēcībā nolaidis rokas. Viņi strādā, atbalsta cits citu un savā sirds redzīgumā dod citiem, cik var. Daudzi nodarbojas ar rokdarbiem, kas ir tik skaisti, ka noteikti liekami izstādēs. Es nesen tiku apdāvināta ar violetiem adītiem cimdiem. Nākamajā reizē Pēteris pasniedza tādas pašas krāsas šalli, piestāvēšot cimdiem…
Kad man ir bijušas grūtas dienas, vienmēr saņēmu zvanu no Pētera ar izturības un veiksmes vēlējumiem no viņa paša, no ģimenes, no biedrībā iepazītiem cilvēkiem. Bez liekas prašņāšanas un uzmācības. Vienmēr ir bijusi sajūta, ka Strazdumuiža ir kā patvērums. Mierīgs un nesteidzīgs. Arī Pēteris teic, ka negribētu dzīvot kaut kur citur ārpus Juglas. Viņi abi ar Laimu domā, ka tie neredzīgie, kas brauc uz centru un staigā pa trokšņainajām ielām, ir varoņi. Strazdumuižā ir labi.
Tikai tad, kad līst lietus, šalkoņa mēdzot novirzīt no zināmā ceļa. Bet ciematā vienmēr būs kāds, kurš redz labāk vai jūt labāk. Tāpēc neviens nekad bezcerīgi neapmaldīsies vai paliks pakritis.
