Uz Zaļā teātra skatuves Rūdolfa Blaumaņa komēdija „No saldenās pudeles”
Iestudējuma
Kultūra
2012. gada 29. jūlijā, 09:59

Uz Zaļā teātra skatuves Rūdolfa Blaumaņa komēdija „No saldenās pudeles”

Jauns.lv

Visam pagastam zināms, ka lepnā Marija katram netīkamam preciniekam pasniedz etiķskāba jāņogu vīna glāzi. Bet mājām tik ļoti vajag jaunu un apsviedīgu saimnieku!

Uz Zaļā teātra skatuves Rūdolfa Blaumaņa komēdija ...

Pie abu problēmu risināšanas, kā nu prot, ķeras gan saimnieces, gan saime.

Režisors Felikss Deičs atkal ķēries pie latviešu klasikas un Valmieras drāmas teātrī ar mūsdienīgiem akcentiem asprātīgi iestudējis Rūdolfa Blaumaņa lugu "No saldenās pudeles". Tagad valmieriešu darbs būs skatāms arī Rīgā, 5. augustā Mežaparka brīvdabas estrādē.

 Izrāde iestudēta, pirmkārt, kā joku luga - mīļi paironizējot par latviešu vājībām un raksturīgajām īpatnībām gan darbu darot, gan mīlot un dumpi taisot.

Ķerdamies pie sava sestā Rūdolfa Blaumaņa darbu iestudējuma, režisors puspajokam, pusnopietni esot solījis, ka nu beidzot pateikšot visu par latviešiem. Komiskiem un dramatiskiem pārpratumiem pilnajā lugā režisors atradis kuplu latviešu raksturu buķeti: stūrgalvjus un trača cēlājus, klusos "dziļos ūdeņus" un tos, kuriem "sirds kā uz delnas". Tādi cilvēki bijuši visos laikos, tādēļ izrādes notikumi pārcelti uz tagadni.

Joku luga, kā to dēvējis pats autors, tapusi 1901. gadā - gadu pirms "Skroderdienām Silmačos”, un daudzējādā ziņā to var uzskatīt par Blaumaņa visslavenākās lugas tiešu priekšteci. Tāpat kā uz "Skroderdienām", tā arī uz "Saldeno pudeli" attiecināma Blaumaņa atbilde, kas ir pats galvenais viņa lugās; proti - parastu cilvēku domas, jūtas un darbošanās neparastos apstākļos.

"No saldenās pudeles" ir gaumīgs iestudējums, ko varētu rādīt brīvdabas estrādēs visām paaudzēm arī vasarā. Tas ir veiksmīgs klasikas lasījums, cilvēku psiholoģijā un uzvedības īpatnībās balstīts iestudējums, izsvērti balansējot starp psiholoģisko teātri un raksturu komēdiju. Valmierieši rāda, kā var labi apmierināt vēlmi pēc izklaides un finansiāliem ienākumiem ar mūsu pašu klasiku, negrābjot pēc obligātajiem ārzemju kases autoriem”, tā savulaik uzsvērusi teātra kritiķe Dita Eglīte.