Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kad pēc divu gadu prombūtnes Hermanis pameta Ameriku, uz jautājumu, kāpēc atgriezies, viņš atbildējis pavisam īsi: “Tāpēc, ka dzimteni mīlu.” Drīz vien tapa viņa izrāde „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās...”

Skatoties savas izrādes, Alvis Hermanis bieži raud 24

Ziņas
2012. gada 1. septembrī 07:22 2012. gada 1. septembrī 07:22
Noslēpumains un ģeniāls, talantīgs un neparasts – tik jūsmīgus epitetus latviešu teātra režisoram Alvim Hermanim veltījusi ārzemju prese. Viņš it sevišķi slavināts Krievijas medijos, kur saukts par Eiropas režijas zvaigzni un skatuves magu. Jāatzīst, ārvalstīs viņu godina un sumina vairāk nekā Latvijā. Vai tas apliecina veco atziņu, ka praviešus savā zemē neciena?

Alvis Hermanis ir viens no pieprasītākajiem Eiropas režisoriem. Viņš teju vai katru dienu atbild uz elektroniskajām vēstulēm, atsakoties no arvien jauniem darba piedāvājumiem. Darbs viņam saplānots četrus vai pat piecus gadus uz priekšu. Hermaņa izrādes sajūsminājušas un saviļņojušas daudzus. “Kad uzvedu izrādes, es to daru ar aprēķinu un aukstu prātu,” teic režisors. “Bet, kad tās skatos, es bieži raudu.”

Bēgšana uz Ameriku

Hermanis dzimis 1965. gadā Rīgā, bērnību un skolas gadus aizvadījis Ķengaragā. Puikas gados sapņojis nevis par teātri, bet par hokeju. Trenējies „Dinamo” sporta skolā un vēlējies kļūt par profesionālu hokejistu. Taču ieceres nav īstenojušas, jo pārtrenējies un 16 gadu vecumā sabeidzis sirdi.

Paralēli mācībām Rīgas 72. vidusskolā darbojies Tautas kinoaktieru studijā. 1988. gadā absolvējis Valsts konservatorijas aktieru kursu, kur mācījies kopā ar Ģirtu Ķesteri, Ilzi Pukinsku, Leonardu Ķesteri, Līgu Karlivāni, Tālivaldi Lasmani, Ilzi Blumbergu. Pēc konservatorijas beigšanas 1988. gadā viņam piedāvāts darbs Valmieras teātrī, bet viņš atteicies. Strādājis īslaicīgus līguma darbus dažādos teātros un filmējies Arvīda Krieva filmās „Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987) un „Ievas Paradīzes dārzs” (1990).

Kā vēlāk pats atzinis, visus astoņdesmitos gadus viņš dzīvojis ar vienu domu – tikt prom no Padomju Savienības. “Mēs ar draugu, kura tēvam bija jahta un kuram nākamajā rītā bija jāiet armijā, pa nakti no Lielupes braucām uz Zviedriju,” atceras Alvis. “Paldies Dievam, nekas nesanāca, jo beidzās benzīns un bija bezvējš, no burām nebija nekādas jēgas, un mūs atgrieza atpakaļ. Netikām līdz robežai, tāpēc nepatikšanu nebija.”

Tomēr iecere par katru cenu izlauzties no totalitārās valsts un nokļūt aiz dzelzs priekškara nebija zudusi. Sākoties perestroikai un robežām kļūstot pārraujamām, 1989. gadā viņš devās uz Ameriku, turklāt – uz neatgriešanos. Latvija viņam šķita dziļa province, bet pasaules centrs – Ņujorka. Pirms aizbraukšanas viņš juties kā absolūts kosmopolīts, viens pret apkārt valdošo nacionālo sajūsmu.

Hermanis atminas kādu simbolisku epizodi, kad atradies Vecrīgā un gājis pretējā virzienā, airējoties pret pūli, kas nācis no mītiņa Daugavmalā. Intervijā „Rīgas Laikam” Alvis stāsta:

“Ņujorkā es diezgan ātri atgāju no mākslas, un pēc kāda gada, kad es jau tā kā diezgan biju eksperimentējis ar dzīvi – un Ņujorka vilinājumu ziņā ir fascinējoša –, es izdomāju pazust. Mainīt identitāti. Ar draugiem mēs braucām mašīnā pāri visai Amerikai – tā zigu zagu, izbraucot kādus divdesmit trīsdesmit štatus, un es biju izdomājis: tur, kur man patiks, es izkāpšu no mašīnas un neatgriezīšos. Un es atradu tādu vietu. Sandjēgo, tieši uz robežas ar Meksiku, tā ka viens tramvaja galapunkts Amerikā, un otrs – jau otrpus robežas. Kādu gadu es nodzīvoju tur tā, ka neviens uz pasaules, no manas iepriekšējās dzīves, par mani neko nezināja. Un tā doma bija – sākt visu no sākuma. Pilnīgi visu. Burtiski. Nomainīt vārdu, ar lielu dzēšgumiju izdzēst pilnīgi visu.”

Tomēr tas nav izdevies. Jo vairāk Alvis gribējis aizmirst pagātni, jo vairāk tā nākusi virsū. Situācija dramatizējusies tik tālu, ka naktīs pārstājis gulēt. Sēdējis istabas vidū ar viskija pudeli, nepārtraukti pīpējis un tinis savu dzīvi kā filmu atpakaļ.

“Es aizgāju līdz pašai bērnībai, redzēju kaut kādas bērnības dienas... Un tad kādā rītā, tas it kā nebiju es, man vairs nebija spēka, kāds cits manā vietā aizgāja uz biļešu aģentūru, un es attapos nākamajā rītā sēžam „Šeremetjevo 2”.” Kad pēc divu gadu prombūtnes Hermanis ieradies Latvijā un viņam jautāts, kāpēc atgriezies, viņš atbildējis pavisam īsi: “Tāpēc, ka dzimteni mīlu.” Drīz vien tapa viņa izrāde „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, kas neapšaubāmi bija saistīta ar paša atgriešanos mājās.

Galvu reibinošie panākumi

Rīgā Hermanis pievērsās režijai un sāka iestudēt izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, kur tobrīd galvenais režisors bija Juris Rijnieks. Kad pēc vairākām mākslinieciski un finansiāli neveiksmīgām sezonām Kultūras ministrija sāka meklēt Rijniekam aizvietotāju, uz konkursu pieteicās arī Hermanis un uzvarēja. Tas notika 1997. gadā, kad vēl neviens neparedzēja, ka sācies pavisam jauns posms ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī, bet arī Latvijas teātra vēsturē.

Deviņdesmitajos gados Alvim vēl bija tālu līdz starptautiskiem panākumiem, tas vairāk bija meklējumu un eksperimentu laiks. Tad arī neviens vēl nenojauta, ka viņu reiz suminās teju visos lielajos Eiropas teātru festivālos. Kādā intervijā deviņdesmitajos gados viņš saka: “Es varu grozīties, kā es gribu, tik un tā man pārmetīs. Pēc pirmās izrādes biju seksuālais maniaks, pēc otrās izrādes teica, ka tā ir homoseksuāla māksla, pēc trešās – dekadentiska.”

Pirmais Hermaņa starptautiskais hits, ja tā var izteikties, bija Nikolaja Gogoļa „Revidents”. Par šo iestudējumu viņš saņēma balvu 2003. gadā Zalcburgas festivālā. Pēc tam, kā saka krievi, „poņeslos i pojehalo”, panākumi gluži kā sniega pika savēlās teātra kritiķu un skatītāju atzinības lavīnā.

Starptautiskajos festivālos viņš plūca uzvaru pēc uzvaras. Viņam ir vairāk nekā 30 uzvaru dažādos festivālos un skatēs. Daudzviet pasaulē skatītāji sajūsminājušies par viņa izrādām „Garā dzīve”, „Tālāk”, „Ledus”, „Soņa”, „Klusuma skaņas” un citām. “Profesionāli es varētu uztaisīt izrādi par jebko,” spriež Hermanis. “Būtiski, kā stāsts tiek izstāstīts. Jebkurš rasas piliens atspoguļo sauli.”

Viņam nav noteiktu prioritāšu. Ja aizrauj kāda ideja, tad gluži vienalga, luga ir jauna vai veca, vai arī tas ir stāsts. Galvenais – ideja. Jautāts, kura izrāde pašam šķiet visspožākā, Hermanis atbild, ka to nav iespējams pateikt. Izrādes esot kā bērni, katram sava dvēsele. “Tā ir aksioma: tu nekad neuztaisīsi izrādi labāk, nekā pats esi, un arī sliktāk ne. Tu nekad to nevarēsi izdarīt, jo izrāde – tas ir tavs atspulgs.”

Interesanti, ka Krievijā režisors sniedzis daudz vairāk interviju nekā Latvijā. Krievijas presē pat lēsts, cik interviju Hermanis sniedzis tikai viena festivāla laikā – trīsdesmit, varbūt piecdesmit? Viņš tur ir uz izķeršanu.

Krievijā par „Garo dzīvi” režisors saņēma balvu „Zelta maska” kā par labāko ārzemju izrādi. “Tā tik tiešām ir vislabākā,” rakstīja prese. “Pat ja katru vakaru iesim uz teātri, neko labāku neredzēsim. Izrāde stāsta, ka vecums – tā ir traģikomēdija. Izrāde, kad sažņaudzas sirds, līst asaras, bet arī smieklus nevar apturēt.” Par „Šukšina stāstiem” Hermanis saņēma balvu „Kristāla Turandota”. Starp balvu pasniedzējiem bija arī bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kas savā runā atzina, ka Hermaņa izrāde viņu “emocionāli satriekusi un likusi raudāt kā bērnam”.

Alvis Hermanis neapšaubāmi ir starptautiski vistitulētākais Latvijas mākslinieks, tāpēc vietā ir jautājums, kur viņš liek balvas, vai tās viņam vispār ir vajadzīgas? “Es tās visas glabāju, lai vecumā parādītu mazbērniem,” skaidro režisors. “Bet mazbērni droši vien padomās – vecais muļķis.”

Alvis-Alvja Hermaņa Maskavas Nāciju teātrī iestudētā izrāde Šukšina stāsti Krievijas nozīmīgākās teātra balvas Zelta maska pasniegšanas ceremonijā saņēma skates galveno apbalvojumu kā labākā lielās formas dramatiskā izrāde. Labākā dramatiskā aktiera godalga tika Jevgeņijam Mironovam.
Ar pagātnes bagātību

Iespējams, Alvis Hermanis ar savu daiļradi visspilgtāk apliecinājis tās priekšrocības, kas pieejamas Latvijā. Gadiem ilgi pie mums skandē jau līdz apnikumam banalizētu atziņu, ka esam tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Daudziem no tā – ne silts, ne auksts, bet Hermanim – fantastisks izrāviens.

Padomju pagātne, kas citiem šķiet nomācoša, režisoram izrādījusies īsta Klondaika. Viņš kā fokusu meistars velk ārā no padomju vēstures groteskas epizodes un liek tās uz skatuves. To visu redzot, daudziem no pārsteiguma ieplešas acis. Viss izdarīts tik meistarīgi, ka pat nevar saprast, kā tas īsti konstruēts. Tāpat redzams, ka Hermanis savas idejas smeļ no pagātnes, kas režisoram ir savdabīga bagātību lādīte. Droši vien daudzi vēl atceras, cik padomju dzīve bija bagāta ar groteskām, absurdiem, dīvainībām un paradoksiem.

Šajā ziņā Hermanis var justies izredzēts, jo daudziem viņa amata brāļiem Eiropā gājuši secen padomju piedzīvojumi. “Esmu gandarīts, ka piedzimu tieši tajā laikā un man ir tāda pieredze,” atzīst Hermanis. “Kad Padomju Savienībā sākās pārmaiņas, man bija aptuveni 20 gadu. Es no tā laika režīma necietu, es iznācu sauss no ūdens. Tas ļauj man melanholiski attiekties pret pagātni. Bet tā nav nostalģija pēc padomju režīma, bet gan pēc manas jaunības. Kad taisu izrādes Rietumeiropā, saprotu, ka mani var apskaust par tādu pieredzi. Tā dod man papildu paplašinājumu.”

Turklāt viņš labi jūt publikas mentalitāti. Berlīnē iestudētas izrādes nav domātas Maskavas publikai un otrādi – piemēram, Krievijā iestudētos „Šukšina stāstus” nesaprastu Berlīnē. Katrā valstī ir savas teātra tradīcijas un stili. Hermanis gan atzīst, ka šāda situācija viņu tikai uzbudina, tā liek būt dažādam, kas ir interesanti. “Tas, ko dara Jaunais Rīgas teātris, ir labi saprotams vāciski runājošā auditorijā,” spriež režisors. “Tur mēs iederamies daudz vairāk nekā Latvijā, Krievijā vai Francijā. Jo vācu teātris vienmēr mācējis savienot intelektualitāti, estētiku, izpildītājmeistarību.”

Hermanim jau četrus vai piecus gadus viss saplānots uz priekšu, viņš zina, kādas izrādes kuros teātros viņš iestudēs. Kad režisoram reiz jautāja, ko viņš labprāt iestudētu, ja viņam būt daudz naudas, viņš atteica: “Nevēlos izklausīties vīzdegunīgs, bet tikai tā es arī strādāju. Iestudēju tikai to, ko vēlos. Man par to nevajag sapņot. Tāpēc jau ir tik skaisti būt režisoram, kad visas, pat visneiedomājamākās, fantāzijas es varu vismaz censties realizēt uz skatuves. Tāpēc mani nemoka nekādi neīstenoti sapņi – šajā darbā ir iespējams viss.”

Jau pirms vairākiem gadiem viņš postulēja, ka Jaunajā Rīgas teātrī radies jauna tipa aktieris. “Agrākajos laikos klasiskais aktiera tips vairāk asociējās ar ākstu, taču mūsu gadījumā aktieris ir kaut kas starp intelektuāli un dzejnieku.” Viņš arī norāda, ka viņa daiļradē būtiska loma ir... sportam.

“Esmu nācis no sporta. Kopš bērnības es dzīvoju pa sporta skolām, spēlēju hokeju, pēc tam – futbolu. Mans elks bija Helmūts Balderis – taisni kā daiļslidotājs, iemaldījies pie hokejistiem, visiem viņiem apbraukāja apkārt, tik artistiski... Man pat pirmās izrādes notika uz baltas grīdas, un tikai pēc tam – goda vārds! – es vienā brīdī sapratu, ka tas ir ledus. Un vēl tagad es katru otro nakti slidoju.” Sportisks raksturs manāms arī Hermaņa izrādēs, viņam neesot saprotama nīkulīga un „inteliģenta” attieksme pret mākslu, viņējā esot azartiska un agresīva.

Viņš arī tincināts, vai netaisās atstāt Latviju un pārcelties uz dzīvi citur. “Kālab?” jautā režisors. “Vienlaikus tiek gatavotas 12 manas izrādes – Rīgā, Vācijā, būs projekts arī Krievijā. Lielāko daļu laika dzīvoju vilcienos, lidmašīnās un viesnīcās. Nejūtu vajadzību kaut kur pārvākties. Kādreiz dikti mocījos ārzemēs, tagad vairs ne. Tagad esmu iemācījies saglabāt labu pašsajūtu. Pie manis arī bērni regulāri brauc.”

Kā uzskata Alvis Hermanis, Jaunajā Rīgas teātrī aktieris ir nevis āksts, bet kaut kas starp intelektuāli un dzejnieku. Attēlā – Kaspars Znotiņš ar ēzeli izrādē „Ziedonis un Visums”.

Aiz atturības sienas

Latvijā Hermanis nav īpaši nasks uz interviju sniegšanu, runā vienīgi tad, kad to par nepieciešamu uzskata teātra mārketinga nodaļa. Pret daudziem vietējiem medijiem režisors ir atturīgs, būtu grūti iedomāties Hermani apspriežam dzīvesstila aktualitātes sieviešu žurnālos. Žurnālisti režisoram nezvana un nejautā, kādas konfektes viņam garšo un kādu šampūnu izmanto. Dzirdēta atziņa, ka Alvi Hermani neviens tā īsti nepazīst, jo viņš ap sevi uzlicis sienu un nevienu klāt nelaiž. “No vienas puses, esmu ļoti romantisks, bet no otras – ļoti cinisks,” atzīst režisors. “Esmu tipisks latvietis, ļoti noslēgts. Visas emocijas izlieku izrādēs.”

Hermanis spēj ātri apvainoties, var pēkšņi pagriezties un aiziet. Kad 2003. gadā „Garā dzīve” netika atzīta par labāko Latvijas iestudējumu Nacionālajā teātra skatē „Spēlmaņu nakts”, režisors pie sienas teātrī izkāra lakonisku paziņojumu, ka kritika ir mirusi, un aizliedza žūrijas locekļus turpmāk aicināt uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm. “Protams, ka pirmā reakcija ir apvainošanās,” saka Hermanis. “Paldies Dievam, man allaž ir arī otrā. Es vienmēr izdaru secinājumus.”

Kaut teātra vidē viņš tiek uzskatīts par lielu savādnieku, pēc sava rakstura tomēr ir konservatīvs. Hermani grūti iedomāties košās un izaicinošās drēbēs, apģērba ziņā viņš ir atturīgs. Reiz pirms Saeimas vēlēšanām režisoram piezvanījis kādas partijas vadītājs un ierosinājis kādā klasiskā izrādē pusi lomu nospēlēt partijas cilvēkiem. Hermanis kategoriski atteicies. Pieļaut tādu ambrāžu viņam šķitis neiespējami. “Esmu briesmīgi vecmodīgs cilvēks,” neslēpj Hermanis.

Viņš necieš steigu, tāpēc uz teātri labprātāk dodas kājām, nevis brauc ar automašīnu. Kolēģi apliecina, ka Hermanim piemīt stipra intuīcija un analītiķa spējas. Darbam atdodas pilnīgi, līdz ir apmierināts ar rezultātu. Spēj smalki uztvert citu noskaņojumu un pārdzīvojumus. Savā dziļākajā būtībā ir ļoti sentimentāls. Savas nepatikšanas neafišē, tāpēc problēmas drīzāk uzticēs svešam cilvēkam nekā tuviniekam. Kā pats atzīst, viņam vēl joprojām saglabājusies Amerikā piedzīvotā vēlme pēkšņi pazust no sabiedrības. “Šī apsēstība – pazust, izgaist, aizbēgt, tā visu laiku ir šeit, man blakus. Tad uzreiz pavisam savādāk skaties uz dzīvi, uz ikdienas rutīnu.”

Režisoram ir divi jaunāki brāļi, Ivars ir mūziķis, Jānis – finansists. Tēvs, žurnālists Voldemārs Hermanis, agrāk bija politiskais komentētājs laikrakstā „Cīņa”. Kaut Alvis Hermanis rūpīgi sargā savu privāto dzīvi, žurnālistiem tomēr ir izdevies kaut ko noskaidrot. Viņš ir precējies ar aktrisi Kristīni Krūzi, par kuru ir 18 gadus vecāks. Laulībā dzimuši divi dēli – Jāzeps un Kajs.

No iepriekšējām attiecībām ar igaunieti Merli Kīveri viņam ir trīs atvases – Jete Loona (13), Jūla Miia (7) un Otto Rudens (4), viņi dzīvo kopā ar māti Igaunijā. No attiecībām pirms Merles režisoram ir vēl viens bērns, viņš dzīvojot Vācijā. Tātad – seši bērni. “Es neesmu askēts, dzīvē esmu izdarījis daudz dažādu kļūdu, man bijusi diezgan vētraina privātā dzīve,” teic Hermanis. “Un par to cieš mani bērni. Es laikam esmu neslikts režisors, bet ne sevišķi labs tēvs.”

Interesanti, ka jaunībā viņš iedalījis sievietes divās grupās – meitenēs un tantēs. “Un tad pēkšņi sapratu, ka tantes arī ir meitenes. Ka katrā tantē ir meitene. Kad pret tanti sāku izturēties kā pret meiteni, tad pēkšņi tante sāka uz mani skatīties kā meitene. Tas atkal ir par čaulu, kas mūs ierobežo. Dvēsele jau nenoveco, noveco ķermenis.”

Alvis Hermanis ar dzīvesbiedri aktrisi Kristīni Krūzi. Kādā intervijā viņa saka: “Man vienmēr bijusi sajūta, ka Alvis ienes ģimenē vīrišķīgo mieru un stabilitāti.”
Visa dzīve trijās epizodēs

Hermanis nenoliedzami ir intelektuālas un filozofiskas ievirzes mākslinieks, viņa intervijās nereti ieskanas melanholiska nots, apcerot cilvēka skumjo likteni.

“Reiz Zalcburgā aizgāju uz operu. Diriģēja Gergijevs. Šķiet, bija „Dona Karlosa” pirmizrāde. Tur uz pirmizrādēm sabrauc aristokrāti no visas Eiropas. Viņi atbrauc karietēs. Svinīgi. Es biju ļoti pārsteigts, kad ieraudzīju, ka puse no viņiem ir hroniski alkoholiķi ar sarkanām sejām, slimām aknām un nierēm. Es sapratu, ka viņi katru rītu atmostas savās milzīgajās pilīs un brokastīs dzer šampanieti. Arī pusdienās un vakariņās. Visu dienu viņiem jādzer šampanietis, no kura sāp visas iekšas. Tas ir ļoti skumjš eksistenciāls stāsts. Visās tā bagātās vecenītes, kuras rotājas ar briljantiem. Vecas alkoholiķes ar briljantiem – arī tas ir ļoti skumji.”

Pēc Hermaņa novērojumiem, katra cilvēka dzīvi iespējams izstāstīt ar trim epizodēm. Ar trim epizodēm, ja tās ir pareizi atlasītas, var aptvert cilvēka būtību. “Katra cilvēka stāsts, ja to paņem un uzliek uz skatuves, būs skumjš, jo tur veidojas kaut kāds sakars, nezinu, ar kādām kosmiskām skumjām. Jā, jebkura cilvēka stāsts būs skumjš, tas ir dīvaini,” spriež režisors.

Kā pats uzsver, pilnīgi visas viņa veidotās izrādes vieno īpašā saistība ar pagātni. Sevi uzskata par 20., nevis 21. gadsimta cilvēku, un šajā laikā jūtas kā svešinieks vai labākajā gadījumā – ciemiņš. Viņaprāt, cilvēkam visdraudzīgākais temps bijis 19. gadsimtā. “Pēc tam tehniskā revolūcija un progress visu sabojāja. Sāka uzņemt ātrumu, un tagad cilvēks, izkāris mēli, dzenas tam visam pakaļ. Un no turienes tā nostalģija pēc pagātnes. Gan šodiena, gan nākotne man šķiet garlaicīga. Šā brīža temps nesakrīt ar cilvēku dzimuma eksistencei dabīgo. Tas ir mākslīgs.”

Skaidri redzams, ka Hermanis nav diez ko augstās domās par tagadējās mākslas kvalitāti. Intervijā žurnālam „Māksla plus” viņš saka: “Agrāk jebkuram māksliniekam bija ilūzija, ka viņa kvalitātes rādītājs varētu būt pasaules slava vai liela nauda. Tagad ir skaidrs: ja tevi interesē kvalitāte, tu nevari būt slavens kā pagājušajā gadsimtā Pikaso. Ja esi izvēlējies kvalitāti, tu kļūsi aizvien izolētāks. Tevi uztvers un sapratīs aizvien mazāka ļaužu grupa. Tā ir ļoti radikāla pārmaiņa, ar ko nācis XXI gadsimts. Vislabākais piemērs ir kino. It kā viegli izplatāma māksla, bet pa īstam labas filmas tu reti kur vari redzēt. Pieejami ir sūdi. Tie lielie multipleksi, kinoteātri, kuros kā fabrikās satek ļaudis, lai ļautu implantēt sev smadzenēs čipus...”

Ļoti kritisks viņš ir savos vērtējumos arī par Latvijas politisko vidi, tai nereti veltot dzēlīgus un ekstravagantus komentārus. Piemēram: “Latvijas politiskais baseins ir stipri piečurāts. Zinām cilvēkus, kuri čurā gadiem ilgi, bet, tā kā viņiem visiem ir peldbikses, prokuratūra netiek klāt.”

Izsaucot diskusiju sabiedrībā, Hermanis atteicās no prezidenta Valda Zatlera rokām pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, jo, viņaprāt, Zatlers ir “tukša vieta”. Ordeni viņš pieņēma no tagadējā prezidenta Andra Bērziņa.

Hermanis pamanījis, ka latvieši veic pilnīgas pretrunīgas darbības un brīnās, ka nekas nesanāk.

“Viņi var, piemēram, kaunēties par prezidentu, bet tik un tā vienmēr celsies kājās, kad viņš ienāks. „Prāta vētra” citugad var piedalīties Lemberga kampaņā un nenest nekādu līdzatbildību par to un būt tautas varoņi. LNT kanāls 15 gadu laikā nav veltījis ne 30 sekunžu latviešu kultūrai, bet var uzražot filmu „Rīgas sargi”, kas ir patriotiski pārlādēta.” Redzot, kā vietējie iedzīvotāji balso Saeimas vēlēšanās, viņš tautiešiem veltījis arī pavisam radikālu vērtējumu: “Latviešu lielākais vairums iet zem nosaukuma „muļķi”.”

Hermanis nemaz neslēpj, ka dzīvē ir liels īgņa un ironizētājs. Tomēr no ironijas viņš cenšas atteikties savā radošajā darbā, jo ironija nokauj emocijas, un – kas gan ir teātris bez emocijām?

Jaunajam Rīgas teātrim allaž piemitis arheoloģisks piegājiens, tam daudz izrāžu par pagātni. Attēlā – aktieris Vilis Daudziņš izrādē „Vectēvs”.
Himna laukiem

Kaut Hermanis ir īsts Rīgas puika, kas izaudzis Ķengaragā, viņa simpātijas nenoliedzami pieder laukiem. Turklāt viņš aktīvi propagandē lauku dzīves priekšrocības. “Teātris nav tā veselīgāka vide, tur normāli ļaudis ar gadiem kļūst dīvaini. Ja gribam saglabāt gaišu galvu, vajag ik palaikam aizbēgt no mākslīgās un spēlnieciskās vides,” spriež režisors. “Lai nekļūtu par mākslīgu augu, es izvēlos doties uz veselīgu lauku klimatu. Režisoram un it sevišķi aktierim nepieciešams daudz laika pavadīt ārpus teātra enerģētikas.”

Kā mazāko ļaunumu viņš piesauc mazpilsētas, kur labprātāk iestudētu savas izrādes, jo tur pazīstams vai katrs skatītājs. Diemžēl tas neesot iespējams, jo mazpilsētās būtu problēmas piepildīt skatītāju zāli. Pilsētas problēmu Hermanis risina pavisam vienkārši – viņš ik palaikam dodas uz savām lauku mājām, kuras atrodas, kā viņš pats izsakās, dziļi mežā. “Pilsēta sevi ir izsmēlusi. Ar laiku tās likumi kļūst arvien mazāk humāni, un tā vairs nav vide cilvēkiem. Jo pilsēta ir lielāka, jo tā ir sliktāka. Cilvēkam ir grūti būt laimīgam, it sevišķi lielā pilsētā.”

Režisors nokļuvis laukos, pateicoties krievu rakstniekam Nikolajam Gogolim. Ar lugu „Revidents” Hermanis apbraukājis teju visus lielos Eiropas festivālus, nopelnījis naudu un nopircis lauku mājas ar 40 hektāriem meža. No viņa lauku mājām līdz tuvākajam veikalam – 20 kilometru. Mežā viņš pavadot trīs vai četrus mēnešus gadā, tur lielākoties uzturas vasarā.

“Pilsētā es psiholoģiski jūtos kā ciemos pie slimiem idiotiem. Cilvēks tomēr ir bioloģiska būtne, un bioloģiskā līmenī viņam nepieciešama dabiska vide,” teic režisors. Un tomēr pāri visam ir spēle – gan uz skatuves, gan dzīvē. “Nevajag tik ļoti nopietni attiekties pret maniem vārdiem. Rīt es varu mainīt savu viedokli absolūti par visiem punktiem,” saka Hermanis. Tāds nu viņš ir – neatšifrēts savādnieks.

Andris Bernāts/Foto: Lita Krone/LETA, Gints Mālderis, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

Citi šobrīd lasa

Vedot princi Viljamu un Keitu uz pasākumu, pavadošais konvojs notriecis 83 gadus vecu sievieti, kura kritiskā stāvoklī nogādāta slimnīcā 1
Pusaudze noslepkavo savu labāko draudzeni, jo svešinieks internetā par to piesolījis 13 miljonus dolāru 18
Evija Sloka atklāti pastāsta par savām likstām: "Vēl joprojām katra diena ir kā jautājuma zīme" 3
Skatīt visus komentārus

Почему Гарри носит обручальное кольцо, а Уильям нет: комментарий дворца

«Мисс Москва-2015» Оксана Воеводина рассказала, как начался ее роман с королем Малайзии