Mārtiņš Rītiņš: “Es gribu dzīvot simts gadus!”
Mārtiņš Rītiņš atzīst: piedalīšanās Londonas olimpisko spēļu lāpas nešanas ceremonijā visā pilnībā mainījusi viņa dzīvi. Viņš ir daudz labākā fiziskajā formā nekā pirms 20 gadiem, kad ieradās Latvijā. Un nedomā apstāties!
Kamēr sarunājamies, no „Vincents” virtuves palaikam atskan katlu šķinda un pavāru smiekli. Mārtiņa komanda gatavojas kārtējam viesu sagaidīšanas vakaram. Pēc intervijas Mārtiņš mūs izvadā ekskluzīvā ekskursijā pa „Vincenta” virtuvēm. Pārliecinos, ka te tiešām viss nācis no zemnieku saimniecībām. Olas – no Mērijas, truši – no cita uzticama piegādātāja, milti, zaļumi, kabači, īsts lauku krējumsiers... Mārtiņš smejas, ka pat govis, no kuru piena šis siers gatavots, pazīstot personīgi.
Mārtiņš uzskata, ka tepat Latvijā audzētais ir vislabākais, ko varam baudīt. Un visveselīgākais. Savā ziņā var teikt, ka Rītiņš vienmēr bijis viens no veselīga dzīvesveida lāpnešiem Latvijā, arī tāpēc viņš tika izvēlēts olimpiskā lāpneša goda. Tikai tagad Mārtiņš atklāj, ka sākumā šķitis – viņš nekad nespēs to paveikt...
Kā noķert bulli aiz ragiem un pagarināt dzīvi
To, ka esmu starp kandidātiem, dzirdēju pagājušā gada rudenī, bet nekas nebija skaidrs līdz martam. Nebija nekāda uztraukuma, jo nedomāju, ka mani tiešām izvēlēsies. Tas ir kā loterijā – visi vinnē, bet tas nekad neesi tu!
Kad man pateica, ka esmu izvēlēts, sāku nopietni ķert bulli aiz ragiem un par sevi domāt. Marts, aprīlis, maijs, jūnijs – man bija četri mēneši, lai sagatavotos. Sapratu, ka nevaru skriet tāds, kāds esmu.
Man kājā jau gadus divdesmit ir bloķēta artērija. Dažreiz bija grūti aizstaigāt pat no „Vincenta” uz Kongresu namu, un tas ir mazāk par 350 metriem, kas jānoskrien ar lāpu! Ar riteni no šejienes līdz krastmalai nevarēju aizbraukt – pat to nevarēju izdarīt!
Domāju: “Kāpēc es viņiem nepasaku, ka to distanci nemaz nevaru noskriet?” Ja viņi zinātu, ka man ir tādas veselības problēmas, nebūtu mani ņēmuši!
Runā, ka jūs olimpiskās lāpas stafetei esot speciāli trenējies un nometis svaru...
Jā, un tagad man ir problēmas – ne tikai visas šefpavāra formas ir par lielu, bet arī mājās neviens apģērbs vairs neder! Es tiešām trenējos – profesionālu ārstu un treneru uzraudzībā veselu nedēļu mācījos, kas jādara un kā jādara. Daudzi gan zina, kas jādara, taču nezina, kā, bet sportojot tas ir ļoti svarīgi.
Kopš Lieldienām trenējos katru dienu. „Samsung” bija izdomājis ļoti labu aplikāciju „Hope Relay” (to varēja instalēt telefonā – Red.) – par katriem trim kilometriem, ko tu noskrien, viens eiro tika ziedots SOS bērnu ciematiem. Tas man deva iedvesmu skriet vēl vairāk un pāriet pāri manu spēju līnijai, ar staigāšanu un riteņbraukšanu es pat nedaudz pārspīlēju. Katru dienu trenējos arvien vairāk, vairāk un vairāk, lauzu savus rekordus – sestdienās, svētdienās nobraucu ap trīsdesmit kilometru. Pirms pusgada es neko no tā nebūtu varējis izdarīt. Neko tamlīdzīgu!
Paralēli trenējos fitnesa centrā – turp, domādams par savu veselību, eju jau trīs gadus. Bet varu teikt, ka ar fitnesa centru un skriešanu vien nepietiek, arī otrā puse no dzīves jāpavada veselīgi. Galvenais – ēšana. Kaut arī vienmēr ēdu ļoti veselīgus, bioloģiski audzētus produktus, es tos pārdozēju un ēdu nepareizi. Kad sāku gatavoties olimpiskajām spēlēm, izrunājos arī ar diētas speciālistiem. Un ar visu veselīgo dzīvesveidu – ar skriešanu, fitnesa centru un pareizu ēšanu – mana veselība kļuva daudz, daudz labāka. Nesalīdzināmi! Man jāsaka paldies „Samsung” un Olimpiskajai komitejai, kas mani izvēlējās olimpiskās lāpas nešanai, jo viņi noteikti, pilnīgi noteikti ir pagarinājuši manu dzīvi.
Tagad jūtos daudz labāk nekā pirms 20 gadiem. Man ir tik daudz enerģijas! Vakar ilgas stundas gatavojām ēdienu VIP lidmašīnai. Mans pavārs Reinis prasa: “Bos, tu neesi noguris?” Es saku: “Nē!” “Tev kājas nesāp?” “Ne-e!” “Man gan...” viņš saka. Un viņam ir 22 gadi! Es tagad jūtos kā motors – esmu uzlādēts kustēties un nenogurt!
Teicāt, ka uz olimpiskās lāpas nešanu nebraucāt viens.
Jā, varēju vienu cilvēku paņemt līdzi. Domāju – ko lai ņemu? Tā bija tāda pati situācija, kāda man bija pirms pāris gadiem. „Toress” vīnu audzētavas prezidents man nokārtoja rezervāciju Spānijas restorānā „El Bulli”. Tas ir restorāns ar trim Mišelina zvaigznēm. Tas strādā tikai sešus mēnešus gadā, un tajā ir tikai 50 vietu. Miljoniem cilvēku mēģina uz šo restorānu tikt un rezervāciju rinda ir gadiem ilga.
Toreiz tā bija smaga izvēle. Līdzi gribēja visi! Brāļi, radi, draugi, pavāri, viesmīļi – visi grib nokļūt tajā restorānā! Ja tu tiec uz elBulli, tad esi viens no nezin cik miljoniem, kas tur vēlas kaut vienreiz būt! Un tagad ar lāpas nešanu bija tas pats!
Paņēmu līdzi „Vincenta” ‘sommelier’ (vīnzinis – Red.). Tagad viņš ir Latvijas un Baltijas čempions.
Tā viņam droši vien bija fantastiska pieredze.
Tieši tāpēc viņu arī paņēmu. Jo tam restorānam ir fantastisks vīna pagrabs, vīna karte vien aizņem 148 lappuses – vesela grāmata.
Šoreiz izvēle patiesībā bija daudz vieglāka – uz Londonu paņēmu līdzi savu treneri Ivo Erdmani. Es domāju: man taču vajadzēs pirms tam „vingroties”, man vajadzēs kāju masāžu, un neviens cits nezina manas kājas labāk kā viņš.
Ivo palīdzība tiešām noderēja. Dienā pirms lāpas nešanas trenējos kopā ar Evelīnu Ilvesu, Igaunijas pirmo lēdiju. Mēs divi vienīgie lāpas nesēji tajā rītā bijām atnākuši uz treniņu. Sākums bija ļoti grūts, no rīta man kājas parasti sāp, bet šoreiz nevarēju čīkstēt un pīkstēt, esot kopā ar prezidenta kundzi, man bija jāuzvedas labi!
Lāpa ir 800 gramu smaga, tajā ir 8000 caurumiņu, tā ir 80 centimetru gara, un mēs kopā bijām 8000 lāpnešu, tā simboliski. Pirmo reizi lāpu iedeva tikai autobusā, kad braucām uz lāpas nešanas vietu.
No Baltijas valstīm bijām 11 skrējēji, iepriekšējā vakarā bija brīfings, kas ilga pusotru stundu, viss tika izrunāts līdz sīkākajām detaļām. Es jautāju, vai kāds jau ir kritis vai klupis, nesot lāpu, vai kādam tā izkritusi no rokām. Man atbild – nevienam. Es domāju: ak, tu, velns, vai es būšu pirmais? Publicitāte būtu liela, bet – nepareizā!
Nākamajā rītā atkal trenējāmies un tad satikāmies arī ar cilvēkiem, no kuriem būs jāsaņem lāpa. Man tā bija jāsaņem no vietējā angļa Graiema – viņš ir miesnieks, ģimenes veikaliņa miesnieks, ne lielveikala miesnieks. Tas bija ļoti tuvu manai sirdij, mēs ar viņu uzreiz sadraudzējāmies, mums uzreiz bija par ko runāt – fantastiski!
Varējāt izbaudīt to vispārējo svētku gaisotni?
Diena bija brīnišķīga. Visi, visi, visi bija iznākuši ārā. Tā fantastiskā sajūta, ka šis pasākums saved kopā visu Angliju. Visur „street parties” (ielas ballītes – angļu val.), kaimiņi, kas varbūt nekad nav sveicinājušies, sāka sveicināties, visi priecājās, visiem svilpes, visiem apģērbā kaut kas no angļu simboliem, visi grib ar tevi fotografēties... Un policisti sporta tērpos smaida, joko... Es smejos vienam: “Come on, baby, light my fire!” (Mazulīt, aizdedzini manu uguni! – angļu val.) Viņš uzreiz: “Oi, tu man patīc! Puiši, pievāciet viņu, es viņu ņemšu līdzi uz mājām!” Tā tur gāja –tur nevarēja būt nopietns, tur visi jokoja un smaidīja.
Un tad tu dzirdi – bum, bum, bum! – lāpa tuvojas. To jau pēc pūļa saucieniem varēja dzirdēt. Un tad jau Graiems skrēja man klāt. Sasveicinājāmies, apkampāmies, un tad pienāca mans brīdis paņemt no viņa lāpas uguni. Tā saucas bučošanās. Lāpu bučošanās. Un tad bija jāskrien. Domāju: “Nu tas brīdis ir pienācis...”
Tajā brīdī tu esi vienīgais cilvēks pasaulē, kas nes liesmu, kas ceļojusi no Atēnām un kas beigās aizdedzinās lielo olimpisko lāpu. Tu esi daļa no tās ķēdes! Bet lāpas nešanas brīdī tu esi viens pats, kā tāds Džeimss Bonds. Tu vari kontrolēt visu pasauli... Tajā brīdī es tā jutos.
Sāku skriet, un uzreiz man bez domāšanas iznāca ārā dziesma: “Mēs, jautrie pavāri, kas lielo lā-āpu tam kungam rokā dod...”
Tas bija tā spontāni? Jūs nebijāt paredzējis dziedāt?
Ne-e! Es vienkārši skrēju un dziedāju! Mums teica, lai lāpu labāk turam ar abām rokām, bet es paņēmu te vienā, te otrā un ar otru roku māju visapkārt. Par to, ka lāpa ir smaga, tajā brīdī nedomā. Un, ja sākumā likās, ka tie 350 metri būs kā 350 kilometri, ne-e! Tas bija, kā knipi uzsist, tik ātri!
Jā, kā otrā dziesma man nāca „Daugav’s abas malas”. Emocijas bija fantastiskas. Es tuvojos ar savu lāpu Igaunijas meitenei, kam bija jāskrien pēc manis, – man bija iedota visskaistākā igauņu meitene –, un mēs tur sākām bučoties... Ne tikai lāpas bučojās, bet mēs sākām bučoties pa īstam. Viņai tecēja asaras – tik emocionāls bija tas brīdis. Un es viņai saku: “Don’t cry for me...” (Neraudi par mani – angļu val.)
Aizdedzināju viņas lāpu, viņa skrēja tālāk, mani pievāca pie malas, atņēma lāpu... Daudziem to neļāva paturēt, bet „Samsung” nokārtoja, ka es dabūju to atpakaļ un varēju vest mājās. Man līdzi bija oficiāla vēstule, ka varu to izvest cauri drošības kontrolei.
Nebija žēl, ka skrējiens jau beidzies?
Žēl nebija, bet atkārtot gan to gribētu. Es pat vēl varētu skriet. Par kājām vispār biju aizmirsis – ne kādas sāpes, ne krampji, nejutu neko! It kā kāds no augšas būtu pateicis: “Tev viss ir kārtībā!” Tāpēc tas man ir vēl lielāks prieks un pārdzīvojums.
Jā! Un es neesmu apstājies, turpinu to, ko esmu sācis. Atradu aplikāciju „Endomondo”, un tā man skaita nevis noskrietos kilometrus, bet jūdzes! Viena jūdze ir 1,7 kilometri. Agrāk skrēju trīs, sešus vai 20 kilometrus, tagad skrienu tikpat daudz jūdžu. Mani vairs nevar apstādināt.
Vakar, piemēram, tiku mājās no darba ap pusnakti. Kamēr vēl pabaroju kaķus, sagatavoju vistām, ko no rīta dot ēst... Tad piestiprināju pie galvas lampiņu, abiem suņiem arī pie kakla siksnām lampiņas un – prom uz mežu! Pusvienos naktī! Ja kāds no malas redzēja mani ar lampiņu skrienam – un vēl divi suņi ar lampiņām blakus –, varbūt domāja, ka spoks! Un no rīta atkal – augšā un uz mežu! Tā es turpinu.
Kas man ļoti patika tad – un kas man nepatīk tagad – tu zināji, kurā sezonā tu dzīvo. Ļoti daudz laika pavadīju Centrāltirgū, Matīsa tirgū, Āgenskalna tirgū – tur varēja redzēt, kas kurā sezonā izaug. Kā kaut kas tepat Latvijā izaug un parādās, tā tu to ieraugi tirgū. Tas ir pavāru kaifs. Nebija importa produktu kā tagad. Tagad lielveikalā viss ir importēts un pieejams cauru gadu, un tas man nepatīk. Man liekas, ka jāēd tas, kas tieši tagad aug tavā zemē. Latvijā joprojām ir labi produkti. Tagad manā sarakstā ir vairāk nekā 60 zemnieku, ar kuriem sadarbojos, tāpēc uz tirgu vairs nav jāiet. Bet es tik un tā šad tad aizeju, paskatos, kas tur ir.
Pirmos gadus šeit man bija ļoti grūti – nebija tādu pavāru un viesmīļu, pie kādiem biju pieradis. Tagad tas ir mainījies. Tagad tas ir līmenī. Ne visur – zinu daudzas vietas, kur nav. Biju aizgājis uz vienu restorānu, kur man prasīja: “Ko jūs gribējāt? ” Teicu: “Es atvainojos, es domāju, ka te ir restorāns...” Un aizgāju projām. Daudzi joprojām uzskata, ka viesmīlis – tas ir darbs, nevis amats... Francijā, piemēram, viesmīļa amats ir ļoti respektēts, tur viesmīļi strādā pat līdz pensijas gadiem. Latvijā strādāt par viesmīli ir tāds starpposms. Man prieks, ka manu viesmīļu vidējais darba ilgums ir seši gadi, daudzi te strādājuši 10–12 gadu.
Pirmos „Vincenta” pavārus atradu Jelgavas akadēmijā. Aizbraucu uz turieni kopā ar Imantu Ziedoni, viņš tur pazina pasniedzējus. Agrāk restorānus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tagad ir ļoti daudz restorānu, bet maz labu pavāru. Ir daudz cilvēku, kas stāv pie plīts, bet tie vēl nav īsti pavāri. Lai kļūtu par īstu pavāru, paiet daudzi, daudzi gadi. Te praktikants atnāk no skolas, viņu iemet restorānā, un – viņš jau ir pavārs.
Kā mainījušās cilvēku prasības pret ēdienu?
Agrāk cilvēki nāca pie mums un teica apmēram tā: es neesmu trusis, dod man īstu ēdienu ar majonēzi un konservētiem zirņiem! Arī tas ir mainījies. Bet ir daudzas, daudzas iestādes, kas cilvēkus joprojām tā baro.
Arī ar dažiem lielveikaliem joprojām tas pats – vienā saskaitīju 32 veidu salātus, un visi bija samaisīti ar majonēzi. Domāju: ko viņu tur mēģina slēpt? Jo majonēze daudz ko apsedz. Bet cilvēki tos salātus pērk un ēd! Bet vispār kulinārijas ziņā mēs esam ļoti, ļoti progresējuši. Es gan neteiktu, ka tūristi brauc uz Latviju ēšanas dēļ. Līdz tam mums vēl tālu.
Ir daudzi, kas gribētu nākt uz „Vincentu”, bet nenāk, jo te ir jāuzvedas... Te nevar atnākt sporta tērpā, kā daudzi pa ielu staigā! Lielākā daļa publikas mums ir ārzemnieki. Agrāk tas mani uztrauca, bet nu neuztrauc vairs nemaz.
Es baroju cilvēkus, kuriem patīk ēst. Vai viņi nāk no Amerikas, Vācijas, Dānijas vai Latvijas, tas nav tik svarīgi. Ja nebūtu tādu cilvēku, tad arī Londona un Parīze gastronomijas ziņā nedarbotos, jo vietējā publika nekur pasaulē neiet uz restorāniem katru vakaru. Tas ir tāpat kā ar operu – neviens neiet uz operu katru vakaru vai katru nedēļu, iet uz kādu speciālu izrādi.
Kāda ir laba šefpavāra formula?
Pirmais – mīlestība pret to, ko tu dari, respekts pret produktu, ko tu turi rokā. Man ir tā laime, ka manai mammai pirmā mīlestība bija dārzs, otrā – vīrs, trešā – bērni. Tieši tādā kārtībā – vismaz tā mēs kādreiz domājām! Bet tagad es tikai saprotu, ka pirmā mīlestība viņai bija bērni, jo caur dārzu viņa padarīja mūs veselus. Mamma ļoti maz pirka veikalā tādas lietas, viņa bija pret ķīmiju. Tā ka visi ‘slow food’, bioloģiskā lauksaimniecība, bioloģiskā pārtika – tas viss man nāk līdzi no bērnības.
Otrs – pavārs ir profesija uz visām 24 stundām. Tev jādomā kā pavāram, jāguļ kā pavāram, jāsapņo kā pavāram... Un arī atpūsties tev jābrauc kā pavāram – atklāj jaunas lietas, aizņemies jaunas lietas, ved uz Latviju... Un grāmatas. Grāmatas ir domātas, lai mācītos! Es dulls esmu uz grāmatām, man ir kādas 600 pavārgrāmatas.
Un vēl – pavāram jāiet citur ēst, jāredz, ko citi pavāri dara. Jā, tas maksā. Bet garā termiņā tas atmaksājas. Daudzi jaunie, kas no pavāru skolas aiziet strādāt uz ātrās ēdināšanas iestādēm, darīs to visu mūžu, jo tur nebūs nekāda progresa. Tāpēc es lepojos ar saviem pavāriem: viņi te izaug, aiziet un atver savus restorānus.
Tieši tā. Un man tas ir liels gods. Tikai jāatceras – nepaliec lielgalvīgs. Neslavē pats sevi – lai citi tevi slavē.
Nesen biju aizgājis uz vienu jaunu restorānu. Nu, skumji. Ļoti skumji. Vieta fantastiska. Nelaime tā, ka īpašnieki ļoti daudz iegulda tajā, kas būs uz sienas, kas uz galda, kas uz glāzēm, bet ne tajā, kas būs uz šķīvja, un ne cilvēkos, kas taisa to, ko liek uz šķīvja.
Ēdienu kritiķis es laikam nevarētu būt, jo incognito nekur nevarētu aiziet... Aizejot uz kādu restorānu, tiešām esmu dzirdējis, kā no virtuves skan: “Kur viņš sēž? Ko viņš pasūtīja?” Bet ir arī tādi, kam vienalga, kas viņš ir un ko viņš pasūta.
Saviem viesmīļiem mācu: ikviens apmeklētājs ir viesis tavā mājā. Un ar viesi ir jādarbojas no sākuma līdz pašām beigām. Kad cilvēks prasa rēķinu, tas nozīmē tikai vienu: viņš grib mājās. Bet tad parasti visi ir pazuduši, un cilvēks gaida, gaida, gaida... Tāpēc no paša sākuma līdz pašām beigām jābūt lielai uzmanībai.
Mums „Vincentā” katru dienu ir sapulce – gan ar pavāriem, gan viesmīļiem. Pirms atvēršanas visi kopā ejam cauri visām rezervācijām, papētām katru cilvēku, mēģinām par viņu kaut ko uzzināt, lai varētu viņam veltīt labāku uzmanību. Ja man nāk cilvēks, man ir svarīgi zināt, kas viņš ir, tāpat kā viņam ir ļoti svarīgi zināt, kas viņam gatavo ēst. Tāpēc mēģinu izzināt katra viesa vēlmes.
Un tāda kara sapulce jums ir katru dienu?!
Katru dienu.
Protams!
Varbūt tāpēc „Vincents” joprojām ir tik iekārota un populāra vieta.
Jā, visu laiku jābūt klāt. Cilvēki man zvana: “Vai būsi šovakar?” Viņiem tas ir svarīgi. Man ilgi nav bijis nevienas brīvas dienas, domāju šodien paņemt brīvdienu, bet man jau piezvanīja: “Mārtiņ, vai tu šovakar būsi?” Es būšu! Es gribu būt tam cilvēkam. Tāda ir tā mana dzīve. Man pašam nepatīk aiziet uz restorānu, kur pavāra nav. Okei, kaut kad jau pavāram arī jāņem brīvdiena...
Kad Anglijā sāku mācīties koledžā, nevienam neteicu, ka eju mācīties par pavāru, teicu, ka eju mācīties ‘hotel management’ (viesnīcu pārvaldīšana – angļu val.). Bišķi labāk skanēja...
Esmu tik priecīgs, ka pavāra profesija tagad ir pacelta. Agrāk galvenais bija īpašnieks, tagad – pavārs. Publika kļuvusi daudz izglītotāka: cilvēkus neinteresē, kam tā vieta pieder, bet gan – kas gatavo ēdienu.
Anglijā ar lāpu skrēja gan Džeimijs Olivers, gan Hestons Blūmentāls, gan Gordons Ramzijs – slaveni angļu pavāri, Tagad jebkurā valstī cilvēki zina pavāru vārdus. Viņi saka: mēs iesim pie tā un tā pavāra, nevis uz to un to restorānu.
Mēs visi gribam baudīt labu ēdienu un labi pavadīt laiku. Un tad tu iesi tur, par ko būsi dzirdējis, ka tas ir labs. Protams, visu laiku esam steigā, bet – stop! Šad tad vajag apstāties un pavadīt četras piecas stundas pie galda labā kompānijā.
Kad jums pašam tas beidzamo reizi izdevies?
Tikko Anglijā. Vakarā pirms skrējiena ar Igaunijas pirmo lēdiju un „Samsung” bijām vakariņās vienā no Doveras labākajiem restorāniem. Tas atrodas pie jūras, tāpēc ēdām zivis – no rīta noķertas, tajā pašā dienā pasniegtas, tā bija bauda. Viss bija pagatavots ļoti vienkārši un izcili garšīgs.
To, ko es reti esmu baudījis, vai kaut ko tādu, par ko nezinu, kas tas ir un kā tas izskatās. Katru reizi ēst vienu un to pašu, lai arī cik labu, tas ir garlaicīgi!
Vai piekrītat teicienam, ka vīrieši ir labāki pavāri?
Nē. Viņu ir vairāk, tāpēc tā var likties.
Divi mani mīļākie pavāri ir sievietes. Viena ir Alise Vatersa. No Kalifornijas, otra – Ali Millere, ar kuru kopā esmu strādājis Toronto. Ar viņu sapratāmies bez vārdiem.
Sievietes virtuvē vispār ir kārtīgākas nekā tie veči. Bet patiesībā to tā nevar salīdzināt – vīrietis vai sieviete, tas nav galvenais. Ir jau arī mīts par to, ka pavāram jābūt apaļam, bet apskaties uz mani!
Sporta ziņā noteikti neapstāšos – gribu pēc četriem gadiem kā brīvprātīgais piedalīties Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Man tur ir radi, Rītiņu dzimta ir arī tur.
Otrs – gribu savu veikalu, lai es būtu pieejamāks cilvēkiem. Vēl vienu restorānu atvērt nevēlos, bet veikalu, kur var paēst uz vietas vai nest uz māju, gan.
Tagad Baltezerā man ir ne tikai divi suņi un kaķis, kas mani padara ņipru. Pirms pāris nedēļām paņēmu piecas vistas un gaili, viņi dzīvo manā dārzā. Tas ir saistīts ar pārtiku un veselību. Es gribu dzīvot līdz simt gadu vecumam, bet – vesels!
Ceru, kaimiņi man piedos, bet tas gailis sāk dziedāt bez divdesmit minūtēm piecos no rīta... Un tad es saucu: “Shut up, Arčibald, shut up (aizveries – angļu val.)! Izmetīs tevi un mani ārā no šejienes!”
Un zini, kas ir labākais? Man cilvēki bieži jautā, kas ir mans mīļākais ēdiens. Es vienmēr esmu atbildējis, ka tas ir tas svaigākais, kas pienests tev pie durvīm. Šorīt aizgāju vistām iztīrīt bļodas, ieliku svaigu barību – skatos, viena vista uzkāpj uz laktas. Kladzina, kladzina, un – izkrīt ola! Tas ir tas labākais. Es paņēmu to olu – tā bija vēl silta –, iegāju mājā, iesitu espreso krūzītē un šļurpstinādams izdzēru. Vispirms tas baltums, tad tas dzeltenums notek lejā – tas ir zelts! Tas ir zelts.
Tādu pašu jēlu izdzērāt?!
Jā. Jo jēlāka ola, jo veselīgāka! To man iemācīja. Ja cilvēks nav to baudījis, viņš nevar iedomāties, kā tas ir. Svaigums! Svaigums ir kaifs.
Ar gaļu gan ir citādi – jo noturētāka, jo labāka. Minimāli gaļa būtu jānotur trīs nedēļas, pirms to var lietot. Daudziem šķiet, ka gaļa ir svaiga tikai nākamajā dienā pēc kaušanas. Kādreiz aizeju uz tirgu un sāku viņus izvaicāt, reizēm jau mazliet āzēju arī. Es prasu: “Es gribu zināt, kas tā par šķirni!” Viņas nezina – gaļa ir gaļa! Prasu: “Kad viņa tika nokauta?” Man atbild: “Kā?! Patausti, viņa vēl silta ir!” Bet priekš gaļas tas ir slikti, un viņas to atkal nezina! Prasu: “No kuras saimniecības nāk?” “No latviešu!”
Neko man nevar atbildēt! Bet mums jāzina, ko mēs ēdam, no kurienes tas nāk un kā ir audzēts. Uzturs ir galvenais, kas mums ir un kas mūs veido, veselīgs uzturs. Tāds ēdiens ir bauda.
Latvijā ir vēl viens, kas domā tāpat kā es. Andrejs Žagars. Mēs būtu ļoti labs tandēms. Mēs gan bieži sastrīdētos! Bet mēs būtu ļoti labi deputāti, lai ēdināšanas jautājumus paceltu labākā, valstiskā līmenī. Francija lepojas ar savu nacionālo virtuvi, visa pasaule to zina un brauc uz Franciju baudīt. Un kāpēc? Tāpēc, ka valsts to visu aizstāv, kultūras ministrija to aizstāv. Viņi lepojas.
Pie mums rūpējas par dejotājiem, dziedātājiem, rakstniekiem, dzejniekiem, bet par ēdienu neliekas ne zinis. Tur tā mūsu nelaime! Ēdiens arī ir kultūra.
Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris, Evija Trifanova/LETA
