Liepājā skatāmi unikāli Salvadora Dalī darbi no privātkolekcijām. VIDEO. FOTO

Tikpat sirreāli, kāds ir Salvadora Dalī izstādes nosaukums – „Sirreālā materializācija”, šī izstāde arī ir nokļuvusi līdz Liepājai. Varētu teikt, ka muzejam šī izstāde ir tas pats, kas aklai vistai mieža grauds. Tomēr šajā gadījumā tas nav parasts grauds, bet īpaši ar briljantiem rotāti gandrīz simts augstākās raudzes zelta graudi – pasaulslavenā spāņu mākslinieka orģināldarbi, kas glabājas piecu franču privātkolekcijās un plašākai publikai tik bieži nemaz nav redzami. Pirmo reizi tie apkopoti vienotā izstādē, par kuras pirmo pieturvietu izvēlēta Latvija. Pēc Liepājas šī izstāde aizceļos uz Slovākiju.

Lieki teikt, ka šī izstāde ir unikāls notikums Latvijas mākslas dzīvē. Cik zināms, līdz šim Latvijā nekad nav bijis eksponāts neviens Dalī mākslas darbs, bet tagad mūsu mākslas cienītājiem ir vienreizēja iespēja baudīt gandrīz simts šī mākslinieka šedevrus. Interese par Dalī darbiem ir milzīga. Izstādi apmeklē ne tikai liepājnieki, bet uz to brauc cilvēki no visas Latvijas. Izstāžu zālē dzirdama ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu un lietuviešu valoda. Tas nozīmē, ka uz izstādi Liepājā brauc arī no ārzemēm.

Sakrita tā, ka vienlaicīgi ar izstādes pirmajām darba dienām Liepājas liedagā notika arī jauniešu pludmales festivāls „Summer Sound”. Muzejnieki bija īpaši pārsteigti, ka „Summer Sound” laikā pie muzeja durvīm veidojās gara rinda un Dalī darbus vēlējās aplūkot simtiem jauniešu, kuri uz Liepāju bija devušies vienīgi tādēļ, lai piedalītos mūzikas festivālā. Dalī izstāde uzskatāmi apgāza sabiedrībā valdošo stereotipu, ka tīņi un jaunieši uz pludmales festivāliem brauc tikai iztrakoties un aizmirsties skaļas mūzikas pavadībā, ka tā dēvētā augstā māksla viņus neinteresējot. „Izrādās, ka mūsu jaunatne nemaz tik infantila nav, festivāla dienās pie muzeja stāvēja garumgara rinda,” Kasjauns.lv ar lepnumu teica kāda muzeja darbiniece. Pirmajās trīs dienās izstādi apmeklēja 3000 cilvēku un ievērojama skatītāju daļa bija arī „Summer Sound” publika.

Tagad uz Liepāju tīri vai kultūras svētceļojumā brauc simtiem, ja ne pat tūkstošiem cilvēku. Pats uz Liepāju skatīties izstādi braucu no Rīgas ar rīta autobusu. Kad vakarā braucu mājup, autobusā atkal bija tie paši pasažieri, ar kuriem mēroju ceļu uz vēju pilsētu un kurus sastapu arī muzeja izstāžu zālē.

Lielais apmeklētāju skaits muzejniekiem ir īsts pārbaudījums – Liepājas muzejā tik daudz apmeklētāju vēl nav bijis. Pirms izstādes atklāšanas vaiga sviedros nācās strādāt muzeja speciālistiem, lai iekārtotu izstādi. Tagad jānopūlas muzeja uzraugiem un dežurantiem, kuriem jārūpējas par to, lai apmeklētāji pūlī viens otru nenospiestu un, nedod Dievs, lai kāds darbs netiktu apskādēts, vai, lai neuzrastos kāds ļaunprātis – mākslas darbu apķēpātājs vai zaglis, kādi uzdarbojas pasaules lielākajos muzejos, kur izlikti pasaules mēroga šedevri. Tagad pie tādiem taču pieskaitāms arī Liepājas muzejs. Par laimi nekādi incidenti nav notikuši.

Pirms pāris mēnešiem pēc rekonstrukcijas atklātais Liepājas muzejs esot drošs, tajā ir augstākā līmeņa apsardzes iespējas, videonovērošana un tā tālāk, ko arī atzinuši Dalī kolekcijas sarūpētāji. Tomēr šajās dienās muzeju uzrauga ne tikai zāļu uzraudzes. Nav ko brīnīties, ja muzeja gaitenī uzskriesim virsū arī kādam policistam pilnā ekipējumā. Liepājnieki parūpējušies, lai unikāliem mākslas darbiem būtu arī šedevru cienīga apsardze.

Bet tas nenozīmē, ka tā dēvētajām muzejtantiņām jeb zāļu uzraudzēm nav ko darīt. Viņām nav laika laiski sēdēt un vērot vientuļos muzeja apmeklētājus. Kāda zāles uzraudze laika kavēšanai bija paņēmusi lasīšanai Salvadora Dalī sarakstīto „Ģēnija dienasgrāmatu”. No rīta, kad ienācu muzejā, tā bija nolikta uz uzraudzes krēsla. Savukārt, kad pēc vairākām stundām devos prom no muzeja, grāmata neaiztikta stāvēja turpat uz krēsla. Tas nozīmē, ka vairāku stundu laikā dežurantei nebija iznācis laika ne apsēsties, ne palasīt vai kaut vismaz pārlapot grāmatu. Nāksies vien viņai to pārlapot augusta vidū, kad muzejā iesāksies mierīgāks laiks un Dalī būs aizceļojis uz Slovākiju. Tagad, ja ir pieteiktas ekskursijas uz Dalī izstādi, muzeju slēdz vaļā pat pirmdienās un otrdienās, kad tam ir oficiālas brīvdienas.

Unikālo privātkolekciju apkopojumu Liepājas muzejam piedāvājis gruzīnu ģimenei Kesaūri Francijā piederošais uzņēmums „SARL Amiencom”. Kesaūri no Gruzijas emigrējuši kara ar Krieviju laikā (2008. gadā) un Francijā nodibinājuši firmu, kas nodarbojas ar programmēšanu, eksportu un importu. Tās viens no pamatmērķiem nebūt nav mākslas popularizēšana un kolekcionēšana. Dalī mākslas kolekcijas piedāvāšana Eiropas muzejiem ir biznesa projekts – izstādot mākslinieku darbus ir iespēja nopelnīt. Tā nu Liepāja izvēlēta par vienu no vietām, kur „SARL Amiencom” vēlas nopelnīt naudu.

Jāteic, ka Liepājas muzejs praktiski neko nav iztērējis, lai Dalī darbus atvestu uz Liepāju un tos apdrošinātu, to visu izdarīja „SARL Amiencom”. Liepājniekiem vien ar gruzīnu – franču ģimenes uzņēmumu nāksies dalīties ieņēmumos par pārdotajām biļetēm.

Te gan uzreiz jāteic, ka ieejas biļete uz Dalī izstādi, salīdzinot ar to, ko tajā var redzēt, ir smieklīgi maza – tikai divi lati. Tai pašā laikā citos Rietumeiropas muzejos ieejas biļete uz Dalī izstādi maksā daudzus desmitus latu. Zinu latviešu ceļotājus, kuri atgriezušies mājās no ārzemēm paejot garām muzejiem, kur bijuši izstādīti Dalī darbi. Un ne jau tādēļ, ka viņiem Dalī neinteresētu, bet gan tādēļ, ka biļetes cena esot bijusi tik astronomiska, ko nav varējuši atļauties. Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve Kasjauns.lv pastāstīja, ka Liepājā tik zema biļetes cena noteikta ņemot vērā liepājnieku maksātspēju, lai jebkurš liepājnieks vai pilsētas viesis varētu apmeklēt izstādi. Nu ne visai turīgie latviešu ceļotāji var mēģināt doties uz Liepāju.

Visnotaļ aizraujošs ir Dalī izstādes ceļš līdz Liepājai. Pirms izstāde nonāca vēju pilsētā, esot uzrunāti arī vairāki citi Latvijas muzeji, bet tie attiekušies no Dalī darbiem, jo tos vienkārši neesot bijis, kur izstādīt. Kesaūri ģimene Dalī darbus izstādei piedāvāja tūlīt un tagad, bet ne pēc pāris gadiem. Muzeji savus izstāžu plānus sastāda vismaz divus gadus uz priekšu un izstāžu zāles pašlaik vienkārši jau esot aizņemtas. Ja šos šedevrus piedāvātu pēc pāris gadiņiem – laipni lūdzu, bet tagad un uzreiz nevajag!

Vienīgais pieejamais muzejs izrādījies Liepājā, kas tikko atklāts pēc rekonstrukcijas un kura zāles vēl nebija aizņemtas ar ekspozīcijām vai citām izstādēm. Var teikt, ka tā ir laimīga nejaušība, ka līdz Latvijai pirmo reizi atceļojusi Dalī kolekcija. Pirms Liepājas esot uzrunāti arī citu Eiropas valstu muzeji. Tā nu iznācis, ka Liepājas muzejs ir bijis vislabākais.

„SARL Amiencom” pārstāvis Vasilijs Kesaūri teicis, ka kompānija, ja sadarbība ar Liepājas muzeju izrādīšoties veiksmīga, nākotnē tam atkal varētu piedāvāt Dalī darbus – šoreiz spāņu mākslinieka klusās dabas. Atliek vien cerēt, ka Liepājas muzejs pēc rekonstrukcijas veiksmīgi iekļausies Eiropas labāko muzeju apritē.

Līdz 13. augustam Liepājas muzejā būs izstādīti vairāk nekā 90 Dalī darbi – grafikas, keramikas izstrādājumi, skulptūras un medaļas. Tie gan nav lielformāta darbi, bet neierastu ieskatu Dalī daiļradē sniedz gan. Tie, kas redzējuši Dalī oriģinālos šedervus pēc Liepājas izstādes apmeklējuma atzīst – redzētais bija kaut kas neierasts un pavēra jaunu skatupunktu uz Dalī daiļradi.

Izstāde „Salvadors Dalī. Sirreālā materializācija” sastāv no četrām daļām. Tajā redzamas grafiku sērijas litogrāfijas un ksilogrāfijas tehnikā, to papildina medaļas, apgleznoti trauki, bareljefi un citi mākslas darbi. Izstādē kopumā ir ap 100 oriģinālu eksponātu, kurus papildina arī Dalī laikabiedru un draugu darbi – vīna etiķetes un slavenās dziedātājas Amandas Līras radīta litogrāfija.

Izstādes apmeklētājiem ir iespēja redzēt trīs grafikas ciklus, no kuriem atvestas visas litogrāfijas:

* Cikls „Benvenuto Čellīni autobiogrāfija” radīts 1945. gadā un tas atspoguļo renesanses mākslinieka Benvenuto Čellīni personību. Abiem dižgariem – gan Čellīni, gan Dalī - bija tuva doma, ka mākslinieka pasaules izjūta un redzējums maina realitāti.

* Savukārt cikls „Divpadsmit apustuļi jeb Apaļā galda bruņinieki” tapis 1977. gadā, kad noslēdzies mākslinieka ilgais meklējumu ceļš pie Dieva.

* Toties 20 grafiku cikls „Trīstūrene” ir radīts stāstam un baletam ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir uzskatāms par Dalī radošuma kulmināciju. Cikls „Trīsstūrene” ir ilustrācija 1874. gadā tapušajam Pedro Antonio de Alarkona stāstam „Trīsstūrene”, kas sarakstīts tradicionālā dēku romāna stilā

Tāpat izstādē var redzēt arī Dalī darinātās medaļas, kas liecina par viņa daiļrades daudzveidību. Starp izstādītajām medaļām, piemēram, ir pasaules futbola čempionātam Meksikā 1986. gadā veltītā, kā arī 1984. gadā radītā medaļa par godu Galas (mākslinieka 1982. gadā mirusī sieva) un Salvadora Dalī fonda dibināšanai. Tāpat ir eksponēti dekoratīvie šķīvji no sērijām „Spēļu kārtis” un „Septiņas mākslas”, kas turpinās Dalī bronzas medaļās „Poēzija”, „Mūzika” un „Deja”.

Salvadors Domingo Felipe Hasinto Dalī i Domenečs (dzimis 1904. gada 11. maijā, miris 1989. gada 23. janvārī) bija spāņu sirreālisma gleznotājs no Figeresas Katalonijā.

Dalī bija prasmīgs zīmētājs. Viņa gleznošanas prasme bieži tiek salīdzināta ar renesanses laika labākajiem māksliniekiem. Par Dalī slavenāko darbu tiek uzskatīta 1931. gadā tapusī glezna „Mīkstie pulksteņi”. Bez glezniecības Dalī nodarbojās arī ar filmu veidošanu, fotografēšanu un tēlniecību.

Dalī bija slavens arī ar savu dīvaino un pārspīlēto uzvedību, kas dažkārt dzīves laikā aizēnoja paša radošo darbību, kaitinot viņa mākslas darbu cienītājus un kritiķus.