Iedot asumu Rīgai. Saruna ar „Skan II” veidotāju Viestartu Gailīti

Ar Viestartu satiekamies Mūzikas akadēmijas vestibilā (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) brīdī starp simpozija „Skaņu māksla: pārveidojot telpu par vietu” lekcijām un diskusijām. Simpozijs ir ievads, kārtīga sagatavošanās Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā gaidāmajai skaņu mākslas izstādei „Skan II”. Kā saka Viestarts, tā ir noderīga pieredze profesionāļiem un sava veida pieradināšana pie mums vēl pagaidām maz iepazītā skaņu mākslas žanra.  

„Tā jau obligāti nav jāsauc par skaņu mākslu, tikpat labi cilvēki uz izstādes darbiem skatīsies kā uz vides objektiem,” skaidro Viestarts Gailītis. Viņu arī neuztrauc, ja, piemēram, ģimenes ar bērniem, kas nākamgad apmeklēs Botānisko dārzu, kur būs centrālie izstādes notikumi, nekad neuzzinās, ka ir gājuši uz skaņu mākslas izstādi. Šobrīd svarīgi ir pastāstīt – jā, ir tāds žanrs skaņu māksla, kas varbūt cilvēkiem šķiet svešs, turklāt pietiekami jauns, lai tajā vēl būtu maz akadēmisko darbu, kā arī autoritāšu, kuras būtu riskējušas pievērsties un veltīt tam dzīvi.

„Šajā simpozijā par darbiem stāsta cilvēki, kas skaņu mākslā ieguldījuši savus akadēmiskos pūliņus, žurnālisti, kuri par to ir interesējušies, un cilvēki, kuri skaņu mākslu ir mācījuši studentiem, kā arī paši praktiķi. Tādējādi vismaz nedaudz būsim izklīdinājuši kaut kādu neziņu par to, kas ir skaņu māksla un kas nākamgad būs „Skan II”.”  

Līdzīgi kā daudzas laikmetīgās mākslas formas arī skaņu māksla ir starpdisciplināra pēc savas būtības. Tās vēsture sniedzas ne vairāk kā 50 gadu tālā pagātnē. „Tā ir kaut kur pa vidu starp mūziku un vizuālo mākslu,” skaidro Viestarts Gailītis.

„Spēja radīt šajā žanrā prasa zināmu akustisku trenētību vizuālajā mākslā, un savukārt no mūziķiem tā prasa spēju domāt nevis secīgā kompozīcijā, bet telpā. Ir nepieciešamas īpašas iemaņas, kā arī sava veida telpiskā domāšana.”

Latvijā par skaņu mākslu līdz šim runāts maz. Skaņu mākslinieki? Viņi bieži paši sevi par tādiem vairās dēvēt. Viestarts Gailītis min Evelīnu Deičmani, kura savos darbos arvien vairāk izmanto skaņu, kā arī Voldemārs Johansons, kura daiļrade pārsvarā saistīta ar skaņas attiecībām ar telpu. Abi mākslinieki arī piedalās gan šonedēļ notiekošajā simpozijā, gan 2014. gadā gaidāmajā izstādē.

Pirmo reizi izstāde ar nosaukumu „Skan” Latvijā notika 2007. gadā Cigoriņu fabrikā pie Arkādijas. „Jau toreiz lūdzām māksliniekus iekļauties telpā, iedvesmojoties no Rīgas. Savukārt šoreiz esam pievērsušies Rīgas koka arhitektūrai – tieši Pārdaugavā, Botāniskajā dārzā un ap to.” Sākotnējā ideja bijusi apdzīvot vecās, pamestās Pārdaugavas koka muižiņas, tomēr izvēlētie objekti bijuši vai nu avārijas stāvoklī, vai arī ar neskaidriem īpašniekiem. Talkā nācis arhitekts un koka arhitektūras speciālists Pēteris Blūms, kurš ieteicis Volfšmita muižas apbūves kompleksu LU Botāniskajā dārzā. Tur arī visas 2014. gada vasaras garumā būs vērojami un saklausāmi izstādes „Skan II” darbi. 

„Botāniskais dārzs ir vieta, kas pulcē cilvēkus arī tāpat. Kaut ko mēģināsim darīt arī ar Pārdaugavas koka arhitektūru plašāk ap Botānisko dārzu. Tā būs skarta vismaz vienā darbā. Tiks ekspluatēts arī populārais Kalnciema kvartāls un tirgus, kur būs izstādīti divi darbi. Taču pamatā viss norisināsies pa Botānisko dārzu trijos cēlienos – jūnijs, jūlijs, augusts – katrā pa pieciem darbiem.”

Būtiski akcentēt, ka ne visi darbi tiešā veidā sasauksies ar koka arhitektūru un muižām, mākslas darbi vairāk uzsvērs to ievainojamību un tajā pašā laikā informēs par tām. Izstāde būs žests, kā runāt par vides sakoptības problēmām Rīgā.

„Tagad skatoties, kas Rīgā notiek ar veco arhitektūru, pat nerunājot par koka ēkām, bet arī jūgendstilu utt., būtu vērsuši uzmanību arī uz arhitektūru pilsētas centrā. Šobrīd attīstās šī baismā suburbanizācija ar briesmīgajiem, nekvalitatīvajiem ciematiņiem ap Rīgu. Un tādēļ cieš centra infrastruktūra – vecās mājas nokļūst spekulantu rokās un tiek „gremdētas”. Arī būvnieki un arhitekti par to ir sākuši runāt, ne tikai mākslinieki. Diez vai pilsēta ies tik krasu ceļu, bet, ja tiešām šeit veidosies graustu centrs, kā tad tiks risināta turpmākā nākotne? Agri vai vēlu dzīve piespiedīs par šīm neapdzīvotajām ēkām sākt domāt.”

Tomēr tas drīzāk ir sociālais fons, papildu atgādinājums, galvenais ir un paliek –  skaņa, māksla. Vai māksla var risināt šādas problēmas? Viestarts saka, – droši vien, ka nē. Drīzāk pievērst uzmanību, mēģināt izraisīt sabiedrībā rezonansi. 

Zināmu rezonansi Rīgas melomānu vidū ik rudeni rada arī festivāls „Skaņu mežs”, kas savu 11. gadu iesāks jau šonedēļ – 10. oktobrī ar koncertvakaru kinoteātrī „Splendid Palace”. Ar festivāla rīkošanu Viestarts Gailītis ir saistīts jau kopš tā pirmsākumiem un ir „Skaņu meža” idejiskais tēvs, tomēr par savu vieglāko un mīļāko nodarbošanos viņš to nesauc:  „Es, piemēram, esmu kļuvis par grāmatvedi, iesniegumu un atskaišu rakstītāju.” Taču gandarījums ir tad, kad viss iecerētais izdevies un festivāls sevi attaisnojis. Galvenais, lai „Skaņu mežs” nenotiek inerces pēc – iespējams, tas arī ir tāds visaptverošs skaidrojums, kāpēc gadu no gada festivāls pārsteidz gan ar jaunām koncertvietām, gan jauniem māksliniekiem.

Būtisks ieguvums „Skaņu meža” koncertu apmeklētājiem būs ietekmīgā britu avangarda un laikmetīgās mūzikas izdevuma „The Wire” žurnālistu ievadlekcijas un sarunas pirms koncertiem.

Viņi bija ļoti atsaucīgi – vienkārši uzaicinājām, žurnālisti palūdza, lai atsūtām programmu, un piekrita atbraukt. Pārsvarā jau viņi paši „maisās” pa Rietumeiropu, un nav tā, ka uz šejieni tos īpaši kāds aicinātu. „The Wire” žurnālistiem ir svarīgi atgādināt par savu žurnālu, jo līdz ar drukātās preses nozīmes mazināšanos arī viņi cīnās, lai noturētos virs ūdens.”

Mūzikas gardēži jau šā gada „Skaņu meža” programmu novērtējuši ar atzinīgiem vārdiem, bet ko Viestarts ieteiktu „iesācējiem”? „Skaļi vārdi nav tas, ar ko sevi piesakām. Superzvaigžņu nav, bet mūzika, kas „aizķersies”. Ceturtdien, 10. oktobrī, „Splendid Palace” būs jaunā džeza orķestris „Jaga Jazzist”. Tas ir viens no veiksmes stāstiem, kas, aizsākot kaut ko jaunu, sasniedzis plašākas publikas ausis. Noteikti tiem, kuriem interesē elektroniskā deju mūzika, „Shackleton” un Endijs Stots (Andy Stott) ir gana pazīstami un vieglāk uztverami. Vēl iesaku sestdien apmeklēt koncertu, kurā uzstāsies Normunds Šnē kopā ar Martu Spārniņu, atskaņojot Pjēra Bulēza mūziku. Īpašs koncerts gaidāms 26. oktobrī kultūras pilī „Ziemeļblāzma”, kad uzstāsies jaunā dziedātāja Džūlija Holtere. Tā būs klausītāju veiksme – „noķert” karjeras augšupejas brīdī vienu uzlecošu zvaigzni.”

Starp citu, šī nav vienīgā reize, kad izdevies būt pirmatklājējiem. Piemēram, šā gada festivālā „Positivus” uzstājās vairākas grupas, kas iepriekš Rīgā pabijušas kā „Skaņu meža” viesi. „Tas ir mūsu azarts uzķert kaut ko jaunu un aktuālu tā karjeras ceļa sākumā. Skaidrs, ka nevaram to finansiāli atļauties, un mūsu uzstādījums nav vest uz Rīgu jau populārus vārdus.

„Skaņu meža” misija – nevis organizēt festivālu, bet iedot asumu, piešķilt dzirksteli Rīgai. Paši melomāni jau vien esam...”

Festivāla bukletā minēts, ka šā gada „Skaņu mežs” ir daļēji veltīts izdevumam „Atmiņu Daugava” („Koknesei”, 2013). Grāmata ir fotogrāfiju, publikāciju un liecību krājums par padomju gados appludināto Daugavas posmu no Pļaviņām līdz Aizkrauklei, precīzi restaurējot ainavu, kādu, visticamāk, nekad vairs neieraudzīsim. Tomēr tiešā veidā neviens no festivāla priekšnesumiem nebūs saistīts ar šo grāmatu, tā vienkārši atstājusi ļoti spēcīgu iespaidu uz festivāla rīkotājiem, un šī ir tikai papildu iespēja atgādināt, cik ātri un viegli laiks izdzēš vēsturisko atmiņu un cik svarīgi ir zināt to, kas ir gājis zudumā un ko vēl var zaudēt.

Sadarbībā ar "Rīga 2014", Foto: Kaspars Garda