Maskavietis: mans uzņēmums maksā nodokļus Latvijā
Aptuveni 15 līdz 20 procenti Krievijas iedzīvotāju, kas ar nekustamā īpašuma iegādi vai uzņēmuma dibināšanu iegūst termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā, arī reāli pārceļas uz dzīvi mūsu zemē un attīsta šeit uzņēmējdarbību. Viens no tiem ir Aleksejs, kurš piekrita pastāstīt par sevi, bet vēlas palikt anonīms.
Aleksejs Latvijā ar ģimeni dzīvo jau trešo gadu un par pārcelšanos uz Latviju sācis domāt, tikko pie mums pieņemts likums par uzturēšanās atļauju izsniegšanu par investīcijām nekustamajā īpašumā vai uzņēmumos. Viņš šeit ieradies kopā ar savu Maskavas firmas labāko darbinieku. Viņš gan iegādājies nekustamo īpašumu, gan nodibinājis uzņēmumu ar 25 tūkstošu latu kapitālu, kas ļāvis uzturēšanās atļauju iegūt ar viņa kompanjonam.
Kad izlemts par pārcelšanos uz citu valsti, apskatīts arī variants dzīvot Vācijā, taču tad nākusi informācija par uzturēšanās atļaujām Latvijā un priekšroka dota Latvijai. „Citās valstīs nav šādu skaidru noteikumu, tur ir ierobežojumi, ka gadā nedrīkst uzturēties vairāk nekā 181 dienu valstī, bet mēs gribējām dzīvot pastāvīgi un justies piederīgi valstij,” stāsta Aleksejs.
Latvijā viņš turpinājis to pašu nodarbošanos, ko Maskavā – sniegt tūrisma pakalpojumus augstas klases klientiem, kuriem nepieciešama īpaša apkalpošana un īpaši nosacījumi. Jau pirmajā gadā uzņēmums Latvijā nodokļos samaksājis 20 tūkstošus latu. Sākumā strādājuši divatā ar kompanjonu, tagad pieņemti darbā arī vietējie darbinieki.
Galvenais iemesls pārcelties uz Latviju bijis neapmierinošā situācija Krievijā un Maskavā. „Maskavā neviens nejūtas droši. Tur var jebkuru ikvienā brīdī aizturēt par itin neko. Tur nedarbojas tiesu sistēma. Arī politiskā sistēma man nav pieņemama,” norāda Aleksejs, ka viņš laikam nav savas zemes patriots, jo ne par kādu naudu negribētu atgriezties savā dzimtajā pilsētā Maskavā.
Viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ izvēle kritusi par labu Latvijai, ir drošība, īpaši bērniem. „Rīga ir vieta, kur var dzīvot mierīgi un audzināt bērnus. Nav jāuztraucas, ka kāds nenormālais bērnam pa ceļam no skolas nodarīs pāri, kā tas nereti gadās Maskavā,” atzīst Aleksejs.
Viens no viņa dēliem jau Latvijā pabeidzis 9.klasi, nokārtojis eksāmenus, tajā skaitā arī latviešu valodas eksāmenu. Jaunākais, kas mācās otrajā klasē, arī jau runā latviski, arī sieva pēc trīs mēnešu privātskolotājas kursa sadūšojusies runāt latviski. Viņam pašam vēl ir pagrūti, jo lielākā dienas daļa paiet, runājot krieviski un aizņemtība darbā neļauj apmeklēt privātskolotāju tik bieži, kā būtu nepieciešams valodas apguvei. Taču šāds mērķis Aleksejam ir, jo viņš domā arī par naturalizācijas eksāmena kārtošanu un Latvijas pilsonības iegūšanu.
Pirms pārcelšanās uz Rīgu Aleksejs ne reizi nebija bijis Latvijā. 2011.gada Jauno gadu viņš ar ģimeni sagaidījis Latvijā, mūsu zeme iepatikusies, gada sākumā atbraucis nolūkot māju, bet jau pavasarī, kad iegūtas uzturēšanās atļaujas, pārcēlušies uz dzīvi Piņķu privātmājā. Viņš neslēpj, ka Piemaskavā viņam bijusi lielāka māja, bet sieva jokojot, ka lielāku nevajag, jo tad būs vairāk laika jāpatērē māju kopjot.
Sākums Latvijā nav bijis viegls. Pirmkārt izbrīnījusi mūsu cilvēku atturība un vēsums. Krievijā, ja sestdienā iznāk pagalmā pļaut zālāju, tad sāk runāties ar kaimiņu un visu dienu kaimiņi var pavadīt kopā atpūšoties. Šeit katrs tomēr vairāk mīt savā mājā un īpaši kontaktēties ar apkārtējiem necenšas. „Latvijā cilvēki savu dvēseli neatklāj, bet arī cita dvēselē nelien,” konstatējis Aleksejs. Viņam ir mazliet pārsteidzoši, ka viņa darbiniece nelabprāt stāsta par savu ģimeni, vīru un bērniem, jo viņš pieradis, ka Maskavā visi viens par otru visu zina. Taču jau pēc trim gadiem viņam šī situācija pat iepatikusies un tagad ir dīvaini, kad, aizbraucot uz Krieviju, sastopas ar krievu cilvēkam raksturīgo mentalitāti.
Kā pirmo pozitīvo lietu Latvijā Aleksejs min skaisto un tīro dabu, un to, ka šeit ir maz cilvēku. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijas nācija ir ļoti vienota. Lai gan ikdienā cilvēki mīl vairāk būt savrup, tomēr Jāņos un Dziesmu svētkos viņš pārliecinājies, ka šeit jūtama liela vienotība.
Lai gan viņš saskāries ar kultūras atšķirībām, tomēr atzīst, ka pirmā integrācija bijusi samērā vienkārša. Atšķirībā no Vācijas, kas arī izskatīta kā variants turpmākajai dzīvei, Latvijā cilvēki runā krievu valodā, tādēļ nav bijis sarežģīti pārvarēt pirmās sadzīves problēmas gan ar atkritumu izvešanu, gan rēķinu nomaksu, kas pie mums notiek atšķirīgi nekā Krievijā, kur lielākoties tiek maksāts ar kredītkartēm, kamēr pie mums populāri ir banku pārskaitījumi.
Pēc trīs gadu dzīves Latvijā viņš atzīst, ka nu jau ir samierinājies un pieradis pie tām lietām, kas sākumā varbūt šokēja, bet vienu mīnusu viņš tomēr atrod – Latvija ir pārāk maza, tādēļ pēc trīs gadu dzīves šeit vairs neesot vietas, kur nav būts. Gan visi teātri, koncertzāles, muzeji, izklaides vietas, lielveikali jau apmeklēti, izbraukātas skaistākās pilsētas. Tomēr Rīgai esot viena būtiska priekšrocība. „Ja dzīvo lielā pilsētā, tad atpūsties brauc uz laukiem. Bet, ja dzīvo tādā pilsētā kā Rīga, tad brīvdienās var braukt uz Parīzi, Londonu, Romu, uz lielajām pilsētām gūt kultūras baudījumu,” atzīst Aleksejs.
Viņš rūpīgi seko līdzi arī diskusijai par uzturēšanās atļauju ierobežošanu un domā, ka Latvijai būtu vairāk jādomā par to, kā ar šo programmu veicināt uzņēmējdarbību un nodarbinātību.
Karlīna Timofejeva/Foto: LETA
