Kapteinis Rihards Lomažs raksturo jauno izlases treneri un spriež, kas jādara, lai uzlabotu sniegumu

Jaunā Latvijas vīriešu basketbola trenera Sito Alonso laiks sācies nepārliecinoši. 2027. gada Pasaules kausa kvalifikācijas ievadā izcīnīta viena uzvara četrās spēlēs, bet parādītais sniegums laukumā raisījis dažāda mēroga diskusijas šī sporta veida sekotājos. Jauns.lv aicināja izteikties kādu no basketbolistiem. Rihards Lomažs, kurš pēc Daira Bertāna aiziešanas no izlases kļuvis par jauno kapteini, bijis klāt abos pirmajos logos Alonso vadībā, turklāt spēlējis nozīmīgu lomu laukumā. 

Ko pieprasa jaunais treneris? 

“Viņš ir prasīgs gan aizsardzībā, gan uzbrukumā,” Sito Alonso vērtējumu uzsāk Lomažs. “Nesaku, ka viņš ir diktators, jo ļauj arī spēlēt, taču viņš grib, lai tu izpildi prasīto tieši tā, kā tas ir teikts,” turpināja jaunais izlases kapteinis, kuram savstarpējā komunikācija ar jauno stratēģi bijusi viegla. 

Alonso pirmajos divos FIBA logos treniņos un taktikā lielu uzsvaru licis uz agresivitāti aizsardzībā, kas gan pagaidām nav attainojusies laukumā - visos trijos zaudējumos ielaisti vairāk par 80 punktiem. Lomažs min, ka tieši prasība pēc agresivitātes aizsardzībā, ir lielākā atšķirība starp Alonso un viņa priekšgājēju, Luku Banki. “Tas gan šobrīd var izklausīties muļķīgi, ņemot vērā, ka tie abi (domāts Džordans Loids un Mateušs Poņitka - aut.) iemeta mums tik daudz, taču uzsvars vairāk ir uz niansēm aizsardzībā.” 

Lai arī 50 gadus vecais spāņu basketbola treneris, kurš ikdienā jau labu laiku strādā ACB līgas komandā Mursijā, netiek saukts par diktatoru, tomēr Lomažs spriež, ka iepriekšējā trenera vadībā bija nedaudz lielākā brīvība. “Ar Luku bijām kopā piecus vai sešus gadus. Bija jau iegājies spēles stils, ritms un filosofija. Ir tikai normāli, ka ar jauno treneri daudz kas mainīsies. Man šķiet, tās izmaiņas vairāk ir detaļās. Gribētu gan teikt, ka pie Lukas bija nedaudz lielāka brīvība. Jā, bija konkrētas lietas, kas bija jādara laukumā, taču pēc tām pavērās vairākas opcijas, kurās lēmumu varēji pieņemt pats. Šeit vairāk ir tā, kā treneris vēlas.” Jaunais kapteinis gan uzskata, ka sajust spēli var jebkurā basketbola sistēmā. 

Jāmin, ka pats Lomažs vēl pēc Alonso apstiprināšanas intervijā “11.lv TV” atklāja, ka vairāk sliecies atbalstīt Jāņa Gailīša kandidatūru. Tagad, kad pēc pirmajiem zaudējumiem tieši treneri kritizē visvairāk, Lomažs atbild diplomātiski. “Nezinu, kam bija jādod iespēja vai nē, bet mūsu treneris tagad ir Sito Alonso. Mums ir jācīnās par Latviju, ne par kaut kādiem vārdiem un uzvārdiem, vai jāpierāda, ka vajadzēja ņemt treneri A vai B. Ar tādu domāšanu mēs tālu netiksim.” 

Uzticības veidošanas process 

Kad Rihardam jautā par to, vai viņam pašam ir atbilde uz nestabilo sniegumu pirmajās četrās kvalifikācijas spēlēs, viņš uz brīdi nopūšas, meklējot atbildi. “Pat nezinu kā,” viņš iesāk savu skaidrojumu. “Tas viss ir tāds kopums. Jauns treneris, iztrūkumi sastāvā un jauna sistēma.”

Lomažs uzskata, ka, ja būtu izdevies nosargāt uzvaru savā laukumā pār Poliju, tad 1-1 otrajā sabraukumā varētu saukt par cienījamu rezultātu, jo pretinieki bija iespējami spēcīgākajā sastāvā - tās lielākais iztrūkums bija Aleksandrs Balcerovskis, kurš ikdienā pārstāv Malagas “Unicaja”. “Dzīve gan neapstājas. Mums ir vēl spēles priekšā - jāuzvar divas tagad un tad vēl būs sešas. Jā, ir viela pārdomām - treneriem ir daudz informācijas, bet spēlētājiem jāsaprot un jāsaņemas.”

Turpinot par jaunā trenera prasībām, Lomažs atklāj, ka tās pārsvarā ir basketbola nianses. “Basketbolā vajag laiku un saprašanos. Ir jāpaiet laikam, lai automātiski tā spēlētu. Saprotu, ka nav tik viegli izskaidrot to cilvēkiem, kuri nespēlē basketbolu vai tajā nav bijuši - ja izskaidro, kā var nesaprast?”

Viņš atklāj, ka ir dažādi nosaukumi, piemēram, basketbolā klasiskajai “pick&roll” izspēlei. “Ir vairāk nosaukumu, pēc kuriem jāvadas. To ir daudz un nepieciešams piedomāt. Ja agrāk spēlējam parastu “pick&roll”, tad tagad ir ar nosaukumiem. Ja ilgāku laiku būtu kopā, tad tas viss būtu vienkārši un saprotami. Kad esi zem spiediena ar pulsu augšā, tad ir jāpiedomā. Pietiek ar pussekundes piedomāšanu, kad basketbolā jau esi nokavējis. Un tas var ietekmēt arī mūsu tempu.” 

Jaunieceltais kapteinis atzīst, ka otrajā sabraukumā viņam jau ar jaunā trenera prasībām aprast bijis krietni vieglāk, bet saprot, kā jūtas tie komandas biedri, kuriem tas bija pirmais sabraukums. “Ar visām šīm detaļām man personīgi otrajā ciklā bija daudz vieglāk, jo biju jau ar tām iepazīstināts. Tiem, kuriem tā bija pirmā reize, varu saprast, kādas bija sajūtas.”

Pēc otrā zaudējuma Gdiņā Mareks Mejeris sarunā ar “Sporta Avīzi” izteica tēzi, ka ne visi vienmēr atrodas uz vienas lapas, respektīvi, kāds var nedarīt to, ko treneris pieprasījis. “Kā jau Mareks bija minējis - ja pieņemsim no pieciem trīs spēlē pēc noteikumiem, bet divi ne apšauba, bet nedara to, kas prasīts, jo nav pie tā pieraduši, tad viss sabrūk. Tas nav rakstura vai vēlmes, vai gribēšanas jautājums. Tas ir laika trūkuma jautājums, un ar to sev šobrīd paši sev šaujam kājā.” 

No Lomaža teiktā var secināt, ka starp jauno treneri un izlases basketbolistiem vēl tikai veidojas uzticība vienam pret otru. “Mums jau nav bijis kontakts pirms tam. Kopā esam bijuši ļoti maz dienu. Jā, ir bijusi komunikācija caur “Whatsapp” un telefona sarunām. Domāju, ka arī viņam pašam nav tas vieglākais darbs šobrīd. Divos ciklos ir bijuši seši kvalitatīvi treniņi un četras spēles. Tā nav vienkāršākā situācija, kurā sevi labāk pasniegt. Ir jau arī jāiepazīst tos personāžus, taču tāds nu ir darbs, uz ko viņš ir parakstījies. Neko darīt, ir jācīnās visiem kopā.”

Vai process pretī savstarpējai uzticībai, kas var vainagoties arī ar trenera uzstādījumu izpildīšanu visiem pieciem laukumā, virzās pareizajā gultnē? “Noteikti! Ja teiktu nē, tad nemaz nebrauktu uz nākamajiem cikliem. Man kā komandas kapteinim ir jāpalīdz nostiprināt to tiltu starp spēlētājiem un treneriem, lai viss notiktu ātrāk un dabiskāk.” Par labu var nākt vasara, jo nākamās kvalifikācijas spēles pret Nīderlandi un Austriju gaidāmas jūlija sākumā. “Domāju, ka vasarā laika gatavoties būs vairāk. Un arī viņam tā var būt iespēja vairāk laika pavadīt ar spēlētājiem, satikt viņus un veidot šīs attiecības.” 

“Šobrīd nedaudz taustamies. Trenerim arī grūti saprast, ja trīs it kā dara, bet viens aizpeld un izdara pa savam,” Lomažs min pie jautājuma par progresu uz nākamajām spēlēm. “Jāatrod komandas ķīmiju, to kopsaucēju. Ir jādara un jāuzticas, nedrīkst apšaubīt. Nedomāt - sanāks vai nesanāks, spēlēšu daudz vai maz. Ir jāsaprot, ka visiem ir viens mērķis. Ja vajag, uzsitīs piecas piezīmes vai iedos vienu piespēli. Ja to sakārtosim, visam vajadzētu būt kārtībā.” 

Emociju gamma Rīgā 

Rihardam nesen aizvadītais logs bija pirmais pilnvērtīgais kapteiņa pienākumos. Tos viņš pārņēma no Daira Bertāna, kurš pēc spēles pret Nīderlandi atvadījās no valstsvienības. Tieši viņš esot piedāvājis Lomažam kļūt par viņa pēcteci. “Tas gan notika dabiski. Treneris man gan arī jautāja, bet vairāk akcentējot, ka būs tā, kā vēlēsies Dairis un spēlētāji.” Pēc uzvaras Austrijā Bertāns nākamajā rītā zvanījis Lomažam, un, jokojot, prasījis, vai viņš maz pats gribējis šo godu uzņemties. “Pirms tam jau daudz no šīm lietām darīju. Runāju gan laukumā, gan ģērbtuvē.” Tas, kas izmainījies, ir biežāka dalība preses konferencēs un uzrunas teikšana pirms spēles. 

Atgriežoties pie FIBA pēdējā kvalifikācijas loga, pirmā spēle pret poļiem Rīgā izvērtās īpaši karsta. Latvija to zaudēja pēdējā sekundē, kurā tālmetienu trāpīja naturalizētais Džordans Loids. Lomažs neslēpa, ka šajā epizodē nesapratās Artūrs Kurucs un Mareks Mejeris, kā rezultātā “Anadolu Efes” spēlētājs tik brīvs ieguva bumbu savās rokās.

“Pārtraukumā bija sarunāts mainīties pie visiem blokiem. Tā bija komunikācijas kļūda starp Artūru un Mareku. Visticamāk, viņš (domāts - Loids, aut.) tāpat būtu saņēmis bumbu, bet tā būtu pavisam cita izspēle, zem spiediena un ātrumā. Tā bija tīra spēlētāja kļūda,” pauda Lomažs. Savukārt viņš pats asi kritizēja spēles tiesnesi, spānieti Ariandu Čueku. 

“Jā, droši vien emocijās bija nedaudz par asu. Vai šodien domāju citādāk? Nē! Vai varēju paklusēt? Droši vien, ka jā! Tomēr tie visi notikumi ar “bazeri sejā” (pēdējo sekunžu metienu pāri aizsargam - aut.) un piekto piezīmi. Man saka, ka tā ir simtprocentīga piezīme, turklāt iedomīgā veidā - aptuveni, ko tu nāc vispār runāt! Tad esmu spiests taisīt cirku laukumā, kur bez maz vai izskatos pēc muļķa. Beigās viņi aiziet paskatīties un atvainojas. Man tas šķita stulbi. Jā, varēju izteikties mazliet mierīgāk, bet, nē, neko nenožēloju,” savu nostāju atklāj Lomažs. Viņam ir arī viedoklis par naturalizētajiem izlašu basketbolā - tieši Džordans Loids spēlēja lielāko lomu zaudējumā Rīgā (guva 37 punktus).

“Tam domāts klubu basketbols. Citādāks stāsts, ja tev ir kādas radniecīgas saknes, vai, piemēram, tu konkrētajā valstī nospēlē piecus vai desmit gadus. Tad tas ir citādāk,” savas domas pauž Lomažs, kurš arī nevēlētos naturalizēto basketbolistu redzēt Latvijas izlasē. Tai nākamās kvalifikācijas spēles pret Nīderlandi un Austriju gaidāmas 3. un 6. jūlijā, bet pašam Lomažam priekšā sezonas otrā daļa Lietuvā Klaipēdas “Neptunas” rindās, bet ULEB Eiropas kausa sezona jau noslēgusies pēc grupu turnīra.