
Basketbolistu Kurucu vectēvs Vladimirs Kiseļovs: par sportu, patriotismu un ģimeni
Vārds “mīlestība” šajā stāstā izskan vairākkārt. Mīlestība pret basketbolu. Ģimeni. Darbu. Savu zemi. “Ja ikviens būtu atradis savu īsto aicinājumu un to, ko dara, darītu ar prieku, mēs dzīvotu labākā pasaulē,” saka Vladimirs Kiseļovs – audzēkņu mīlēts un vecāku ieredzēts treneris, kurš 48 savas profesionālās dzīves gadus veltījis basketbolam.
Kamēr noritēja Eiropas čempionāts basketbolā, viņš regulāri devās uz Rīgu, lai klātienē vērotu, kā Latvijas izlases rindās veicas mazdēlam Artūram Kurucam. Iepazīsimies!
Mūsu saruna notiek 1. septembrī, tāpēc šķiet nedaudz dīvaini, ka gaisotnē, kāda Zinību dienā valda Cēsu pilsētas Sporta skolā, nav ne miņas no svētku kņadas, trīs sporta zālēs nav dzirdama kāju dipoņa un bumbas driblēšana. Toties varu netraucēti ielūkoties vidējā zālē, kur trīs brāļi Kuruci – Rodions, Artūrs un Iļja – vectēva vadībā apguvuši pirmās basketbola gudrības un auguši kā spēlētāji. Pa ceļam uz Vladimira kabinetu, ko viņš dala ar kolēģi, protams, parunājamies par Latvijas izlases gaidāmajiem izaicinājumiem.

Kā traks uz sportu
Vladimirs dzimis Krievijā, Jekaterinburgā. Kā pats saka, nāk no vienkāršas ģimenes – vecāki strādāja rūpnīcā. Ar sportu neviens no ģimenes un radiem nav bijis saistīts. “Nezinu, kā man tā sanāca, bet biju kā traks uz sportu,” garšīgi nosmej Vladimirs. “Jau no 1. klases nodarbojos ar visiem sporta veidiem, ar kuriem vien varēju: futbolu, hokeju, vieglatlētiku. Piektajā klasē sāku trenēties sporta vingrošanā, tur man veicās ļoti labi. Cītīgi trenējos līdz pat 9. klasei, bet tad treneris pārcēlās uz citu pilsētu. Mēģināju sadarboties ar citiem treneriem, bet nesanāca.”
Tad Valdimira draugs, kurš spēlēja basketbolu, ierosināja – nāc pie mums uzspēlēt! Jaunietis aizgāja, pamēģināja, un tad jau maisam gals bija vaļā. Lai arī rezultāti bija labi – Vladimirs spēlēja augstākajā jauniešu līgā un saņēma piedāvājumus no augstskolām, lai tikai paliktu Jekaterinburgā –, jaunā vīrieša prātā tomēr nobrieda doma par citu dzīves ceļu. “Atcerējos sporta vingrošanas treneri. Viņš bija stingrs, ar augstu darba ētiku, redzēju, cik ļoti dega un pārdzīvoja par savu darbu, bija īstens sava aroda entuziasts. Sapratu, ka arī es savu nākotni gribu saistīt ar trenera darbu, tādēļ aizbraucu uz Omsku un iestājos Fizkultūras institūtā.”
Arī studiju laikā bez basketbola nekādi neiztika. Mācoties pirmajā kursā, Vladimirs pievienojās vietējā čempionāta pirmās līgas komandai. Pēc trešā kursa vajadzēja iziet obligāto vasaras praksi pionieru nometnē. Divdesmit studentus, kuru vidū bija arī Vladimirs, nosūtīja uz Latviju, Ķesterciemu.
Sagadījās, ka uz šo pašu vietu nosūtīja arī 20 pedagoģijas studentes no Rīgas. Viena no viņām bija cēsniece Ludmila, kurā Vladimirs ieskatījās. Kursabiedri atgriezās Omskā, bet viņš devās uz Cēsīm iepazīties ar mīļotās meitenes vecākiem. “Teicu, ka vēlos viņu ņemt sev līdzi, bet Ludmilas vecāki nebija ar mieru. Viņai tolaik bija tikai 18 gadu, man – divdesmit.” 1975. gada 6. novembrī jaunieši apprecējās, un tad gan bija jāatgriežas Omskā, lai Vladimirs varētu pabeigt studijas. Turklāt viņam vēl bija spēkā līgums ar basketbola komandu. Divus gadus nospēlēja, bijis piedāvājums pagarināt līgumu vēl uz gadu, bet sieva teikusi: “Nē, es braukšu uz Latviju, vairs šeit nevaru!” Vladimirs atbildējis: “Labi, tad es arī braukšu!”
1977. gadā pāris iekārtojās uz dzīvi Cēsīs, un 1. septembrī Vladimiram bija pirmā darba diena gan Cēsu pilsētas Sporta skolā, gan Cēsu 3. pamatskolā. Joprojām ar labu vārdu viņš piemin tolaik vecāko treneri Igoru Vanadziņu, kurš palīdzējis jaunajam kolēģim pirmajos soļos. “Jā, uzreiz divās iestādēs sāku strādāt, vienā biju sporta skolotājs, otrā treneris. Par sporta skolotāju nostrādāju vairāk nekā desmit gadu, pēc tam darbojos tikai kā treneris.” Mest mieru viņš pagaidām vēl nedomā, un neviens arī negribot laist prom. Jāpiebilst, ka pirms diviem gadiem, godinot Cēsu novada pašvaldības 2023. gada darbiniekus, Vladimirs saņēma galveno nomināciju Bruņinieks – par izcilu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbu Cēsu pilsētas Sporta skolā, kā arī ieguldījumu un sasniegumiem, veicinot novada atpazīstamību.
Ja nebūs rakstura, tevi apēdīs
Vladimirs savā profesionālajā darba pieredzē izaudzinājis vairākus augsta līmeņa spēlētājus, tostarp brāļus Kurucus.

“Kad piedzima Rodions, mums viņu uzreiz parādīja, jo paveicās, ka dzemdību nodaļā strādāja pazīstama vecmāte. Tie garie pirksti un rokas – to uzreiz varēja pamanīt! Kad puiku pārveda mājās, pirmais, ko viņam iedevu, bija maza basketbola bumbiņa. Nu, vai tad te varēja būt vēl citi varianti?” Jau kopš mazotnes vectēvs Rodionu ņēma līdzi uz zāli – kamēr pavisam mazs, lai tur skrien, dzīvojas, spēlējas. Tā teikt, lai ieelpo un sajūt basketbolu. Nopietnus treniņus Rodions sāka 1. klasē, un drīz vien viņam pievienojās arī Artūrs; brāļiem ir teju divu gadu starpība. Pēc tam bija jaunākā brāļa Iļjas kārta. “Raksturs viņiem nedaudz atšķirīgs, bet visi ir cīnītāji.”
Mans sarunas biedrs neslēpj, ka nav bijis viegli mazdēlus – vēl tikai pusaudžus – palaist uz ārzemēm. Bet te atkal ir stāsts par raksturu. Kad Artūrs 15 gadu vecumā pārcēlās uz Saski Baskonia (basketbola komanda Spānijā, Vitorijā – red.), viņš Vladimiram sacījis: “Vectēv, tu tikai neuztraucies, es visu izturēšu!”
Vai gribasspēks un cīņasspars ir tikpat svarīgs kā spēles tehnika? “Tehnika ir svarīga, bet bez stipra rakstura profesionālajā basketbolā nav ko darīt. Ja nevarēsi sevi pierādīt un laukumā parādīt, kurš te ir saimnieks, tevi uzreiz apēdīs – ne tikai pretinieki, bet vispirms jau komandas biedri. Lai spēlētu augstā līmenī, motivācija, iekšējā pārliecība un metiena tehnika ir ļoti svarīgas komponentes, kas cita citu papildina,” uzsver Vladimirs.
Gadu gaitā viņam bijuši audzēkņi gan ar ļoti labu fizisko varēšanu, gan bumbas pārvaldības tehniku, bet pietrūcis ticības sev. Reizēm kā trenerim esot izdevies šo pārliecību iedvest, bet ir bijuši gadījumi, kad nelīdz nekas. “Treniņos viss sanāk, bet, kā iziet laukumā spēles laikā, nerāda pat pusi no tā, uz ko patiesībā ir spējīgs. Kādēļ? Jo baidās kļūdīties. Bet bez kļūdām neiztiek neviens, tā tas ir gan dzīvē, gan sportā.” Galvenā atziņa – no kļūdām nav jābaidās, no kļūdām ir jāmācās.
Laimīgs tas, kurš īstajā vietā
Vladimiram allaž bijis svarīgi veidot pilnvērtīgu dialogu ar katru audzēkni. Šajā nolūkā viņš esot daudz lasījis specializēto literatūru par sporta psiholoģiju. “Grupā ir divdesmit spēlētāju, tas nozīmē – divdesmit atšķirīgu personību. Ar katru jārunā nedaudz citādi, katram vajadzīga sava pieeja.” Tāpat viņš neesot šķirojis – šim basketbols tikai hobijs, bet šim lielākas ambīcijas, tādēļ ar viņu jāstrādā īpaši. “Nevienu nenostūmu malā, strādāju tāpat kā ar pārējiem, lai saprot – man ir interese arī par viņu!”
Trenera karjerā Vladimirs strādājis arī ar pieaugušo komandām, tomēr, kā pats atzīst, darbs ar bērniem un jauniešiem sniedz vislielāko gandarījumu. Ir tik interesanti redzēt, kā mazais cilvēks, kurš sākumā knapi staigāja pa laukumu, pamazām izaug par basketbolistu un rāda labus rezultātus. Tie ir saldākie darba augļi. Esot arī patīkami, kad bijušie audzēkņi, ieraugot treneri uz ielas, steidz klāt sasveicināties un apvaicājas, kā klājas.
“Uzskatu, ka man ir laimējies atrast darbu, kas patīk, ko gribas darīt. Atceros, kā vecāki, no rīta piecēlušies, dažkārt mēdza nopūsties: “Atkal jāiet uz darbu…” Man tā nekad nav bijis, es šurp burtiski skrienu. (Pasmaida.) Cilvēks, kurš ir atradis savu īsto aicinājumu un to, ko dara, dara ar prieku, ir laimīgs. Ja Latvijā un pasaulē būtu vairāk cilvēku, kuri ir īstajā vietā un dara darbu ar prieku, primāri nedomājot, cik viņiem par to samaksās, mēs būtu tikuši tālāk nekā patlaban. Jā, vienmēr var gribēt vairāk naudas, bet man nešķiet pareizi, ja, piemēram, nevērīgu attieksmi vai zemu kvalitāti aizbildina ar zemu atalgojumu. Bērni, pacienti, klienti – kā kurā jomā – nav pie tā vainīgi.”

Jāciena valsts, kurā dzīvo
Vaicāju Vladimiram, kas ir basketbols vienā vārdā. “Grūts jautājums,” viņš atteic un mirkli apdomājas. “Ziniet, es teikšu divos vārdos. Neparedzamība. Mīlestība.”
Šķiet, ka šīs basketbola mīlestības augstāko punktu piedzīvojām 2023. gada 11. septembrī, kad Latvijas valstsvienību pēc Pasaules kausā izcīnītās piektās vietas pie Brīvības pieminekļa svinīgi sagaidīja atgriežamies mājās no Filipīnām. “Mēs bijām gan pie lidmašīnas, gan Brīvības pieminekļa. Emocijas neaprakstāmas, acīs asaras... kā tagad. Uhh... Grūti par šo runāt. (Vladimira acīs vīd miklums, viņš nokremšļojas un uz mazu mirklīti pagriež galvu sānis.) Tā, tagad nomierināšos... Joprojām spilgti atceros, kā braucām no lidostas – komanda autobusā pa priekšu, mēs aiz viņiem –, un visu ceļu malās stāvēja cilvēki ar Latvijas karogiem rokās. Bet pie pieminekļa... Vienkārši nav vārdu! Šādi mirkļi apvieno mūsu tautu.”
Atgādinu Vladimiram, ko reiz sacīja Rodions, proti, patriotisms ir darbi, ne vārdi. Kā domā vectēvs? “Viņam ir taisnība. Vissvarīgākais ir tas, kā patriotisms izpaužas ikdienā, ne tikai īpašos gadījumos. Manuprāt, ir labi mazāk runāt, bet vairāk darīt. Lielāks lepnums tad būs par paveikto nekā runāšanu, kas nenes nekādus augļus. Katram labi darot savu darbu, attīstīsies un sekmēsies valsts kopējā labklājība. Arī mūsu basketbolisti izlasē spēlē ne jau naudas dēļ – viņi par to algu nesaņem – un ne tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu. Viņi spēlē par savu Latviju.
Man personīgi patriotisms nozīmē arī mīlestību pret savu māju un zemi. Cēsis man iepatikās no pirmās dienas, ko šeit pavadīju. Jaunībā bija grūtāk pierast pie klusuma, kas šeit valdīja. Iepriekš taču biju dzīvojis pilsētās ar miljoniem iedzīvotāju! Tad nedēļas beigās mēdzu sievai teikt: “Braucam pastaigāt pa Rīgu!” Tagad ir otrādi (smejas), negribas braukt uz Rīgu. Šeit ir tik labi – miers, dzīvojam tuvu vēsturiskām, skaistām vietām, ir kur jauki pastaigāties. Cēsis ir īstena latviešu pilsēta, man ir daudz draugu latviešu. Kad 1977. gadā pārcēlos uz dzīvi Cēsīs, pirmā grāmata, ko nopirku, bija latviešu valodā, jo man bija svarīgi uzreiz sākt mācīties valodu.
Patriotisms ir arī darīt visu, kas ir tavos spēkos, lai kaut mazliet vairotu Latvijas atpazīstamību pasaulē. Esot citās valstīs, nekad nerunāt sliktu par savējo. Šajā ziņā esmu strikts – ja kāds nopels mūsu valsti vai prezidentu, es pateikšu: tā ir mana valsts, ko mīlu, un tas ir mans prezidents, ko es cienu! Viss! Nevar dzīvot savā valstī un to necienīt. Tas vai nu ir, vai nav, un, ja ir, tad uz mūžu. Mani vecāki vairs nav dzīvi, bet atdusas Krievijā, protams, braukšu apciemot viņu kapavietu, tāpat arī apraudzīt brāli, kurš dzīvo Jekaterinburgā. Bet šeit ir manas mājas, mana zeme, kas ir jāmīl un jāsargā no jebkura ienaidnieka. Citu variantu nav.”
Lielākā vērtība – ģimene
Par savas dzīves lielāko vērtību Vladimirs sauc ģimeni. Visu mūžu kopā ar sievu centušies kopt ģimeniskās vērtības, rūpējušies par saviem trīs bērniem – diviem dēliem un meitu – un, protams, mazbērniem. “Ģimene aizvien paplašinās, mums jau ir arī mazmazdēls un mazmazmeita. Nesen bija ļoti jauka kopābūšana – atbrauca mūsu bērni, mazdēla sievas ģimene – Artūra dzīvesbiedre ir spāniete –, un visi kopā atpūtāmies. Tur bija kārtīgs valodu mikslis – runājām spāniski, angliski, latviski, krieviski, vāciski; dēli jau ilgi dzīvo Vācijā. Bija tik forši! Tā ir liela vērtība,” aizrautīgi stāsta Vladimirs.
Vaicāts par vaļaspriekiem, viņš nosmej, ka hobijs numur viens, protams, arī ir saistīts ar basketbolu. Raugi, Vladimirs mājās, kabinetā, izveidojis basketbola muzeju, un tā krājums tiekot regulāri papildināts. Tur atrodami mazdēlu spēlētāju krekli, viņu kausi, medaļas, bumbas, plakāti, kā arī basketbola piederumi un suvenīri no visas pasaules. “Ceļojam daudz, tas arī ir viens no vaļaspriekiem. Paldies mazdēliem, kuri apmaksā mums lidmašīnas biļetes un dzīvošanu, paši tik daudz nevarētu atļauties. Regulāri braucam pie bērniem uz Vāciju, apciemojam mazdēlus un esam klāt, kad viņi spēlē.”
Vladimirs neesot skaitījis, cik valstīs tieši bijis, bet viņa frizē bišona šķirnes suns Bonnet (tulkojumā no franču valodas – veiksminieks), ikdienā saukts par Boņu, piecu gadu vecumā pabijis 17 valstīs. “Sunīti uzdāvināja Rodions. Mums par šo dāvanu nebija ne jausmas. Vienu dienu Rodions saka: “Jums oktobrī būs dāvana.” Kāda? Nesaka. Nākamais: “Brauciet pēc dāvanas!” Un tur mūs sagaidīja suns. Teicu: “Rodion, mums suns nekad nav bijis!” Viņš atbildēja: “Jūs tagad vieni paliekat Cēsīs, jums vajag kādu, par ko rūpēties.” Tagad mums ir vēl viens dēls. Draugi brīnās – kā tu rūpējies par viņu? Atbildu: “Paga, paga, mums ir viena dzīve, arī viņam viena dzīve. Ja es paņemu dzīvnieku, tad par viņu vajag labi rūpēties.” Kā jums šķiet, kur šis veiksminieks guļ? Protams, ka saimnieku gultā!” Patlaban zem viena jumta mītot francūzis un amerikānis – Rodions no Latvijas uzreiz aizlidoja uz Madridi, lai veiktu operāciju, un vectēva gādībā atstāja savu Cavapoo šķirnes sunīti, ko atveda no Amerikas.
Latvijā ir daudz interesantu vietu, ko apskatīt, uzskata Vladimirs, tādēļ vaļas brīžos kopā ar sievu labprāt apbraukā tuvākas un tālākas pilsētas. Iecienītas pastaigu vietas esot Siguldā, Smiltenē, kur ļoti labs parks, vasarā abiem patīk pie jūras, tādēļ galamērķi ir Ventspils un Liepāja.
Viņam patīk arī lasīt detektīvromānus – iecienītākais autors ir Džeimss Hedlijs Čeizs. Lasot šī autora darbus, esot sajūta, ka tu it kā dzīvo stāstā. Vladimirs seko līdzi ziņām par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, sporta aktualitātēm. “Šad tad paskatos kādu filmu vai seriālu. Vairāk komēdijas. Laikam vecums tāds, un notikumi pasaulē arī tādi, ka gribas kaut ko priecīgu. Agrāk man patika skatīties filmas par karu, tagad vairs ne.”
Sarunas noslēgumā pavaicāju Vladimiram, ko lai viņam novēlu. “Lai manai ģimenei viss būtu labi!” viņš atbild. Lai top, trener!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Par basketbolu, patriotismu un ģimeni" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".

