Artūrs Visockis-Rubenis: "Basketbols mainās, un treneriem ir jāmainās līdzi"
Latvijas basketbols stāv uz pārmaiņu sliekšņa, un tieši šobrīd svarīgāk nekā jebkad ir saglabāt spēku un vienotību. Šajā laikā īpašu uzmanību pelnījis viens no izlases aizkulisēs visvairāk pieredzējušajiem cilvēkiem – Artūrs Visockis-Rubenis. Saruna ar viņu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Latvijas vīriešu basketbola izlase 2025. gada Eiropas čempionātu Rīgā sāks 27. augustā ar spēli pret Turciju. Tas būs pēdējais turnīrs pašreizējam izlases galvenajam trenerim itālim Lukam Banki, un ar viņu kopā būs asistenti Jānis Gailītis un Artūrs Visockis-Rubenis. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar Banki aiziešanu no izlases atvadās arī asistenti. Tomēr neskriesim notikumiem pa priekšu, bet gan nedaudz tuvāk iepazīsimies ar vienu no viņiem – Artūru Visocki-Rubeni.
Pirmo reizi Artūru Visocki-Rubeni klātienē trenera lomā redzēju, kad viņš bija Latvijas Universitātes komandas galvenais treneris. Sekoja Eiropas U18 čempionāta finālturnīrs Rīgā 2018. gadā, kurā Latvijas izlase ieguva sudraba medaļas, pēc tam bronza ar BK Ogre Latvijas Basketbola līgā (LBL), atkal bronza ar BK Ventspils un iekļūšana FIBA Eiropas kausa ceturtdaļfinālā. Tad un tagad – BK Liepāja, kas pērn pēc 13 gadu pārtraukuma atkal ieguva medaļas LBL – trešo reizi bronza. Sasveicinājāmies, pārmijām dažus vārdus, Kristapa Porziņģa un Māra Verpakovska rīkotajā labdarības spēlē pat bijām vienā komandā (Artūrs Visockis-Rubenis – galvenais treneris, mēs ar RadioSWH šefu Jāni Šipkēvicu viņa palīgu lomās), taču garāka saruna līdz šim nebija notikusi. Nu tā reize ir pienākusi!
Šogad tev apritēs 40 gadu. Trenerim tas ir ja ne iesācēja, tad noteikti nav arī brieduma vecums. Jau 26 gados kļuvi par LU komandas galveno treneri, un kopš tā laika tev kā trenerim sakrājusies neraksturīgi liela pieredze. Kā pats uz to skaties – esi vēl joprojām jaunais treneris?
Ikdienā par to pat neesmu domājis, tagad tu to tā pavelc atpakaļ… Interesanti. Nebiju profesionāls spēlētājs, basketbolu spēlēju tikai amatiera līmenī, un man nenāk līdzi profesionāla spēlētāja bagāža, kā tas bija, piemēram, Robertam Štelmaheram vai Ainaram Bagatskim.
Tev nebija jādomā, kā mēdz teikt, ka pirmais, kas trenerim jāizdara – "jānogalina sevī spēlētājs"…
Tas man pilnībā atkrīt. Protams, man bijuši labi treneri, no viņiem arī daudz esmu mācījies, bet tajā pašā laikā man nebija jānogalina savi profesionāla spēlētāja instinkti. Es jūtos jauns treneris, satikdams pieredzējušus kolēģus, jūtu, ka man vēl ir daudz, kur rakt. Vai šajā profesijā var kaut kur apstāties, to pat nezinu.
Laikam ne velti saka – ja treneris uzskata, ka jau visu zina, viņam jāmaina profesija.
Nevar nepiekrist. Kaut vai tāpēc, ka cilvēki mainās. Ir 90. gados dzimuši spēlētāji, ir jau šajā gadsimtā dzimuši, un viņi ir pavisam citādi. Tev jāmēģina viņiem atrast pilnīgi jaunu pieeju – trenerim jāmainās līdzi. Basketbols arī visu laiku mainās. Tagad ir populāri runāt par analītiku, NBA līmenī tā tagad ir galvenā. Mēs ar Žani Peineru (izlases trenera asistents un spēļu analītiķis – A.K.) runājam par vienu tēmu, viņš man stāsta – analītiski pierādījies, ka, piemēram, tāda ir labākā aizsardzība. Pēc pāris mēnešiem – nē, nē, tur jau viss ir mainījies, tā tagad vairs nav. Laukumā spēlē dzīvi cilvēki, nevis skaitļi, un tā ir mana diskusija ar analītiķiem – kur atrast kopsaucēju starp skaitļiem jeb statistiku un cilvēkiem laukumā.
Kopš 2021. gada esi viens no Latvijas basketbola izlases galvenā trenera Lukas Banki asistentiem. Kāds Banki ir tuvplānā, ārpus basketbola laukuma, jo mēs – lielākā daļa – redzam viņu tikai laukuma malā spēļu laikā? Un cik liela teikšana ir jums ar otru asistentu Jāni Gailīti?
Asistenta darbs ir interesants. Tam ir ieteicošā funkcija – tu iesaki galvenajam trenerim idejas, bet galavārds pieder viņam. Esi priecīgs, ja viņš kaut ko no tavām idejām paņem. Bet gadās arī tā, ka tu, piemēram, pasaki galvenajam trenerim par kādu pretinieku spēlētāju, ka viņš ir ar sliktu tālmetienu, bet tas "sliktais" spēles sākumā iemet divus trīspunktu metienus pēc kārtas… Galvenais uz tevi tad zīmīgi paskatās... Bet Luka ieklausās, īpaši treniņu procesā. Kā personība viņš, manuprāt, ir pat spēcīgāks nekā treneris. Viņš ir pārliecināts, ļoti mērķtiecīgs, spēj saliedēt kolektīvu, lai tas virzītos uz vienu mērķi. Te runa nav tikai par spēlētājiem, bet par visu komandas personālu. Ja salīdzinām ar biznesu, tad viņš ir galvenais menedžeris, tas, kurš pārredz laukumu un spēj visus salikt īstajās vietās. Nereti sazvanāmies un sarakstāmies – ja tik ilgi esi kopā, izveidojas draudzīgas attiecības.
Visu Anatolija Kreipāna interviju ar Artūru Visocki-Rubeni lasi žurnālā Patiesā Dzīve, kas no 11. aprīļa pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
