FOTO: lūkojam, kā Kaspara Daugaviņa vadībā aizrit treniņš Valsts policijas koledžas kadetiem

“Ikdienā sportošana ir īpaši nozīmīga. Taču tas nenozīmē, ka fiziskajām aktivitātēm ir jābūt mokošām un jārada diskomforts – tieši pretēji, sportam vajadzētu sagādāt prieku un enerģiju. Tāpēc ceru, ka šodienas treniņš jums bija ne tikai vērtīgs, bet arī patīkams. Aicinu jūs turpināt sportot un rūpēties par savu fizisko sagatavotību. Novēlu jums panākumus studijās un izturību, jo tieši jūs būsiet tie, kas nākotnē rūpēsies par mūsu valsts drošību”, pēc nodarbības kadetiem novēlēja Kaspars Daugaviņš.

Jauns.lv jau vēstīja, ka pēc 26 profesionālajā sportā pavadītiem gadiem Latvijas hokeja valstsvienības ilggadējais kapteinis Kaspars Daugaviņš sev godīgi pateicis – pietiek – un nebaidās tāpēc kādam likties vājš. Vēl nesen, viesojoties vlogā “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu”, viiņš nekautrējās atzīt – nesot uz saviem pleciem pārāk daudz, var nonākt bīstami tuvu robežai, aiz kuras vairs nevar panest neko.

Profesionāla sportista dzīve var šķist aizraujoša – hobijs kļūst par darbu, augstākajā līmenī tiek nodrošināta laba alga, un ir iespēja apceļot pasauli, iepazīstot jaunus, interesantus cilvēkus. Spēlēšana komandā sniedz ne tikai sportiskas emocijas, bet arī vērtīgas attiecības. Taču šis ceļš nav vienkāršs – sportistiem un viņu ģimenēm nākas daudz ko upurēt, bet līdzjutēji to bieži pat nepamana.

“Man ir daudzi grūtie brīži bijuši. Jau kopš bērnu hokeja laikiem ilgstoši jādzīvo vienam tālu no mājām, tagad arī biju prom trīs gadus bez sievas, bez bērniem. Meitas satiku tikai skolas brīvlaikā. Un jautājums, cik ilgi tu tā izvelc. Pats es to izvēlējos, nevienu brīdi neesmu nožēlojis, tas ir bijis foršs laiks, bet pietiek,” saka Kaspars Daugaviņš.

Lai sasniegtu augstāko līmeni un nopelnītu ievērojamas summas, veiksme uzsmaida tikai ļoti nelielai daļai sportistu – aptuveni vienam procentam. Taču ar lielām iespējām nāk arī liela atbildība un spiediens. Augstā konkurence neļauj atslābt – ja neesi labākais, vietā ātri atradīsies kāds cits. Tomēr Daugaviņš uzsver, ka viņam svarīgākais vienmēr bijis cilvēciskais aspekts, nevis materiālās vērtības: “Ir svarīgi redzēt, ka komandas biedram iet slikti, paprasīt, kas noticis, vai kādas problēmas mājās, jo tās vienmēr pārnesas līdzi uz laukumu,” atzīst pieredzējušais spēlētājs.

Arī pats ir saskāries ar smagiem brīžiem savā karjerā. “Jau pats pirmais brauciens prom no mājām pēc 9. klases, kad nokļuvu Krievijā CSK sistēmā, bija grūts: drastiski noteikumi, dzīve unikāli sliktos apstākļos, spēlēt tiku maz, un pēc sezonas man pateica paldies par darbu, kaut arī līgums vēl nebija beidzies. Atgriezos mājās izmisumā – te esi labākais, bet tur kā uz ārzemnieku skatījās tikai šķībi. Nonācu dziļās pārdomās, vai vispār turpināt spēlēt. Man patika mācīties, es skolā labi mācījos, un jau biju izlēmis veltīt visu laiku mācībām. Tomēr tētis iedrošināja, ka jāpacīnās. Visiem sportistiem ir savas grūtības, un tāpēc ir svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, kas to redz un saprot. Man tāds cilvēks bija tētis.”

Profesionālajā sportā panākumi ir pats svarīgākais, un skatītājiem uzvaras kļūst par normu, bet zaudējumi – par kaut ko nepieņemamu. Kā ar to sadzīvot? “Tā ir visgrūtākā daļa,” saka Daugaviņš. “Ir bijušas sezonas, kad ir kritumi, bet tā ir treneru pieredze un atbildība – salikt to puzli tā, lai uzvaras nāk. Arī apkārt ir jābūt līdzīgi domājošiem cilvēkiem, lai neļautu negatīvismam izplatīties komandā. Sporta līdzjutēji nav piekasīgi tāpat vien, viņi redz, ka kaut kas komandas iekšienē nav kārtībā. Taču es arī džekiem Slovākijā teicu – tās sezonas, kad iet labi, nav tās, ko visi atceras. Atceras, kad iet smagi un grūti, bet tu atrodi veidu, kā piecelties, iziet laukumā un uzvarēt. Tā rodas leģendas. Bet pa vienam to izdarīt nevar.”

Vai sportistiem ir atļauts būt vājiem? Daugaviņš pats nekad nav baidījies par to runāt: “Spēlējot KHL, man pēkšņi ne no šā, ne no tā sākās panikas lēkmes. Bija bail iet gulēt, nevarēju aizmigt, mēnešiem ar to cīnījos. Man pat komandas ārsts sēdēja blakus, kamēr aizmiegu, un es nebaidījos to lūgt. Prasīju komandas biedriem, vai kādam tā ir bijis, atradu vienu. Ja nebūtu prasījis, nezinātu. Viņš pastāstīja par savu pieredzi, – man palika vieglāk. Parunāju ar psihologu, – palika vēl vieglāk. Runāju par to arī ar žurnālistiem, un pēc tam jau Latvijas izlasē kāds pienāca par to pašu parunāties. No tā nav jākautrējas. Mums ir tik daudz pienākumu uzlikti laukumā, ka netiekam galā ne vien ar hokeju, bet reizēm arī ar pārējo dzīvi ārpus tā.”

Viņš uzsver, ka divas stundas uz ledus ir tikai viena sportista dzīves daļa – pēc spēles sākas realitāte, kurā jārisina ģimenes, attiecību un ikdienas problēmas. “Divas stundas laukumā – jā, bet beidzas spēle un sākas realitāte ar ģimenēm, attiecībām, ikdienas problēmām, tāpēc ir svarīgi runāt," saka Daugaviņš. Pieredzējušiem spēlētājiem jābūt tiem, kuri jau pašā sākumā pamana, ka ar komandas biedru notiek kaut kas nelāgs.

Mūsdienās pieejamas daudzas iespējas saņemt profesionālu palīdzību, un Daugaviņš mudina tās izmantot: “Mūsdienās ir tik daudz iespēju saņemt palīdzību, pat ja ļoti negribas, lai komanda uzzinātu, aizej vismaz pie psihologa kaut kur ārpusē. Domāju, gan šīs iespējas, gan tas, ka sportisti kļūst arvien izglītotāki, veicina arī to, ka arvien mazāk sportistu pēc karjeras beigām nodzeras vai pazaudē sevi.”

Arī mājās jābūt līdzsvaram starp sportista un ģimenes dzīvi. “Mājās es esmu es. Sieva jau arī redz, ja esmu saguris. Tā ir mijiedarbība, kas ģimenes dzīvē ir normāla, ka otrs paņem vairāk uz sevi, ja redz, ka nav labi,” saka Daugaviņš. “Ar bērniem ir jāpavada laiks, lai viņiem veidojas kopīgas atmiņas. Esmu pat uz treniņu aizgājis ar uzkrāsotiem nagiem vai uzlīmi uz pieres, bet tas jau tikai parāda komandas biedriem, ka man mājās viss ir labi.”