Pārsteidzošais iemesls, kādēļ maratona distance ir tieši 42,195 kilometru gara: 40 dienas līdz "Rimi" Rīgas maratonam
Lai gan skriešanas disciplīnas parasti ir noteiktas "apaļos skaitļos", maratona distance ir salīdzinoši neparasta - tā ir 42,195 kilometrus gara. Izrādās, tam ir vēsturisks iemesls.
Maratona skrējiens ir viena no senākajām un simboliskākajām izturības sacensībām, kuras pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā. Leģenda vēsta par vēstnesi Filipīdu, kurš 490. gadā p.m.ē. pēc grieķu uzvaras Maratonas kaujā bez apstājas noskrēja aptuveni 40 kilometrus garu distanci no Maratonas līdz Atēnām, lai paziņotu par grieķu uzvaru pār persiešiem. Pēc skrējiena Filipīds esot no pārguruma saļimis un gājis bojā. Lai gan šis stāsts ir apvīts ar mītiem, tas 19. gadsimtā iedvesmoja modernās olimpiskās kustības radītājus, kas atjaunoja ideju par maratona skrējienu kā sporta disciplīnu.
Pirmais oficiālais maratons tika aizvadīts 1896. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs, un tā distance sākotnēji bija aptuveni 40 kilometru gara. Tomēr 1908. gada Londonas olimpiskajās spēlēs maratona distance tika pagarināta līdz 42,195 kilometriem. Tas tika darīts, lai skrējiens sāktos pie Vindzoras pils un beigtos pie karaliskās ložas stadionā. Pēc Londonas olimpiskajām spēlēm šī distance kļuva par starptautisko standartu un tiek izmantota līdz pat mūsdienām.
Skrējējiem maratons ir gan fizisks, gan mentāls pārbaudījums. Līdz ar starta šāvienu sākas cīņa ne tikai ar distanci, bet arī cīņa pašam ar sevi. Pirmajai eiforijai seko nogurums, un, kā norāda daudzi skrējēji, visgrūtākais posms vairumam iestājas pēc 30 kilometriem, kad daudzi piedzīvo tā saukto "sienu" – momentu, kad ķermenis šķietami atsakās turpināt skrējienu.
