Lēmums par karjeras beigām, spožākie brīži hokejā un nākamā lappuse. Kārļa Čukstes stāsts

Latvijas izlases aizsarga Kārļa Čukstes sakarā nu var teikt – bijušais sportists. 27 gadu vecumā viņš 18. oktobra vakarā paziņoja par sportisko gaitu noslēgšanu. Trīs pasaules čempionātu dalībnieks, slavenās bronzas medaļas ieguvējs ar Latvijas izlasi 2023. gada čempionātā, Čehijas augstākās līgas un Zviedrijas otrās līgas čempions – sasniegumi, kurus Čukste var ierakstīt savā blociņā. Šobrīd viņa dzīve rit ASV, pusotras stundas braucienā no Ņujorkas, kur pieņemts jauns izaicinājums. Tas ir saistīts ar sportu un ģimenē jau zināmu arodu. 

Lēmums brieda kopš vasaras

Piektdien diezgan garā paziņojumā informēji par karjeras beigām. Ja nedaudz plašāk, kā tu nonāci līdz šādam lēmumam?

Ir ļoti daudz faktoru, par kuriem varētu dziļi runāt, taču vairāk tā bija neziņas sajūta. Mazliet dusmojos par to, ka izdaru, ko no manis prasa, bet manā dzīvē nekas nemainās. Par līgumiem ir jācīnās, par naudu ir jācīnās. Kad tas viss jau sāk nedaudz krist uz nerviem, parādījās alternatīva strādāt un iekārtot dzīvi šeit (domāts ASV – aut.). Tas nebija viegls lēmums, taču to pieņēmu ar mierīgu sirdi. 

Cik ilgi briedi šādam lēmumam?

Par to domāju jau olimpisko spēļu kvalifikācijas laikā. Tobrīd vēl lēmumu nezināju, tāpēc turpināju trenēties, cerot, ka vēl kāds piedāvājums sekos. Sirdī gan sāku saprast, ka ņemšu to alternatīvu un turpināšu tā. Skatītājam dažreiz hokejista dzīve var izskatīties viegla. Ir dienas, kad tu esi hallē uz 30 minūtēm un tā ir tava darba diena, par kuru maksā atalgojumu. Tajā pašā laikā ir daudz lietu, kuras cilvēki neredz, – ir jāguļ, vienmēr jābūt atpūšamies, jāēd pareizi. Šīs lietas paņem lielu psiholoģisko slodzi. Šobrīd darot citu darbu, par daudz ko man vairs nav jādomā. Trenējos prieka pēc, kas ir daļa no maniem ieradumiem, jo šķiet, ka tā ir jādzīvo. Vairs nav tā, ka, satiekoties ar draugiem, ir jādomā, ko es ēdu un ko dzeru. Ir lietas, kuras tagad nedaudz mainās, un psiholoģiskā slodze vairs nav tik liela. 

Iepriekš vienā citā intervijā lasīju, ka viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kāpēc sliecies beigt karjeru, ir nepienācīga piedāvājuma saņemšana. 

Jā! Ja iepriekšējās sezonas laikā būtu saņēmis piedāvājumu, kas būtu forši, tad nemaz neiedomātos beigt. Es sēdēju mājās neziņā. Man tomēr mājās ir ģimene, un ceļot pa pasauli, spēlējot tur, kur īsti negribu, nelikās diezgan loģiski. Ar to alternatīvu, kas man bija, dzīve izskatās daudz vienkāršāka un foršāka. Dzīvojot šeit un trenējot, vienkāršu daru to, kas man patīk. Nopirkām arī šeit māju, lai var sākt to dzīvi pēc hokeja. Ja tā reāli paskatās, cik tad es vēl spēlētu? Ja esi Jaromirs Jāgrs, tad, protams, līdz 50 vai 60 gadiem. Mēs, pārējie mirstīgie, tik ilgi nespēlēsim. Man salīdzinājumā ar pārējiem tā alternatīva pienāca agri, bet lēmumi ir jāpieņem. To izdarīju un pagaidām nožēlas nav. 

Tev ģimene ir ļoti cieši saistīta ar sportu. Tēvs ir basketbola treneris, māte agrāk spēlējusi hokeju. Pirms pieņemtā lēmuma konsultējies arī ar viņiem?

Jā, pakonsultējos, un mēs izsvērām, ko darīt. Beigās sapratām, ka esmu laimīgs ar to lēmumu, kuru pieņēmu. Man jau ir 27 gadi. Kā katram vecākam, galvenais, lai viņu bērns ir laimīgs un priecīgs dzīvē. Visai iespējams, viņi gribētu, lai es vēl spēlētu Latvijas izlasē un radītu prieku tādā veidā, bet tas nav vienīgais, kā varu radīt prieku sev un savai ģimenei. Tāpēc neviens, ar ko runāju, nespieda vienā vai otrā virzienā. 

Jau kā bijušais sportists vari raksturot savas profesijas garozas gaišās un tumšās maliņas?

Ja tev ir ilgs līgums, zini, kur spēlēsi, un tev maksā lielu naudu, tad tā dzīve nav slikta. Ja nezini, kur spēlēsi, un tev ir piedāvājumi, kuri īsti nav tādi, par kuriem esi priecīgs, tad ir grūti saņemties un gūt baudu no hokeja. Sirdī sportists vēl būšu ilgi, bet šobrīd laikam galvenais, ka stress ir kļuvis mazāks. Tagad pārsvarā strādāju ar bērniem, bet viņi tieši visbiežāk sagādā prieku. Ejot uz darbu, esmu priecīgs. Protams, neliels stress ir, jo treniņi jāplāno. Viena no lietām, kas man nedaudz pietrūks, būs emocijas, kuras var gūt no hokeja spēlēšanas. Tādas ir grūti radīt kur citur. 

Labi, bet, ja tev, piemēram, pēc pāris mēnešiem piezvana labs klubs un dod galdā labu līgumu. Neiedomāsies atgriezties sportā?

(iesmejas). Katrā ziņā būšu gatavs, jo uz ledus esmu bijis ļoti daudz. Šeit man ir pieejama svaru zāle un ledus, kuru varu izmantot, kad vien vēlos. Grūti kaut ko izslēgt, jo dzīve ir neparedzama, taču šaubos, ka, ja nebija piedāvājumu pirms diviem mēnešiem, tad divus mēnešus vēlāk, kad jau esmu beidzis spēlēt, kāda no labām hokeja komandām domās – viņš mums nebija vajadzīgs, kad bija labā formā, bet četrus mēnešus vēlāk ir riktīgais spēlētājs. 

Bet kā vispār latvietis izskatās Eiropas vai pasaules hokeja tirgū?

Man šķiet, ka visi zina par latviešu spējām, taču, kad paliek lēmumi viens pret vienu, piemēram, kuru aizsargu izvēlēsimies? Skatoties uz to, ko man piedāvāja no Jēvles “Brynas”. Menedžeris atklāti teica – ja nevarētu dabūt to savējo, kurš mums komandā spēlējis jau iepriekš un kuru fani labi zina, tad mēs tev zvanītu. Tā kā mēs viņu piesaistījām, tad mums vietas un naudas vairs nebija. Tirgus kādreiz bija labāks. Man finansiālajā ziņā nekad nebija paveicies. Kad bija KHL zelta gadi, es vēl biju jauns. Tiklīdz kļuvu par profesionālu hokejistu, sākās Covid-19 un karš. Šie faktori tirgū to cenu sita tikai uz leju, un ir spēlētāji, kuri ir gatavi spēlēt par zemāku algu. Es varu reāli izdarīt savu darbu, visu laiku uzvarēt, bet tāpat nevaru dabūt darbu, tā kā domāju ir skaidrs, kāpēc pieņēmu šo lēmumu. 

Tituli un netikšana līdz NHL

Labi, ja sākām runāt par tavu karjeru. Kuri ir tavi trīs spilgtākie brīži?

Pirmajā vietā ir pasaules čempionāts 2023. gadā, bet otro un trešo vietu dala man abi čempionu tituli (Čehijas Ekstralīgā un Zviedrijas otrajā līgā – aut.). Man izvēlēties ir viegli, jo šie ir trīs sasniegumi, kuros esmu bijis daļa no tā. Vienmēr atcerēšos un bērniem stāstīšu sagaidīšanu pie Brīvības pieminekļa. Arī klubu sasniegumi ir samērā spilgts notikums manā atmiņā, jo ar saviem draugiem spējām izcīnīt nosprausto mērķi. 

2015. gadā tiki draftēts Nacionālajā hokeja līgā (NHL), bet šo faktu starp spilgtākajiem brīžiem karjerā gan nenosauci. 

Tas, protams, ir maziņš sasniegums, bet tu esi draftēts ar domu, ka gribi arī spēlēt tajā NHL. To man nesanāca, lai gan ļoti tālu no tā varbūt arī nebiju. Tas bija sākums manai profesionālajai karjerai, kas iekrita Covid-19 gadā. Tolaik pārsvarā hokejistus, kuri varēja spēlēt NHL, sūtīja lejā uz AHL. Vietu bija maz, un man likās, ka arī spēles laiku sadala negodīgi. It kā jau bija forši tur būt un saņemt algu, bet kopumā tā sezona man asociējas ar to, ka spēlēju maz, it īpaši pozīcijā, kurā gribēju. Sanhosē laiks man spilgti nepaliks atmiņā. 

Tieši gribēju prasīt, kas tev īsti Ziemeļamerikā nesanāca. 

Pat nezinu! Sākumā man neiedeva iespēju, bet, kad pie tādas tiku, jau biju nosēdējis aptuveni divus mēnešus. Tiku iemests lielā gaļasmašīnā, un tāpēc bija grūti iegūt pozitīvas emocijas. Īstenībā pirmajā spēlē, kurā dabūju iespēju, guvu vārtus. Aizsardzībā toreiz nebija vietas, tāpēc pirmo spēli AHL nospēlēju uzbrukumā, iemetot no vārtu priekšas. Varbūt vajadzēja turpināt spēlēt kā uzbrucējam, tad būtu sanācis tikt NHL (smejas). 

Atgriežoties pie karjeras Eiropā. Esi Čehijas augstākās līgas un Zviedrijas otrās līgas čempions. Kurš no šiem tituliem no emociju un tavas lomas viedokļa tev ir īpašāks? 

Varbūt nav tas godīgākais vērtējums, taču Čehijas. To saku tikai tāpēc, ka tas bija mans pirmais čempiona tituls karjerā. Kad uzvarējām Zviedrijā, pirms tam jau biju kļuvis par Čehijas čempionu un ar izlasi bijām ieguvuši trešo vietu pasaules čempionātā. Zviedrija bija kā pēdējā, un, lai arī tur ir diezgan liela fanu bāze un Zviedrijā tas bija liels notikums, tas man bija jau trešais tituls, kas vairāk nāca kā atvieglojuma sajūta. Turklāt domāju – ir uzvarēts tituls, bet vai es palikšu komandā? Beigās sanāca, ka nepaliku. Čehijā pie pirmā titula tās emocijas bija jaunas un nezināmas. Tršinecā arī viss tika noorganizēts kārtīgām svinībām – viņi jau pieraduši pie tā, jo uzvar bieži. Zina, kas jādara. Uz visām svinībām pat nevarēju ierasties, jo devos palīgā izlasei, taču tāpat palikušas spilgtas atmiņas par to titulu. 

Laiks izlasē

Debiju Latvijas izlasē atceries? 

Godīgi sakot, pat nē (2015. gada 2. aprīlī pārbaudes spēlē pret Baltkrieviju - aut.). Pirms tam gan jau dažos turnīros arī biju, bet man pašam atmiņā nāk kvalifikācija uz iepriekšējām olimpiskajām spēlēm. Grūti man atminēties, taču varu teikt, ka ar izlasi man vienmēr bijušas tikai tās pozitīvākās atmiņas. Ikreiz, kad braucu, varēju reizi gadā vienlaicīgi satikt visus draugus un ģimeni. 

Ar ko īpaša bija bronzas izlase? 

Visiem, kuri gan spēlēja, gan nespēlēja, bija viens mērķis. Visi gribēja viens otram palīdzēt, katram bija skaidrs savs darbs. Kad jau turnīrs gāja uz beigām, mums bija arvien lielāka skaidrība par to, kas kuram ir jādara, lai kopā uzvarētu. Mūsu cīņasspars pārņēma visu, kas spēles laikā var notikt laukumā. No hokeja spēles neko daudz neatceros, taču atminos, kā cīnījāmies. Īpašu paldies gribu teikt tiem komandas biedriem, kuri nespēlēja. Tas nav viegls darbs. Pats zinu to, jo arī esmu sēdējis malā, cerot, ka, zaudējot divās vai trijās spēlēs, arī man var iedot iespēju. Taču Latvijas izlasē tā vispār nenotika. Prieks, ka mēs visi kopā to bronzu izcīnījām, jo tas arī bija kā atalgojums tiem hokejistiem, kuri vienkārši palīdzēja komandai ģērbtuvē un organizatoriskajās lietās. 

Atceros gan, ka ļoti labi jums tas turnīrs nesākās. Ir kāda lūzuma spēle, pēc kuras parādījās šī raksturotā saliedētība un spēlēšana vienam par otru?

Atmiņā palikusi uzvara papildlaikā pret Čehiju. Lai arī pirmajā spēlē zaudējām ar 0:6, sapratām, ka Arēna būs pilna, atbalsts būs milzīgs, un mums ir vienkārši jāiet un jāspēlē sava spēle. Nav jāuztraucas, kas nāk pretī, bet gan jādomā par pašu darbu laukumā. Es gan parasti maz ko atceros saistībā ar skaitļiem, vairāk par emocijām. 

Dažiem taviem komandas biedriem paticis teikt, ka izcīnītā medaļa ir visas tautas medaļa. Cik daudz tava bronzas godalga ir cietusi? 

Mana varētu būt vislabākajā stāvoklī. Biju viens no pirmajiem, kurš no Latvijas aizbēga prom (smejas). Tobrīd nebiju ģimeni redzējis kādu laiku. Varētu uztaisīt bildi – man viņa vēl diezgan smuki izskatās. 

Gribējis būt treneris

Pareizi saprotu, ka ASV esi ieguvis arī augstāko izglītību?

Jā, man ir bakalaura grāds psiholoģijā. Trīs gadus stāstu, ka būtu jāpabeidz arī maģistrs, kurā palicis viens kurss. Spēlējot hokeju, tam īsti nebija laika, vēlāk piedzima arī meita. Iespējams, ka tagad varētu sākt. Vai izglītība tagad palīdz? Vienmēr tā palīdz. Visvairāk jau iemācies dzīves gudrību, kā, piemēram, komunicēt ar cilvēkiem, iegūt draugus savā vidē un daudz citu līdzīgu īpašību. 

Iesāki teikt, ka esi devies trenera virzienā. Stāsti, ar ko tad šobrīd nodarbojies. 

Palīdzam jauniešiem kļūt par labākiem hokejistiem. Tie ir individuālie un grupu treniņi. Domāju, ka nākotnē man varētu piešķirt kādas divas komandas, ar kurām varētu strādāt. Sākšu trenera darbu ar bērniem, taču neko neizslēdzu. Manas zināšanas hokejā ir profesionālā līmenī, tāpēc nevar zināt, kur mani trenera amats aizvedīs. 

Tu jau karjeras laikā sāki noprast, ka trenera aicinājums varētu būt tavējais?

Jā! Ģimenē šis arods nav nekas tāls. No tēva esmu daudz ko iemācījies un redzējis treniņos. Vienmēr esmu gribējis būt treneris. Kad skatos hokeju, kaut vai savas spēles, vienmēr vairāk redzēto laukumā analizēju (red. – Kārļa tēvs ir pazīstamais Latvijas sieviešu basketbola treneris Ainārs Čukste, kurš savulaik vadījis gan “TTT Rīga”, gan Latvijas sieviešu un dažādas jaunatnes izlases).

Nu jau trenera ampluā, kādu tu redzi hokeja nākotni Latvijā?

Daudz Latvijā laiku nepavadu. To, ko esmu redzējis, man liek domāt, ka trajektorija ir pareizā. Ir hokeja dienas, un mēs darām visu, lai bērni būtu iedvesmoti spēlēt hokeju. Braucot uz izlasi, tas arī bijis viens no mūsu mērķiem. Saprotam, ka uz mums skatās ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Kā mēs uzvedamies un kādi bijuši panākumi, var likt cerēt, ka bērni iedvesmosies pievērsties hokejam. Atbalsts, protams, ir svarīgs, bet tikpat svarīgi, lai nāk nākamā paaudze izlasē, un sasniegumi neapstātos. Trešajai vietai pasaules čempionātā nevajag būt griestiem.