“Sponsori visu zināja. Man labi maksāja!” leģendārais Jans Ulrihs pastāsta par dopinga lietošanu riteņbraukšanā
1997. gada “Tour de France” uzvarētājs un pieckārtējais vicečempions Jans Ulrihs atklāti runājis par riteņbraukšanas tumšo pusi viņa karjeras laikā. Pēc savas 2023. gada dokumentālās filmas “Der Gejagte” (“Nomedītie”) pirmizrādes viņš gājis vēl tālāk, Vācijas sabiedriskajai televīzijai sakot, ka tagad viņš “var par to runāt ar saviem bērniem”.
“Dokumentālā filma man bija sava veida terapija,” teica Jans Ulrihs. Vācu riteņbraucējs nesenajā intervijā nacionālajai raidorganizācijai WDR runāja ar satriecošu atklātību un nekautrējās atturēties. Bijušais riteņbraucējs atzina, ka vispirms vēlējies dzirdēt, ko teiks viņa mūžīgais sāncensis un septiņkārtējais “Tour de France” uzvarētājs Lenss Ārmstrongs.
ármstrongs, kurš ar Ulrihu sacentās viņu ziedu laikos pirms aptuveni 25 gadiem, pēc karjeras beigām atzina, ka lietojis dopingu. Ulrihs tad runāja savā dokumentālajā filmā. “Cilvēkiem jāsaprot, ka dopinga lietošana bija sistēmiska. Sponsori visu zināja. Man labi maksāja, lai gan es to nesauktu par klusēšanu. Tā bija abpusēja vienošanās par to nerunāt,” viņš atzina.
Ullrihs bija viens no sava laika labākajiem riteņbraucējiem, par ko liecina viņa sasniegumi. Viņš ne vien uzvarēja “Vuelta a Espana”, bet arī 2000. gadā kļuva par olimpisko čempionu un divreiz par pasaules čempionu individuālajā distancē.
Viņa karjera sakrita ar skaļāko dopinga laikmetu riteņbraukšanā. Skandāli atkal un atkal nomocīja šo sporta veidu un iedragāja tā reputāciju. Daudzi profesionāli riteņbraucēji atzinās, ka ir atkarīgi no aizliegtām vielām un lieto tās, lai uzlabotu savu sniegumu. Tā bija plaši izplatīta krāpšanas forma, kas bija labi zināma atbildīgajām personām. Daudzi ārsti ķērās pie šādām metodēm, lai sportistiem sniegtu konkurences priekšrocības, bieži vien riskējot ar savu veselību, vēsta "Inside the Games".
Dokumentālajā filmā "Der Gejagte" Ulrihs, šķiet, bija pateicis visu. Tāpat kā daudzi tā laika riteņbraucēji, viņš vienmēr bija aizdomās - īpaši tie, kuri tik viegli uzvarēja. Viņa vārds figurēja vairākos ziņojumos par riteņbraucējiem, kuru rīcībā bija aizliegtas vielas. Patiesībā Francijas Senāts sastādīja sarakstu ar 30 braucējiem, kuriem 1998. gada “Tour de France”, kurā Ulrihs finišēja otrais aiz Marko Pantāni, kurš jau devies mūžībā, bija pozitīvas analīzes. Ulrihs bija šajā sarakstā.
“Man bija kaut kas jāmaina savā dzīvē, tāpēc nolēmu par to runāt. Man tas nāca par labu, slogs tika noņemts, un tagad es varu doties tālāk,” atzina Ulrihs. Pēc riteņbraukšanas karjeras beigām viņa dzīve kļuva par murgu. Narkotikas un alkohols viņu noveda uz sabrukuma robežas. Viņš dzīvoja Spānijā un bija ierauts dažādos skandālos. Pat Ārmstrongs interesējās par viņa veselību un palīdzēja viņam. Šodien viņi ir labi draugi un ir viens otru atbalstījuši.
Dokumentālajā filmā redzami arī citi tā laika riteņbraukšanas lielmeistari Bjarne Rīss, Ivans Baso, Rišārs Virenks.
Dokumentālā filma pirmizrādi piedzīvoja 2023. gada novembrī, taču šie jaunie izteikumi no jauna aktualizējuši cīņu pret dopingu. Riteņbraukšana ir cietusi vairāk nekā jebkurš cits sporta veids. Dopings bija vienlīdz plaši izplatīts vieglatlētikā, boksā un pat tādos sporta veidos kā loka šaušana un šaušana ar pistoli. Tas bija laiks, kad tehnoloģijas apsteidza noteikumus.
