Jaunās basketbolistes Katrīnas Evas Milleres padoms, kā diennaktī atrast vairāk stundu
Katrīnas Evas Milleres enerģija ir lipīga un iedvesmojoša – šķiet, viņai diennaktī ir krietni vairāk nekā 24 stundas, citādi visus viņas hobijus nemaz nevarētu paspēt. Jaunā basketboliste sevi izcili parādījusi Latvijas U-20 izlasē un Daugavpils Universitātes komandā, rudenī viņa sāks mācības Rīgas Stradiņa universitātē, aizraujas ar pavārmākslu un uzsver, ka panākumu atslēga ir disciplīna un ģimenes atbalsts.
Kāda izskatījās tava diena skolas laikā?
Patiesībā grafiks bija ļoti mainīgs, piemēram, ja bija divi treniņi dienā, tad es cēlos piecos no rīta, gāju uz treniņu, tad mēs tur trenējāmies, un kāds no puišu komandas mūs aizveda uz skolu. Astoņos man vienmēr sākās skola, gandrīz katru dienu līdz četriem pēcpusdienā. Gāju uz mājām, samainīju somas un uz treniņu. Pēc treniņa ap deviņiem vai desmitiem vakarā es biju mājās, tad jau izmācījos un gāju gulēt. Mājasdarbus gan bieži centos pildīt arī garajos starpbrīžos.
Traki sanāk, ka tu esi mājās ap desmitiem, vēl kaut kādi mājasdarbi jāpilda, tad ej gulēt, un piecos jau jāceļas.
Īstenībā ap desmitiem es biju mājās tikai tāpēc, ka bieži no treniņiem uz mājām devos kājām, jo man tas palīdzēja atbrīvot prātu. Tas palīdzēja pārslēgties, jo arī visu dienu es dzīvoju tādā ritmā, ka visapkārt ir cilvēki – skolā, mājās, treniņos. Es no tā nogurstu un, ejot mājās, vismaz varu pabūt viena. Man tā vienatnes enerģija ir ļoti nepieciešama. Bet mums treniņi nenotika katru dienu, jo treneris arī apzinājās, ka mēs ceļamies agri, ka mums ir mācības; neviens ilgtermiņā to neizturētu. Kad nebija rīta treniņa, cēlos pusseptiņos, un tad jau sanāk izgulēties.
Un kā ar nedēļas nogalēm, kādi tad bija tavi paradumi? Vai spēles bija arī sestdienās un svētdienās?
Jā, sestdienās un svētdienās visbiežāk bija Jaunatnes līgas spēles, bet arī dažas universitātes spēles iekrita nedēļas nogalēs. Sestdienās bieži vien vienos dienā bija treniņš – tas ir ļoti neērts laiks. Tu pamosties, nepaspēj neko īsti izdarīt un jau ej uz treniņu. No treniņa atnāc pavēlu, un diena jau paskrējusi. Ja nu reizēm sanāca pavadīt laiku ar ģimeni vai draudzenēm. Svētdienās lielākoties mācījos un pildīju mājasdarbus. Man šogad bija arī Rīgas Stradiņa universitātes kursi, kurus apmeklēju tieši svētdienās, piecas stundas no vietas.
Kad tu šajā visā sarežģītajā grafikā atrodi laiku draugiem, ģimenei un privātajai dzīvei?
Patiesībā tas ir ļoti sarežģīti. Tas ir tas, ko mēs ziedojam. Fiziski nav iespējams visu paspēt. Ar draudzenēm cenšamies pastaigāties vismaz reizi mēnesī. Ģimenes pasākumi ir mazliet bēdīgs aspekts – ir bijuši vairāki braucieni, kur viņi dodas bez manis, jo man ir fināli. Viņiem tas, manuprāt, ir vēl smagāk nekā man, jo es esmu tajā ritmā. Es notikumu karstumā aizmirstu par to, kur viņi ir un kur es arī varētu būt, un man kļūst smagi tikai vakarā. Bet tētis tad man zvana gandrīz vai katru dienu, un man tas ir arī ļoti patīkami – man ir ļoti fantastiski vecāki. Labākus vecākus nevar iedomāties! Mani lēmumi vienmēr nav pareizi, bet, lai cik ļoti vecākiem nepatiktu mani lēmumi, viņi vienalga pateiks visu, ko par tiem domā, tomēr vienalga mani atbalstīs un būs blakus. Arī, ja runā par motivāciju un atbalstu, viņi ir pirmie cilvēki šajā sarakstā. Es ļoti bieži izlaižu ģimenes pasākumus, taču tas nemaina faktu, ka es vecākus ļoti stipri mīlu. Un viņi mani arī.
Ģimene nav nekad izteikusi komentārus, ka tu pārāk daudz spēlē, labāk būtu mācījusies vai darījusi kaut ko citu?
Vēl joprojām saka. Viņi gan man neiesaka vairāk mācīties, jo redz, ka es tāpat to daru. (Smejas.) Bieži vien man gan tētis, gan mamma saka: “Apstājies, tev vajag pārtraukumu, tev vajag atpūsties!” Bet tas man laikam vēl jāmācās. Visu 12 mācību gadu laikā neiemācījos atpūsties. Vecākiem tas arī ir ļoti smagi, jo viņi redz, kādā stāvoklī es dažbrīd esmu. Tā ir izdegšana, tās ir neliela depresija un pārslodze. Bet ceru, ka es kādreiz iemanīšos to visu labāk sabalansēt.
Teici, ka vasarā paralēli treniņiem tu arī strādā.
Jā, par to vecāki arī nebija īsti priecīgi. Kā mans tētis teica: “Kam tev tā nauda, mēs visu nopirksim un tev ar visu palīdzēsim!” Bet man nepatīk prasīt naudu vecākiem, es arī esmu tajā vecumā, kad gribas būt patstāvīgai, gribas pelnīt un kaut ko dot arī viņiem. Ne jau es prasīšu viņiem naudiņu, lai nopirktu viņiem kādu dāvanu. Draudzene man palīdzēja atrast darbu, kur derēja, ka es sāku strādāt pusotru mēnesi vēlāk – izlases dēļ. Es strādāju nelielā kioskā, kafejnīcā Daugavpilī, par pavāri un administratori. Viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir ēst gatavošana – man patīk cept tortes un dažādus saldumus, dāvāt cilvēkiem prieku. Man šis ir ideāls darbs, jo varu caurām dienām gatavot ēst un darīt cilvēkus laimīgus.
Kādas ir lielākās atziņas, kuras sev esi paņēmusi no basketbola un kas tev ir noderējušas gan skolā, gan dzīvē ārpus laukuma?
Visvairāk man noteikti noder disciplīna un laika menedžments. Visiem sporta veidiem raksturīgs tas, ka nekad neko nevar paspēt, ja nemāki plānot savu laiku. Esmu ļoti pateicīga, ka treneri jau no bērnu dienām ir mācījuši disciplīnu, jo tādējādi es esmu iemācījusies kontrolēt, kur un kad man ir jābūt.
Trenera komentārs. Daugavpils Universitātes komandas treneris Guntis Endzels Katrīnas panākumus mīļi dēvē par pozitīvas spītības paraugstundu. “Cepuri nost viņas prasmei tikt ar visu galā! Katrīnai ne tikai ir izcili mācību sasniegumi, bet arī spēja visu ātri iemācīties. Katram basketbola trenerim ir sava mācību tehnika un stratēģija, un viņa, atnākot uz mūsu klubu, ļoti strauji iemācījās spēli mūsu stilā. Man nekad arī nav nācies viņu motivēt, lai dara vairāk, gluži otrādi! Katrīnai ir paradums uz treniņiem ierasties pat stundu agrāk, un tad es viņai esmu teicis, lai taču atpūšas un nāk laik, nevis tik ilgi pirms treniņa sākuma. Bet viņa ir tik mērķtiecīga! Šādu disciplīnu var tikai apbrīnot.”
Pilnu interviju ar Katrīnu Evu lasiet portālā Jauns.lv 1. septembrī.
