“Nekādi ierobežojumi Latvijā man netika uzlikti!” Kā jau gaidīts, hokejists Jānis Kalniņš nonācis Krievijas mediju rokās

Okupantu līgā iepriekšējo sezonu pavadīja Nikolajs Jeļisejevs (Habarovskas “Amur” rindās 63 spēlēs 11+12) (pagaidām oficiāla līgas pieraksta viņam vēl nav) un Jānis Kalniņš, kurš 34 aizvadītajos mačos atvairīja 92,2% metienu. Pirms iepriekšējās sezonas tuvu spēlēšanai KHL bija nonācis arī Miks Indrašis un vēl vismaz viens mūsu šī pavasara bronzas izlases spēlētājs, tomēr nu viņu domas un vēlmes pelnīt asiņainu naudu nu ir kaut nedaudz piemirstas. Tāpat okupantu naudu nesmādē tādi kādreiz Latvijā cienīti hokejisti kā Leonīds Tambijevs, Viktors Ignatjevs, Sergejs Naumovs, Oļegs Znaroks (pēdējais nemaz nav arī dzimis Latvijā), kuri izmanto iespēju strādāt treneru arodā. Znaroks pagājušās sezonas vidū tika atlaists no Kazaņas “Ak Bars”, Tambijevs otro sezonu vadīs Vladivostokas “Admiral”, Ignatjevs tagad pārcēlies uz Ķīnu, kur vadīs gan šīs valsts izlasi, gan KHL klubu Pekinas “Kuņluņ Red Star”, bet Naumovs ir armijnieku jeb Maskavas CSKA vārtsargu treneris. Lai nu kā, bet Krievijas propagandas mašinērijai noteikti interesantākais tēls bija hokejists pašu latviskāko vārdu un uzvārdu – Jānis Kalniņš, kas pirmssezonas sagatavošanās laikā arī nonācis mediju acu priekšā un ticis aicināts uz interviju izdevumā “Sport 24”.

Intervijā tiek apspriests, cik grūti bijis no Latvijas doties uz Krieviju, tomēr kaut nedaudz ērtāk nekā pirms gada – šoreiz lidojums: Rīga – Stambula – Maskava un tad uz Habarovsku, bet pirms gada 12 stundas ar mašīnu un tad 12 stundu lidojums. Tāpat Kalniņš pastāsta, ka starpsezonu pavadījis Liepājā, kur ar mazu bērnu ir krietni ērtāk un vienkāršāk nekā Rīgā.

Intervijas laikā tiek pieminēti teju visi pēdējo gadu Latvijas labākie vārtsargi, no kuriem par savu draugu Kalniņš nosauc Kristeru Gudļevski, ar kuru ir labas attiecības, tāpat mazliet tiekot komunicēts ar Ivaru Punnenovu, bet priekšlaicīgi mūžībā aizgājušo Matīsu Kivlenieku, viņā iepazinis tikai no viena pasaules čempionāta izlasē (Covida-19 pandēmijas čempionāts Rīgā 2021. gadā).

Kalniņam tiek arī jautāts, vai dzirdēts daudz nievu par “Latvijas pilsoņiem nepopulāro lēmumu” spēlē Krievijā: “Nē. Es zinu, ka žurnālisti kaut ko uzrakstīja. Jo sliktāk, jo labāk viņiem, jo vairāk klikšķu. Tas ir tikai viņu darbs. Ir jāraksta tā, lai visi gribētu atvērt rakstu. Tam nav nekāda sakara ar mani personīgi.”

Tāpat Kalniņš piebilst, ka sociālajos tīklos viņš nav biežs viesis, tāpēc viņa dzīvi lēmums nemaz nav izmainījis, un arī no kādreizējiem Latvijas izlases biedriem viņš nekādu kritiku saņēmis: “Nekādas kritikas. Visi saprot, ko es šeit daru. Es esmu sportists, un es spēlēju hokeju. Nav nekādu problēmu.”

Uz Latvijas hokeja federācijas negribēšanu pieļaut viņa pāreju uz KHL, hokejists tikai atskatās, kā traucēkli, lai labāk sagatavoties komandai: Par neko nebija jāuztraucas. Hokeja federācija ir pakļauta valstij. Viņi saņēma zvanu no augšas (red. Acīmredzot, domāts no IIHF), viņiem teica, lai dara to un to. Lai nezaudētu sponsorus, viņi paklausīja. Šajā situācijā sliktākais bija tas, ka pirms sezonas aizvadīju tikai vienu spēli, bet man vajadzēja piecas vai sešas, lai atgūtu formu. Šī iemesla dēļ regulārās sezonas sākumā nebiju optimālā stāvoklī.

Arī valstsvienības durvju aizvēršana Kalniņam neesot bijusi sāpīga, jo bija jau nolēmis likt tai punktu, jo lielākoties bijis trešā vārtsarga lomā un pie teikšanas ticis vien dažos mačos, tāpēc izlēmis, ka 30 gadu vecumā būt par trešo vārtsargu neesot jēgas, un nolēmis izvēlēties brīvo laiku pavadīt ar ģimeni, nevis pusotru mēnesi izlasē.

Tāpat Kalniņš nemaz nav vēlējies šopavasar atrasties bronzas medaļu izcīnījušajā izlasē, jo tad tas, iespējams, nebūtu noticis, bet viņš priecājas par Latvijas hokeja iespēto: “Viņi ir tie, kas spēlēja un uzvarēja. Man ar to nebija nekāda sakara. Es priecājos par viņiem, bet tas ir viss. Ziniet, ir tāda lieta kā tauriņa efekts. Varbūt, ja es būtu bijis komandā, šī bronzas medaļa nebūtu notikusi? Mazākā detaļa, visnenozīmīgākā, varēja visu izmainīt. Viņiem tajā brīdī bija vajadzīgais sastāvs.”

Tiek arī uzdots jautājums, vai Rīgas “Dinamo” projekta izbeigšana nav bijis palīgs Latvijas izlases bronzas izcīnīšanā: “Es nezinu. Man nav skaidras atbildes. Es neredzēju, kā hokejisti, kuri iepriekš pārstāvēja “Dinamo”, spēlēja savos jaunajos klubos un čempionātos. Bronzas medaļu izcīnīšanai sakrita daudz faktoru. Man personīgi un arī citiem puišiem Rīgas “Dinamo” klātbūtne KHL bija neapšaubāms pluss. Es tur nokļuvu no Ungārijas čempionāta, un no turienes pārgāju uz “Jokerit”. Pēc bronzas medaļas varam steigties un teikt, ka komandas neesamība KHL ir pluss, bet pavērosim piecus gadus. Nezinu, kā tas bija visam Latvijas hokejam, bet spēlētājiem un viņu attīstībai “Dinamo” neapšaubāmi bija izdevīgi.

Tāpat Kalniņš noliedz presē rakstīto, ka Krievijā spēlējošajiem sportistiem esot atņemti kādi nodokļu atvieglojumi: “Nekas tāds nekad nav noticis. Tās ir muļķības! Nekādi ierobežojumi Latvijā man netika uzlikti. Šāda likuma nav. Tās ir tikai runas.”