Liepājniece Evija Reine par iztērētiem 30 000 eiro, lai uzvarētu ledainajā Antarktīdas maratonā
“Gribējām pat ņemt līdzi eglīti un jokojām, ka Ziemassvētkus un Jaungadu svinēsim Antarktīdā. Tikai tur ir polārā diena, bet Ziemassvētku vecītis dāvanas nes naktī – nesapratām, vai saņemsim, jo tur tumsa neiestājās,” smej liepājniece Evija Reine (30), kura labojusi Antarktīdas maratona rekordu.
"Antarctic Ice Marathon" 42 kilometrus un 195 metrus garo distanci Evija pieveica četrās stundās, sešās minūtēs un vienpadsmit sekundēs – pirmā divpadsmit dāmu konkurencē, turklāt pārspējot 2013. gada sieviešu rekordu par 14 minūtēm. Noskriet maratonu ledus kontinentā bija sens Evijas mērķis, bet rekords – tas pamatīgs ķirsītis uz tortes.
Strādājot Norvēģijā, krāja maratonam
“Es dzīvoju tagadējā Dienvidkurzemes novadā starp Bernātiem un Pērkoni, skaistā vietā, tur visa bērnība pavadīta – 19 gadi. Sports man ir tuvs kopš laika, kad vispār sevi atceros. Bērnība taču pavadīta laukos, kā tur var nebūt aktīvs? Man tuva ir skriešana, bet ļoti patīk arī peldēšana. Starp citu, viena no manām izglītībām ir peldēšanas trenere,” atklāj Evija, kurai ir maģistra grāds sporta zinātnē, iegūts Sporta pedagoģijas akadēmijā.
Septembrī enerģiskā sieviete uzsākusi arī studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet šobrīd ir laiks vēl apdomāties, vai nākamgad tās turpināt.
Antarktīda Evijai bijis liels un garš dzīves sapnis, jau pirms desmit gadiem zinājusi, ka turp dosies, bet intensīvi sāka gatavoties kopš 2019. gada janvāra, kad pārcēlās uz Norvēģiju ar vienīgo mērķi – sakrāt naudu maratonam. Dalības maksa bija 18 900 ASV dolāru, ja samaksā visu uzreiz reģistrējoties, 17 900 dolāru (15 784 eiro), turklāt tas nav viss.
Stavangerē Norvēģijas dienvidrietumos Evija strādāja vienā no lielākajām valsts skaistumkopšanas klīnikām par skaistumkopšanas speciālisti. Dalības maksai naudu sakrājusi 11 mēnešos, taču Norvēģijā bijis vēl viens darbiņš, tad sākās pandēmija un vajadzēja neplānoti ilgāk palikt šajā valstī. Tad nu sakrājusi arī studijām, tikai no augstskolas gan šobrīd Evija izstājusies.
“Tas laiks varbūt būtu bijis īsāks, jo maratonam jau vajadzēja notikt pērn, bet pandēmijas dēļ to pārcēla. Neesmu gan sīki aprēķinājusi maratona kopējās izmaksas, bet summa tuvojas 30 000 eiro – iekļaujot dalības maksu, lidmašīnu biļetes, dzīvošanu, ēšanu, ekipējumu. Šo braucienu man neviens nepalīdzēja sponsorēt, pirms pieciem gadiem gan sāku meklēju sponsorus, bet neguvu nekādu atsaucību,” atzīst Evija. Pēdējo pusgadu uzrunājusi tūrisma preču kompānijas, lūdzot palīdzību ar ekipējumu, tomēr reti kurš vispār atbildējis.
Latvieši ir visur
Kad ar lidmašīnu no Čīles nolaidās Antarktīdā, uz ledus skrejceļa, acis žilba – viss balts, neredzot ne sākumu, ne galu, visu laiku ir polārā diena un tumsa neiestājas.
“Dzīvojām bāzes vietā "Union Glacier". Apmeklētājus šeit uzņem tikai divus mēnešus gadā, uzceļ visu ciematu un pēc tam to nojauc. Zinātniskās bāzes ir citviet, tās neredzēju. Mums bija nodrošināta dzīvošana teltīs, pieejamas labierīcības. Varu teikt, ka esmu mazgājusies ekskluzīvākajā dušā pasaulē, kur ar saules enerģiju tiek sildīts ūdens. Mēs šo ūdeni maisījām kopā ar sniegu, iegūstot tam optimālu temperatūru. Uz vienu personu vienai dušas reizei bija apmēram 20 litru ūdens, es izlietoju tikai desmit,” stāsta maratoniste.
Ēdināšana bijusi ļoti kvalitatīva, izbūvēta speciāla telpa, kur trīs reizes dienā pasniegts siltais ēdiens. Pārējā laikā bija pieejamas dažādas uzkodas – cepumi, augļi, rieksti, kafija, tēja.
“Starp citu, virtuvē strādāja latviešu meitene Ilze – viņa piecas minūtes pirms mana starta pienāca klāt un sāka runāt latviešu valodā,” atklāj liepājniece.
“Teltis bija speciāli radītas apstākļiem Antarktīdā – pa dienu saule tās uzsilda. Pēc sajūtām dienā telšu iekšpusē bija vismaz 15 grādi, naktīs varēja būt apmēram pieci grādi. Noģērbties un ielīst guļammaisā gan varēja, bet to vajadzēja darīt ātri. Guļammaisi bija speciāli paredzēti mīnus 40 grādu temperatūrai. Pirms pašām sacensībām gan tā arī neaizmigu, mans miegs tajā naktī ilga apmēram desmit minūtes,” izjusto stresu atceras sportiste.
Zābaki simt grādu salam
Ekipējuma ziņā viņa bija nopietni sagatavojusies. Zābakus par vairākiem tūkstošiem gan nepirka, bet par apmēram 400 dolāru noīrēja – tādus, kuros kājām būtu silti pat simt grādu salā. Starp citu, Antarktīdas un pasaules zemākā gaisa temperatūra fiksēta 2010. gadā – mīnus 94,7 grādi.
Tik ekstrēms pārbaudījums gan nebija jāpieredz, maratona laikā bija mīnus 15 grādu. Skrienot Evija fiziski jutās diezgan labi. “Biju sagatavojusies gan emocionāli, gan fiziski. Aizejot uz startu, jau zināju, kas man jādara, skrējiena laikā gan bija jācīnās ar vēju. Jutu, cik liela privilēģija ir būt tur un izbaudīt to mirkli.”
Kopumā tieši maratona distancē startēja 44 vīrieši un 12 sievietes no 17 valstīm. Evijai visvairāk patikuši tieši cilvēki visapkārt, neviens no dalībniekiem šeit nebija nonācis pārpratuma dēļ, katram bijis savs stāsts. Evija arī pirms tam daudz kur bijusi un skrējusi, bet sapratusi, ka vēl nekur nav bijusi, izdzirdot citu cilvēku stāstus – cik tie interesanti un iedvesmojoši!
Kopā 11 kovida testi
Ļoti ilgas stundas pagāja lidojumos – uz Parīzi, Čīli, visbeidzot Antarktīdu. Turklāt ledus kontinentā plosījās vētra, un četras reizes atcelts lidojums. “Divas dienas sēdējām viesnīcas vestibilā un gaidījām apstiprinājumu lidojumam – ja tas būtu noticis pa dienu, būtu jābūt gataviem uzreiz doties uz lidostu.”
Pirms došanās uz Antarktīdu Evija divas nedēļas no visiem distancējusies – viens pozitīvs kovida tests izjauktu visu. Katra ceļojuma diena arī prasīja jaunu testu. Sākumā teikts, ka vajadzīgs viens pirms izlidošanas uz pašu Antarktīdu, beigās, lai tiktu pie skrējiena, ieskaitot Latvijā un ielidojot Čīlē veiktos, pavisam bija 11 testi.
“Tas patiesībā sagādāja ļoti lielu stresu – nevarējām doties ekskursijās, pat īsti ne uz lielveikalu pēc pārtikas, komunikācijā ar citiem bijām diezgan atturīgi, jo to stresu, nododot testu katru rītu, nevar izstāstīt. Antarktīdā ar kovidu cilvēki neslimo, un tāpēc arī mēs veicām tik daudz testu – ja turp tiks aizvests kāds pozitīvs gadījums, tad sezona beigusies.”
Plānos Ziemeļpols
Tagad Evija nav skrējusi maratonu tikai Austrālijā un Dienvidamerikā. Viņas kontā nu ir 35 maratoni, labākais sniegums bijis 2017. gadā Roterdamā Nīderlandē – trīs stundas, 17 minūtes un 44 sekundes.
“Man ļoti patika Atēnu maratons, bet ne tieši pats skrējiens – piedzīvojums kā tāds. Havaju maratons bija ļoti skaists. Esmu arī skrējusi ultramaratonā Taizemē, džungļos ar indīgajām čūskām. Tagad varu teikt, ka Antarktīda ir mans īpašākais skrējiens, jo pirms tam nevarēju nosaukt vienu konkrētu,” sajūsminās uzvarētāja.
Turklāt tagad viņa ļoti vēlētos doties arī uz maratonu Ziemeļpolā un jau sākusi meklēt sponsorus, jo šis skrējiens pēc izmaksām ir diezgan līdzīgs kā Antarktīdā. Evija gan vēl nezina, vai dabūšot vietu 2022. gadā, tas vēlreiz jāpārrunā ar organizatoriem.
“Vienīgā problēma, protams, ir finansējums. Man gan vairs nebūtu nepieciešams pirkt visu ekipējumu, jo lielākā daļa jau iegādāta. Nepieciešama gan dalības maksa, kura ir ļoti prāva. Var teikt, ka tas ir mans jaunā gada mērķis,” teic Evija.
“No sevis nebaidīties, darīt lietas, kurām man iepriekš nebija drosmes –Antarktīdas brauciens man iedeva ļoti labu motivāciju, pierādīja, ka viss ir iespējams, ja labi grib un daudz strādā. Neviens, kurš kaut ko dzīvē sasniedzis, nav to izdarījis vienkārši tāpat. Visam darbs apakšā,” pārliecināta ir Evija, kura no Antarktīdas brauciena paņēmusi enerģiju un dzīvesstāstus no pārējiem braucējiem, kas sniedzot lielu motivāciju.
