23 gadi pasaules hokeja elitē: atskats uz Latvijas izlases piedzīvoto

Kaut kādi principi ir jāievēro. Ja Latvija ar vienu kāju gandrīz iekritusi B grupā, tad laikam nekas izcili labs tur nav bijis. Ja spēlējusi ceturtdaļfinālā, tad laikam tomēr jāliek tas “desītis”. Kaut vismaz divi izlases hokejisti - Edgars Masaļskis un Kaspars Daugaviņš, nevienam viņus nesitot un abiem esot pie pilna saprāta, runājuši par pusfinālu. Varētu būt ļoti skarbs un, ja pusfināla nav, tad ne vairāk par piecnieku jeb tautas valodā – vidēji štruntīgi. Taču tad varam ieskriet šaurā bezizejā: liela daļa hokejistu lasa “9vīrus” un, ja nu kādiem no viņiem rodas vēlēšanās ar raksta autoru padiskutēt, varam nonākt tādā ūkstā… Arī man jaunlaiku Latvijā pieņemtais standarts: 10 – izcili, 9 – teicami, 8 – ļoti labi, 7 – labi, 6 – gandrīz labi, 5 – viduvēji, 4 – gandrīz viduvēji, 1-3 – negatīvs vērtējums, liekas nesamērīgi paaugstināts. Kā visiem stāvot vienā rindā pie Kirova Lipmana grāmatvedes pēc prēmijām. Par 13. vietu pasaules čempionātā…  

Tātad augstākais vērtējums (10) visiem četriem ceturtdaļfināliem un Leonīda Beresņeva debijai Turku un Tamperē. Toreiz nospēlējām 3:3 ar Kanādu, 1:1 ar Zviedriju, apkaunojām Vāciju (8:0) un mačā par 7. vietu neatsājām nekādas cerības slovākiem (5:4), ar šodienas pieredzi liekas, ka pirms 24 gadiem palika kaut kas nepadarīts. Reāli bija no Turku braukt nevis uz Tamperi, bet uz Helsinkiem, kur sacentās pirmais sešnieks. Eh, būtu Dalasas “Stars” ātrāk izkrituši Stenlija kausā, Artūrs Irbe tad būtu savā īstajā būrī jau no pirmās spēles, un mums būtu vieta pirmajā sešniekā.

Loģiski, ka pašu augstāko novērtējumu pelnījis Haralds Vasiļjevs par varoņdarbu Pēterburgā 2000. gada maijā. Uzvarēt Krieviju (3:2) viņu laukumā un atstāt čempionāta rīkotājus ārpus ceturtdaļfināla, tur ir jābūt gan veiksmei, gan sportiskai nekaunībai! Ko 2009. gadā Bernē atkārtoja Oļegs Znaroks, tiesa čempionāta saimniekus Šveici (2:1, b) ārpus “play-off” atstājot ar Sašas Ņiživija izpildīto bullīti pēcspēles metienu sērijā. Pirms tam Ņiživijs tikpat skarbi bija izrēķinājies ar zviedriem. Pasaules čempionātiem ir kāda būtiska nianse – t.s. lielais sekstets (oktets?) pirmā posma spēles pārsvarā izmanto, lai ieskrietos pirms “play-off”, kur Latvijas izredzes uzvarēt Čehiju, Kanādu vai Zviedriju bijušas diezgan minimālas. Līdz ar to – ar 4. vietu kvalifikācijas grupā un zaudējumu kādam no pasaules grandiem ceturtdaļfinālā, nekas augstāks par 7. un 8. vietu pasaules čempionāta kopvērtējumā nevar pat iznākt. Zaudējām čehiem 2000. gadā (1:3), zviedriem 2004. (1:4) un 2018. (2:3), kanādiešiem 2009. gadā (2:4). Eh, atkal aizskrēju pa rezerves celiņu!

Visu šo čempionātu un treneru jeralašā man gribas izcelt vienu varbūt pirmajā mirklī ne tik izcilu uzvaru. Tas ir 1:0 Herningā pret 2018. gada pasaules čempionāta rīkotājiem dāņiem. Pret pieciem aktuāliem NHL spēlētājiem, pret  deviņiem Herningā dzimušajiem un izaudzinātejiem hokejistiem, ieskaitot Toronto “Maple Leafs” vārtsargu Frederiku Andersenu. Spēļu tabulā tas 1:0 izskatās gana necili, bet dāņiem, kuri alka ceturtdaļfinālu ar zviedriem, nebija nekādu izredžu. Izcils Boba Hārtlija skolas darbs!           

Viens ceturtdaļfināls, bet bez čempionāta saimnieku atstāšanas ārpus “play-off” ir arī Kurtam Lindstremam. Zviedra triju gadu samniekošana Latvijā ir spilgts piemērs tam, ka ārzemniekam svešā hokejā tomēr vajag trīs gadus, lai iepazītos un vadītu visu sev pa prātam. 2002. gadā Karlstādē Kurre brīžam uz soliņa izskatījās apjucis. Ko vērta vien ir viņa ideja pirmajā piecniekā apvienot četrus spēlētājus (Ozoliņš, Beļavskis, Žoltoks, Panteļejevs), kuru skats pamatā vērsts uz pretinieku vārtiem, pilnībā aizmirstot par savējiem. Tikai viena uzvara un tā pati pret Itāliju… Pēc gada Turku viltīgais Kurre vispirms sev nobruģēja atkāpšanās ceļu, ja nu gadījumā zaudējam Baltkrievijai – Latvijai tikai spēlētāji no otrajām un trešajām līgām. Ja nebūtu bijis Pēterburgas’2000, 2003. gada 4. maijs mums varētu būt lieli svētki. Tagad – nu uzvarēja Lindstrems Krieviju ar 2:1, nu kas tur sevišķs. Pēc gada Prāgā Latvija pieveica tikai kazahus un austriešus, bet 1:1 pret Vāciju un Šveici nodrošināja ceturtdaļfinālu. Un izcils bija pats Lindstrems! Vai viņš uz Kārļa tilta satika arī Sandi Ozoliņu, par to dzirdam tikai mutvārdu teikās.

Oļegs Znaroks Rīgā un Maskavā tiek cildināts kā uzvarošs treneris, bet piecu gadu darbs ar Latvijas izlasi devis tikai vienu ceturtdaļfinālu un vienu desmitnieku manā vērtējumā. 6, 7, tad 10, 7 un 8. Ja pirmais čempionāts Maskavā bija kā ieskriešanās un tur vainīgs varbūt esmu arī es. Spēlē pret Itāliju (3:4, OT) kolēģiem stāstīju, ka vajadzētu taču aizbraukt uz Mitiščiem, kas skaista pilsēta. Zaudējot Itālijai, nu tur dabūjām braukt pat trīs reizes, uz t.s. austaideru turnīru ar ukraiņiem, austriešiem un norvēģiem. Pēc gada Halifaksā Znaroks palaida garām savu pirmo ceturtdaļfinālu (ar Kanādu). Uzvarēt Kanādu (0:7) vai ASV (0:4) grupas turnīrā bija vairāk nekā naivi, pēc tam kvalifikācijā lepni turējāmies pretī somiem (1:2), pievārējām norvēģus (4:1) un tad drošā spēle par ceturtdaļfinālu. Pretinieks – Vācija tur teorētiski pat vairs nevarēja tikt. Spēles gaitā trīs reizes esot priekšā – 1:0 Vasiļjevs, 2:1 M. Rēdlihs, 3:2 Karsums, pamanījāmies trešajā trešdaļā piecu minūšu laikā zaudēt trīs vārtus... Vāciešiem šis 5:3 nedeva gandrīz neko – 10. vietu kopvērtējumā, vienu virs mums, bet Ūve Krups bija aizlicis priekšā kāju mūsu Oļegam. Vājš mierinājums, ka topošais Rīgas “Dinamo” galvenais treneris Jūliuss Šuplers ar Slovākijas izlasi dabūja spēlēt pret slovēņiem par palikšanu elites grupā. Manheimā Značokam bija iespējams ārpus “play-off” atstāt nākamos pasaules čempionus čehus. Latvija visu turnīru spēlēja labi, bet tajā izšķirošajā spēlē čehi ideāli izmantoja savu seno ieroci – pretuzbrukumu, turklāt divus no trim vārtiem iemetot mazākumā, mums zilo līniju abas reizes nenosargājot Arvīdam Reķim un Georgijam Pujacam. Ar 1:3 viss beidzās, bet, ja Latvija būtu uzvarējusi (un spēles gaita liecināja, ka tas ir iespējams, lai gan mačos ar komandām, kas piekopj pretuzbrukuma hokeju, metieni un aktivitāte var būt arī vizuāls māns), tad 2010. gada pasaules čempioni paliktu aiz astotnieka. Lai nu ko, bet 2011. gadā nebija nekādas vēlēšanās pēc trim grupas spēlēm atstāt Bratislavu, lai ar baranku azotē – 2:5 pret Slovēniju pārceltos uz Slovākijas austrumiem – Košici. Togad Latvijai bija ļoti laba izlase, ar īstu ģenerālmenedžeri - Sandi Ozoliņu. Čempionātu Latvija arī iesāka skaisti – 1:0 (Dārziņš), 2:1 (Ro. Bukarts) pret čehiem, beigās iznākot skaistajam zaudējumam (2:4). Tad līdzvērtīgs mačs ar somiem, piekāpjoties tikai bullīšos (2:3). Nekas neliecināja, ka tieši tāds pat būs arī iznākums spēlē ar Dāniju. 2:3 bullīšos. Eh, iemestu novadnieks Mārtiņš Cipulis spēles beigās, nebūtu nekādas Košices. Potenciāls šai blicei bija milzīgs, bet nu pirms iespējamās izkrišanas no elites grupas, Lipmanam bija jāiedarbina savs stimulators – būs prēmijas, ja uzvarēsiet baltkrievus un austriešus! 6:3 un 4:1, 13. vieta, ko novērtēšu tikpat augstu kā Vasiļjeva 13. vietu Nirnbergā. Haraldam kā bonuss – 2:0 pret ASV ar neaizmirstamo “Moniku Levinsku” tribīnēs. Znaroka Bratislavas uznācienam vienkārši nepaveicās.

Atšķirībā no Beresņeva, Vasiļjeva, Lindstrema un Znaroka bažām, ka, zaudējot vienu spēli, Latvija var arī izlidot no elites, Teds Nolans un Bobs Hārtlijs varēja dzīvot bez lieka sasprindzinājuma. Ar 2012. gada pasaules čempionātu Renē Fāzela kantoris IIHF realizējis kādu senu Austrijas Hokeja federācijas vēlmi. Nu visas 16 komandas sadalītas divās grupās pa astoņi, izspēlējot apļa turnīru, daudz mazāks kļuvis nejaušības moments, jo septiņas spēles tomēr ir septiņas un nevis trīs, kā iepriekš. Stokholmā sācis ar cerīgo 2:5 pret Krieviju, Nolans pieveica Vāciju (3:2) un Itāliju (5:0), cerīgi spirinoties pret čehiem (1:3), un tad sekoja trīs bezvārtu barankas – 0:3 ar norvēģiem, 0:2 ar dāņiem un 0:4 ar zviedriem. Ja čempionāta sākums šķita cerīgs un daudzsološs, tad beigās tas palicis atmiņā tikai ar Kobas Jasa un Otavas “Senators” aizsarga Ērika Karlsona ne līdz galam notikušo kautiņu. Jā, Stokholmā notika arī Mika Indraša parādīšanās tautai, tikai nezin kāpēc Mikiņa atklājēja gadījumā tauta leknākos laurus atdod Nolanam, lai gan viņa palīgs Artis Ābols bija tas, kurš Tedam ieteica pamēģināt šito Miku. Nederēs, nederēs, atskaitīt taču var vienmēr. Tāpat bija domstarpības Jāna Sprukta sakarā, kurš nevarēja būt nometnes sākumā. Nolans teica: nu tad nafig viņu vispār! Ābols piebremzēja: bet mums vispār ir tikai divi tāda līmeņa centra uzbrucēji kā Sprukts. Nolans gan pirms tam jau pats bija pazobojies par Latvijas hokeja mazskaitlību, kad uz pirmo treniņu pie viņa bija ieradušies tikai... astoņi spēlētāji: “Es nojautu, ka Latvijā ir maz hokejistu, bet nekādi nevarēju iedomāties, ka tik maz...”

Interesanti bija tie trīs čempionāti ar Tedu. Laimīgi nelaimīgie Helsinki, kad vienubrīd pavīdēja B grupas rēgs, bet varējām tikt arī ceturtdaļfinālā! Diemžēl arī savā trešajā čempionātā – Minskā’14 Nolans neprata izspiest no Latvijas izlases visu sulu. Latvija sāka čempionu ritmā – 3:2 pret Somiju, 2:3 pret Vāciju, 5:4 pret Kazahstānu un 6:5 pret ASV. Vai spēks bija zudis, izejot brīvsolī pēc trim uzvarām četros mačos? Fiziskās sagatavotības treneris Vilnis Klucis tad bija ļoti nikns par Nolana nespēju saturēt komandu, atļaujot tai pēc uzvaras pār ASV plosīties kaut vai līdz deviņiem no rīta, kad pēdējais nakts viesis pārradies viesnīcā. Pēdējā spēlē ar jebkādu rezultātu uzvarot Šveici (2:3), Latvija būtu "play-off", ārpus tā atstājot sudrabu ieguvušo Somiju.

Hārtlija trejgade ir tik nesena, ka nav nozīmes to papildus ķidāt. Nu kļūdījās Ķelnē tiesneši, uzdāvinot uzvaru Vācijai. Arī tā gadās.

Latvija pasaules čempionātu elites grupā

Gads; pilsēta; treneris; spēles uzvaras-neizšķirti-zaudējumi, kopš 2007. gada – uzvaras-uzvaras papildlaikā vai bullīšos - zaudējumi papildlaikā vai bullīšos- zaudējumi, vārtu attiecība, vieta, eksperta novērtējums    

Dažādus interesantus rakstus saistībā ar pasaules čempionātu hokejā lasiet žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas pieejams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.