Kāpēc Eiropas futbola "Disnejlendas" mūžs ilga tikai 56 stundas?

Futbola dzimteni Angliju bija gatavi pārstāvēt visi "Lielā sešinieka" klubi - Mančestras "City", Mančestras "United", "Liverpool", Londonas "Arsenal", Londonas "Chelsea" un Totenhemas "Hotspur". Savukārt no Spānijas superturnīrā grasījās spēlēt "Barcelona", Madrides "Real" un Madrides "Atletico", bet no Itālijas - Turīnas "Juventus", Milānas "Inter" un "AC Milan". Par "Hotspur" ambīcijām šajā turnīrā gan tika smīkņāts, piesaucot gana populāro joku par Ziemeļlondonas kluba putekļiem klāto trofeju skapi. Taču neba nu sportiskie panākumi ir galvenais kritērijs iekļaušanai dalībnieču pulkā - turnīra potenciālais "divpadsmitnieks", pēc "Forbes" aprēķiniem, ir atrodams starp 16 vērtīgākajiem futbola klubiem pasaulē, un tajos saaicinātas gandrīz visas sporta karaļa spožākās zvaigznes, kas, investoruprāt, pulcētu skatītājus pie televizoru ekrāniem.

Elitārajā futbola karuselī atsacījās iekāpt Vācijas bundeslīgas grandi Minhenes "Bayern" un Dortmundes "Borussia", kā arī Francijas meistarsacīkšu flagmanis Parīzes "Saint-Germain". Uz jaunās karalienes balli tika uzaicinātas arī "Leipzig", Lionas "Olympique" un Marseļas "Olympique", taču arī šīs komandas tām adresētos ielūgumus noraidīja. Kategoriska nostāja pret Superlīgas projektu bija pat Leipcigas klubam, kura nepilnus 12 gadus ilgā vēsture ir salīdzinoši niecīga salīdzinājumā ar pārējām, tradīcijām bagātajām Eiropas komandām. Atteikuma iemesls lielākoties bija tas, ka komandām prioritāri svarīgāks ir vietējais čempionāts, nevis pārnacionāls, elitārs turnīrs.

Naudas lietus tikai bagātajiem

Eiropas Superlīgas plāns paredzēja ievērojamu pieaugumu spēlētāju atalgojumā un lielus ieguvumus pasaules bagātajiem klubiem. Jaunā turnīra vienas sezonas ienākumi no pārraižu tiesībām un sponsoru līgumiem tika lēsti četru miljardu eiro apmērā jeb aptuveni divreiz vairāk nekā UEFA Čempionu līgā. "Financial Times" rīcībā nonākušie aprēķini paredzēja, ka 15 līgas dibinātājas savā starpā sadalītu 32,5% komerciālo ienākumu, vēl 32,5% tiktu sadalīti starp visām 20 turnīra dalībniecēm (15 dibinātājas un piecas katru sezonu pieaicinātās komandas), 20% tiktu piešķirti proporcionāli komandu sniegumam, bet 15% - balstoties uz sasniegto auditoriju. Parādus iekrājušajiem un Covid-19 krīzes skartajiem klubiem naudai ir liela nozīme, jo Superlīgas uzvarētāja nopelnītu apmēram 400 miljonus eiro, kas ir aptuveni trīsarpus reizes vairāk nekā UEFA Čempionu līgas uzvarētājai. Turklāt Čempionu līgā nauda no kopējā katla tiek dalīta nevis 15 vai 20 komandu starpā, bet gan starp visām turnīra dalībniecēm, ievērojot solidaritāti arī ar kvalifikācijā spēlējušajiem klubiem.

Līdzīgā veidā kā Superlīgas projektā no pārdotajām raidtiesībām kumosi tiek dalīti arī Ziemeļamerikas profesionālajā sportā, piemēram, Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA). Tomēr šie turnīri ir "slēgti", tādējādi garantē, ka komandas tajos savas vietas nezaudēs un varēs turpināt gūt ienākumus. Pretēji spēles noteikumi ir nacionālajos futbola čempionātos Eiropā un citviet pasaulē, kur līgas ir atvērtas un par savu vietu zem saules ir jācīnās sezonu no sezonas. Tāpat līdzīgs princips ir arī UEFA Čempionu līgā, kur spēlēt iegūst tiesības tikai tie, kas ieņem noteiktas vietas nacionālajos čempionātos.

Futbola fanu faktors

Aprēķini par potenciālajiem ieņēmumiem lielākoties balstījās uz raidtiesību pārdošanu, nevis uz līdzjutēju pulcēšanos tribīnēs. Tieši nerēķināšanās ar futbola līdzjutējiem bija viens no Superlīgas dibinātāju klupšanas akmeņiem. Eiropā un daudzviet citur pasaulē futbolam ir daudzšķautņaina vēsture un tradīcijas - līdzjutēju sasaiste ar klubiem sakņojas ģimenes tradīcijās, lokālpatriotismā, reģionālā nacionālismā. Piederība kluba atbalstītāju lokam vai fanu grupai var būt atkarīga no politiskiem, sociālekonomiskiem apsvērumiem. Futbola faniem klubs nav tikai sporta organizācija, tā ir viņu identitāte, un naudas varas iejaukšanās tradicionālajā kārtībā tiek uztverta kā centieni šķelt viņu likteņus. Līdz ar to likumsakarīga bija arī līdzjutēju atbilde, jo īpaši Anglijā, kur fani pulcējās plašos protestos pret klubu dalību Eiropas Superlīgā.

Superlīgas dibinātāji arī neņēma vērā to, ka līdzjutējiem tuvāka ir Dāvida cīņa ar Goliātu, nevis iknedēļas mači ar superzvaigžņu dalību. "Iemesls, kāpēc cilvēki grib skatīties futbolu, ir tas, ka uz spēles ir augstas likmes, mačiem ir savs zemteksts, savs stāsts, neparedzamība, drāma," tā par futbola tradīcijām "Bloomberg TV" pagājušajā nedēļā stāstīja konsultāciju un audita kompānijas "Deloitte" sporta biznesa nodaļas pārstāvis Dens Džounss.

Turpretī Superlīgas atbalstītāji argumentēja, ka UEFA Čempionu līga ir vājš produkts pārdošanai, jo daļa no turnīra spēlēm ir milžu cīņas ar punduriem. Tas gan nenozīmē, ka grandiem vienmēr izdodas izrādīt savu pārspēku, piemēram, šosezon Madrides "Atletico" divreiz zaudēja punktus pret Maskavas "Lokomotiv", Milānas "Inter" un Madrides "Real" paklupa pret Doņeckas "Šahtar" un Menhengladbahas "Borussia" (milānieši pat pamanījās palikt pēdējie grupā), Mančestras "United" zaudēja Stambulas "Bašakšehir", un vēl bija spēles, kurās neapšaubāmie favorīti neapliecināja savu statusu un uzbrukuma līderi piedzīvoja savus "lietainos un drēgnos vakarus Stoukā".

Futbola amerikanizācijas mēģinājums sastopas ar pretestību

Eiropas futbola Superlīgas arhitekts ir Madrides "Real" prezidents Florentino Peress, kurš jau vairākkārt bijis viena no redzamākajām figūrām alternatīvu turnīru meklējumos, bet viceprezidenti - Turīnas "Juventus" priekšsēdētājs Andrea Anjelli, Mančestras "United" līdzpriekšsēdētājs Džoels Gleizers, "Liverpool" īpašnieks Džons Henrijs un Londonas "Arsenal" īpašnieks Stens Krenke. Trīs no šiem pēdējiem ir ASV investori, kuriem pieder arī Nacionālās futbola līgas (NFL), ASV beisbola līgas (MLB) un Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubi, tāpēc daudzviet šāda turnīra dibināšana nodēvēta par Eiropas futbola amerikanizāciju. Bija plānots, ka apmēram četru miljardu ASV dolāru lielu finansiālo segumu turnīra pirmsākumos nodrošinātu ASV banka "JPMorgan Chase". Vēlāk gan amerikāņu baņķieri bija vieni no tiem, kas atzina, ka pārrēķinājušies un nebija pietiekami novērtējuši futbola klubu līdzjutēju ietekmīgās balsis.

Nekavējoties uz Superlīgas dibināšanu reaģēja Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, novērtējot futbolu kā vienu no svarīgākajiem kultūras mantojumiem. "Kā tas var būt pareizi, ja ir situācija, kurā tiek izveidots kartelis, kas pēkšņi liedz klubiem spēlēt vienam pret otru?" Dauningstrītā notikušajā preses konferencē retoriski jautāja Džonsons, piesaucot klubu izstumšanu no savām pilsētām un kļūšanu par plaša patēriņa precēm, kas tikai cirkulē pa pasauli, nevis priecē līdzjutējus, kas tos mīlējuši visu savu dzīvi.

Lai gan Francijas futbola klubi nepieslējās jaunajam projektam, savu vārdu teica arī Francijas prezidents Emanuēls Makrons, norādot uz to, ka Superlīga apdraud solidaritātes principus un sportiskos nopelnus Eiropā. Francija solīja darīt visu, lai palīdzētu UEFA un FIFA nosargāt nacionālo un Eiropas līmeņa turnīru nedalāmību.

Tikmēr Eiropas Komisija (EK) ātri norobežojās no iesaistīšanās konflikta risināšanā - viņuprāt, šādas lietas jārisina nacionālajās tiesās un atbilstošajās šķīrējtiesās. Vien EK viceprezidents eiropeiskās dzīvesziņas jautājumos Margaritis Shinass agrā pirmdienas rītā tviterī paziņoja, ka ir jāatbalsta vērtībās vadīts Eiropas sporta modelis, kas balstās uz daudzveidību un iekļaušanu. "Nav iespējams to rezervēt dažiem bagātiem un vareniem klubiem, kuri grib pārraut saikni ar visu, ko pārstāv nacionālās federācijas," tā EK amatpersona.

Daudz kategoriskāks bija UEFA prezidents Aleksanders Čeferins, skaidri norādot uz to, ka projekts ir cinisks. Viņš arī nekautrējās izmantot UEFA varu un draudēja ar to, ka Superlīgas klubu futbolistiem tiks liegts spēlēt Pasaules kausā un Eiropas čempionātā. Gluži ne identiska, bet līdzīga situācija ir Eiropas basketbolā, kur klubu turnīru rīkotāji ar starptautisko federāciju viens ar otru nespēj salāgot savas komerciālās intereses un ambīcijas. Turnīra iniciatori gan UEFA draudus nedomā atstāt bez uzmanības un sola tiesāties ar Eiropas futbola jumtorganizāciju par to, ka tā pārkāpj godīgu konkurenci. Peress uzskatot, ka UEFA ir monopolizējusi Eiropas futbolu un liedz klubiem veidot alternatīvus turnīrus.

Kriketa piemērs un vēstures mācības

Eiropas futbola Superlīgas projektā var atrast līdzības ar Austrālijas mediju magnāta Kerija Pekera savulaik veikto revolūciju kriketā. 1976.gadā Pekers vēlējās iegūt raidtiesības uz Austrālijas kriketa komandas mājas spēlēm savā "Channel Nine" kanālā un vērsās pie Austrālijas Kriketa padomes (ACB) ar 1,5 miljonu Austrālijas dolāru vērtu trīs gadu līgumu, taču saņēma atteikumu, ACB paliekot lojāliem nacionālajai raidsabiedrībai ABC. Pēc atteikuma Pekers 1977. gadā izveidoja savu turnīru - Pasaules sēriju kriketā ("World Series Cricket") - un slepus parakstīja vadošos spēlētājus no Austrālijas, Anglijas, Vestindijas, Dienvidāfrikas Republikas un Pakistānas, piedāvājot tiem brangu un līdz tam neredzētu atalgojumu. "World Series Cricket" mūžs ilga divas sezonas, taču atstāja būtisku mantojumu kriketa mārketingā. Pēc tam 1979.gadā lielus zaudējumus cietusī ACB panāca vienošanos un nodeva raidtiesības Pekera "Channel Nine".

Pekera piemērs nav nejaušs, un gluži vai pravietisks šķiet 2000.gadā UEFA tā brīža komerciālā partnera TEAM vadītāja Ričarda Vorta teiktais par draudiem UEFA klubu turnīriem: "Vai mēs jūtamies apdraudēti? Savā ziņā jā, protams, jo, galu galā, jebkura mārketinga aģentūra ar pareizu stratēģiju var apsēsties pie viena galda ar klubiem un teikt "Vai jūs piekristu šādam variantam?", un viņi teiktu "jā". Un tad sekotu sabrukums, gluži kā tas bija gadījumā ar Keriju Pekeru. Protams, ka tā var notikt. Ja kāds pasaka klubam, ka dubultos vai trīskāršos to ienākumus, nav jābūt izcilam ģēnijam, lai saprastu, ka agri vai vēlu kāds tam piekritīs. Jā, draudi pastāv."

Arī tolaik, gadsimtu mijā, bija centieni izraut no UEFA rokām Eiropas spēcīgākos klubus. Jau no astoņdesmito gadu beigām viens no lielākajiem spiediena izdarītājiem bija bijušais Itālijas premjerministrs un "AC Milan" kādreizējais īpašnieks un prezidents Silvio Berluskoni. Neatkarīgas līgas izveide pavisam tuvu bija 1998.gadā, kad tieši Milānā bāzētā mediju tiesību grupa "Media Partners" piedāvāja neatkarīgas un ekskluzīvas līgas izveidi, solot klubiem neticami lielus finansiālus ieguvumus. Atbildot uz potenciālajiem draudiem, UEFA nekas cits neatlika, kā dramatiski restrukturizēt Čempionu līgas formātu.

Tomēr nekas neliecina, ka UEFA būtu mācījusies no savām jaunākajām un senākajām kļūdām, tieši pretēji - jaunais turnīra formāts, kas būs spēkā ar 2024./2025. gada sezonu, licis paust neapmierinātību daudziem futbola sabiedrības pārstāvjiem. Saskaņā ar UEFA iecerēto formātu komandas pamatturnīrā uz Eiropas skatuves aizvadīs par četrām spēlēm vairāk, nekā iepriekš. Viens no pirmajiem, taču ne pēdējais šajā jautājumā balsi pacēla Mančestras "City" pussargs Ilkajs Gindoans, norādot uz tā jau saspringto spēļu grafiku. Viņaprāt, pašreizējais formāts ir gana labs, turpretī jaunajā kārtībā nemaz neesot padomāts par spēlētājiem, un tas ir tikai mazākais no diviem ļaunumiem, ja salīdzina ar Superlīgas projektu.

Mēģinājums izveidot "Disnejlendu" Eiropas futbolā vismaz pagaidām cietis neveiksmi, taču skaidrs, ka UEFA nespēja apmierināt visu iesaistīto pušu vajadzības agrāk vai vēlāk novedīs pie nākamajiem alternatīvu meklējumiem.

Rakstā izmantotie avoti: "The Guardian", "Forbes", "New York Times", "Politico", "Bloomberg", King A. The New Symbols of European Football. International Review for the Sociology of Sport.