Pēc nelaimīga kritiena ar sniega dēli viņa nepadevās: spēcīgās paralimpietes Poļinas Rožkovas stāsts

Man ir grūti iedomāties, nē, es pat negribu un man ir bail zināt, kā jūtas jauna un vesela sieviete pēc šādas traumas. Taču Poļina ir dzīvespriecīga, motivēta un ļoti optimistiska – viņa ne tikai spēlē kērlingu un pauko Latvijas paralimpiskajā izlasē, bet arī aktīvi iesaistās invalīdu socializācijā un ikdienas kvalitāšu uzlabošanā. Šis ir stāsts par sasodīti stipru meiteni. Šis ir Poļinas Rožkovas stāsts.

Ar ratiem uz ledus

Ar ko atšķiras parastais kērlings no ratiņkrēslu kērlinga, kādas ir noteikumu atšķirības? Galvenā ir tā, ka ratiņkērlingā komandā ir jābūt gan sievietēm, gan vīriešiem, kopā četriem cilvēkiem. Parastajā kērlingā sportisti ar birstēm sparīgi tīra ledu slīdošā akmens priekšā, lai piekoriģētu tā kursu un ātrumu, taču ratiņkērlingā šīs sadaļas nav. Spēlētājs ar īpašas nūjas palīdzību izmet akmeni, un tālāk tas slīd lepnā vientulībā, atstāts savā vaļā. Tas nozīmē, ka metienam jābūt maksimāli precīzam, jo akmens slīdēšanas laikā neko labot vairs nevar. Puntu skaitīšana un akmeņu skaits ir tāds pats kā parastajā kērlingā.

Divi spēlētāji – kapteinis un vicekapteinis – var atrasties laukuma otrā galā, kur atrodas “māja”. Tātad viņiem ir papildu slodze, jo nākas braukāt no laukuma vienas malas uz otru. “Parasti es tur viena sēžu un domāju, kas notiek, bet pārējie apspriež tās leņķus. Veselajiem šajā ziņā ir vieglāk – kamēr viņi visi berž, viņi jau tā ir čupiņā, bet pēc tam, kamēr slidinās atpakaļ, viņi vēl var papildus apspriest tālāko spēles plānu,” Poļina paskaidro nianses. Speciālu ziemas riepu ratiņkrēsliem nav, taču nepieciešamas labas bremzes, bet metiena brīdī krēslu no aizmugures parasti pietur komandas biedrs, tā palīdzot noturēt līdzsvaru.

Vēl kāda būtiska detaļa – kurš katrs ledus, piemēram, hokeja laukumā uzlietais, kērlingam neder, jo pa tādu akmeņi lāgā neslīdēs. Kērlinga ledus meistars rūpīgi mēra ledus temperatūru un, vadoties pēc tās, uzsmidzina svaigu virskārtu.

“Kādēļ tad veselie spēlētāji ledu tā berž – viņi silda tieši to kārtiņu, kas nesen uzsmidzināta, lai mazliet mainītu trajektoriju vai attālumu, cik tālu slīdēs akmens. Bet mums katru reizi jāatceras tās līnijas, pa kurām tu meti, jo sākumā varbūt akmens ieskriesies, bet tad, veidojot sarmu, bremzēsies. Mēs arī mērām laiku, cik ilgi slīd starp sarkanajām līnijām. Atkarībā no visdažādākajiem apstākļiem slīdēšanas ātrums var būt lielāks vai mazāks. Tā kā esmu kapteine, skatos līdzi, ko dara otra komanda – vai viņi trāpīja vai netrāpīja. Es arī skaitu akmens apgriezienus slīdēšanas laikā – jo ātrāk griežas, jo tālāk tas akmens tiks. Tas viss ir jāņem vērā,” stāsta Rožkova.

Ratiņkrēslā sēdošais sportists atrodas zemāk nekā kājās stāvošais, kas rada papildu grūtības – atrodoties laukuma otrā galā, ir ļoti grūti saprast, kāda ir situācija “mājā”, kā tur ir izkārtojušies akmeņi. Vajadzības gadījumā gan ir atļauts aizbraukt līdz sarkanajai līnijai un apskatīties, taču metiena brīdī tik un tā nākas paļauties uz atmiņu un intuīciju. Šveicē esot halle, kurai otrā galā uzstādīts spogulis, kas ļauj spēlētājam labāk izvērtēt akmeņu izkārtojumu.

Latvijas ratiņkērlinga komanda patlaban ir kvalificējusies pasaules čempionāta A grupā, kur rangā atrodas septītajā vietā. Olimpiskajā rangā – devītajā. “Mūsu komanda jau desmit gadus darbojas kopā. Šai sezonai vispār bija jābūt vienkārši fantastiskai! Taču uznāca Covid... Bet nu vismaz mums šeit ir komandas treniņi,” skumji nosmej Poļina.

Kādēļ viņa izvēlējusies tieši kērlingu? Ļoti vienkārši – Poļina dzīvo netālu no kērlinga halles. Pēc traumas gribējusi socializēties, lai nebūtu tikai mājās vien jāsēž, un sākusi braukt uz kērlinga treniņiem.

Musketieres plāni

Kērlings nav vienīgā Rožkovas sportiskā aizraušanās. Vairākus gadus viņa nopietni nodarbojusies ar paukošanu un pat tika uz Rio paralimpiskajām spēlēm, taču tur reglamenta izmaiņu dēļ cerētās uzvaras izpalika. Proti, līdz tam Poļina ar ļoti labiem rezultātiem paukoja B grupā, kur ir cilvēki ar nopietnām muguras traumām, taču Rio organizatori viņu pārcēla uz A grupu, kurā iekļauti sportisti, piemēram, ar amputētu pēdu. Skaidrs, ka Poļinai šādā konkurencē bija ļoti grūti cerēt uz augstu vietu. Labā ziņa gan ir tā, ka patlaban tiek domāts par B grupas pastiprināšanu, lai padarītu ratiņpaukošanu skatāmāku, un Rožkova varētu atgriezties tajā. Viņa specializējusies paukošanā ar špagu, taču, pēc jaunajiem noteikumiem, papildus nāksies apgūt arī floreti vai zobenu, jo jāstartē būs vismaz ar diviem ieročiem.

Poļina atzīst, ka paukošana ir diezgan sāpīgs sporta veids: “Paukojot ar špagu, man ir tāds metālisks priekšauts, un tas vismaz kaut kā aizsargā. Bet uz labās kājas tik un tā vienmēr ir zilumi. Pirmos divus mēnešus strādāju ar treneri ļoti akurāti un prātīgi. Bet tad atnācu uz izmēģinājuma treniņu jau pie nopietniem vīriem… Kad pēc treniņa gāju projām, treneris viņiem jautāja: “Kāpēc jūs tā izdarījāt? Jūs saprotat, ka viņa te vairs nenāks?” Jo man pēc treniņa bija hematomas. Ļoti sāpīgas un ļoti ilgi.”

Par spīti sāpēm, paukošanu viņa pie malas tomēr nemeta: “Paukošana ir forša ar to, ka tu par visām savām darbībām esi atbildīga pati. Jo ir brīži, kad kērlingā komandai iet, bet man neiet, vai otrādi. Un tad ir jākļūst par to princi baltā zirgā, kas visu izglābj. Tas ir ļoti nogurdinoši, pat ja tu to izdari, beigās vispār paliec bez spēka. Arī fiziski patiesībā uz ledus ir grūtāk – te ļoti īsā posmā ir jāparotē, jāpakustas, jāpaskatās, inerce akmenim jāiedod. Tā tikai izskatās, ka tas ir šahs uz ledus. Paukošanā viss ir skaidri saprotams: izdarīji – saņēmi, neizdarīji – nesaņēmi. Kērlingā arī jārēķinās, ka ledus treniņiem ne vienmēr ir pieejams, bet paukošanā varu trenēties arī mājās”

Režīmu, kādā treniņu laikā dzīvoja Poļina, nebūtu viegli izturēt pat veselam cilvēkam, kur nu vēl ratiņniekam. Strādāja viņa attālināti, ik pa brīdim braucot uz treniņiem: “Sākumā bija tā: treneris man zvanīja un teica – pēc stundas tiekamies olimpiskajā centrā vai Kleistos. Tad tu visu pamet un brauc – jāizmanto taču brīdis, kad trenerim ir laiks, jo es, protams, ne par ko nemaksāju. Vēlāk jau bija divi treneri un divi treniņi – septiņos no rīta un vakarā. Un tā katru dienu, plus vēl darbs ar paukošanas mērķi mājās. To visu savienot ar darbu jau bija fiziski grūti, mātei arī bija problēmas ar veselību. Abas mēs iztikām no mūsu pensijām. Māte teica: “Izvēlies, vai nu strādā, vai nodarbojies ar sirdslietu. Pamēģini! Es tev ticu!” Bet jā, bija vairāki mēneši, kad uz beigām mums bija paēduši tikai kaķi. Tie bija grūti laiki.” Smags trieciens Poļinai bija mātes nāve no insulta – tieši laikā, kad sportiste gatavojās pasaules čempionātam. Tas piespieda mainīt plānus un pielāgoties jaunai situācijai.

Par spēku un motivāciju

Pārbaudījumu dzīvē Poļinai nudien nav trūcis, un var tikai pabrīnīties par to optimismu, ko viņa spēj saglabāt. Viegli tas nav nācis: “Man paveicās. Mana pirmā doma, kamēr es vēl pēc traumas gulēju uz kalna, – par ko man tas!? Es taču esmu labs cilvēks, vienmēr visiem vēlēju tikai labu! Tomēr pēc tam saņēmos un esmu iespaidojusi arī daudzus cilvēkus, kas bija atmetuši sev ar roku, gan veselos, gan ratiņkrēslā. Viens paziņa, kurš desmit gadus nosēdējis ratiņkrēslā, nesen teica: “Es skatos uz tevi, un tagad arī vingroju trīs stundas dienā!””

Vai Poļina ir ticīga? “Drīzāk jā nekā nē. Man pēc traumas nomainīja arī kristīto vārdu. Reiz man jau bija operācija, jo plīsa sastrutojusi aklā zarna, toreiz knapi izlīdu... Tāpēc šoreiz nomainīju kristīto vārdu. Braucienos man līdzi ir Bībele. Nav jau tā, ka es daudz to lasītu, taču līdzi to ņemu. Reiz Ukrainā, kad biju uz rehabilitāciju, redzēju reliģiska satura sapni, pamodos nakts vidū, atšķīru Bībeli – un tur tieši bija aprakstīts tas, ko redzēju sapnī. Es nomocījos līdz septiņiem, tad piecēlos un devos uz baznīcu, kas bija turpat pagalmā. Sieviete, kura atvēra durvis, teica: “Zini, mēs šodien vispār strādājam no desmitiem, bet es strādāju pagalmā, un kaut kas mani vilka uz šejieni...” Es stundu sēdēju dievnamā un raudāju – bez kāda iemesla. Tā bija attīrīšanās. Kaut kas mainījās.

Es šad tad aizeju uz baznīcu. Mums Rīgā ir viena baznīca, kas pielāgota cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, – Aleksandra Ņevska baznīca. Tur mani kristīja. Es cenšos turp iet tad, kad viss ir labi, un lūgties, lai man būtu tiesības lūgt palīdzību grūtā brīdī. Bet pašai arī ir kaut kas jādara. Tiklīdz atvēru acis pēc operācijas, zvanīju mātei un stāstīju, kas man kur izdarīts. Neko zem krūšu līnijas es nejutu, bet man vajadzēja stipras rokas. Labi, ka man rokas ir stipras, jo pirms traumas es biju sporta trenere. Starp citu, mans tētis bija glābējs. Jau kopš bērnības, cik sevi atceros, es vienmēr skrēju, peldēju, mēs spēlējām basketbolu, pa naktīm skatījāmies NBA mačus. Vienmēr olimpiskās spēles skatījos, vienmēr interesējos par sportu.”

Sports ir sports, bet pavisam kas cits – ikdienā sadzīvot ar ierobežojumiem, ko uzliek ratiņkrēsls. Par laimi, šajā ziņā Rīga un arī pārējā Latvija pamazām mainās un arvien vairāk ņem vērā ratiņnieku vajadzības, atzīst Poļina, kura pati ir studējusi ilgstpējīgas pilsētas iekārtojuma programmu: “Kāpēc es gāju mācīties uz maģistrantūru par pilsētas un reģionu attīstību? Daudz kas tiek darīts, bet... Es strādāju Labklājības ministrijā, un man bija svarīgi paskatīties no iekšpuses, kur ir tas kreņķis. Sapratu, ka nav komunikācijas starp pasūtītājiem un izpildītājiem. Būvnormatīvi un vadlīnijas visiem ir vienādi, bet, kad tu ar bildēm un piemēriem pastāsti, ka tie pieci centimetri cilvēkiem ratiņkrēslā ir ļoti nozīmīgi, tad būvnieki sāk par to aizdomāties. Dažkārt risinājumi, kas ļauj kaut ko pamainīt, pat neprasa nekādu papildu finansiālo ieguldījumu. Un pēc tam ir patīkami lasīt pateicības e-pastus: paldies, ka jūs tik detalizēti izskaidrojāt, tagad mēs varēsim rīkoties. Taču ir arī daudz nejēdzību. Tā pati Čaka iela – tur tāds slīpums uztaisīts, ka vienu kvartālu es ratiņkrēslā varu nobraukt, bet otru vairs negribētu. Arī Lāčplēša iela pie Labklājības ministrijas – tur ir tāds šķērsleņķis – desmit vai vairāk grādu – un bedres! Arī sabiedriskajā transportā nav viegli, piemēram, ja man jābrauc ar milzīgu somu uz paukošanas treniņu. Tomēr lēnām pārmaiņas notiek. No šīs halles, kur tagad sarunājamies, es mājās varētu aizbraukt ratiņkrēslā. Ļoti būtiski, ka tagad mums ir pieejami arī valsts apmaksāti asistenta pakalpojumi.”

Lai cik grūti būtu, dzīvesprieku Poļina nezaudē un sarunas beigās optimistiski saka: “Sportošanai sezona nekad nebeidzas. Kā mēs teicām arī snovbordā: kaut kur pasaulē sniegs ir vienmēr!”