Izcilā šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka par audzēkņu veiksmēm, neveiksmēm un attiecībām ar Jāni Lūsi

Tie, kas aiziet no Eidukas, vairs neko nesasniedz – tāds ir viens no izcilās šķēpmetēju treneres Valentīnas Eidukas (1937.) darba vērtējumiem, īpaši nozīmīgs tāpēc, ka to teicis viņas titulētākais audzēknis Vadims Vasiļevskis, 2004. gada Atēnu olimpisko spēļu sudraba laureāts un Latvijas rekordists šķēpa mešanā. 2011. gadā Eiduka tika atzīta par labāko vieglatlētikas treneri Eiropā, togad viņas audzēknis Zigismunds Sirmais bija divreiz labojis pasaules junioru rekordu šķēpa mešanā, un treneres audzēknis bija arī Ainārs Kovals kurš ieguva sudrabu Pekinas spēlēs. Šogad "Trīs zvaigžņu balvas 2020" žūrija Eidukai piešķīrusi balvu par mūža ieguldījumu sportā. "Deviņvīriem" Eiduka atklāj gan prieka, gan rūgtuma brīžus treneres gaitās, pirms intervijas ar smaidu apvaicājusies, vai šis nav tas žurnāls, kurā viena no viņas perspektīvajām audzēknēm nesen plika grozījusies...

Dullais Vasiļevskis un pārējie

Par kura jūsu audzēkņa sasniegumiem jums pašai vislielākais prieks un gandarījums?

Bez šaubām, Vasiļevskis visaugstāk ir ticis, par viņu man prieks, ka tāds bosiks un dulls čalis – pīpēja un dzēra, un meitas mīlēja – tomēr sasniedza labus rezultātus. Vispār jau par abām olimpiskajām medaļām liels gandarījums, un arī par Zigismundu Sirmo un Aneti Kociņu.

Esat teikusi, ka ideāla šķēpmetēja nav, un tad piebildāt, ka vistuvāk ideālam bija Vadims Vasiļevskis.

Vasiļevskis bija vistuvāk, jā. Tikai viņš tāds dullāks atkal...

Gribat teikt, ka Vasiļevskis varēja sasniegt vēl vairāk?

Varēja. Lai gan – kas to zina, varbūt tie mierīgie sportisti, kas dzīvo mājās un tikai domā, kā trenēties, nemaz nav tie labākie. Šitāds te, kas pīpē, aliņus iedzer un meitas pamīlē pa starpām, varbūt ir pat riktīgāks (smaida).

Tagad jaunie izlasīs un domās, ka tā tik ir īstā treniņu formula... Ko nozīmē jūsu teiktais, ka ideālu šķēpmetēju nav? Vai to, ka šī ir pārāk sarežģīta vieglatlētikas disciplīna?

Ļoti sarežģīta. Ja arī ir dotības, tad var būt iedomība. Piemēram, es domāju – kurš pārmetīs Vasiļevski? Likās, ka Zigismunds Sirmais būs tas, kurš to izdarīs. Talantīgs puika, patiešām talantīgs. Bet atkal, redz’, viņš neklausīja mani... Nevar jau par aizgājušiem cilvēkiem slikti izteikties, bet Jānis Lūsis viņu biškiņ “pamācīja”. Man žēl, kas es ar Sirmo pilnīgi nepabeidzu. Viņš varēja būt tas, kurš labo Vasiļevska rekordu.

Nu jau par vēlu?

Tagad viņš jau piecus gadus ir pie cita trenera, plecs divreiz operēts, šaubos, vai kaut ko vairs varēs. Bet lai Dievs dod, ka viņam veicas.

Kā jūs, kad jau piešķirta balva par mūža ieguldījumu sportā, tagad turpināt ieguldīt jaunajos?

Es jau principā savus audzēkņus esmu atdevusi – puikas pie Ginta Palameika, Aneti Kociņu pie Indras Eversones. Kociņai un Eversonei esmu apsolījusi, ka tehniku drusku vēl paskatīšos, pamācīšu. Es jau veca kundzīte, ko tur vairs daudz varu strādāt.

Zināšanas un pieredze jau nepazūd...

Tāpēc jau Kociņu pamācīšu. Domāju, viņa būs tā, kas nākamvasar sametīs. Ja tikai stingrāk paņems. Viņa negrib, lai ir par daudz muskuļu, tad čaļi neskatīsies virsū (smejas).

Vai tas nozīmē, ka meitenēm nav jāmet šķēps?

Ir jāmet. Viņa grib mest, bet negrib stangu celt. Sinta Sprudzāne no Ventspils cēla svarus, visu darīja. Kad viņa bija formā, liku uz viņu lielas cerības. Bet saslimu, gandrīz visu vasaru noslimoju, viņa aizgāja pie Palameika un vairs neko nesameta. Tagad ir beigusi. Nezin kā ar puikām būs – Patriks Gailums un Matīss Velps aizgāja pie Palameika. Katram trenerim ir savi knifi, sava metodika. Nu, vasarā redzēsim. Ceru, ka Palameiks kaut ko labu sadarīs, viņš ir labs treneris.

Bijāt teikusi, ka līdz 2020. gada olimpiskajām spēlēm noteikti trenēsiet. Tagad spēles ir pārceltas uz 2021. gadu, un vēl nevar zināt, kāda tad būs epidemioloģiskā situācija...

Es vairs katru dienu uz treniņiem neeju. Kad sāksies tehniskais darbs, iešu Kociņu pamācīt, patrenēt. Viņa jau arī pati diezgan labi zina, ko darīt, šos gadus tehniski pareizi trenēta. Tehnika viņai būs. Lieku lielas cerības uz viņu.

Kāpēc jaunās konstrukcijas šķēpu mest ir grūtāk?

Tas neplanē. Ja tu viņā neietrāpīsi, uzies augšā un nāks kā štoks lejā pa taisno. Vecās konstrukcijas šķēps, ja tajā ietrāpīja, turējās pretvējā un planēja, un aizmest varēja daudz tālāk. Lai gan pēc Železnija tagad arī vācietis Johanness Veters ar šo šķēpu jau sametis 97 metrus. Gan jau atklās nianses, būs arī rezultāti.

Vai būs arī Latvijas šķēpmetējiem? Lai nu kurā disciplīnā, bet šķēpmešanā latvieši, pateicoties arī jums, ir pieradināti pie olimpiskajām medaļām.

Tas pats Patriks Gailums – viņam augums pāri diviem metriem, lokans, viss ir. Ja Palameiks pratīs tikt ar viņu galā un iestāstīt... Varbūt tur drusku koordinācijas nav, bet, ja viņš to uzķers, tad var tālu mest. No meitenēm es vislielākās cerības, ka varētu tuvoties medaļai, lieku uz Kociņu. Lai gan arī Līna Mūze ļoti trenējas. Viņa pie manis arī ļoti trenējās, bet kopā ar savu draugu Sirmo aizgāja prom, daži bija iestāstījuši, ka tā Eiduka jau neko nesaprot.

Kas tad tie daži bija? Jānis Lūsis?

Es nevaru tā par viņu runāt... lai gan viņš vairs nevar apvainoties. Vai nu aiz skaudības, vai, nezinu, aiz kā, viņš daudz ko ir, kā saka, iztraucējis manā karjerā.

Treneru strīdi

Intervijās esat teikusi, ka Lūsis, būdams izcils sportists, nevarēja samierināties ar domu, ka viņš nav tikpat izcils treneris...

Es viņu vispār pie treneriem neskaitu! Sportists viņš bija izcils. Agrāk jau ēda dopingus, neviens neko nepārbaudīja, tad jau varēja arī mest. Tehniski viņš bija labs. Bet kā treneris... Divus gadus viņš savu dēlu Voldemāru trenēja, uz divām olimpiādēm. Un kur tad bija rezultāti? Nebija.

Es biju noskaņota Lūsi sūdzēt tiesā. Bet viņš jau ir debesīs, ko es vairs tiesāšos... Tajā grāmatā, Lūsis. Laikmeta iezīmētais kuru uzrakstījis Arnis Terzens, ir tādas ārprātības sarakstītas, ka man mati slienas gaisā: ka visi mani rezultāti ir sagadīšanās, ka es viņa dēlu esmu pierunājusi pie sevis... Viņš tikai pusotru gadu pēc Atēnām atnāca pie manis! Bet, izrādās, es viņu uzreiz pēc Atēnām esot paņēmusi, un tad viņš vairs nav metis tālāk par 75 metriem (kaut gan savus 84 metrus sameta). Nuja, Jānis Lūsis droši vien aiz greizsirdības, ka vairs nav labākais un ka vēl trenere kaut kāda sieviete piedevām... Tas man bija ļoti nepatīkami. Viņa pavadā aizgāja Līna Mūze un Zigismunds Sirmais. Līna tagad ir labākā mums, bet, tā trenējoties, nemest 70 metrus arī ir dīvaini. Sirmais ar tām traumām, ko viņš ir dabūjis, divus gadus met pa 65–70 metriem. Šaubos, vai viņš tiks līdz 90 metriem vairs. Bet viņš bija tas, kurš varēja mest. Lai Dieviņš dod, ka viņam nesāpētu un ka viņš atgūtu savu tehniku. Tehniski viņš pie manis bija ļoti labs, bet tā cilvēka iespaidā samaitājās. Viņš varēja Londonā olimpiādē vinnēt simtprocentīgi, jo bija tam gatavs – bet pēdējā dienā pirms mačiem, kad rītā jāmet, viņš vakarā, man neko nesakot, aizbrauc uz stadionu un kārtīgi notrenējas, kārtīgi izmētājas šķēpu. Man igauņi un somi prasa: “Jums tagad tāda metode, ka iepriekšējā dienā kārtīgi jāsametas?” Skaidrs, ka nākamajā dienā viņš vairs neko nevarēja pamest. Kad es to uzzināju, prasīju, kāpēc viņš tā darījis. Nuja, viena otra trenera iespaidā tas viss notika... Man tiešām žēl. Bet ko padarīsi, tāds liktenis.

Kāpēc Madara Palameika olimpiskajās spēlēs nav sasniegusi neko lielu?

Acīmredzot nervu sistēma nav tā īstākā. Nu jau arī gadiņi nāk.

Kā jūs tagad jauniem cilvēkiem argumentētu, kāpēc būtu jātrenējas šķēpa mešanā?

Vispirms jau jāatrod tāds, kas var trenēties. Ja nav koordinācijas, nav šķēpa izjūtas, tad vari viņu trenēt no rīta līdz vakaram, un tāpat nekā nebūs. Bet, ja koordinācija un lokanība ir, tad visu pārējo var uztrenēt.

Kurā vecumā jau redz, vai cilvēkam ir koordinācija?

Ikvienā vecumā var iedot kādu sarežģītāku vingrinājumu, kaut vai bumbiņu mest. Ja viņš izmet bumbiņu ar brīvu rociņu, tad jau redz, ka kaut ko varētu sākt. Treneris, kas ir strādājis daudzus gadus, no viena metiena var pateikt, vai tas cilvēks būs šķēpmetējs vai nebūs.

Publikas faktors

Vai jūsu bijusī audzēkne Baiba Braže, kas tagad ir NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskajā diplomātijā, bija laba šķēpmetēja?

Jā, bet nenormāli spītīga, taisni šausmas. Piecdesmit četrus metrus viņa tomēr sameta. Varbūt tas spīts viņai ir palīdzējis dzīvē tik tālu tikt.

Kā viņas spīts izpaudās? Neklausīja treneri?

Jā, ja viņai nepatika, tad viņa nedarīja. Stāv un nedara neko. Saku: Baibiņ, vēl to un to padari – nē, stāv un neatbild. Bet, kad bija garastāvoklis, tad kopā ar citām meitenēm trenējās. Tādai pasīkai meitenei, kāda viņa tad bija, 54 metrus uzmest – tas nav slikti.

Ko, jūsuprāt, nozīmē sports bez skatītājiem?

Zināt, kad es pati vēl metu, aizgāju uz stadionu un, ja nebija skatītāju, vispār nevarēju pamest, man likās, ka ir treniņš. Citam varbūt tā nav, bet man skatītāju trūkums traucēja. Parasti lielos mačos komandu sacensībās treneris lika mani komandā, jo zināja, ka tad būs rezultāts. Bez skatītājiem ir grūti.

Vienalga, atbalstošiem vai izsvilpjošiem?

Kādreiz, ja no viņiem dzirdi: “Tik un tā neko nesametīs!”, tas tikai uzsit asini: “Ak tā? Tūlīt es jums parādīšu!”

Kā jūs tagad uzturat formu?

No rīta pieceļos, istabā izstaipos, pavingroju, tad katru dienu eju ārā. Skriet vairs neskrienu, traki izskatītos, ka tāda veča skrietu; ātrā solī, cik nu elpa tur, apeju kādu riņķi pa Ziedoņdārzu, vēl pavingroju... Vairs jau negribas, nu jau ir tik daudz to gadiņu, ka gribas labāk gultā pagulēt, palasīt, pa televizoru sportu paskatīties.

Jūs dzīvojat pie Ziedoņdārza. Ko domājat par Čaka ielas satiksmes regulācijas eksperimentu, pārveidoto ielu?

Kaut ko dumjāku nevarēja izdomāt! Tas ir ārprāts! Es braucu no vārtiem ārā, un, ja gribu braukt uz centru, man ir jābrauc divi kilometri uz otru pusi, kur varēšu apbraukt pa citu ielu, jo ir nepārtrauktā līnija. Ja braucu no Juglas puses, tad man ir jābrauc apkārt pa Krišjāņa Barona ielu līdz Bērnu pasaulei, lai es varētu iegriezties vārtos. Turklāt vēl mašīnas vienā rindā, riteņbraucēji... Vasarā, kad sāksies riktīgā braukšana, lai Dievs nedod, te būs avārijas.

Ja esmu manēžā, kājām līdz mājām vēl nesen aizgāju pa 17 minūtēm. Bet, ja braucu apkārt ar automašīnu, kā vajag, tad man gandrīz stunda iznāk... Mēs visa māja rakstām un cīnāmies, bet droši vien jau neko neizcīnīs, priekšnieki zina vairāk. Ļoti nepatīkama padarīšana.

Kurš ir pasaulē visu laiku izcilākais šķēpmetējs? Čehs Jans Železnijs?

Protams. Viņš nebija liels spēkavīrs, bet viņam bija izjūta un koordinācija, pēdas strādāja. Daudzi domā, ka šķēpu met roka, bet nē – kājas! Kā ar pēdām nostrādās, tā arī būs, ar roku vien tur neko neizdarīs. Železnijs ļoti prata savu augumu ielikt. Viņam es dodu pirmo vietu, diez vai kāds kādreiz viņu pārspēs. Nu, lai Dievs dod.