Latvietis Tālis Banga gatavojas pasaulē grūtākajām izturības sacensībām

Bijām upē palikuši tikai divi dalībnieki no divdesmit kajaku maratonā startējušajiem, sniga slapjš sniegs, naktī īsti nevarēja redzēt virzienu, un pēkšņi ieraudzīju, ka man virsū nāk milzīgs cunami, bet es pat nezinu, kur tikt krastā, – vienu no savās izturības sacensībās redzētajām halucinācijām atceras Tālis Banga. Sevi viņš sauc par netipisku izturības sacensību dalībnieku tādā ziņā, ka ir izmēģinājis dažādas izturības distances, nevis pievērsies tikai vienam veidam. Tagad Tāļa domas veltītas pasaules grūtākajām izturības sacensībām "Yukon Arctic Ultra", kam jāsākas nākamā gada 7. februārī, un viņa iniciētajai "Trashmob" kustībai, proti, patīkamā apvienošanai ar derīgo, skriešanas laika ieraudzīto atkritumu savākšanai, kam Tālis ir pat izgudrojis speciālu somu...

Sports asinīs

Kas tev ir garo distanču izturības sacensības? Inerce pēc jaunības sportiskajām aktivitātēm vai pavisam jauni mērķi un izaicinājumi?

Gan viens, gan otrs. Sports man ir eksistējis kopš agras bērnības, tas man ir ģimeniskās saitēs un asinīs. Mans vecaistēvs un vecāmamma bija pirmais izlaidums Fizkultūras institūtā 1949. gadā, un arī mani vecāki vienmēr ir bijuši sportiski aktīvi. Es pats savas sporta gaitas sāku ar badmintonu.

Uz sportiskajām sliedēm tevi uzlika vecāki, vai arī tu pats to gribēji?

Noteikti vecāki. Ģimene bija ļoti aktīva, visu darījām kopā – ziemās slēpojām, vasarās laivojām. Uz badmintonu mani un māsu aizveda tēvs. Viņš ir ļoti liels entuziasts. Vēl tagad, lai kur es startētu, viņš brauc līdzi. Ir bijis tā, ka es braucu 320 kilometru kajaku maratonu, bet viņš ar automašīnu nobrauc 800 kilometrus, lai četrās, piecās vietās tiktu klāt pie upes un to redzētu. Mani vecāki paši vēl tagad piedalās Stirnu bukos, cik nu gadi un veselība atļauj.

Badmintons skaitās grūts sporta veids?

Vispār badmintons skaitās ļoti grūts sporta veids.

Bet ne tik grūts kā teniss?

Nē, grūtāks. Daudziem liekas, ka tā tik tāda pludmales padauzīšanās, bet testi rāda, ka pēc grūtības pakāpes badmintonu var salīdzināt ar ūdenspolo. Slodze ļoti intensīva, un jābūt ļoti ātram. Kad sāku nopietnāk nodarboties ar kalnu riteņbraukšanu, trenēties īpaši garām sacensībām, bija posms, kad man vajadzēja savā ziņā mainīt savu ķermeni, lai tas pārorientētos no ierastā sprinta sporta veida uz garajām distancēm – treniņu procesā palielinātu savu sirds un plaušu tilpumu.

Badmintonu spēlēju līdz 18 gadu vecumam, kļuvu par Latvijas jaunatnes čempionu. Bet badmintons nebija tas sporta veids, kuru Latvijā varētu turpināt profesionāli un pelnīt ar to naudu. Sāku studēt. Ir ļoti svarīgi, ka personības attīstības posmā līdz 18 gadu vecumam tev ir sports, tas ieaudzina disciplīnu un citas labas īpašības. Beidzis studēt un sācis strādāt, gribēju pamēģināt sportā kaut ko jaunu un pamazām sāku pievērsties dažādiem izturības sporta veidiem. Vispirms tā bija kalnu riteņbraukšana, vēlāk dažādi triatloni, tā sauktās izdzīvošanas sacensības, kajaku maratoni, arī skriešana. Pēdējos gadus fokuss vairāk ir uz skriešanu.

Tie nav standarta sporta veidi – sacensībās, kurās es piedalos, dažreiz ir vairākas diennaktis jāiet bez apstājas. Tā ir savu iespēju un izturības robežu testēšana un arī saprašana, ka mēs, cilvēki, varam izdarīt daudz vairāk, nekā esam iedomājušies. Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.

Pievēršoties kādai disciplīnai, vienmēr esmu skatījies, kādas ir tās grūtākās, garākās sacensības šajā disciplīnā. Pēdējos gadus mans sapnis ir bijis Jukonas ultramaratons "Yukon Arctic Ultra", kas atzīts par grūtākajām izturības sacensībām.

Kāpēc?

Pirmkārt, tajās ir ļoti nopietna dalībnieku atlase, otrkārt, ir jānoskrien 700 kilometri mīnus 40–50 grādos. Mans mērķis ir savu skriešanas posmu noslēgt ar šīm sacensībām.

Tā kā trenējos tam ļoti daudz un tajā laikā nebija nekādu sacensību mērķu, sāku domāt, kāda ir pievienotā vērtība šiem treniņiem. Vai tikai sava ego apmierināšana? Tā savos skriešanas treniņos sāku vākt atkritumus, ko ieraugu mežā un ceļmalās, un nodibināju kustību Trashmob. Ar šo kustību aicinu ikvienu, dodoties savās ikdienas aktivitātēs, nepaiet garām ieraudzītiem atkritumiem, bet tos savākt. Tas skriešanai dod papildu vērtību. Man šis garais treniņu process, gatavojoties nākamā gada 7. februārī paredzētajam Jukonas ultramaratonam, nebūs tikai noskrieti gari kilometri, bet arī pozitīvs devums videi un dabai. Varēšu izmērīt ne tikai to, cik kilometru noskriets treniņos, bet arī to, cik plastmasas pudeļu būs savākts.

Vai tādam ekstrēmam ultramaratonam vispār var sagatavoties?

Nopietnākais ir psiholoģiskais pārbaudījums. Protams, tev ir jābūt arī ļoti labā fiziskā formā. Jautājums ir, cik daudz tu vari pats sevi apmānīt – vai vari, vai gribi. Jukonas ultramaratonā lielākais izaicinājums ir ļoti zemā un bīstamā temperatūra. Tāpēc treniņu process maksimāli jāpielāgo tādiem apstākļiem, lai saprastu, kādu inventāru izmantot, un lai izvairītos no iespējamām traumām, kas visbiežāk ir apsaldējumi.

Šobrīd trenējos ļoti lēni, bet ļoti daudz. Tām disciplīnām, kuras es veicu, nav nepieciešams ātrums uz divām līdz piecām stundām, tām svarīgi ir noturēt stabilu tempu diennakti.

Šajās sacensībās taču laiks tiek fiksēts?

Tiek. Klasisko maratonu varu noskriet nedaudz virs trim stundām, tas nav slikti, bet mans treniņu process ir vairāk balstīts uz ilgstošu izturību. Var izmantot salīdzinājumu ar automobiļiem – benzīna motora automobiļi būs ātrāki, bet tiem degviela beigsies ātrāk nekā dīzeļmotora automobiļiem. Es esmu kā dīzeļlokomotīve – kad dabūju ātrumu, man tas ir jānotur, dažkārt diennaktīm ilgi.

Tātad nācās organismu pilnīgi pārkārtot no badmintona sprinta uz supergaro distanču izturību?

Jā, bet labā ziņa ir tā, ka garo distanču izturības sportā labākais fizioloģiskais vecums ir ap 35–40 gadiem. Jaunībā tu esi ātrāks, vēlāk tavs ķermenis vairāk nobriest ilgstošai izturībai. To var redzēt dažādās disciplīnās. Man labi bija tas, ka ļoti ātri sāku startēt sacensībās, uzkrāju pieredzi, apdedzinājos ar dažādām kļūdām, un ar gadiem, prātam nākot klāt, šis ir labākais laiks sevi pierādīt.

Kā iesācēji parasti apdedzinās?

Ar inventāru, uzturu, apaviem... Pirmajās diennakts sacensībās vilku kājās to, kas bija, īpaši nedomājot. Tagad distancē stājos, mainu zeķes, smērēju kājas ar speciālām ziedēm. Tā it kā tiek zaudēts laiks, bet iegūta iespēja veikt visu distanci, jo, ja tev ir kāds savainojums, sacensības beidzas.

Amatieriem, kas sāk skriet, vispirms ir svarīgi noskaidrot, kāda ir viņu pēdas forma. Man pašam tā bija – lauza ceļus, es nesapratu, kas par lietu. Izrādījās, ka man ir interesanta pēdas forma, pēdas it kā krīt uz iekšpusi, tāpēc, pērkot skriešanas apavus, man jāpiemeklē tādi, kuriem ir piemērots iekšējais atbalsts.

Teici, ka supergaro distanču veicējam ir jāpiemāna organisms. Vai nav otrādi – ka ir ļoti labi jāzina, ko organisms var un ko nevar, lai nebūtu bēdīgas sekas?

Tā ir, bet krājas jau arī pieredze. Es varbūt atšķiros no citiem ar to, ka kaut ko esmu izdarījis katrā no izturības sporta spektriem, nevis tikai skrējis vai braucis ar kalnu divriteni, vai veicis airēšanas maratonu. Sākot jaunu izturības sporta veidu, mani interesē, kas ir grūtākais, ko tajā var izdarīt. Piemēram, kad braucu ar mauntinbaikiem, pasaulē grūtākās sacensības bija Jenatex Bike Transalp – astoņās dienās jāpārbrauc ar riteni pāri Alpiem. 2007. gadā es to veicu. Distance ir gandrīz 600 kilometru, dienā sanāk nobraukt apmēram 80–100 kilometru, bet pret kalnu. Tas brauciens ir kā Tour de France, tikai ar mauntinbaikiem. Labā ziņa ir tā, ka tajā drīkst piedalīties arī amatieri.

Divreiz esmu veicis arī Iron Man triatlonu, citas izturības sacensības, ieskaitot braucienu ar kajakiem un distanču slēpojumus. Esmu aptvēris visu sacensību spektru.

Kuros ūdeņos brauci ar kajakiem?

Pa Gauju. Eiropā garākais kajaku maratons notiek Gaujā.

Ar ko tu šajās izturības sacensībās sacenties – ar citiem vai ar sevi?

Vairāk jau ar sevi. Jo grūtākas sacensības, jo mazāk dalībnieku. Protams, Dzelzs vīru triatlons ir masu sporta veids, bet nav tik daudz to trako, kas ir gatavi sevi tā mocīt.

Tev taču tas vairs nav trakums?

Protams, nav, es labi saprotu savu ķermeni. Sava prieka pēc esmu arī daudzus savus draugus ievilcis sportā. Viņus gatavojot, saku: svarīgi ir finišējot spēt pasmaidīt un nenodarīt pāri savam ķermenim. Kā tam nenodarīt pāri, ir jāsaprot treniņu procesā. Ķermenis patiesībā ir gudrs, tiklīdz mēs viņam darām pāri, viņš mūs piebremzē.

Cik jādzer mīnus 50 grādos

Tu ar savu ķermeni saproties labi?

Jā. Šobrīd lielākais izaicinājums ir ekstrēmā temperatūra, kāda būs Jukonā.

 Tu tik zemā temperatūrā esi skrējis?

Kad Latvijā vēl bija labās ziemas, esmu slēpojis un skrējis kādos mīnus 20 un vairāk grādos. Tagad treniņu procesā, ja viss ies pēc plāna, oktobra beigās sākšu trenēties saldētavā – lai saprastu, kā ķermenis strādā, kādu inventāru vajag. Temperatūru saldētavā var nosimulēt līdz mīnus 28 grādiem.

Vai Jukonā noteikti būs tie mīnus 40–50 grādi?

Diemžēl vai par laimi, to galu klimata pārmaiņas nav skārušas. Jukonas ultramaratons notiek kopš 2003. gada ik pēc gada, un pa visiem šiem gadiem tajā ir startējuši tikai 150 cilvēki. Esmu pirmais no Latvijas, kas šīm sacensībām apstiprināts.

Tur uzvarētājs dabū arī kādu balvu?

Īsti nē. Naudas balvas ir tur, kur ir liela auditorija. Šajos sporta veidos, kuros ir īpaši trakie, pārāk daudz skatītāju nav.

Kāds ir Jukonas ultramaratona formāts?

Tev ir 13 dienas, lai finišētu. Kādi 70 kilometri dienā jānomauc, speciālā vannītē velkot līdzi inventāru – telti, guļammaisu, kas spēj izturēt to ekstrēmo temperatūru.

Tātad tu nomauc dienas normu un tad cel telti un atpūties?

Jā. Distancē ir arī trīs siltie kontrolpunkti.

No radaru ekrāniem tu distancē nepazūdi?

Nē, GPS ir līdzi, drošībai tiek pievērsta ļoti liela nozīme. Kad sūtīju savu sacensību CV sacensību rīkotājiem, lai viņi zinātu, ko es esmu darījis līdz šim, man bija arī intervijās jāatbild, vai apzinos, kādi riski šajā skrējienā pastāv.

Tu paraksties, ka pats atbildi par sevi?

Jā.

Vai tajās intervijās rīkotāji tev tikai jautā, vai tu apzinies, kas tevi sagaida, vai arī pasaka priekšā, kas tur būs?

Pirms sacensībām ir jāiziet obligātais trīs dienu cikls ar viņiem kopā, tādi kā ātrie kursi par to, kas tevi sagaida. Tas noteikti ir nepieciešams, bet es ar viņiem diskutēju par alternatīvu, ka varētu to darīt janvārī arktiskajā Somijā. Jo mana pieredze liecina, ka trīs dienas pirms sacensībām tev vienkārši ir jāsēž, jāatpūšas, jāēd daudz ogļhidrātu un jābūt gatavam sacensībām.

Kāds ir Jukonas ultramaratona trases veikšanas rekords?

Septiņas dienas un 18 stundas. Rekords pieder itālim. Tie ir kalnu cilvēki.

Kādā laikā tu plāno iekļauties?

Nu... (Aizdomājas) Vajadzētu iet uz kādiem 80 kilometriem dienā. Ļoti svarīgi ir konkrēti izplānot grafiku un to ievērot. Skaidrs, ka nevar noskriet deviņas dienas bez gulēšanas, ir jāsaplāno, kad gulēsi un kad skriesi. Protams, var būt daudz neparedzamu faktoru. Daudz lasu iepriekšējo sacensību pieredzi un zinu svarīgāko, kas jāņem vērā. Izteiktu augstkalnu tur nav, mani visvairāk uztrauc aukstuma faktors.

 Kādā stadijā tavs organisms ir? Vari izturības īpašības vēl uzlabot vai atrodies plato?

Oktobrī, novembrī un decembrī veikšu ļoti garos treniņus, 6–8 stundas brīvdienās. Man ir divi fokusi – viens ir šie garie treniņi, otrs ir treniņi saldētavā. Garos treniņus varētu veikt gar jūras krastu, ar visu nosacīto uzkabi, kas man Jukonā būs līdzi.

Kā izskatīsies tavi treniņi saldētavā?

Likšu skrienamo celiņu. Ceru, ka tas aukstumu izturēs. Panākumu atslēga jau būs spējā ķermeni pielāgot aukstuma apstākļiem, pārējais – uzturs, dzeršana – man jau ir skaidrs no dažādām citām sacensībām. Interesantākais ir tas, ka, mīnus 40 grādos skrienot, ir jādzer tikpat daudz kā plus 30 grādos. Varētu šķist – ja nav karsts, tad dzert negribēsies, bet mani sacensības ir mācījušas, ka ir nevis jādzer tad, kad tev gribas dzert, bet jāuzņem konkrēts šķidruma daudzums noteiktā laika posmā.

Kas sacensību laikā ir jāēd?

Īsākās sacensībās, līdz diennaktij, ir speciālais uzturs, ātrie ogļhidrāti un aminoskābes, šķidrā veidā, lai kuņģis pēc iespējas ātrāk pārstrādā.

Ikdienā tu vari atļauties ēst visu?

Neēdu vistu. Man ir svarīgi zināt, no kurienes gaļa ir nākusi. Par Latvijas upju zivīm zinu, ka tās nav barotas ar hormoniem un līdzīgiem sliktumiem. Tāpēc arī neēdu vistas gaļu, jo man bail uzņemt to, ar ko vistas ir barotas. Tas pats ar cūkgaļu. Bet vispār veģetārietis neesmu.

Kurš tev līdz šim ir bijis grūtākais skrējiens?

Grūti tā pateikt... Tie 320 kilometri ar kajaku pa Gauju bija diezgan interesants piedzīvojums, 38 stundas diezgan aukstā laikā.

Tādos ultragaros skrējienos ir kaut kas līdzīgs nāves punktam maratonskrējienā?

33. kilometrs? Garajos vairāku diennakšu skrējienos tā ir otrā nakts. 24 stundu orientēšanās sacensības vari stabili skriet bez kādas gulēšanas, ja gribi sasniegt rezultātu. Man ilgākās bez gulēšanas ir bijušas 32 stundu sacensības Polijā, bet tālāk jau vajag skatīties, kā pa pusstundiņai pagulēt, jo pie tādas fiziskas slodzes miegs nepieciešams.

Ko prāts tādās reizēs dara, ja nedabū atpūsties?

Sākas dažādas halucinācijas. Gaujā reiz redzēju, ka upi šķērso kamieļi...

Un tas nebija vienīgais. Sacensības notika maija sākumā. Nakts posmā sniga slapjš sniegs, īsti neredzēju pat virzienu. Bijām palikuši tikai divi dalībnieki no divdesmit. Vienā brīdī “ieraudzīju”, ka man virsū nāk milzīgs cunami, un nevar saprast, kā lai tiek krastā... Tādas lietas gadās redzēt pārguruma brīžos. Protams, tu saproti, ka tev rādās, ka kamieļi un cunami Gaujā nevar būt.

Ar kādām izturības distancēm tu sāki?

Jau 12. klasē sāku braukt ar kalnu divriteņiem.

Garās distances prasa daudz laika. Cik bieži tu trenējies? Skrien katru dienu?

Katru dienu nē. Trenējoties garajām distancēm, nav svarīgi skriet katru dienu, svarīgs ir arī atjaunošanās process. Ja kādā brīdī tu pārmoki savu ķermeni, sāk rasties traumas. Es pa šiem gadiem esmu uzkrājis labu bāzi, tā ir jānotur. Varbūt vajadzētu vairāk, bet es jau esmu amatieris, skriešana nav mans pamatdarbs. Amatieris no profesionāla sportista atšķiras ar to, ka viņš izdara savu pamatdarbu un vēl atrod laiku treniņiem.

Par vēl tīrāku Latviju

Kā tu nonāci pie domas skrējiena laikā vākt atkritumus? Pats izdomāji vai kaut kur noskatījies?

Pats esmu daudz domājis par atkritumu problēmu un ceļojot daudz ko redzējis. Latviju, protams, nevar salīdzināt, piemēram, ar Indiju, kur dažā upē nemaz ūdeni neredzi, tikai atkritumus. Latvija ir ļoti tīra valsts, bet mēs kopīgiem spēkiem varam padarīt to vēl tīrāku.

Tā skrienot esmu izdomājis speciālu somu atkritumu vākšanai. Tā vēl tiek testēta, pagaidām es to izmantoju savos treniņos, bet iespējams, ka sākšu to tirgot kā produktu, jo redzu, ka daudzi vāc atkritumus pastaigu vai skrējienu laikā, es šajā ziņā neesmu unikāls un jūtu, ka par šo somu sabiedrībā jau ir liela interese. Soma netraucē skriet, atkritumus tajā liek maisiņā.

Tagad veidoju organizāciju "Trashmob", kas aicina ne tikai skriet, bet arī samazināt atkritumu daudzumu vidē.

Kur tu ieraugi vairāk atkritumu?

Pēdējos desmit gados tā ir jūras piekraste, arī ceļmalas posmos pie degvielas uzpildes stacijām un ātras ēdināšanas restorāniem. Gribu šajā kustībā iesaistīt arī atkritumu savākšanas uzņēmumus, lai uzlabotu infrastruktūru, jo citādi mēs aicinām cilvēkus vākt atkritumus, bet nav kur tos likt.

Atkritumi dabā nekur nepazūd. Baltijas ceļa 31. gadadienā es noskrēju 80 kilometrus no Brīvības pieminekļa līdz Amatai, kur 1989. gadā, tobrīd piecus gadus vecs, pats stāvēju Baltijas ceļā. Toreiz stāvējām par brīvu Latviju, tagad varam iestāties par tīru Latviju – par vēl tīrāku, nekā tā ir. Tā skrējiena laikā pa ceļam savācu ap 1500 dažādu atkritumu vienību, un nesen, braucot pa to ceļu, likās, ka atkritumu tur ir mazāk, jauni klāt nav nākuši. Cilvēki parasti met tur, kur atkritumi jau ir priekšā, un tā veidojas nelegālās izgāztuves. Lai gan reizēm esmu redzējis atkritumus arī tik dziļi mežā, ka jābrīnās, kā tie tur nokļuvuši. Cilvēki ir gatavi tērēt savu laiku un resursus, vedot uz mežu atkritumus un riskējot tikt pieķerti un sodīti, lai gan aizvešana uz poligonu sanāktu lētāk. Vienas tonnas utilizācija poligonā maksā 70 eiro, tātad 100 kilogrami – tikai kādi septiņi eiro. Vācot atkritumus, var noteikt tipiskā izmetēja sociālo portretu – pārsvarā ir lētā alus bundžas, cigarešu paciņas... Nu, kafiju laikam dzer visi.

Pievērsies atkritumu vākšanai dabā, sāku pats mainīt savus ikdienas paradumus. Piemēram, veikalos skatos, kurš produkts ir mazāk iesaiņots. Tas nenozīmē, ka būtu pavisam jāatsakās no plastmasas, bet tai var dot arī otru un trešo dzīvi. Ja cilvēki sāk ikdienā šķirot atkritumus, utilizācijas izmaksas samazinās. Ceru, ka nākamā paaudze vairāk sekos līdzi vides tīrībai un nemetīs atkritumus, kur pagadās. Ja katru minūti okeānā nonāk viena tonna plastmasas, tā nekur nepazūd, un drīz dzīvo radību un plastmasas daudzums okeānos izlīdzināsies.

Ko darīsi, kad būsi noskrējis "Yukon Arctic Ultra"?

Vispirms tas jānoskrien, tad varēs skatīties, ko darīt tālāk. Sportu es mīlu un bez tā savu dzīvi nevaru iedomāties. Droši vien tad, kad būšu precējies un man būs bērni, dzīvē būs citi izaicinājumi, bet pagaidām vēl gribas sevi sportā pierādīt. Dažreiz pirms finiša liekas: nofinišēšu šito, un viss – bet nākamajā dienā tu jau sēdi internetā un meklē nākamās sacensības.