Kreipāna olimpiskās leģendas: Vilnis Baltiņš un Latvijas atgriešanās olimpiskajās spēlēs pēc 56 gadiem

1988. gada 19. novembrī sporta namā "Daugava" Rīgā,notika Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas konference. Diezin vai kāds no tās dalībniekiem domāja, ka jau 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā Latvija atkal piedalīsies ar savu komandu. Nesen taču bija beigušās olimpiskās spēles Seulā, kurās mūsu sportisti PSRS izlašu rindās ieguva četras zelta (Afanasijs Kuzmins, Igors Miglinieks, Ivans Klementjevs un Natālija Laščonova) un vienu sudraba medaļu (Raimonds Vilde), savukārt ziemā Kalgari olimpiskajās spēlēs bija divas zelta medaļas (Vitālijs Samoilovs un Jānis Ķipurs) un bronza trim mūsu bobslejistiem (Jānis Ķipurs, Guntis Osis, Juris Tone). Diezin vai kāds no sportistiem domāja, ka 1992. gadā piedalīsies ziemas vai vasaras olimpiskajās spēlēs jau Latvijas komandas sastāvā. Toreiz, atjaunojot LOK, tika sperti tikai pirmie soļi, lai tā notiktu. Priekšnosacījumi, kaut arī toreiz vēl vārgi saskatāmi, tam bija. Vēsture tam arī bija.

Vairākas Krievijas impērijas mēroga atlases sacensības, lai piedalītos 1912. gada olimpiskajās spēlēs Stokhomā, notika Rīgā, jo Rīga bija viena no sportiskākajām tā laika Krievijas impērijas pilsētām. Krievijas impērijas komandas sastāvā uz Stokholmu devās 46 sportisti no Baltijas, starp kuriem 33 bija pieteikti no Latvijas (piemēram, riteņbraukšanas komandas lielāko daļu veidoja Latvijas riteņbraucēji). Uz Stokholmu devās arī 5 žurnālisti no Latvijas. Tieši toreiz Stokholmā tika iegūta arī pirmā olimpiskā medaļa – 3. vietu šaušanā pa māla baložiem ieņēma Haralds Blaus. Vēl ne zem Latvijas karoga.

Vēl pirms olimpiskajām spēlēm Stokholmā – 1911. gada 18. decembrī Rīgas viesnīcā “Imperial” – tika nodibināta Baltijas Olimpiskā komiteja, kas bija Krievijas Olimpiskās komitejas sastāvdaļa. 1914. gadā Rīgā bija paredzēts sarīkot Viskrievijas otro olimpiādi un 16. jūnijā tā tika atklāta Rīgas hipodromā.
Baltijas valstis 1916. gada olimpiskajās spēlēs Berlīnē cerēja startēt zem sava karoga vai zem Baltijas Olimpiskās komitejas karoga, būdamas Krievijas impērijas sastāvā. Tika nolemts vērsties Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (SOK) ar lūgumu akceptēt Baltijas Olimpiskās komitejas komandas startu Berlīnē. Izredzes nebija bezcerīgas, jo, piemēram, 1912. gadā Stokholmā zem sava karoga startēja Somija, kaut gan bija Krievijas sastāvdaļa, un Čehija (Bohēmija), kas tobrīd bija autonomija Austroungārijas sastāvā. Pēc tam jau varēja sākt domāt arī par piedalīšanos zem saviem karogiem, tomēr visas ieceres izjauca Pirmais pasaules karš.

1922. gada 23. aprīlī tika nodibināta Latvijas Olimpiskā komiteja, bet jau gada beigās Francijas sūtnis Latvijā grāfs de Martels piedāvāja valsts sporta organizācijām sīku informāciju par 1924. gada olimpiskajām spēlēm Parīzē, jo bija skaidrs, ka Latvija tajās piedalīsies. Sanāca vēl ātrāk – Latvija bija viena no 16 valstīm, kas piedalījās pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs 1924. gadā Šamonī, bet tad Latvijas sportisti brauca arī uz Parīzi. Līdz sarkanā priekškara nokrišanai Latvijas sportisti olimpiskajās spēlēs paspēja kļūt atpazīstami gan ar basketbola, hokeja un futbola izlašu piedalīšanos, gan ar cīkstoņiem, svarcēlājiem, bokseriem, vieglatlētiem, riteņbraucējiem un šāvējiem. 1932. gadā Losandželosā soļotājs Jānis Daliņš ieguva pirmo Latvijas valsts olimpisko medaļu – sudrabu 50 kilometru distancē, bet 1936. gadā Berlīnē sudraba medaļu grieķu romiešu cīņā svarā līdz 87 kilogramiem ieguva Edvīns Bietags, savukārt bronzu 50 kilometru distancē soļošanā - Adalberts Bubenko.
Tā nu sakrita, ka savulaik Berlīnē cerējām startēt ja ne gluži zem sava, tad arī ne zem Krievijas impērijas karoga, un tieši Berlīnē 1936. gadā pēdējo reizi startējām zem sava Latviijas karoga. Uz 56 gadiem…

1988. gadā atmodas vēji jau bija tik stipri, ka tie nevarēja neskart un nesapurināt arī sporta sabiedrību.

Pa kuru ceļu iet?

“Nekas nebija pēkšņi un negaidīti, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošana brieda līdz ar valstisko neatkarību,” atceras atjaunotās LOK pirmais prezidents Vilnis Baltiņš. “Skaidrs, ka par piedalīšanos nākamajās olimpiskajās spēlēs ar savu komandu toreiz vēl nebija domas, jo tas šķita nereāli. Sporta sabiedrība iekļāvās tajos procesos, kas tolaik notika Latvijā, sākumā tas bija mērķis reformēt pastāvošo sistēmu, padarīt to cilvēciskāku. Tas attiecās ne tikai uz sportu, taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas diezin vai būs iespējams, jo Krievijas alkas pēc impērijas saglabāšanas bija acīmredzamas.

Kāpēc katrai republikai nevarētu būt sava Nacionālā olimpiskā komiteja? Formāli tās taču bija pastāvīgas republikas… Mums taču bija arī sava Ārlietu ministrija. Cits jautājums, ko tā pati spēja lemt… Kāpēc nevar būt Nacionālā olimpiskā komiteja, kas pārstāv Latvijas olimpiešus lielajā tautu parādē? Pats savulaik biju sportists (pasaules čempions smaiļošanas stafetē – A.K.), darbojos sporta jomā dažādos līmeņos, tā ka “virtuvi” zināju no abām pusēm. Kurā gan vēl citā jomā varēju tautas atmodas kustībā piedalīties, ja ne sportā? Biju jau pagājis malā, trīs gadus nostrādāju kolhozā, biju priekšsēdētāja vietnieks ražošanas darbā, tad man bija sava brigāde. Tad mani pasauca uz Kinofondu par direktoru un arī tas bija saimnieciskais darbs.

Kolhoza pieredze ļoti noderēja. Latviešiem ir divi vaļi – dziedāšana un sportošana. Bēgļu nometnēs pēc kara latvieši sportoja un dziedāja korī. Tas mobilizē un apvieno masas. Tas ir ierocis. Ziemas olimpiskajās spēlē Kalgari Jāņa Ķipura bobsleja kamana jau bija Latvijas karoga krāsās. Visi – arī tie, kas tolaik sākumā bija pret LOK atjaunošanu, jo bija materiāli cieši saistīti ar pastāvošo sistēmu un nespēja iedomāties, kā bez Maskavas atbalsta kaut ko varam paveikt – patiesībā arī sirdī un dvēselē bija par.”

Risks pastāvēja. Īpaši tiem sportistiem, kas bija PSRS izlasē. Daudz runāsi par kaut kādu tur savu neatkarību – kļūsi neatkarīgs… Nauda nost, treniņnometnes un inventārs nost, iespēja piedalīties starptautiskās sacensībās – arī nost. Jābeidz karjeru. Tie, kas juta, ka PSRS izlasē netiks vai kuru laiks tajā tuvojās beigām, aktīvi un atklāti iesaistījās procesos, par LOK atjaunošanu bija arī lielākā daļa pārējo sportistu, taču viņi nedrīkstēja kāpt tribīnē un skaļi par to runāt un viņiem par to nav jāpārmet. Arī šeit vajadzēja rīkoties soli pa solim un diplomātiski. Skaidrs, ka publiski pret bija tā laika Latvijas sporta vadība, jo tā taču atradās PSRS sporta vadības pakļautībā (arī algas, arī ārzemju komandējumi, arī prēmijas par medaļām utt.). Neviens nebija tik naivs, lai domātu, ka centienus atjaunot LOK ar sajūsmu uzņems PSRS Olimpiskā komiteja un SOK.

SOK neatbildēja un sūtīja problēmas risināt uz Maskavu – sak, jūs SOK pārstāv PSRS Olimpiskā komiteja. SOK nogaidīja. Kāda būs Maskavas reakcija? PSRS Padomju olimpiskās komitejas NOK) prezidents un SOK loceklis Marats Gramovs atteicās pieņemt LOK delegāciju, bet vēlāk PSRS NOK plēnumā nosodīja LOK atjaunošanas ideju. Starp citu, kad 1951. gadā PSRS NOK tika uzņemta SOK sastāvā, tad Baltijas valstis no SOK netika izslēgtas. Arī 80. gadu otrajā pusē vēl jau visa pasaule domāja, ka PSRS ir nesatricināma. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka PSRS sporta vadība saprata – tā nebūs “spēle vienos vārtos” un ierosināja dibināt olimpiskās akadēmijas un olimpiskās komisijas. Tas jau bija kaut neliels, bet solis uz priekšu, jo kustība sākās ne tikai Lietuvā un Igaunijā, bet arī citās PSRS republikās (arī pašā Krievijā).

Diplomātija un nedaudz viltības

“Mums bija svarīgi dabūt savu ideju presē. Iesaistījām revolucionāru žurnālisti Mairitu Solimu, iesaistījās Dainis Caune un žurnālā “Liesma” dabūjām iekšā mūsu “Aicinājumu”. Lai cilvēki zina, ko vispār gribam. Un tad jau burtiski sāka velties lavīna – Preses namā cilvēki garā rindā stāvēja, lai parakstītos par LOK atjaunošanu. Masu medijus vēl stingri kontrolēja, vēl pastāvēja tā sauktais "Glavļits" (Galvenā literatūras pārvalde jeb visīstākā cenzūra – A.K.). “Aicinājumu” parakstīja olimpiskie čempioni Jānis Ķipurs un Dainis Kūla, parakstīja slaveni bijušie sportisti,” stāsta Vilnis Baltiņš. “Par mums bija abi toreizējās Sporta komitejas priekšsēdētāja vietnieki Jānis Krivāns un Igors Volodkevičs, bet atgriezās no olimpiskajām spēlēm priekšnieks Daumants Znatnajs un abi bija prom no darba… Pirmais pretinieks mums bija pašu mājās – neticība, bailes kaut ko mainīt, bailes zaudēt to, kas ir un tos cilvēkus var saprast. Tad mums vajadzēja sakūdīt lietuviešus un igauņus. Kad uzrakstījām vēstuli uz Maskavu un uz SOK, tad tā laika partijas centrālajā laikrakstā “Pravda” uzreiz bija nosodošs raksts. Ko viņi tur iedomājas? Tas bija domāts, lai mēs nobītos. Nenobijāmies. Maskava bija spieta atzīt Nacionālās olimpiskās komitejas – lai jau nodarbojas ar olimpiskajām lietām nevis jauc padomju komandu. Nācās “aizmālēt acis” toreizējai Latvijas sporta vadībai, kuras arguments tagad varbūt liekas smieklīgs, bet toreiz bija reāls – viss nāk centralizēti caur Maskavu un mēs paši neko nevaram izdarīt. Ko tu, piemēram, lielu paveiksi, ja tev nebūs labs airis vai laiva, labs velosipēds vai apavi, slēpes utt.? Vajadzēja “aizmālēt acis” Maskavai – sak, mēs te izveidosim savu NOK un virzīsim olimpiskās idejas. Par mūsu sportistiem PSRS izlasēs nebija šaubu – lielākā daļa uzvilks Latvijas izlases kreklu, tiklīdz radīsies tāda iespēja, bet pagaidām… Mēs nedrīkstējām ar kāju spert durvis vaļā, taču pārmaiņu procesi sabiedrībā attīstījās tik strauji, ka jau pēc pāris gadiem kļuva skaidrs – mēs būsim olimpiskajās spēlēs ar savu komandu. Jautājums tikai – kad?”

Uz Rīgu atbrauca ukraiņu slavenais sprinteris, Minhenes olimpisko spēļu čempions 100 metros un 200 metru distancē Valerijs Borzovs – Ukrainā jau arī bija izveidota NOK, lai iepazītos ar dokumentiem. Kad Maskavā notika apspriede par piedalīšanos 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs, tad mūsējiem jau bija "pagrīdes lobijs” (Viļņa Baltiņa apzīmējums) – visi jau runāja par savām NOK.

Samarančs iestrēgst liftā un pārkāpj likumu

SOK prezidents Huans Antonio Samarančs bija cieši saistīts ar Maskavu (savulaik bija Spānijas vēstnieks PSRS) un starptautisku troksni negribēja, taču viņš labi saprata situāciju. Samarančs pat deva ieteikumu vienam no saviem viceprezidentiem Vitālijam Smirnovam, lai tas mūs nomierina. Bet tad nonāca tik tālu, ka, Samarančam tiekoties ar Latvijas pārstāvjiem, Smirnovs nemaz netika aicināts būt klāt.

“Nācās likt lietā gan diplomātiju, gan nedaudz viltu. Olimpiskā harta paredz, ka NOK nedrīkst pakļauties politiskam un komerciālam spiedienam. Dilemma. Mēs nodarbojamies ar politiku – politika mūs apspiedusi un mēs protestējam pret to. Var uz visu paskatīties arī tā. SOK taču jārūpējas, lai visi startētu. Bet vispār jau ne mēs, ne Lietuva un Igaunija nemaz nedrīkstējām piedalīties 1992. gada ziemas un vasaras olimpiskajās spēlēs,” atklāj Vilnis Baltiņš. “Samarančs un viņa “svīta” bija atbraukuši uz Rīgu, mēs ar viņu vēl uz divām stundām iestrēgām liftā viesnīcā “Rīdzene”, bet Ivars Godmanis no ārpuses mēģina atplēst durvis. Ar katru tikšanos reizi – notikumam liftā te nav nekādas nozīmes (smejas) – saprašanās kļuva arvien labāka, turklāt situācija bijušajā PSRS arī krasi mainījās.

Un tad Samarančs spēra to soli – jā, Latvija, Lietuva un Igaunija jau bija neatkarīgas valstis, taču oficiāli ielūgumu piedalīties 1992. gada olimpiskajās spēlēs mums vairs nedrīkstēja sūtīt, jo ielūgumu jāsūta gadu pirms spēlēm. Gada vairs nebija ne tikai līdz Albērvilai, ne līdz Barselonai. Mums ielūgumus atsūtīja. Samarančs saprata – tās ir neatkarīgas valstis un ne jau to vaina, ka tikai nesen tās par tādām atkal kļuva, sāksies neizpratne, teiks, ka SOK rīkojas cūciski utt. PSRS komandas taču arī vairs nebija, bija NVS jeb Neatkarīgo Valstu Sadraudzības komanda. Kas būtu, ja ielūgumu mums tomēr neatsūtītu?

Bija plāns B – tad uz piedurknes vai kur citur uz formas mūsu sportistiem NVS komandā būtu uzšuves, kas apliecinātu nacionālo piederību. Ir cilvēki, kas tagad saka – ko jūs tur tādu izdarījāt… Visa darbība bija maza daļiņa no tā laika lielā vēja, kas sagāza dzirnavas, kas aktīvi veicināja šo procesu. Starp citu, tā laika Tautas frontes vadība uz mums skatījās diezgan skeptiski. Par sportu tur atbildēja tenisists Avens un viņš ar mums vispār nekādus sakarus neuzturēja. Mums visu vajadzēja pārbūvēt un būvēt – izglītības sistēmu, policiju, armiju, ekonomiku un arī sportu. Soli pa solim to darījām, bet tad atnāca Einārs Repše ar savu komandu un visu sagrāva… Sports no tā vēl tagad nav atkopies, taču tas jau ir cits stāsts.”

1992. gada 8. februāris. XVI ziemas olimpisko spēļu atklāšanas Albērvilā. Pēc 56 gadu pārtraukuma starp citu valstu karogiem atkal plīvo Latvijas karogs. Atklāšanas parādē Latvijas krogu nesa bobslejists, Kalgari olimpisko spēļu čempions un bronzas medaļas ieguvējs Jānis Ķipurs.