Arābu pavasaris Dakarā: "Deviņvīri" ciemojas pasaules slavenākajā bezceļu rallijā

Gandrīz svētceļojums

Izglītības trūkums jums allaž var sagādāt kādu pārsteigumu. Es sēžu Stambulas lidostā, pulkstenis ir ap deviņiem vakarā, un ar nīgrumu vēroju, kā lietuviešu autosportista Benedikta Vanaga komanda gatavo videomateriālu sociālajiem tīkliem. Lietuvieši paiet garām kamerai, kas nolikta uz slīdošās lentes, pēc tam izmēģina citu “inscenējumu”, taču tad manu uzmanību piesaista savādi tērpušies vīri. Ar baltiem audekla gabaliem piesegušies, vienās čībās, viņi izskatās pēc katastrofas upuriem, kuriem nupat sniegta pirmā palīdzība un tiek gatavota nogādāšana mājup.

Redzot, ka drīz viņu sarodas arvien vairāk un liela daļa turklāt izskatās pēc eiropiešiem vai kaukāziešiem, saprotu, ka kaut ko būšu palaidis garām, un ne jau ziņās, bet pasaules vēstures stundās skolā. Džida, kurp tūlīt došos, ir Saūda Arābijas otra lielākā pilsēta, un ne tikai vārti uz Arābijas pussalā pirmo reizi notiekošo Dakaras ralliju, bet arī galvenais tranzīta punkts, cauri kuram citvalstu musulmaņi nokļūst viņiem svētākajā pilsētā Mekā, kas atrodas kilometrus septiņdesmit tālāk, un no diviem gabaliem sastāvošais apģērbs ir daļa no sagatavošanās rituāla. Jau esot lidmašīnā, svētceļotāji izraisa krietnu kņadu, bet turku apkalpei piemīt spējas šo emociju paisumu nomierināt, un, kad lidaparāts ir pacēlies debesīs, salons ir tikpat kluss kā no vairāku kilometru augstuma nedzirdamā Turcija ar tās kultūrtektoniskajām plātnēm.

Ja nekad nav būts musulmaņu zemēs (mans gadījums), pirmais kontakts ir distancēts un atsvešināts. Ne jau drošības risku vai valodas barjeras dēļ, bet tāpēc, ka intuitīvi saproti, ka pa īstam izprast turieniešus visdrīzāk nav nekādu izredžu. Lidostā, kur kapacitāte vēl tikai tiek palielināta, “mani” un no citām lidmašīnām nākušie Mekas braucēji pulcējas paralēlās rindās cita kulta – Dakaras – sekotājiem, visiem kopā gaidot savu kārtu uz pasu kontroli, un kā vieniem, tā otriem spēks un pacietība šķiet pilnībā izsmelta. Patiesību sakot, pasu kontrole nav ilgāka vai apgrūtinošāka, nekā ielidojot ASV; pirkstu skenēšana, oficiālais portrets un pat neviena jautājuma, ko taisos darīt karalistē. Pusstundu ilgs mulsums pie juceklīgas bagāžas saņemšanas, vēl viens koferu skeneris, ceļš cauri izejas vārtiem, mirklis, ar negulēšanas aizmiglotu skatu pūloties atrast savu vārdu, un esmu divu enerģisku, bet angliski gandrīz nerunājošu zeļļu rokās.

Tagad neizdodas atrast citu ārzemnieku, ar kuru kopā brauksim uz viesnīcu, bet esmu nolēmis jucekli ignorēt. Kad baltais Hyundai sedans ar joprojām plēvē iesaiņotiem grīdas paklājiem un nestrādājošu drošības jostas fiksatoru beidzot izkustas, viss, ko redzam, ir sešu joslu šoseja, tālumā spīdošas pilsētas gaismas, baltas, bieži apdauzītas mašīnas un aptuveni nojaušamas apkārtnes kontūras. Nonākot viesnīcā kaut kur Džidas nomalē, netālu no maģistrālās ielas, secinu, ka man nav kontaktligzdas adaptera angļu tipa rozetei, bet pulkstenis ir trīs no rīta, tāpēc nostumju malā spilvenus – kādus desmit pēc skaita – un liekos slīpi...

Dakara Arābijā

Pamošanās Saūda Arābijā Dakaras rallija priekšvakarā nav nekāda metafora. Kopš Tjerī Sabīna iecerēto sacensību pirmās norises 1979. gadā tās nav notikušas tikai vienu reizi – 2008. gadā, terorisma draudu dēļ –, un no pirmās dienas tās bijušas viens no lielākajiem motorsporta notikumiem pasaulē. Nevērtējot Dakaras pārveidošanu aizvien komerciālākā produktā, maratona pārcelšana uz Dienvidameriku to no sākotnējā gara attālināja arī ģeogrāfiski. Galu galā tāda Senegālas galvaspilsēta Atlantijas okeāna krastā ir tikai viena.

Vienošanos ar Saūda Arābiju sacensības uzņemt piecus gadus ir interesants pavērsiens. Karaļa Salmana Al Saūda un kroņprinča Mohameda bin Salmana valstība ir bijusi konservatīvākā Arābijas pussalas zeme, tāpēc pēdējo gadu atvērtības centienos liela, starptautiska sporta pasākuma uzņemšana ļoti iederas.

Ir arī citas izmaiņas, un tās ir galvenais iemesls, kālab Deviņvīru reportieris jau 1. janvāra pusdienlaikā devās ceļā. Dakaras vēsturē sportisti ir izmantojuši raibu raibo tehniku – pat Rolls-Royce, kura ekipāžu sponsorēja Kristians Diors, Harley-Davidson, motociklus ar blakusvāģiem, sešriteņu braucamrīku, kas iecerēts kā F1 tuksneša ekvivalents, un tādā garā.

Runājot par jaunākajiem laikiem, galvenie, protams, ir motocikli, tad seko vieglie auto, smagie auto, kvadricikli un mazie bagiji. Bagiji ir izrādījušies tik populāri, ka 2017. gadā tiem pie automobiļiem piešķīra atsevišķu apakšklasi – SSV. SSV atšifrējums ir side-by-side vehicle. Idiotisks nosaukums, bet tie ir atšķirīgu tehnikas koncepciju dēļ radušies braucamie, kas ir lielāki par kvadricikliem, bet mazāki par mazākajiem bezceļa auto. Sākumā side-by-side bija utilitāra tehnika – fermai, mežam –, vēlāk atšķēlās izklaidei un sportam domāti bagiji. Abos veidos braucēji sēž blakus, nevis viens aiz otra, tāpēc tāds nosaukums, ko varētu tulkot arī kā “plecu pie pleca”.

Patiesībā Dakarā tie parādījās krietni pirms 2017. gada, bet tagad ir iezīmējušies kā sava veida junioru klase: šī tehnika ir daudz lētāka nekā sacīkšu automobiļi, tie, saprotams, ir drošāki nekā motocikli un kvadricikli, un tie ir laba platforma, kur paspīdēt ar talantu, ja bezceļa maratonos gribas veidot ilgtermiņa karjeru. Taču nevajag domāt, ka tas ir kāds mazāk spējīgo klubs

Tuksneša bagiji

Ir sākusies programmas pirmā diena, un pēc nepilnas stundas brauciena ar autobusu esam apmetnē, ko sauc Deeratna. Tā nav apdzīvota vieta, bet kaut kas līdzīgs mūsu pašu sporta kompleksam 333, tikai te braukšana pārsvarā notiek nevis salīdzinoši nelielā, sētas ieskautā teritorijā, bet ārpus tās – kurp acis rāda. Lai arī stacionārā ēka ir viegla, patīkami noformētās telpas ar paklājiem un milzīgiem gaisa kondicionieriem spēcīgi kontrastē ar smilšu klajumiem, un spilgti zaļais tenisa laukums tepat ārā šķiet uzmālēts ar lielu otu.

Līdz Dakaras starta ceremonijai palikušas divas dienas, un šeit, tuksnesī, vairākas ekipāžas veic pēdējos tehniskos darbus un pilda “mediju pienākumus”. Man ir grūti izšķirties, kas rada spēcīgāku iespaidu: Cam-Am Maverick bagiji, kas ir nospiedoši populārākā marka SSV klasē, iespēja no metra attāluma palūrēt uz nopietna kalibra sportistiem, Dienvidāfrikas motorsporta kompānijas South Racing vēriens vai tuksnesis...

Kad apmēram 30 000 eiro vērto bagiju redzu salonā Rīgā, tas šķiet mazliet vulgāra rotaļlieta bagātajiem, bet šeit eksotiskā tehnikas vienība parādās pavisam citā gaismā. Mums ir pierasts, ka pat radikāli pārbūvēti sporta spēkrati ir bāzēti uz ikdienas sērijveida auto, bet tiem ir jāspēj tik daudz kas. Bagijam ir tikai viens uzdevums – pēc iespējas ātrāk braukt pa šķēršļotu apvidu, un tas ir uzbūves idejiskais starta punkts. Redzot piekares sviru un amortizatoru garumu, jebkura tehnikas entuziasta acīs parādās neveselīgs spīdums.

Can-Am “armijas” galvenā cerība, Monster Energy Can-Am vienības pilots Keisijs Karijs (Casey Currie), ar amerikāņiem raksturīgo skauta apņēmību braši rosās, darbojoties ar inženieriem, sniedzot intervijas, un, lai gan par amerikāņiem ir gandrīz vai pieņemts pasmīnēt, tajā ir jūtama kaut kāda sava saprašana. Turpat blakus divkārtējais Dakaras uzvarētājs Francisko “Žilete” Lopess (Francisco Lopez Contardo) un viņa stūrmanis Huans Pablo Latraks (Juan Pablo Latrach Vinagre) negulējis dara savu darāmo, bet parādes entuziasmam nespēj vai negrib iespringt.

Kamēr vēl runājam par cilvēkiem, savā ziņā interesantākais kadrs šajā kompānijā ir Skots Abrahams no South Racing. Iepriekš par to nebiju dzirdējis, bet South Racing ar biroju Vācijā, saknēm Dienvidāfrikā un bāzi Portugālē ir milzīgs pilna servisa sporta kombināts un galvenais iniciators projektam, kura otra puse ir Can-Am un tad dažādi sponsori. South Racing ir veikuši bagija sagatavošanu sacensībām.

Esot šeit, vairākas reizes izskanēja, ka SSV klases priekšrocība ir relatīvi ierobežojošs tehniskais reglaments, kura uzdevums ir nepieļaut nesamērīgas izmaksas, tāpēc jautāju Skotam, cik maksā sacīkšu spēkrati. Viņš atbild, ka 75–100 tūkstoši. Protams, dārgi, bet tas ir piecas, sešas reizes mazāk nekā ātrākie pikapi un bagiji.

Kad esmu izdzēris desmito arābu kafiju, noskatījies, kā tālumā šķērsām tuksnesim aizbrauc balts ātrvilciens, nodomājis, vai starp vietējiem nomadiem ir kāda Elza Freiberga, sāk satumst. Sportistiem rit pēdējās formalitātes ar organizatoriem, un pēc vakariņām svaigā gaisā visiem laiks doties uz naktsmītnēm.

Sajust tuksneša garšu

Dienu vēlāk esam atgriezušies tuksnesī, taču nu bāze ir vēl tālāk, un tagad tā ir pavisam citāda: vakardienas atdzesētās telpas un modernās “sakiet, kur var nomazgāt rokas?” ir aizstājusi vienkārša telts, un pačurāt var, pārejot kāpai.

Kamēr organizatori uzstāda Can-Am putuplasta logo, esmu pakāpies uz smilšu sanesuma un nespēju atraut acis no ainavas – cik tālu var redzēt, plešas tāds kā milzīgs jūras dibens, bet aiz tā paceļas nenosakāma augstuma kalni vai varbūt superkāpas, kuru pakājē ganās kamieļu bars. Fantastiski skati, kā sirreāli un tomēr ne, ko bojā vienīgi prozaiski realitātes aģenti plastmasas atkritumu izskatā.

Laiks te rit lēnāk, bet neko nokavēt nevar, un, kad pienāk mana kārta sēsties pie Maverick stūres, laika limits arī tiek noteikts relaksēti – nu, kādu stundu piecpadsmit, skatieties paši.

Ar kāpu gidu pasažiera sēdeklī mēs atstājam starta laukumu. Ir jānobrauc kilometrs vai divi, lai sasniegtu augstās kāpas, un tā ir pirmā iespēja iepazīt bagiju. Dinamika ir ļoti laba, uzmundrinoša, vadības rīki ir vienkārši, un stūrei ir spēcīgs pastiprinātājs. Mašīnas reakcijā ir zināma aptuvenība, kā tas bezceļa tehnikai arī pienākas, bet nav nekā, kas darītu bažīgu.

Tomēr ir viena dimensija, kas sākumā izbrīna, bet pēc tam liek parādīties jau pieminētajam spīdumam acīs. Es taču redzu, ka pampaks priekšā mūs pasitīs gaisā vai vismaz liks bagijam nozvāroties, bet mēs tam pārbaucam pāri, un nenotiek itin nekas. It kā tā nemaz nebūtu. Skaidrības labad atkārtoju manevru, tikai nu jau ar lielāku ātrumu, bet efekts ir tāds pats – un man tā šķiet piemērotākā ilustrācija tam, kā tāds bagijs atšķiras no parasta auto.

Kad piebraucām kāpām, kļūst skaidrs, kāpēc nepieciešams gids. Šajā apvidū var arī apmaldīties – par to vēlāk pārliecinos arī pats, bet daudz svarīgāka ir spēja lasīt reljefu. Jau līdzenajā daļā kādu gabalu tālāk var redzēt tikai no kores divu metru augstumā, bet, kad esi smilšu ieplakā, uzminēt, kas ir aiz nākamā uzkalna, nav iespējams. Uzbraucot superkāpā, aiz tās var izrādies stāva krauja vairākstāvu ēkas augstumā, un, ja virsotnē uzskriesi pārāk strauji un nepareizā leņķī, tu pat nepaspēsi iepīkstēties, ka negribi piedalīties kūleņošanas sacensībās. Paradoksāli, bet daļa no braukšanas tehnikas ir ātruma uzturēšana – nevietā atlaidīsi gāzi, un bagijs irdenajās smiltīs iestigs

Taču, izprotot lietu kārtību, mani vairāk pārsteidz kaut kas cits. Pusstundu no vietas esmu braucis tik ātri, cik šajos apstākļos spēju, bet vēl ne reizi neesmu jutis, ka bagijam slodze būtu par lielu. Šo mašīnu spētu pieveikt vai nu tiešs trāpījums akmeņu kaudzē, vai nopietns kūlenis. Pat garajā, četrvietīgajā versijā bagijs uz gāzes nospiešanu atbild ātri un noteikti. Pieaugot savstarpējai uzticībai, izrādās, ar to var braukt ātrās un dziļās sānslīdes – tad un tā, kā vajag.

Kad saprotu, ka atvēlētajā laikā neko jaunu vairs neuzzināšu, ierosinu pārtraukumu vienā no virsotnēm. Ar ASV dzimušo saūdarābu šo to pārrunājam un pat novelkam pa cigaretei, par ko esmu pateicīgs, jo tas ir vienīgais cilvēciskais, nepiespiestais kontakts, ko varu paņemt līdzi. Viņš nezina, kur ir Latvija, un pasūdzas par izķēmotu arābu projicēšanu Rietumu medijos, bet konkrēti šeit un tagad mums nav nekādu kreņķu, tieši otrādi.

Atgriežoties lejā, palūdzu mani aizvest uz kādu līdzenāku, taisnāku gabalu, jo vēlos izmēģināt maksimālo ātrumu. Mani vienkārši interesē pataustīt, cik reāla ir bagija vadīšana tādā tempā vairākas stundas no vietas un kādas ir fiziskās sajūtas, jo tu taču sēdi cauruļu būrī bez vējstikla. Ja neskaita vienā no piegājieniem spidometrā ieraudzītus 130 km/h, varu jums teikt vienu. Brīdi iepriekš galvā bija izklaides diapozitīvs, tagad – izdzīvošanas. Tā ir īsta cīņa, un kaut es pieredzu vienu tūkstošo daļu no tā, ko īstie dakarieši, tuksnesis prasa sasodītu cieņu, un tagad man ir pieredzes “sertifikāts” to teikt. Tā nav pastaiga parkā.

Svinīgā daļa

Pēc rīta vecpilsētā Dakaras starta ceremonija 4. janvāra pēcpusdienā savā ziņā ir formalitāte. Vienā pusē plešoties Sarkanajai jūrai un otrā slejoties augstceltnēm, daudzus hektārus lielajā pasākuma teritorijā cits pēc cita starta rampu pārbrauc sportisti, katarsi sasniedzot brīdī, kad uz tās uzripina Fernando Alonso. Gaisotne ir pacilāta – daudzu sportistu teiktajā izskan neviltota cerība uz labu attiecību veidošanos ar šo valsti un reģionu, un man ir sajūta, ka pēc daudzu gadu prombūtnes Dakaras rallijs būs pavēries daudz labākā virzienā.

Kad stundas septiņas vēlāk sēžu lidmašīnā uz Stambulu, es, protams, vēl nezinu, ka 17. janvārī SSV ieskaitē uzvaru svinēs mūsu draugs Karijs, pjedestālu dalot ar krievu Karjakinu un čīliešu Žileti. Bet, atgriežoties Rīgā, esmu briesmīgi labā omā un pārliecināts – Saūda Arābijā vajadzētu nokļūt vēlreiz, un gribētos redzēt vēl citas sacensības, kur izmanto tādus Maverick; šīs mašīnas nav nekāds joks.

Zaļie numuri

Jūs arī droši vien iedomājāties, cik jauki būtu ar tādu Maverick braukt uz darbu. Jo – kāpēc ne? Diemžēl atšķirībā no utilitārajiem ATV, ko var piereģistrēt kā traktortehniku, bagijiem piedalīšanās kopējā satiksmē ir liegta. Tomēr reģistrēt to var, un tā saukto zaļo numuru uzstādīšana (kopā ar OCTA) dod tiesības šķērsot tiltus, ceļu, respektīvi īslaicīgi iekļauties satiksmē, lai atkal nokļūtu bezceļā.

DAŽI FAKTI

Lielais Maverick (ir divi mazāki, krietni šaurāki Maverick mežam-sportam-tūrismam un utilitārais Traxter) jau standarta izpildījumā izraisa automātisku īkšķu pavēršanos augšup. Nepilnus trīsarpus metrus garais bagijs sver 680–820 kg, klīrenss ir 35–40 cm, piekares gājieni 51–61 cm, un pilnpiedziņas transmisiju caur divu diapazonu variatoru griež 900 cm3 trīscilindru turbomotors ar 195 zirgspēku jaudu.

Pārbūve ietver homoloģētu drošības karkasu, citas piekares sviras, degvielas tvertni līdz 130 litriem (jāgarantē 250 km distance ar vienu uzpildi), 30 collu riepas uz 15 collu diskiem, minimālais svars ir 900 kg, un dzinējam uzstāda gaisa ieplūdes ierobežotāju. Tam klāt – sporta sēdekļi, sarunu iekārta, navigācijas un sakaru rīki, lukturi utt. Maksimālais ātrums – 130 km/h – ir elektroniski ierobežots.