Rebeka Koha pavisam citā veidolā: Latvijas labākā svarcēlāja par saviem tetovējumiem un attiecībām ar telefonu

Visa dzīve tetovējumos

Noorganizējot fotosesiju, laikam esam tev sagādājuši patīkamu dāvanu, jo ikdienā tā īpaši pucēties tev nesanāk? Cik bieži gadās uzvilkt kleitu un uzkāpt uz augstiem papēžiem?

Diezgan reti. Lielākoties uz apgalvošanas pasākumiem, varbūt arī uz Ziemassvētkiem vai kādu dzimšanas dienu. Ikdienā ir tikai treniņtērps un treniņtērps – apnicis jau. Jo gribas taču kādreiz arī pucēties!

Fotosesijas laikā varēja redzēt, ka esi tikusi pie vairākiem tetovējumiem. Cik to pavisam tev ir?

Uz kājas ir divi, tad vēl uz rokas, uz sāniem... Kopā septiņi! Nē, ja roku skaitām kā vienu tetovējumu, tad astoņi.

Tad taču tev visa nauda aiziet tetovējumos!

Nu, jā, tā laikam ir...

Katram tetovējumam ir kāda nozīme, vai arī tie ir vienkārši smukumam?

Gandrīz visiem ir nozīme. Uz kājas ar ķīniešu hieroglifiem ir rakstīts mans vārds, uz sāna ir rozes ar tīģeri, jo esmu dzimusi Tīģera gadā. Tātad es kā tīģeris cauri ērkšķiem eju pa dzīvi, bet blakus ir arī rozes jeb skaistums. Jo dzīvē taču ir gan skaisti, gan grūti brīži. Uz sāna ir vērsis – pēc horoskopa es esmu Vērsis – un vārdi “Bez cīņas nav uzvaras”. Uz otra sāna ir teksts no grupas Queen dziesmas Love of My Life – tas ir par pirmo mīlestību. Uz rokas arī ir vienas dziesmas nosaukums – Killer Queen. Jo man ļoti patīk šī dziesma, asociēju to ar sevi – kā eju visam cauri un cenšos visu izdarīt līdz galam. Uz rokas ir arī tāds kā atskats uz visu, ar ko esmu nodarbojusies, gan balets, gan basketbols, gan klavieres. Uz pleca ietetovētajā pulkstenī redzams laiks, kad esmu dzimusi.

Ir arī tālāki plāni par tetovējumiem?

Jā, roka jāpabeidz līdz galam! Galvā vēl šādas tādas skices ir, taču līdz galam tās nav izdomātas.

Svaru stienis kā kolēģis

Ja runājam par sportu un atskatāmies uz aizvadīto gadu, kāds tev tas bijis?

Viens no smagākajiem, jo maijā man veica apendicīta operāciju un pēc tam bija diezgan grūti atgūt sportisko formu. Tāpēc arī rezultāti vairs nebija tik spīdoši, kā gribētos. Nācās atgriezties treniņu procesā un smagi gatavoties. Pēc operācijas jau it kā biju atguvusies un startēju pasaules čempionātā, bet pēc pāris mēnešiem atkal gadījās veselības problēmas, kuru dēļ uz pāris nedēļām nācās izlaist smagos treniņus. Bija atkal viss jāsāk no jauna. Sezona sākās neslikti, taču tālāk viss gāja diezgan saraustīti. Jācer, ka nākamais gads būs stabilāks un labāks.

Galvenais mērķis noteikti būs olimpiskās spēles. Kā izskatās izredzes tikt uz Tokiju, jo svarcēlājiem atlases sistēma ir diezgan sarežģīta?

Jā, tā ir diezgan sarežģīta, jo jākrāj punkti. Tomēr kopumā tā ir vieglāka, nekā bija agrāk, kad individuāli es uz olimpiskajām spēlēm nemaz nevarēju tikt, jo vienmēr bija vajadzīga komanda, lai savāktu punktus. Tagad katrs pelna punktus pats sev, un tad jau pēc tam redz, kurš ir pelnījis tikt uz olimpiskajām spēlēm.

Gatavojoties olimpiskajām spēlē, tev ir kāda īpaša treniņu programma?

Programma ir apmēram tāda pati kā līdz šim, varbūt tikai nelielas izmaiņas treniņu apjomā. Svarīgākais ir 6–8 mēneši pirms spēlēm, kad jāievēro stingrs režīms. Tas ir ļoti grūti un ne vienmēr sanāk, reizēm gadās strīdi ar treneri. Vienkārši jākoncentrējas tikai un vienīgi šim startam. Viegli tas nav, taču jāsaprot, ka sportista mūžs ir īss un olimpiskās spēles var būt tikai pāris reižu dzīvē. Varbūt pat tikai vienu reizi. Tāpēc jāizvērtē prioritātes.

Cik kilogramu viena treniņa laikā tu pacel?

Pat nezinu. Kādreiz skaitīju, bet nu jau sen to neesmu darījusi. Parasti mums viens svars jāpaceļ vairākas reizes, un pat īsti nezinu, cik tur kopā varētu būt. Noteikti, ka daudz.

Apmēram kā izkraut preču vagonu...

Jā, uz to pusi varētu būt!

Par ko tu domā, dodoties sacensībās pie stieņa?

Tā īsti laikam neko nedomāju. Parasti tādos brīžos ir stress, taču parasti cenšos ar to tikt galā. Nekādu īpašu paņēmienu, lai koncentrētos, man nav.

Svaru stienis tev ir draugs vai naidnieks?

Noteikti ne naidnieks. Drīzāk draugs, sabiedrotais, kolēģis. Viktors Ščerbatihs mums vienmēr ir mācījis, ka stienis ir jāciena, jo tas ir mūsu darbarīks, ko nedrīkst spārdīt ar kājām vai grūstīt. Kad redzu, ka citi sportisti mēdz stieni nomest vai spert ar kāju, domāju – nu, ko jūs darāt, tas taču ir jūsu darbarīks!

Slavas nasta

Vēl arvien esi vienīgā meitene, kas Latvijā nopietni nodarbojas ar svarcelšanu?

Bez manis ir vēl viena. Nav gluži tik augstā līmenī, taču rezultāti pamazām aug, un jācer, ka būs vēl labāk. Gribētos jau, lai ir vēl kāda meitene, citādi esmu viena pati puišu kompānijā...

Un kā ir būt vienīgajai meitenei puišu kompānijā?

Kā kuru reizi. Bet kopumā droši vien labāk nekā meiteņu kompānijā. Jo nav noslēpums, ka meiteņu vidū mēdz būt visādas intrigas un drāmas. Ar puišiem arī netrūkst interesantu piedzīvojumu, taču ar viņiem runāšana ir konkrētāka un saprotamāka.

Kad Deviņvīri tevi pirmoreiz intervēja pirms diviem gadiem, tu skaitījies jaunā un uzlecošā zvaigzne. Tagad laikam esi vienkārši zvaigzne. Pati arī tā jūties?

(Smejas.) Nē, man nepatīk, ja mani sauc par zvaigzni. Zvaigznes ir debesīs, bet mēs esam tepat uz zemes. Pilnīgi pietiks, ja mani uzskatīs par labu un profesionālu sportisti. Man arī nepatīk, ja, iepazīstoties ar cilvēkiem vai kādā kompānijā, man saka – ā, jūs jau tā zvaigzne... Nē, es esmu tieši tāds pats cilvēks kā jūs; es vienkārši daru to darbu, kas man patīk un ar kuru es ceru kaut ko sasniegt. Būtībā tas ir tieši tāds pats darbs kā jebkurš cits. Man patīk justies vienkāršai, izrādīšanās nav man.

Cik sekotāju tev ir Instagram?

Kad pēdējoreiz skatījos, bija laikam 88 tūkstoši.

Vienkāršam cilvēkam diezgan liels skaitlis...

(Smejas.) Nu, tā jau laikam ir. Bet man tiešām patīk sevi pasniegt kā vienkāršu cilvēku. Jo tad arī citiem ir patīkamāk ar mani kontaktēties un runāties. Es parasti arī cenšos atbildēt uz apsveikumiem un līdzjutēju labajiem vārdiem. Jo cilvēkiem tas ir svarīgi.

Ventspilī, kur dzīvo un trenējies, tevi droši vien visi pazīst?

Ventspilī pazīst gan. Nu jau arī sacensības gandrīz visi sportisti mani zina. Droši vien atpazīstamību dod arī tas, ka sacensību rīkotājiem ir savs Instagram konts, kurā liek labākos sportistus. Taču nav arī tik traki, ka, ejot pa lidostu, cilvēki mani atpazītu. Kaut gan ir bijuši gadījumi, kad nāk klāt un vēlas kopā nobildēties. Kādā cita valstī var pat atpazīt biežāk nekā Rīgā.

Kur svarcelšanai ir visvairāk līdzjutēju?

Droši vien Turcijā. Varbūt arī Itālijā, Spānijā. Amerikā ir diezgan liela interese, jo svarcelšana ir līdzīga krosfitam, kas tur ir populārs. Arī Ķīnā, jo tur svarcēlāji ir populāri.

Kur svarcelšanai ir visvairāk līdzjutēju?

Īstenībā laikam nekur tās nav pilnas. Nav svarcelšana no tiem populārākajiem sporta veidiem – kā futbols vai basketbols. Daudziem droši vien liekas, ka svarcelšanā nav nekādas cīņas. Paši sportisti to savstarpējo cīņu redz – kā viens pieliek kilogramu, bet otrs divus. Taču no malas, ja tu nezini visu šo iekšējo cīņu un redzi tikai to, kā sportists iznāk un paceļ stieni, tas varbūt tiešām neliekas pārāk aizraujoši.

Kurās valstīs sieviešu svarcelšana ir izplatīta?

Turcijā, tagad arī Irānā meitenes ir sākušas piedalīties sacensībās. Irānai šogad pasaules čempionātā bija pilna komanda. Patiesībā tām valstīm, kas piedalās pasaules un Eiropas čempionātos, parasti meitenēm ir pilna komanda – šķiet, septiņās vai astoņās svara kategorijās. Tur ir Itālija, Spānija, Francija, Turcija, Ķīna, Kolumbija, Venecuēla...

Kas notiek tuvākajos kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā?

Apmēram tas pats, kas pie mums, arī maz meiteņu piedalās sacensībās.

Telefons un klavieres

Kādā intervijā Viktors Ščerbatihs stāstīja, ka ar meitenēm esot grūtāk strādāt nekā ar puišiem. Nav grūti uzminēt, kuru tieši meiteni viņš bija domājis...

Es viņam piekrītu – nav viegli ar meitenēm! (Smejas.) Es jau pati jūtu, ka, kļūstot pieaugušākai, man parādās pašai savs viedoklis un reizēm gribas treneriem iebilst. Puiši tādos gadījumos parasti klusē, bet es gan mēdzu strīdēties un diskutēt par to, ko varbūt treniņos darīt citādāk. Es laikam esmu spītīgāka, un treneriem vairāk nākas pacīnīties, lai panāktu to, ko viņi ir iecerējuši. Bet tas jau normāli – vajag taču viņiem arī pacīnīties, ne tikai mums, sportistiem! Un beigu beigās parasti kopā nonākam pie rezultāta.

Vēl Ščerbatihs šķendējas, ka jūs visi pārāk daudz “sēžat” telefonos…

Jā, tā mums ir populāra tēma... Nezinu, var jau saukt to par atkarību, taču es bez telefona iztikt nevaru. Ja esam nometnē, atslodzei vajag paskatīties kādu filmu vai seriālu. Kaut muļķīgu video, jo citādi tev galva visu laiku ir aizņemta tikai ar darbu un stieni – jāceļ, jāceļ, jāceļ! Paskaties kādu muļķīgu video vai spēli uzspēlē – un uzreiz garastāvoklis uzlabojas. Jā, gadās, ka aizsēžos ilgāk, nekā vajadzētu, taču nav jau tā, ka tas notiktu katru dienu. Nedomāju, ka telefonam būtu tikai mīnusi vien, ir arī plusi. Man šķiet, ka domstarpības mums vairāk rodas tāpēc, ka treneris ir citas paaudzes cilvēks un tiešām nevar saprast – nu, ko jūs varat darīt tajā telefonā!

Pieminēji, ka diezgan nopietni esi apguvusi klavierspēli. Tagad klavierēm laika vēl pietiek?

Oi, pat neatceros, kad pēdējo reizi sēdēju pie klavierēm! Jo ļoti bieži esam izbraukumos un ārpus Latvijas. Kaut ko jau es varu iemācīties, taču, ja to neatkārtošu, drīz vien aizmirsīsies. Grūti pa vidu starp treniņiem iemācīties kādu lielāku skaņdarbu. Pavisam es klavieres neesmu aizmirsusi, taču patlaban tās palikušas otrajā plānā.

Vaļaspriekiem laika vispār atliek?

Ir brīži, kad var atļauties vieglāku režīmu, tad arī varu kopā ar ģimeni kaut kur aizbraukt un atpūsties. Problēma tā, ka svarcelšanā sezona ir visu gadu. Visu laiku jābūt uz strīpas. Maksimālais, ko vari atļauties, – paņemt nedēļu brīvākā režīmā. Mēnesi noteikti nē, jo tad būtu šausmīgi grūti tikt atpakaļ formā.