Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mazais un spēcīgais cinītis: Latvijas svarcelšanas cerība Ritvars Suharevs
Ritvars Suharevs pagājušajā gadā deviņus mēnešus esot pārticis no vārtas vistas (bez sāls) un salātiem - tagad uz vistu ir grūti pat virsū skatīties. (Foto: Toms Norde)

Mazais un spēcīgais cinītis: Latvijas svarcelšanas cerība Ritvars Suharevs 1

Citi sporta veidi
8. februārī 07:19 2020. gada 8. februārī 07:19
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Jaunais Latvijas svarcēlājs Ritvars Suharevs aizvadītajā gadā kļuva gan par pasaules, gan Eiropas čempionu junioriem svara kategorijā līdz 81 kilogramam, bet spēku izmēģināšana pieaugušo pasaules čempionātā noslēdzās ar 12. vietu. Nelielā auguma (169 cm) puisis no Dobeles ir gatavs iet sava slavenā novadnieka Viktora Ščerbatiha pēdās un gāzt lielus kalnus.

Svarcēlājs no bērnudārza

Lasīju, ka ar svarcelšanu tu esot sācis nodarboties jau sešos gados. Tiešām?

Jā, sešos. Kaut gan nebija neko tālu no septiņiem. Gāju vēl bērnudārzā.

Pats izdomāji vai vecāki virzīja?

Brālis, kurš par mani trīs gadus vecāks, jau bija sācis trenēties svarcelšanā. Turklāt tas bija laiks, kad ļoti populārs bija Viktors Ščerbatihs; viņa panākumu iespaidā daudzi bērni Zemgalē pievērsās svarcelšanai. Es pats taču arī esmu no Dobeles – tāpat kā Viktors! Vēl viens iemesls bija tas, ka svarcēlāji varēja iet uz baseinu. Brālis mani bija paņēmis līdzi uz baseinu un, kad treneris mani ieraudzīja, aicināja arī pamēģināt svarcelšanu. Tas, starp citu, bija mana tagadējā trenera Eduarda Andruškeviča brālis Jurijs. Tā arī, sācis ar baseinu, pamazām pievērsos svarcelšanai. Jo ļoti gribēju satikt Viktoru, ar viņu iepazīties. Viņš tolaik, šķiet, bija kaut ko vinnējis, jo atceros, ka par godu viņa sagaidīšanai Dobelē tika rīkoti svētki.

Atceries arī, kā Ščerbatihu pirmoreiz satiki?

Jā. Es pat nobijos no viņa – likās liels un dusmīgs… Arī vēlāk, kad trenējos, bija bail, jo viņš radināja mūs pie disciplīnas un bieži sakliedza. Kad biju mazs, negribējās pēc treniņa iet uz dušu, gribēju ātrāk tikt mājās, bet Viktors visiem lika atvērt somas un pārbaudīja, vai dvielis ir slapjš. Ja nebija, tad lika atspiesties. Tagad gan viņš ir kļuvis mierīgāks. Uzskatu, ka Viktors un treneris Eduards mani izaudzināja par cilvēku. Treneris jau vispār ir bijis man kā tēvs, jo ne tikai trenējis, bet arī pieskatījis, kā es mācos, ierādījis, kā apieties ar naudu… Vārdu sakot, palīdzējis it visā. Arī Viktoram esmu pateicīgs, jo viņam pašam arī jaunībā grūti gāja, tāpēc viņš mani ļoti labi saprot. Esmu nācis no ne pārāk pārtikušas ģimenes, un tagad ir prieks, ka beidzot varu palīdzēt ģimenei.

Parasti puikas grib trenēties futbolā vai basketbolā, nevis svarcelšanā...

Dobelē nebija īpašas izvēles, tur populāri bija tikai spēka sporta veidi. Ā, vēl bija handbols, bet tas man nepatika. Ja būtu piedzimis Ventspilī, kur lielākas izvēles iespējas, varbūt būtu sācis darīt kaut ko citu.

Un nekad nav gribējies mest svarcelšanu pie malas?

Jaunībā visu laiku tā bija! Es pat kādu laiku negāju uz treniņiem, taču treneris manī bija saskatījis potenciālu un brauca pakaļ uz mājām. Atceros: uz treniņu negribas, ir kādi trīs pēcpusdienā, eju pa ielu un jūtu – aiz muguras lēnām brauc mašīna... Kā tad – Viktors ar savu busiņu. “Kāp iekšā un braucam uz treniņu!” Bija grūti izvairīties no treniņiem, jo varēja atbraukt uz māju pakaļ, zvanīja mammai. Dobele taču maza pilsēta. Gribējās kaut ko citu darīt, ar puišiem padauzīties, taču bija jāiet uz treniņiem. Trīspadsmit gadu vecumā pat domāju, ka svarcelšanas dēļ būšu visu savu jaunību pazaudējis. Domas mainījās, kad sāku saņemt prēmijas un sapratu – tie, kuri ārā spēlējās, spēlējas vēl tagad, bet man sāk nākt kaut kāda nauda. Tad arī radās lielāka motivācija.

Ritvars Suharevs pagājušajā gadā deviņus mēnešus esot pārticis no vārtas vistas (bez sāls) un salātiem - tagad uz vistu ir grūti pat virsū skatīties. (Foto: Toms Norde)

Kad Ščerbatihs vēl startēja, viņš mēdza stāstīt, ka pārtiek no mammas karbonādēm un kartupeļiem. Tev arī tāda pati diēta?

Nē, es esmu mazākā svarā, un man ir otrādi – gatavojoties sacensībām, vajadzēja pat svaru mest nost. Taču augumā esmu mazs, man īsti nemaz nav ko nomest. Nācās skriet līdz jūrai un atpakaļ, sēdēt pirtī. Deviņus mēnešus ēdu tikai vārītu vistu bez sāls un salātus. Tagad uz vistu paskatīties vairs nevaru. Par laimi, tagad esmu pārgājis uz smagāku svara kategoriju, un nav vairs jāpārtiek no vistas. Tādā ziņā Viktoram bija labi, jo viņš startēja smagākajā svara kategorijā, kurā nav ierobežojumu. Vieglākām kategorijām nākas rēķināties ar ierobežojumiem.

Kā ir pāriet no vienas svara kategorijas uz citu?

Pirmās sacensības man bija 35 kilogramu kategorijā, pēc tam pamazām vien tā auga. Kad pieaugu, tad jau bija patīkami iet arvien augstāk un augstāk. Tagad esmu 81 kilograma kategorijā un jūtu, ka tālāk vairs neiešu.

Bet kaut kāda diēta taču ir jāievēro?

Protams. Cenšos neēst saldumus. Ja ko tādu sagribas, tad drīzāk proteīna dzērienus, proteīna šokolādītes. Jo var gadīties tā, ka, metot nost svaru, apēdīsi mazu kūciņu, bet svars uzreiz nāks klāt. Parasti ēdienkartē ir gaļa un salāti. Vakarā var arī speķīti.

Speķīti?!

Jā, mums ir tāda vakara tējas dzeršana, ko organizē treneris Eduards. Tēja, speķis, sīpoliņš, ķiplociņš...

Latvijas svarcelšanas zieds, tostarp, mazais Ritvars (pirmajā rindā otrais no labās), (Foto: Toms Norde)

Cik stundu dienā pavadi svaru zālē?

Ceļamies septiņos. 7.45 ir pusstundu ilga rīta rosme. Tad paēdam brokastis, pēc tam kādas 45 minūtes ir brīvas. No 10 līdz 12 ir treniņš, pēc tam atpūta. Pēc tam vēl viens treniņš no 16 līdz 18. Un tad astoņos ir vakara tēja, pēc kuras attrenējamies 10–15 minūtes. Kopā dienā sanāk kādas piecas stundas.

Kāds svarcēlājam skaitās labākais vecums?

Kādi 24–27 gadi. Arī treneris saka, ka ne šīs, bet nākamās, Parīzes, olimpiskās spēles būs tās, kurās varēšu cīnīties par medaļām, jo būs īstais vecums. Protams, es gribu arī tagad tikt uz Tokiju, taču pagaidām pats sev kaut ko īpaši solīt un apņemties izvairos. Galvenais – parādīt savu labāko rezultātu, un tad jau redzēs, kāda vieta būs.

Vai mūsdienās svarcēlājam ir iespējams gūt panākumus, trenējoties kā vecos laikos – kaut kur pagrabā ar vienkāršu svaru stieni – un iztiekot bez mūsdienīga aprīkojuma?

Domāju, ka jā. Ščerbatihs taču trenējās zālē, kas nebūt nebija moderna, bet rezultāti viņam bija ļoti labi. Galvenais ir labs treneris, režīms un paša gribasspēks. Protams, vajag arī vitamīnus, lai ķermenis varētu pavilkt lielo slodzi. Taču pats galvenais, man šķiet, ir labs treneris. Kaut gan, protams, patīkamāk, ja ir labi treniņu apstākļi, kādi mums tagad ir Ventspilī. Paliekot Dobelē, būtu grūti nodrošināt treniņus tādā līmenī.

No junioriem uz pieaugušajiem

Junioros tev pagājušā sezona bija veiksmīga, bet pieaugušajos – laikam jāsaka, ka vidēji normāla...

Jā, pieaugušo konkurencē kaut kā nesanāca tik labi, kā būtu gribējies. Ja būtu uzrādījis savu labāko rezultātu, būtu ceturtais vai piektais pasaulē. Bet biju tikai divpadsmitais. Nostartēju ļoti slikti. Atbraucu atpakaļ uz Latviju un pēc mēneša sasniedzu krietni labāku rezultātu.

Ritvars Suharevs pagājušajā gadā deviņus mēnešus esot pārticis no vārtas vistas (bez sāls) un salātiem - tagad uz vistu ir grūti pat virsū skatīties. (Foto: Toms Norde)

No kā ir atkarīgs – izdodas labais rezultāts vai ne?

Īsti pat nezinu. Pasaules čempionātā vienkārši jutos tāds nekāds. Saprotu, ka vajag pirms starta savākties un maksimāli koncentrēties, taču nevaru to izdarīt. Pats uz sevi biju ļoti dusmīgs – nu, kā tā var būt svarīgākajos mačos, kam esi gatavojies visu sezonu! Ilgi gan nepārdzīvoju, jo treneris teica, ka nekas traks nav noticis, jo esmu tomēr labi nostartējis junioros. Pašās gada beigās vēl būs arī olimpiskā kvalifikācija Katarā, tur labi jānostartē. Patlaban noteikti esmu labākā formā nekā pirms pasaules čempionāta, lielu uzmanību treneris ir pievērsis manai tehnikai. Es esmu no tiem, kas bez trenera nevar. Nebūtu trenera, es vispār nevarētu patrenēties. Gadās, ka treneris kaut kur ir aizbraucis, un tad liekas – nekas traks taču nenotiks, ja es vienu dienu patrenēšos ar pusspēku...

Pārejot no junioru sacensībām uz pieaugušo, uzreiz var just, ka tas ir cits līmenis?

Ja tu Eiropā junioriem esi pirmajā trijniekā, tad arī Eiropas pieaugošo čempionātā vajadzētu tikt sešniekā. Pasaules čempionātā varbūt tas ir grūtāk. Jārēķinās gan: ja startē pieaugušajos, tad jātiek pie medaļas, lai arī nākamajā gadā varētu saņemt finansējumu. Ja esi jau dabūjis medaļu junioros, tad viss kārtībā. Man gan vēl trīs gadi paliek U-23 konkurencē. Tomēr mērķis ir labi nostartēt pieaugošo konkurencē Eiropas čempionātā, kas būs nākamā gada aprīlī. Jo Eiropas čempionāta uzvarētāji visās kategorijās automātiski tiek uz olimpiskajām spēlēm. Svarcēlāji vispār tikai aprīlī uzzinās, vai tiks uz Tokiju, jo atlases kārtība ir diezgan sarežģīta. Nav tā, ka uzvarēsi vienos mačos un ceļazīme rokā. Ir labi jānostartē vismaz sešos mačos un jāsavāc punkti. Man ir jau septiņi mači, bet tik un tā vajadzētu vēl punktus papelnīt. Jo uz olimpiskajām spēlēm tiek astoņi labākie pasaulē un pa labākajam no katra kontinenta. Tāpēc visu laiku jātur sevi formā. Piemēram, pirms Kataras turnīra brauksim uz treniņnometni Ukrainā.

Kādēļ tieši tur?

Tur ir ļoti laba bāze ar lielu zāli, turpat uz vietas ir pirts un ēdināšana. Vari koncentrēties tikai treniņiem. Otra vieta, kur regulāri rīkojam treniņnometnes, ir Turcija, kur dzīvojam 100 metrus no jūras un viesnīcā ir svaru zāle.

Dopings un meitenes

Dienvidu reģiona svarcēlāji jau kādu laiku skaitījās labākie – no Turcijas, Irānas –, taču laikam jau tas lielā mērā bija uz dopinga rēķina?

Turkiem 20 cilvēki iekrita uz dopingu. Irāņiem daudzi iekrita, arī azerbaidžāņiem ierindā laikam palika tikai viens zēns un viena meitene. Pirms tam tās valstis tiešām bija topā, taču, kad sākās nopietnas dopinga pārbaudes un daudzi atbira, beidzot parādījās arī mums iespēja tikt kaut kur augšpusē. Citādi, skatoties uz viņu kosmiskajiem rezultātiem, nevari saprast – nu, kā tā var būt, ka trenējos katru dienu, bet neesmu pat tuvu tādiem rādītājiem?! Taču, kad sākās dopinga kontroles, rezultāti uzreiz kļuva saprotamāki, nekā bija pirms diviem trim gadiem. Arī tie, kuri agrāk cēla milzu svarus, bet nav iekrituši, tagad nez kādēļ ceļ krietni mazāk. Un arī izskatās citādāk, krietni tievāki. Kontroles ir ļoti nopietnas, brauc arī mūs pārbaudīt. Rebeku, šķiet, pārbauda trīs reizes mēnesī.

Ritvars Suharevs pagājušajā gadā deviņus mēnešus esot pārticis no vārtas vistas (bez sāls) un salātiem - tagad uz vistu ir grūti pat virsū skatīties. (Foto: Toms Norde)

Tas nozīmē, ka jums un treneriem jābūt kā medicīnas enciklopēdijām – jāzina, ko drīkst un nedrīkst lietot?

Mēs lietojam tikai tos vitamīnus, ko dod Latvijas Olimpiskā vienība. Ja vajag kādas zāles, uzreiz zvanām uz Olimpisko vienību un prasām, ko drīkst lietot, jo pat parastajā Theraflu ir vielas, ko var atpazīt kā dopingu. Uz savu galvu neko nedrīkst lietot.

Droši vien arī mačos jāpiesargājas?

Mačos ēdam tikai savu ēdienu, ko kāds no mums vienmēr pieskata. Ja esi no ūdens pudeles padzēries un atstājis to bez uzraudzības, tad ņem pēc tam jaunu pudeli. Jo, kā stāsta treneris, ir bijuši gadījumi, kad kaut ko pieber.

Pēdējā gada laikā jūs abi ar Rebeku esat sarūpējuši nelielu ziepju operu, jo portālos var lasīt, ka te esat kopā, te atkal pašķīrušies...

Nu, jā, mums jau tā interesanti. Te es viņu mīlu, te viņa mani ne... Un tad otrādi. (Smejas.) Tagad esam vienkārši draugi, jo ir jau grūti, ja abi visu laiku pavada kopā un viens par otru visu zina. Mums jau nav kā parastiem cilvēkiem – pēc treniņa esam ļoti noguruši, tāpēc komunikācija ne vienmēr ir tāda, kā gribētos. Sportistiem tādā ziņā ir grūti. Taču mēs esam ļoti labi draugi un viens otram palīdzam, cik spējam. Mēs taču viens otram esam blakus jau daudzus gadus. Treneris arī saka – par meitenēm nopietni domāt var 25 gados, jo pagaidām galvenais mērķis ir sports. Un patiesībā arī ir grūti veidot attiecības ar meitenēm no malas, jo viņas īsti neizprot sportista dzīvesveidu. Atnāk pie kopmītnes un saka, lai nāku ārā, bet es nevaru iet, kad man ienāk prātā, jo jāievēro režīms.

Kur ir labākās sacensību vietas, un kur ne tik labas?

Man pašam ļoti patīk, kā sacensības tiek organizētas Polijā. Tur arī jūtos gandrīz kā mājās, jo nav tālu no Latvijas. Turcijā vieni mači var būt labi, bet citi ne tik labi. Eiropā gadās, ka ēdināšana ir ne pārāk laba, taču citreiz viss ir kārtībā. Mums jau ēdināšana ir būtiska – piemēram, tev jānomet svars, taču galdā tiek celti kartupeļi un trekna gaļa. Kaut gan tur lielu lomu spēlē nauda. Piemēram, igauņi bija sarīkojuši ļoti labu turnīru ar labu ēdināšanu, taču beigās iebrauca mīnusos.

Vai tev ir kādi rituāli pirms starta? Ar kādu domu sacensībās ej pie svaru stieņa?

Liekas, ka neko īpaši nedomāju. Droši vien par to, lai tikai treneris nebūtu dusmīgs. Jo man ļoti nepatīk trenera sejas izteiksme, kad neesmu pacēlis svaru... Tad liekas, ka esmu treneri pievīlis. Cita lieta, kad viņš ir priecīgs, kā bija pēc uzvaras Eiropas junioru čempionātā. Galvenais ir pierādīt trenerim, ka varu to izdarīt, jo viņš taču mums tic. Reizēm tic pat tad, kad mēs paši sev neticam.

Kā redzi sevi pēc desmit gadiem?

Ja nebūs traumu, tad gribētu sportot līdz gadiem trīsdesmit pieciem un izdarīt vairāk, nekā izdevās Viktoram. Treneris visu laiku ir cerējis uz olimpisko zeltu, un es ļoti ceru, ka kādudien man izdosies viņam šo prieku sagādāt.

Citi šobrīd lasa

Soctīklos redzot salasīto sēņu apjomus, mediķus māc bažas; parādās bīstama tendence 1
FOTO: ļaudis ierodas uz "Sinfonietta Rīga" sezonas atklāšanas koncertu
Briedis varenā 12 raundu cīņā triumfē supersērijā un kļūst par pasaules čempionu 5
Pievienot komentāru

"Удали это немедленно": Ким Кардашьян показала, как ее сестры выглядели до пластики

Полуобнаженная внучка Софии Ротару похвасталась​ новой квартирой на Манхэттене