Mārtiņš Zībarts - treneris, kurš aizveda Latviju uz Pasaules kausu
Latvijas sieviešu basketbola izlases galvenais treneris Mārtiņš Zībarts par spēles matemātiku, lamāšanos laukumā un plānu spēlei pret vareno ASV komandu.
Ja atskaitām tos ilgdzīvotājus, kas savu jaunību aizvadīja ar tolaik diemžēl nepārbaudāmu sajūtu, ka Latvijas sieviešu basketbola valstsvienība ar Uļjanu Semjonovu priekšgalā būtu stiprākā pasaulē (Rīgas TTT komandai no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz astoņdesmito gadu vidum nebija pretinieču ne Padomju Savienībā, ne Eiropā), visiem pārējiem basketbola faniem 22. septembrī sāksies īpaši satraucoši brīži – Latvijas izlase pirmoreiz Pasaules kausa finālturnīrā! Ceļazīmi uz to deva pērn Eiropas čempionātā izcīnītā sestā vieta, toreiz mazajā pusfinālā par 5.–8. vietu latvietes dramatiskā cīņā ar 68:67 uzvarēja Itāliju. Šie panākumi gūti galvenā trenera Mārtiņa Zībarta (44) vadībā. Izlasi Mārtiņš vada jau trešo sezonu, kopš 2015. gada 24. septembra, un panākumu nav trūcis, lai gan ārēji viņš laukuma malā nav tik pamanāms kā dažs no viņa priekšgājējiem šajā postenī, proti, nav dzirdēts skarbi lamājam spēlētājas.
18. Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs basketbolā sievietēm notiks no 22. līdz 30. septembrim Tenerifē, Spānijai piederošajās Kanāriju salās. Sešpadsmit spēcīgākās izlases vispirms spēlēs četrās apakšgrupās. Latvijas meitenes spēlēs D grupā: pret Ķīnu 22. septembrī, Senegālu 23. septembrī un pasaules titulētāko izlasi ASV 25. septembrī. Grupu uzvarētājas uzreiz kvalificēsies ceturtdaļfinālam, otrās un trešās vietas ieguvējas spēlēs astotdaļfinālā, ceturtās vietas ieguvējām turnīrs būs beidzies. Latvijas meiteņu iekļūšana ceturtdaļfinālā, bet varbūt arī augstāk, būtu viens no šā gada skaistās vasaras saldākajiem augļiem...
Sapņu komandas
Pirms gada tepat "Elektrum" olimpiskajā sporta centrā "Deviņvīri" intervēja Latvijas vīriešu izlases galveno treneri Ainaru Bagatski, kad viņa vadītā izlase devās uz Eiropas čempionātu. Kā tu vērtē viņu sniegumu, piekto vietu?
Visi droši vien gaidīja vairāk, un arī mūsu potenciāls bija tāds, ka varējām jebkuru izlasi uzvarēt. Spēle ar Slovēniju bija uz šauras laipas, tā jebkurā brīdī varēja pagriezties uz citu pusi. Būtu Porziņģis trāpījis to trīspunktu metienu..
...vai nebūtu Dončičs iemetis mums no deviņiem metriem ar atsitienu pret dēli...
Nianšu bija daudz, un taktiski var analizēt, ko un kā, bet to laiku atpakaļ nepagriezīsi un to spēli vēlreiz nespēlēsi. Tomēr tā parādīja, ka mūsu izlasei ir potenciāls spēlēt pret jebkuru izlasi. Iepriekšējos gados mēs spēlējām un tomēr jutām, ka pretinieks ir stiprāks un ka grandus varam uzvarēt tikai tad, ja tie nospēlē zem sava līmeņa, kamēr mēs izliekam visu, taču šajā čempionātā bija sajūta, ka varam cīnīties par uzvaru visās spēlēs.
Vai Latvijas vīriešu izlase vēl kādreiz savāksies tik labā sastāvā? Edgars Jaunups, kuru intervējām pusgadu pēc tā čempionāta, gan mūs mierināja, sakot, ka šai paaudzei viss vēl priekšā.
Sportā ir tā, ka jāņem tas, ko var, un tajā konkrētajā brīdī, kad var. Sportā tu nekad nezini, kas būs nākamajā brīdī, vai kādam nebūs traumas – kā tas arī pēc čempionāta gadījās ar Kristapu Porziņģi. Jācer, ka izdosies labi nospēlēt rudens ciklu, tikt uz pasaules čempionātu un ka tajā mūsu izlase atkal būs labākajā sastāvā.
Vai Latvijas sieviešu izlase pašlaik ir labākajā sastāvā?
Šobrīd es ceru, ka no visa tā potenciāla, kas mums ir, rudenī mēs esam labākajā sastāvā.
Tiešām būs visas labākās, ko var dabūt?
Nekad nav tā, ka tās, kas met vislabāk punktus, arī noteikti būs 12 labākās spēlētājas. Komandā jāiekļauj tās spēlētājas, kas vislabāk sader kopā un var sasniegt rezultātu. Tās mēs iekļāvām kandidātu sarakstā, un viņas visas piekrita spēlēt.
Ja sākumā ir 18 spēlētājas, trenerim ir vieglāk izvēlēties, bet tad arī ir vairāk spēlētāju, kurām beigās tomēr jāpasaka “nē”. Vai tev nav grūti pateikt kandidātei, ka viņa tomēr nebūs izlasē?
Pirmās divas droši vien izkristalizēsies ātri, visgrūtāk ir pateikt “nē” pēdējām divām. Mēs to loku gribam pēc iespējas lielāku, jo arī uzaicināšana izlasē, kas gatavojas pasaules čempionātam, dod spēlētājai papildu bonusus, lai sameklētu komandu klubu sezonai. Vairākas spēlētājas tā arī dabūja klubus pēc uzaicināšanas izlasē – klubu treneriem ir interese apskatīt tās spēlētājas, kuras ir uzaicinātas nacionālajā izlasē, un viņām rodas iespēja noslēgt līgumu ārzemēs. Latvijā sieviešu basketbola problēma šobrīd ir tā, ka mums ir viens ļoti stiprs klubs, kas spēlē Eiropas līmenī, un pēc tam ir ļoti liela bedre.
Kas notiek ar Sabīni Niedolu? Viņa netiek uzaicināta izlasē vai ir pati atteikusies?
Pirms iepriekšējā Eiropas čempionāta mums ar Sabīni bija diezgan liela sarakste, arī sazvanījāmies, kad, aicinot spēlētājas sastāvā, redzēju, ka varu viņai atrast lomu un minūtes spēlēs. Mums arī bija daudz pārbaudes spēļu, kurās viņa varētu iejusties komandā un rādīt, ko var.Centra līnijā mums ir Anete Šteinberga, Aija Putniņa, Kristīne Vītola, kas visas spēlē augstāka līmeņa komandās un arī auguma ziņā ir garākas.
Kuras ir garākās spēlētājas izlasē?
Kristīnei Vītolai ir 1,95 metri. Pretiniekos grupas izlozē mums ir tikusi gan Ķīna, kas ir ļoti gara komanda, gan ASV, kas ir ļoti gara un atlētiska. Spēlētājai ar pieredzi un vārdu ir ļoti grūti atrast minūtes laukumā, lai viņai varētu dot iespēju to parādīt. Klubā viņa reāli spēlē 38–40 minūtes, bet izlasē viņai būtu pavisam cita loma.
Māksla pateikt “nē”
Vai pateikt paldies meitenēm nav grūtāk nekā čaļiem?
Tas ir vienādi.
Vai tad meitenes atteikumu neuztver sāpīgāk?
Jauniešu izlasēs man atskaitīšana bija pats sāpīgākais un grūtākais, īpaši tad, ja tas jāpasaka pirms paša čempionāta. Jo ir tomēr bijušas sešas gatavošanās nedēļas, izdarīts liels darbs un būtu jābauda tie augļi – čempionāta spēles jau ir saldais ēdiens, kad spēli var baudīt. Noteikti tas ir ļoti sāpīgi. Bet tāds ir sports. Diemžēl izlasē var būt tikai 12 spēlētājas.
Kāda tipa spēlētājas Latvijas izlasei tagad pietrūkst?
Noteikti Anete Jēkabsone bija tāda, kas varēja jebkurā brīdī iemest un uzņemties līderes lomu.
Vai Elīna Dikeulaka nav tāda?
Elīna ļoti labi nospēlēja divas pirmās iepriekšējā čempionāta spēles, sasniedza topa līmeni. Nevar teikt, ka mums nav līderes, ir pat vairākas. Iepriekšējā čempionātā tāda bija Elīna, Anete Šteinberga, un katrā spēlē atradās arī palīgi, kas labi nospēlēja. Bet, protams, ja zini, ka ir spēlētāja, kas iemetīs izšķirošo metienu, ir drošāka sajūta. Tik izcils metiens, kāds bija Anetei Jēkabsonei, mums tagad nav. Nu, tagad nāk Kitija Laksa.
Skatoties U-20 meiteņu izlases spēli, radās jautājums, kāpēc Latvijas izlases, arī vīriešu, ir tik nevarīgas pret presingu? Kā mūs sāk presingot, tā mums rodas problēmas...
Tas jāskatās dziļāk jauniešu sistēmā. Daudzas komandas spēlē ar ierobežotu spēlētāju skaitu, jo jauniešu mums nav tik daudz, un tie seši, septiņi spēlētāji spēlē 40 minūtes. Maz ir tādu komandu, kas presingo visu spēli un izdara tādu spiedienu, kāds pēc tam nāk starptautiskajās spēlēs. Viņi pierod, ka līderi gandrīz jebkurā situācijā var apspēlēt savus pretspēlētājus. Kad nāk īstās spēles un intensitāte ir gandrīz divreiz lielāka, nekā esi radis spēlēt mājās, uzreiz rodas stress un nepieredzētas situācijas, jo tu to neesi darījis. Izlasē mēs daudz strādājam, bet tik un tā tas tehniskais un fiziskais līmenis, ar kādu nāk pretī topa izlases, rada problēmas. Pagājušajā čempionātā pēc Elīnas traumas mēs spēlē pret Spāniju ne tik daudz zaudējām bumbas, cik bez viņas nespējām noorganizēt uzbrukuma spēli, lai pagūtu atdot piespēli tajā brīdī, kad spēlētājs ir atbrīvojies, jo spiediens uz tevi ir tik liels, ka laiks piespēles došanai ir pussekunde – ja neiedod tajā brīdī, tad ir par vēlu, nokavēts.
Vai tik pašaizliedzīgu cīnītāju, kāda bija Ieva Tāre, tu tagad komandā redzi?
Ievai es Universitātē biju pasniedzējs un viņas diplomdarba vadītājs... Bet cīnītājas īpašības ir gan Anetei Šteinbergai, gan Ditai Rozenbergai.
Plāns pret Ameriku
Cik labi tu zini Latvijas pretinieces grupā Pasaules kausā – Ameriku, Ķīnu un Senegālu?
Amerikas izlasē tas atkarīgs no tā, kuras no zvaigznēm viņi izvēlēsies. Tajā izlasē notiek pārbūve, viņi pēc olimpiādes cikla nomainīja treneri, Donai Stelijai (Dawn Staley) tas būs pirmais lielais turnīrs kā trenerei. Bet tur noteikti visas ir lielas zvaigznes.
Ķīnu tagad sākam pētīt, viņas jau ir nospēlējušas vairākas spēles Eiropā. Vismazāk informācijas ir par Senegālu, esmu sācis pētīt Āfrikas pagājušā gada čempionātu. Senegāla arī ir nomainījusi treneri.
Pats svarīgākais mums ir sagatavoties pirmajai spēlei – ar Ķīnu, mums ir ļoti daudz informācijas gan viņu par spēli, gan spēlētājām. Ķīnā ir viena no bagātākajām līgām. Pagājušajā gadā pārbaudes turnīrā mēs Ķīnu uzvarējām. Domāju, ir visas iespējas cīnīties par uzvaru. Ķīna ir pielikusi vienu 2,10 metrus garu spēlētāju; garu, bet tievu. Bet tur ir arī divmetrīgas un masīvas spēlētājas. Arī pārējās pozīcijās ir garas spēlētājas, tāpēc mūsu doma ir uz šo turnīru veidot pēc iespējas garu sastāvu, lai tad, ja zaudējam centra pozīcijā, varam to kompensēt malējās pozīcijās, turēties pretī šiem augumiem. Pagājušajā Eiropas čempionātā pāriešana uz spēli ar trim centriem mums deva ceļazīmi uz Pasaules kausu, kad spēlē pret Itāliju ar garo sastāvu atspēlējāmies no mīnusiem. Tāpēc šo modeli mēģināsim arī Pasaules kausā, mēģināsim veidot komandu lielāku augumos, lai varētu aizpildīt visas zonas un spēlēt daudzveidīgus aizsardzības veidus.
Kas Latvijai var nākt pretī, ja grupā tiks izcīnīta 2. vai 3.vieta?
Ir varianti – Spānija, Japāna, Beļģija vai Puertoriko. Ja tiekam pāri astotdaļfinālam, lielais trijnieks, kas man galvā veidojas ceturtdaļfinālam, ir Austrālija, Francija vai Kanāda.
Spēlē pret ASV izlasi mums laikam nav cerību?
Pēdējos astoņus gadus viņas nevienam nav zaudējušas... Bet spēlē es tik daudz nedomāju par cerībām, galvenais ir paveikt izvirzītos uzdevumus, mēģināt uzbrukt katras pretspēlētājas vājākajām pozīcijām un tad skatīties, kā spēle ies. Nevajag domāt par spēles iznākumu, bet par to, kas notiek laukumā, un izdarīt maksimāli labi. Kā tas ir izdevies, to jau redz beigās. Ir jāizdara maksimums no tām iespējām, kas mums ir.
Tātad tu ej uz spēli ne tikai ar plānu A, bet arī ar plānu B un C?
Noteikti. Varianti ir vairāki; ja nenostrādā viens, mēģinām otru. Dažreiz, skatoties spēles ierakstu, gan ir redzams, ka nevajadzēja plānus mainīt – pretinieks ar savu meistarību gūst grūtus punktus, mēs mainām plānu, bet tad viņš sāk gūt vieglākus.
Spēle kā matemātika
Kur tu izveidojies par spēles stratēģi? Strādājot pie Ainara Zvirgzdiņa?
Tas jau stipri senāk jāmeklē, skatoties, kā veidojās mana trenera karjera. Pats sākums bija 1. klasē, kad sāku trenēties futbolā. 49. vidusskolas sporta skolotājs Juris Liepiņš mani aicināja trenēties Darba rezervju stadionā – tas bija tieši te, kur mēs šobrīd sēžam. Ziemā trenējāmies Darba rezervju zālē, kuru tagad jauc nost. Kādu laiciņu notrenējos futbolā, un tad notika negadījums – visās sacensībās vienmēr gribēdams būt pirmais, skolā skrēju pa koridoru un izskrēju cauri stikla durvīm (rāda rētu). Ilgu laiku nevarēju trenēties, un, kad atsāku, priekšā bija gruzīnu speciālists. Pārgāju uz basketbolu, pie Alfrēda Kraukļa. Jau studiju laikā, 1996. gadā, mani uzaicināja basketbola klubs "Kolibri", Mudīte Zandere, deva iespēju trenēt. Tas bija privāts klubs, trenēšana man bija hobijs, bez atalgojuma, ar domu kļūt par īstu treneri.
Par stratēģiju man jāsaka paldies matemātikas skolotājai Maijai Zaķei. Matemātika man patika, arī basketbola spēlēs daudz skatos, kā var atrisināt uzdevumus.
Laukumā redzi skrienam cilvēkus vai ciparus?
Ir stratēģijas, kurās jāņem cipari. Piemēram, ar atjaunoto LU komandu pirmo gadu spēlējām virslīgā. Tā komanda bija būvēta no LBL trešās līgas komandas, kas trenējas divas reizes nedēļā, nevis divas reizes dienā. Pusi no komandas izdevās nokomplektēt ar tādiem studentiem, kas citām komandām nebija vajadzīgi. Ar tādu komandu spēlējām pret Ventspili. Doma bija sākt ar mazumiņu, uzvarēt vienu ceturtdaļu. Pirmais puslaiks bija katastrofāls, apmēram 20:60. Trešo ceturtdaļu zaudējām ar metienu pēdējā sekundē, Ventspils iemeta pret dēli...
Kā Dončičs Latvijas izlasei!
Nē, kā Macijausks Latvijas izlasei – trīspunktnieks no sāna pret vairogu! Nākamajā spēlē Rīgā sapratām, ka nevaram ar Ventspili ielaisties ātrajā spēlē, mums jācenšas pēc iespējas samazināt metienu skaits. Līdz 18. minūtei mums bija tikai mīnus divi punkti – 22:24, jo mēs katru uzbrukumu spēlējām visas 24 sekundes! Galvenais bija nospēlēt visu laiku uzbrukumā, katru uzbrukumu pabeigt ar metienu un visiem pieciem skriet atpakaļ aizsardzībā, lai viņiem nav neviena vieglā punkta ātrajos uzbrukumos.
Tavai trenera pieredzei droši vien daudz deva strādāšana pie Kārļa Muižnieka un Gundara Vētras?
Bērnu basketbolam izgāju cauri desmit gados ar 1990.–1991. gadā dzimušajām meitenēm klubā "Kolibri", kur trenējās arī Gundara Vētras meita. Ilgu laiku paralēli "Kolibri" mans maizes darbs bija Universitātē, kur trenēju vīriešu studentu komandu, spēlējām gan studentu līgā, gan amatierlīgā. Tajā procesā lēnām sajutu profesionālo basketbola garšu. Profesionālajā klubu basketbolā esmu kopš 2007. gada, kad saņēmu uzaicinājumu palīdzēt Kārlim Muižniekam komandā "Barons/LMT", kad mums izdevās izcīnīt FIBA kausu. Gadu pirms "Barona" biju tā fārmklubā "Rīdzene" Aigara Brigmaņa palīgs. Pēc Kārļa aiziešanas 2008. gadā pusgadu biju "Barona" galvenais treneris. Pēc tam gadu palīdzēju "Baronam" kā asistents, un 2010. gadā otrreiz izcīnījām čempiona titulu. Tajā pašā gadā ar U-20 meiteņu izlasi Liepājā izcīnījām bronzas medaļu Eiropas čempionātā.
Gundars Vētra tajā brīdī baudīja garu atvaļinājumu – sieviešu basketbolā atvaļinājums ir garāks nekā vīriešu basketbolā – un teica, ka viņš varētu palīdzēt konsultēt izlasi. Starts izdevās, viņš redzēja, kā es strādāju, un tad, kad Vētra no sieviešu basketbola atgriezās vīriešu basketbolā, viņš piedāvāja man kļūt par palīgu Ventspils komandā. Tā sākās mūsu sadarbība – gads Ventspilī, gads Vladivostokā, trenējot vīriešu komandu "Spartak-Primorje", gads Sanktpēterburgā, divi gadi Kurskā...
Krievijas kolorīts
Vladivostoka ir gandrīz otra pasaules mala.
Skati tai pilsētā ir ļoti skaisti, pilsēta kalnaina. Ja vēl būtu labāki arhitekti un spraugās starp kalniem nebūtu iecelts kaut kas nevajadzīgs, skati būtu vēl labāki. Viss pārējais arī ir labs, izņemot to, ka daudzas mašīnas brauc ar labās puses stūri, un, mainoties laika apstākļiem, ir daudz avāriju un kustība pilsētā apstājas. Mums tāpēc bieži nācās atcelt treniņus.
Jums taču no Vladivostokas visu laiku bija kaut kur jālido uz spēlēm, baigā loģistika?
Loģistika Vladivostokā patiesībā bija labāka nekā Kurskā – regulārie reisi uz Maskavu, tos var saplānot, un no Šeremetjevas lidotas lidot uz citām pilsētām, kur jāspēlē. Kurskā lidmašīna bija reizi dienā, un ziemā bieži nelidoja, jo skrejceļš, kas ir kopā ar militāro lidlauku, nebija tīrīts. Kurskas lidosta netika attīstīta tāpēc, ka netālu Belgorodā ir brīnišķīga lidosta. Līdz ar to mums galvenā pārvietošanās iznāca ar vilcienu. Augstākā līmeņa profesionālajā sportā šī pārvietošanās izsit no treniņu procesa un rada nogurumu, un spēlēs, kuru likteni izšķir daži punkti, šis nogurums var ietekmēt rezultātu. Ceļš no Eirolīgas spēlēm, no Eiropas mums bieži vien aizņēma 20 stundas.
Cik sezonu tu strādāji Krievijā?
Piecas.
Kas Krievijā ir dārgāks – spēlētājs leģionārs vai treneris ārzemnieks?
Spēlētājs noteikti ir dārgāks.
Kurai Latvijas izlases basketbolistei pašlaik ir vislabākais līgums?
Anetei Šteinbergai.
Cik pelna pasaules labākās profesionālās basketbolistes?
Eiropā tādas kā Taurazi un Pārkere – ap miljonu sezonā. Amerikā pašas labākās spēlētājas noteikti pelna ar reklāmas līgumiem, bet maksimālā alga tur bija tikai simt tūkstoši dolāru gadā.
Izlasei motivēt spēlētājas ir viegli?
Šo paaudzi – jā. Ar diezgan daudzām, Aneti Šteinbergu ieskaitot, esam gājuši cauri, sākot no U-16. 2006. gadā finālā ieguvām otro vietu B divīzijā Eiropas U-16 čempionātā, 2008. gadā Eiropas U-18 čempionātā B divīzijā uzvarējām, 2010. gadā Liepājā A divīzijā ieguvām bronzas medaļu Eiropas U-20 čempionātā. Šīm meitenēm ir uzvarētāja gars. Trenerim ir jādod uzdevumi, viņas pašas grib uzvarēt vairāk par visu.
Iztiekam bez lamāšanās
Kāds treneris tu esi – vienmēr korekts vai arī lamājies?
Es dodu uzdevumus. Ļoti retu reizi ir arī kāds stingrāks vārds jāpasaka...
Latviešu valodā?
Kas nu tajā brīdī sprūk laukā... Bet tā noteikti nav sistēma. Ilgtermiņā tas noteikti nevar dot rezultātu, tikai atsevišķā brīdī. Trenerim neko nevajag mākslīgi uzspēlēt, viņam jābūt tādam, kāds viņš ir. Uzspēlētās vai no citiem treneriem noskatītās lietas, lamāšanos ieskaitot, nestrādās. Ir jāatrod savas stiprās puses un jācenšas ar tām dot meitenēm pārliecību un ticību, ja darīsim to, ko esam sarunājuši un par ko esam pārliecinājušies, skatoties video ar pretinieču spēlēm, būs labāks rezultāts.
Vai nav tādas spēlētājas, kuras tāda skarba lamāšanās, kādu dzird no daža cita trenera, tieši sapurina cīņai?
Man neviena spēlētāja nav lūgusi, lai viņu izlamāju. Ja redzu, ka spēlētājai spēle neiet, kaut kas nesanāk, labāk dodu viņai iespēju pārdomāt to uz soliņa, dodu vēl vienu iespēju spēlē, un, ja arī tad nesanāk, tad acīmredzot šī nav viņas diena, un es meklēju nākamo variantu. Cenšos uzbļaut nevis kritizējot, bet uzmundrinot. Ja redzu, ka kāda spēlētāja, brīva esot, nemet, cenšos viņu iedrošināt, bet lamāt nav manā dabā.
Vai treneru kursos psiholoģijas pamatus māca?
Kad es studēju, psiholoģiju mācīja ļoti minimāli. Mana trenera filozofija ir veidojusies, galvenokārt lasot grāmatas un skatoties video. Mana basketbola filozofijas ikona ir Džons Vudens (John Wooden ), viens no visu laiku izcilākajiem ASV studentu treneriem, kurš beidza trenēt jau septiņdesmitajos gados. Viņš gāja pa priekšu laikam, joprojām ir ļoti aktuāls un ir mani ļoti iedvesmojis. Vudens nomira 2010. gadā, dažus mēnešus pirms savas simt gadu jubilejas, un vēl pēc 90 gadu vecuma uzstājās, ātri formulēja domas un spēja iedvesmot.
Ko vieglāk trenēt – vīriešus vai sievietes?
Sieviešu basketbolā konkurence ir mazāka nekā vīriešu basketbolā, kur spēlētāju loks ir ļoti liels. Labu spēlētāju sieviešu basketbolā ir mazāk nekā vīriešu basketbolā, līdz ar to pašā toplīmenī konkurence ir ļoti augsta, bet vidējais līmenis ir zemāks. Ja salīdzina Latvijas vīriešu un sieviešu basketbola līgas, vīriešu līgā ir daudz vairāk konkurētspējīgu komandu. Arī spēlētāju izvēles iespējas ir daudz lielākas. Šobrīd tajā līmenī, kādā mēs spēlējam izlasē, mums ir kādas 20 spēlētājas, piesaistot vēl jaunās, kopā tikai kādas divdesmit piecas.
Vai basketbols vispār ir sievietēm piemērots sports?
Domāju, ka ir. Tajā nav nekādas pārdabiskas piepūles, kā svarcelšanā. Basketbols tomēr vairāk ir prāta spēle. Jā, ir lieli ātrumi, tomēr ne maksimālie. Ātri ir jāspēj apieties ar bumbu, bet tā vairāk ir veiklība. Kā mani institūtā mācīja treneris Imants Liepiņš, veiklību var attīstīt arī adot (smaida).
Tagad laikam vīriešu basketbolā rezultāts var mainīties tikpat strauji kā sieviešu basketbolā. 2009. gadā, kad Latvijas sieviešu izlase mājās Eiropas čempionātā cīņā par 5.–8. vietu spēlēja pret Itāliju, pirmajā puslaikā visa valsts jau korķēja vaļā šampaniešus, jo Latvija bija vadībā ar vairāk nekā 20 punktiem, bet beigās viņas tomēr pamanījās zaudēt.
Sieviešu basketbols ir emocionālāks, bet rezultāta svārstības tagad arī vīriešu basketbolā ir ļoti lielas. Tāpēc ir ļoti svarīgi censties uzvarēt katrā uzbrukuma vai aizsardzības epizodē. Tikko tu no tā aizej, sāc skrieties un nepievērs katrai epizodei uzmanību, tevi soda, un spēle sagriežas kājām gaisā. Vīriešu basketbols ir ātrāks nekā sieviešu, tātad arī rezultāta svārstības tur iespējamas lielākas.
Vai vīriešu basketbolā mūsdienās spēlētāju fiziskā attīstība nav tik liela, ka vajadzētu grozu celt augstāk? Senāk tik atlētisku spēlētāju nebija.
Modes noteicēja basketbolā ir Amerika. Kamēr NBA spēlēs tā, kā spēlē, Eiropa pielāgosies viņiem.
Nobeigumā vēlreiz jājautā, kādas ir Latvijas izlases cerības un iespējas Pasaules kausā pret ASV izlasi? Uzvarēt vienā ceturtdaļā?
Uzvarēt vienā uzbrukumā un vienā aizsardzībā! Beigās skatīsimies, kurš vairāk epizožu būs uzvarējis.