Leģendārais Jānis Lūsis joprojām sapņos vēl vinnē jaunos

Apritējis jau vairāk nekā 60 gadu, kopš savu karjeru lielajā sportā sāka Latvijas visu laiku labākais sportists – šķēpmetējs Jānis Lūsis, triju olimpisko spēļu medaļnieks. 1964. gadā Tokijas spēlēs viņš ieguva “tikai” bronzu tāpēc, ka vēl nebija īsti skaidrs, vai viņam nebūs jāstartē arī desmitcīņā. 1968. gadā Mehiko uzvarēja ar pēdējo metienu olimpiskā rekorda tālumā – 90,10 metru. Nākamajās, Minhenes, spēlēs zaudēja mājiniekam Klausam Volfermanam mazāko iespējamo starpību, kāda šķēpa mešanā iespējama, – divus centimetrus, pats šo, jāteic, mazliet aizdomīgo zaudējumu komentēdams kā īsts olimpietis: “Zaudēju divus centimetrus, ieguvu draugu.” 1972. gadā Lūsis sasniedza savu otro pasaules rekordu, 93,80 metru, 1987. gadā tika atzīts par izcilāko šķēpmetēju pasaulē un tagad ir pirmais un vienīgais latviešu vieglatlēts, kurš uzņemts Starptautiskās vieglatlētikas savienības Slavas zālē. Sapņos šķēpu Lūsis metot joprojām, bet ikdienā nemet pat foreļu vizulīti, lai gan viņa mājas Zuši ir pašā Juglas upes krastā, un Lūsis ar savu treneri Valentīnu Mazzālīti bija arī kaislīgi copmaņi. Tagad neesot laika, jāstrādā zeme, saka Lūsis, atgriezies tajā lauku puikas statusā, kāds viņš sen bija pirms kāpiena Olimpā.

Foreļu vietā burkāni

Vai te pie jūsu mājām Juglas upē foreles arī ir?

Ir, vairāk gan uz leju un uz augšu. Kādreiz kaut kas noķerts arī ir, bet nav jau laika.

Kad tad pēdējoreiz makšķerējāt?
Pēdējos gadus galīgi nesanāk. Pa māju visu laiku kaut kas jādara, jāsaimnieko. Tagad zeme jāgatavo, būs jāsāk sēt un stādīt burkānus, bietes, salātus, dilles...

Jūsu treneris Valentīns Mazzālītis jums mācīja mest tikai šķēpu vai spininga vizuli arī? Viņš bija liels makšķernieks.
Esam ar viņu braukuši spiningot, bet ar zvejošanu esmu nodarbojies kopš bērnības.

Kad jūs aktīvi sportojāt, spiningu nekad neņēmāt līdzi?
Nē, bet vienu laiku Zviedrijā konsultēju zviedru šķēpmetēju Bodenu, tad arī pamakšķerēju. Lielāko līdaku, sešarpus kilo, esmu noķēris ezerā Zviedrijā. Toreiz saķērām vairāk nekā 30 līdakas svarā no divarpus kilo. Tā sešarpusniece sākumā gāja prom par spīti visai spoles bremzei. Pagāja metrus divdesmit un piekusa. Tad es pamazām viņu pievilku.

Kāda bija jūsu spininga metienu precizitāte?
Pietiekami laba. Tur jau ir tā lieta, ka āķītis citreiz jāiemet līdakai mutē.

Vai vizuli nemetāt tālāk nekā citi makšķernieki? Šķēpmetējs Uldis Doniņš mums ir stāstījis, ka reiz vieglatlēti palielā miglā spiningojuši Ventas krastā, viens stiprs šķēpmetējs veicis tālu metienu un jutis, ka viņam kaut kas ir galā. Ilgi cīnījies, jo tas, kas bija auklas otrā galā, sīksti pretojies, kamēr pēkšņi atskanējis izmisīgs: “Mū-ū!”; izrādās, viņš tajā miglā bija pārmetis vizuli upei pāri un aizķēris govi, kas otrā krastā ganījās...
Spiningojot uz tālumu nekad nav mēģināts mest, lai gan Ventā esmu zvejojis ne vienreiz vien.

Kuri bija jūsu bērnības ūdeņi?
Kad vēl dzīvoju Kurzemē, Matkulē, mana māja bija netālu no Imulas. Manā bērnībā mazajās upītēs vēl bija ļoti daudz zivju, it sevišķi pēc kara, jo kara laikā tās neviens nezvejoja. Pēc kara mēs, bērni, izzvejojāmies kārtīgi. Uz Imulas pie Pūcēm bija dzirnavas. Sestdienās un svētdienās slūžas taisīja ciet, lai uzkrājas ūdens un pa darbdienām var malt. Tad Imula kļuva ļoti sekla, un mēs zivis ķērām ar rokām. Nez kāpēc tur bija daudz vēdzeļu. Tās bija jāmeklē pa kalvēm un pa čakšņiem, zem akmeņiem. Kad tur gājām tā ar rokām ķert, parasti gandrīz spainis sanāca. Citreiz vēl paņēma kādu dukuru līdzi.

Uzrāpties līdz griestiem

Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs reiz izteicās, ka vilkt zivi, lielāku par trim kilogramiem, viņam esot grūti, visi muskuļi tad sāpot...
Mums ir vajadzīgs svaigums, asums, lai būtu eksplozija. Tad nevar sevi visu laiku darbināt uz izturību. Treniņš mums bieži vien sanāca ilgs, trīs stundas dienā un pat vairāk, ar to pilnīgi pietiek. Tehniskajam treniņam tu esi vajadzīgs svaigāks, nevis noguris.

Jums bija ļoti labi rezultāti arī desmitcīņā...
Tā sagatavošanās sistēma, ko mums Valentīns deva, bija tik plaša un vispusīga, ka uz tās bāzes biju spējīgs veikt pat desmitcīņu, lai gan nekad nebiju tai speciāli gatavojies.

Kā jūs iemācījāties lēkt ar kārti? Tā ir ļoti sarežģīta disciplīna.
Dažreiz ir mēģināts, bet būtībā treniņos ar kārti nekad neesam lēkuši. Acīmredzot mums bija tik laba vispārējā gatavība. Piemēram, treniņos mums bija tests: kurš ātrāk uzrāpsies pa virvi tikai ar rokām, bez kāju palīdzības.

Cik augstu bija jāuzrāpjas?
Cik nu Fizkultūras institūtā tie griesti bija augsti...

Diezgan augsti.
Tur mēs piecās, sešās sekundēs tā uzlīdām. Tātad kaut kam mēs laikam jau bijām gatavi.

Bet kājām arī jābūt ļoti stiprām.
Kājas man nebija sliktas, lēkšanā slikti negāja – tālumā vienmēr lēcu aiz septiņiem metriem, augstumā 1,90 metrus, trīssolī 14,50 metrus... Ar mūsu treniņiem varējām uzrādīt arī tam laikam diezgan labus rezultātus desmitcīņā. Bet gatavojies tam nekad nebiju, mani tikai lūdza, lai startēju Tautu spartakiādē. Tajā laikā, sešdesmito gadu sākumā, nekādu īstu desmitcīņnieku nebija. Pāris reižu nostartēju, un mans rezultāts tad, 1962. gadā, bija piektais labākais pasaulē.

Jūs latviešus tā pieradinājāt pie uzvarām šķēpmešanā, ka vismaz vecākajai un vidējai paaudzei vēl arvien jebkura mēroga sacensībās, sākot ar olimpiskajām spēlēm, šķēpa mešanā latvietim neviena vieta, zemāka par pirmo, nešķiet laba.
Mūsu jaunie šķēpmetēji neizmanto to pieredzi, kas bija mums.

Vai šķēpmešanas zelta laiki Latvijai vēl nāks atpakaļ?
Vai tagad ir kaut kas līdzīgs? Nekā līdzīga es neredzu.

Tagad ir skeletonistu laiks. Vai jūs varētu tā nobraukt ar galvu pa priekšu?
Nē, es tik dulls neesmu.

Cik precīzi 1972. gadā Minhenes olimpiskajās spēlēs mērīja rezultātus šķēpa mešanā, kad jūs zaudējāt tikai divus centimetrus uzvarētājam, vācietim Klausam Volfermanam?
Tolaik jau mērīja ar lāzeru. Nu, ja tas ir, kā saka, saplānots, tad to var izdarīt jebkurā situācijā.

Vai protestu iesniegt nevarēja?
Ko tu tur daudz vari protestēt? Laukumā jau mani nemaz nelaiž.

Vai tajā laikā, kad Minhenes spēlēs notika ķīlnieku sagrābšana, jūs tur vēl bijāt?
Biju. Mēs pat redzējām. Tur, kur mēs dzīvojām, pa starpu bija iesildīšanās laukums, pāri tam varēja redzēt, kā tie bandīti maskās tur staigā. Kad tas terora akts notika, bija doma, vai nepārtraukt olimpiskās spēles, bet, tā kā tikai viena diena bija palikusi, nolēma tomēr nepārtraukt.

Trīs dolāri dienā

Vai tagad olimpiskās spēles ir tādas pašas, kādas bija jūsu laikā?
Pats sports ir kļuvis profesionāls, esam iegājuši profesionālā sporta ērā. Agrāk mēs, visu sporta veidu pārstāvji, treniņnometnēs trenējāmies kopā – gan svarcēlāji, gan basketbolisti, gan peldētāji un vingrotāji. Tagad katrs veids ir pats par sevi, atsevišķi. Mēs nometnēs pazinām visus pārējo sporta veidu pārstāvjus. Nezinu, vai tagad ir labāk. Uzmanība sporta veidam tagad ir pievērsta vairāk, pieeja ir profesionāla, katru sportistu gatavo komanda – treneris, fiziskās sagatavošanas treneris, masieris, ārsts... Profesionāls sports nozīmē pelnīt naudu ar sportošanu.

Vai jūs atceraties, kas PSRS laikos bija paredzēts olimpiskajam čempionam?
Atceros gan – pusotrs tūkstotis.

Dolāru?
Rubļu. Kādi dolāri? Vēl novilka nodokli, un uz rokas dabūji 1100 rubļu.

Bet jums droši vien bija kāda dienas nauda?
Kad braucām uz Ameriku, komandējuma nauda bija trīs dolāri dienā (smaida). Tādi bija laiki – amatieru laiki. Ja uzzinātu, ka kāds ir saņēmis naudu par startiem, draudēja diskvalifikācija. Tas draudēja arī tad, ja kāda firma tev bija iedevusi kādu apavu un kāds par to bija saņēmis atlīdzību.

Jums taču Mehiko spēlēs uzdāvināja trīs šķēpus...
Tas jau ir nepieciešamais instruments. Tajā laikā Sandvik firmai bija labākie šķēpi, ar tiem es sasniedzu pasaules rekordu un vinnēju Mehiko spēlēs. Treniņos manā rīcībā bija desmit šķēpi, metu veselām sērijām.

Vai sporta apavu firmas pie jums nevērsās?
Protams, vērsās. Vienu laiku izmantojām "Adidas", arī ar "Puma" esmu metis. Galvenā PSRS izlases ģērbēja bija "Adidas", un, kad es vienreiz metu "Pumā", runāja, ka es esot uzpirkts.

Šķēpmetēju kurpēm naglas ir arī papēdī?
Dabīgi. Kad Eiropas čempionātā nostartēju "Pumā", man bija divarpus centimetru naglas, tas bija uz tenisita celiņa. Pirmo pasaules rekordu es arī uz tenisita izmetu. Man bija vienalga, tenisits, bitums vai grants, uz visiem segumiem varēju mest normāli, tehniskais izpildījums atļāva.

Ar jaunās konstrukcijas šķēpu mest dabūjāt?
Nē. Tas parādījās 1986. gadā, desmit gadus pēc tam, kad es jau biju beidzis sportot.

Rokās taču to esat turējis?
Jā, jā, esmu vēl ar to piedalījies vienos veterānu mačos.

Kā jaunais šķēps lido? Bija citas sajūtas?
Kādas tur īpašas sajūtas, būtībā tādas pašas vien bija. Starpība bija sākumā, kad parādījās pirmie jaunās konstrukcijas šķēpi, tad tie tiešām ļoti pikēja, burtiski stāvus dūrās zemē. Tagad tie ir pilnveidoti tiktāl, ka planē tikpat labi kā planējošie šķēpi un arī pie viena ieduras.

Bet pāri 90 metriem tos met tikai daži cilvēki pasaulē.
Sākumā jaunos šķēpus meta tikai līdz 80 metriem. Kad tos pilnveidoja, sāka atkal mest pie 90 metriem.

Tomēr pāri 90 metriem tos pasaulē ir metuši tikai kādi 11 cilvēki.
Jā, daudz vēl nav. Pēdējā laikā reti tiek pāri deviņdesmit. Bija Torkildsens, tagad kenijietis Jego, trinidādietis Volkots, kurš vinnēja Londonas olimpiskajās spēlēs...

Vadims Vasiļevskis ir kādas četras reizes metis tālāk par 90 metriem.
Es pats kādās 15 sacensībās tos pārsniedzu.

Ko jūs sakāt par to mešanas tehniku, ko tagad ievazājuši somi, metienu ar kritienu?
Uzskatu, ka tas absolūti nav nepieciešams. Tā ir forsāža ar augšu metiena brīdī. Tas nozīmē, ka viņi kājas metienā pilnībā neizmanto. Briesmīgi spēcīgi zēni tādā veidā kaut ko var aizmest, bet neuzskatu, ka tas ir labākais veids.

Jaunā paaudze

Kuram no mūsu pēdējo gadu šķēpmetējiem – Vadimam Vasiļevskim, Aināram Kovalam, Zigismundam Sirmajam – ir vislabākās dotības?
Kovalam ar Pekinas olimpiskajām spēlēm paveicās tādā ziņā, ka viņš bija Vadima ēnā, viņam nepiegrieza nekādu vērību. Parasti viņš psiholoģiski sadega un nekādus panākumus neguva, un arī pēc olimpiskā sudraba viņam nebija nekādu lielu panākumu. Tehniskajā ziņā viņa izpildījums, manā skatījumā, nebija tas labākais. Visā savas karjeras laikā viņš tā arī neiemācījās mest šķēpu ar ieskrējienu. No triju soļu neliela ieskrējiena viņš varēja aizmest labāk nekā ar ieskrējienu. Pie vainas bija viņa ieskrējiens, tas nebija tāds, kāds vajadzīgs šķēpam. Ja viņš palielināja ātrumu, tad parasti beigās nevarēja noturēties pie starta līnijas, krita pāri. Toreiz Pekinā viņam sanāca tehniski labs metiens, paldies Dievam.
Vadims tehniskā izpildījuma ziņā bija labāks. Viņam bija garš pēdējais izmetiena solis. Vadims pēc dabas bija diezgan pastīvs, tas solis viņam deva iespēju dabūt šķēpu uz sevis un izmest. Bet viņa nelaime bija tā, ka viņš bieži aizgāja no labās kājas – nesāka metienu, atrodoties uz labās kājas, bet no tās bieži gāja prom, uzduroties uz kreisās. Galarezultāts bija bēdīgs tādā ziņā, ka viņš sabeidza kreisās kājas potīti.

Maskavas spēļu čempions Dainis Kūla arī sabeidza potīti...
Viņam arī bija problēmas ar tehniku. Un Zigismundam tas pats. Viņam ir normāls, tehnisks, dabisks metiens. Strādājot ar viņu treniņnometnēs šķēpmetēju klubā, viņam faktiski neko nevajadzēja mācīt – kā viņš meta, tas bija ļoti labi. Bet pēc tam viņš nomainīja treneri, tur viņam sāka mācīt citu, nojauca viņa dabisko kustību, un tagad viņš ir vienās traumās.

Bet viņš vinnēja Eiropas čempionātā...
Viņam paveicās. Tādā veidā, kā viņš izpildīja to metienu, taisot caur apakšu, lai pēc tam dabūtu štoperi, uzduroties uz kreisās kājas, viņš palaiž celi, smaguma centrs pazeminās, un viņš uzdūries netiek augšā, lai iestieptu krūtis, bet noforsē ar augšu un nedabū iestiepienu. Tāpēc bieži vien viņam šķēps nelidoja. Tā ir nepareiza tehniska izpildījuma vaina. Tādas ļoti kļūdainas tehnikas dēļ viņš ir arī sevi traumējis, pleca operācija jau uztaisīta.

Tas nekas labs nav.
Kas tur var būt labs – cilvēku traumēt?

Bet visi pēdējo gadu labākie šķēpmetēji ir trenējušies pie Valentīnas Eidukas.
Uzskatu, ka Eiduka viņiem neiedeva tieši to, ko viņiem vajadzēja. Viņa varbūt viņus ļoti labi sagatavoja fiziski, bet tehniskajā ziņā viņas audzēkņi gāja prom no labās kājas, un sanāca vairāk ar augšu, īss, forsēts metiens. Viņa ir izteikusies, ka tā kā es agrāk tagad šķēpu nemetot. Nu, rezultātu mēs redzam.

Kam jūsu laikā bija laba tehnika?
Tajā laikā metēji meta faktiski katrs savā individuālā, viņiem piemērotā stilā. Arī somi. Viņu tehnika veidojās dabiskā ceļā treniņos. Bet pēdējā laikā viņi ir uzlikuši štampu saviem šķēpmetējiem, un šķēps viņiem vairs nelido. Katram vajag individuālu pieeju, lai izmantotu savas stiprās puses. Krišana te neder.

Jūsu dēls Voldemārs ir uzmetis 84 metrus. Viņu jūs trenējāt pats?
Jā. Viņam bija labs naturāls metiens, bet sevišķas piepūles viņš sasniedza 80 metru robežu. Bet viņš nebija fanāts, kas sevi pilnībā atdod šķēpa mešanai. Viņš būtu varējis mest arī tālāk, bet viņam sajauca galvu, ka, pie tēva trenējoties, viņš nemet tik tālu, cik varētu, viņš aizgāja pie Eidukas, un desmit metri pazuda.

Kāpēc tad dēls aizgāja pie cita trenera?
Es saku – sajauca galvu. Eiduka teica: es zinu, kā jāmet, nāc pie manis...

Bet Eiduka uz viņas metožu kritiku varētu atbildēt: re, kur man ir olimpiskie medaļnieki.
Medaļnieki, jā. Bet kāpēc es varēju 15 sezonas būt topā, kāpēc man nebija traumu? Visus šos gadus, kamēr biju lielajā sportā, man nebija traumu! No starta uz startu es varēju uzrādīt rezultātus savā līmenī! Stabilus rezultātus no starta uz startu, no sezonas uz sezonu! Man ir sešas sezonas bez zaudējumiem!

Varbūt jums ar galvu viss bija kārtībā...
Psiholoģiskā sagatavotība ir viens, bet otrs ir tehniskais izpildījums. Potenciālu ir iespējams realizēt, ja ir labs tehniskais izpildījums. Mans tehniskais izpildījums man atļāva gadu no gada bez traumām mest šķēpu augstā līmenī.

Ar tehniskā izpildījuma trenēšanu šķēpmetējam droši vien ir tāpat kā pianistam ar vingrināšanos.
Jā, tehniskais izpildījums būtībā jātrenē katru dienu.

Kur jūs Latvijā ziemā varējāt trenēties?
Trenējāmies telpās – metām tīklā un pret sienu. Ar speciālu lodīti pilnveidojām tehniku. Uzskatu, ka tehniskais izpildījums man bija atbilstošs.

Kam par to jāsaka paldies – trenerim Valentīnam Mazzālītim, jums pašam vai dabai?
Tas bija, kā saka, kopražojums. Man pašam bija ļoti labas muskuļu izjūtas. Tās man bija no dabas un deva iespēju izveidot labu mešanas stilu. Valentīns bija malacis tādā ziņā, ka sevišķi neiejaucās procesā, ļāva mums pašiem pilnveidoties un tikai šad tad šo to pielaboja. Valentīna fenomens bija tas, ka viņš bija organizators. Viņam bija grupa, studenti, kas bijām atnākuši uz Fizkultūras institūtu. Viņš kā entuziasts un azartists gāja mums pa priekšu ar savu piemēru, katrā treniņā centās parādīt, ka viņš arī kaut ko var, sacentās ar mums. Treniņu grupā mums bija ļoti laba iekšējā konkurence, sacentās katrs ar katru – kurš tālāk, kurš augstāk, kurš vairāk. Katrā vingrinājumā, ne tikai šķēpā. Kurš kuru noskries, kurš tālāk vai augstāk uzlēks... Tas bija katrā treniņā, un tas bija tik pierasts, ka es varēju no starta uz startu konkurēt ar pasaules labākajiem.

Vai Mazzālīti laida jums līdzi uz ārzemēm?
Sākumā viņš bija PSRS izlases vecākā trenera amatā. Bet viņam bija bezkompromisa raksturs, viņš teica, ko domāja, tāpēc attiecības ar PSRS izlases vadību viņam nebija labas, un beigās viņu vairs neņēma līdzi.

Vai jūs nevarējāt iestāties par viņu, teikt – ja viņu nelaiž, es arī nebraucu? Varbūt tajos laikos tā nebija pieņemts?
Man tad izjūtas bija tādas, ka varu iztikt bez sava trenera. Bija taisni otrādi – kad Valentīns tika atstādināts no izlases vecākā trenera amata, viņš no manis būtībā kaut kā attālinājās, un pirms Minhenes mēs pašķīrāmies, jo es jutu, ka viņš vairs nespēj man dot to, ko man vajag.

Cits treneris jums pēc tam bija?
Nē, tikai formāli kāds skaitījās. Treniņu plānus sastādījām paši. Jāteic, tas, ka Valentīns mums visiem bija licis rakstīt dienasgrāmatas no paša sākuma, bija viņa nopelns – katras sezonas beigās varējām analizēt, kas ir izdarīts, un koriģēt turpmākās darbības.

Ko jums teica pēc izcīnītās bronzas medaļas Tokijas olimpiskajās spēlēs 1964. gadā – “malacis, ka medaļa” vai “slikti, ka nav zelts”?
Toreiz man nepaveicās, pirms tam sastiepu pleca muskuli un līdz Tokijai nepaguvu pilnībā izārstēt.

Tātad kāda trauma jums tomēr ir bijusi.
Tā bija vienīgā trauma. Uz sacensībām aizbraucu kā favorīts, bet plecs vēl nebija sadzijis, tāpēc metu divtaktu kustībā, pielāgojoties, lai nesāp. Lai gan uzvarēt varēju, Pauli Nevala toreiz vinnēja ar viszemāko rezultātu šķēpa mešanā olimpiskajās spēlēs, 82,66 metri (1956. gadā Melburnas spēlēs norvēģis Egils Danielsens aizmeta 85,71 metru).

Pats ar rezultātu bijāt apmierināts vai neapmierināts?
Bija jāsamierinās ar to, kas ir. Bet – traumu es ieguvu, zināt, kāpēc? Tāpēc, ka Valentīnam uz Tokijas olimpiskajām spēlēm bija dots uzdevums gatavot mani arī desmitcīņai. Līdz ar to netika pievērsts tik daudz uzmanības šķēpmešanai, cik funkcionālai un fiziskai sagatavošanai desmitcīņā. Viss bija labākajā līmenī, bet, tā kā nebija pietiekami daudz uzmanības pievērsts šķēpmešanai, dabūju traumu.

Šķēpu metot?
Jā. Tas bija tajā pašā olimpiskajā gadā Maskavā brāļu Znamensku maču laikā. Janušs Šidlo toreiz aizmeta 85 metrus. Mans metiens bija pāri 87 metriem, bet es drusku uzkāpu uz līnijas. Pēc tam centos viņu pārspēt un beigās dabūju traumu. Pēc tam pateicu: pietiek, ne ar kādām desmitcīņām vairs nenodarbošos. Sākot no 1965. gada, pievērsos šķēpa mešanas specializācijai. Līdz tam bija plašā un vispusīgā sportošanas bāze, ar kuru sasniedzu 86 metrus. Pēc tam specializējos vairāk un 1967. gadā jau pārsniedzu 90 metrus, biju otrais pēc norvēģa Terjes Pedersena, kurš šo robežu pārsniedzis.

Ko jutāt 1968. gada Mehiko olimpiskajās šķēpmetēju sacensībās, kad pirms pēdējā, sestā, metiena bijāt tikai otrais?
Meksikā nelaime bija tā, ka mums sezona sākas maija beigās, un visu sezonu es metu augstākajā līmenī, bet olimpiskās spēles bija oktobra vidū. Mums sezona tad bija beigusies, un es jau biju izgājis no sportiskās formas. Kā tas izpaužas?

Kā traumatisms?
Nē. Iziešana no sportiskās formas izpaužas tā, ka organisms grib atpūsties, un, jo tu vairāk centies, jo vairāk organisms tevi bremzē. Tad parādās tehniskās kļūdas. Sezonā – oho, šķēps pats lido, septiņās sacensībās pāri 90 metriem, nekādu problēmu. Bet Mehiko – 83 metri... 82... Trešajā mēģinājumā soms Kinunens aizmet 86 metrus. Tad es samoku 86 metrus un par četriem centimetriem tieku viņam garām. Piektajā mēģinājumā ungārs Kulčars pēkšņi izšauj 87 metrus, savu personisko rekordu un labāko rezultātu mūžā. Man paliek pēdējais metiens...

Jūs metāt pirmais?
Jā. Kas man atlika? Vajadzēja koncentrēties, domāt, ko darīt. Negāja tā mešana – tāpēc negāja, ka nebiju formā. Nolēmu uztaisīt imitāciju – ieskrieties, noskatīt punktu pretējās tribīnēs, kur man jātrāpa. Ieskrējos un apstājos. Tas bija tas brīdis, kad visi nodomāja, ka ar mani ir cauri.

Cik ilgs laiks ir dots metiena izdarīšanai?
Pusotra minūte. Tad atgriezos un pa imitācijas pēdām veicu metienu, trāpīju tajā punktā, trāpīju šķēpā, un bija jauns olimpiskais rekords – 90,10 metri.

Labi, ka tolaik vēl nebija tiešraides, citādi Latvijā pēc jūsu apstāšanās daudziem būtu jādzer sirdszāles...
Tā medaļa tiešām nenāca tik vienkārši. Pēdējā metienā vēl Kinunens ar 88 metriem pārspēja Kulčaru un ieguva sudrabu.

Daiļais dzimums

Vai sievietēm šķēpa mešanas biomehānika atšķiras?
No biomehānikas principiem nekur tu neaiziesi, vienalga, vīrietis vai sieviete. Tev jāpanāk ķermeņa augšdaļas iestiepums, lai būtu sprādziens, izmetiens. Sievietēm tikai daba nav devusi tik daudz spēka, viņām daba ir paredzējusi citas funkcijas. Bet tieši tāpēc sievietēm, lai sasniegtu augstus rezultātus, ir jāpievērš vairāk vērības spēka treniņiem.

Mūsu septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei-Admidiņai, manuprāt, ir ļoti laba šķēpa mešanas tehnika.
Vienreiz jau es viņu pakonsultēju... Viņai kā daudzcīņniecei ir ļoti laba fiziskā kondīcija, tas šķēpa metējai ir vajadzīgs. Viņai nebija pietiekami laba speciālā gatavība šķēpa mešanai. Bet kopš sākuma viņai šķēpa mešana padevās tīri labi, viņa bieži bija mūsu šķēpmetēju klubā, tur viņu mācījām, un arī es viņu drusku pakonsultēju niansēs – kā ieskrieties, kā pareizi turēt šķēpu, lai roka būtu atbrīvota, lai ķermenis būtu mazliet padots atpakaļ, lai labāk nonāktu uz labās kājas, lai ir pareizs galvas stāvoklis, kas dod iespēju atbrīvoties. Mešanas laikā ir jābūt atbrīvotam. Laura ir malacis, ka viņa to pieņēma, un tad viņai šķēps aizgāja. Jo cik tad viņa daudz met to šķēpu treniņos, viņai taču septiņas disciplīnas jātrenē, bet viņa aizmet šķēpu gandrīz tikpat tālu kā mūsu labākās šķēpmetējas.

Kāpēc Inese Jaunzeme uzvarēja Melburnas olimpiskajās spēlēs 1956. gadā?
Viņai bija tā sauktā zvaigžņu stunda. Tajā sezonā viņas pretinieces Koņajeva un Zatopkova bija metušas tālāk. Bet olimpiskās spēles bija novembrī, un Inese tajā laikā bija daudz labākā formā, kamēr abas labākās vairs ne. PSRS izlases vilcienā viņa tika tikai pēdējā momentā, pēc pēdējām pārbaudes spēlēm.

Viņas metiens tomēr bija olimpiskais rekords – 53,86 metri.
Tajā laikā 50 metri jau bija labs rezultāts, treniņu metodika vēl nebija tik labi izstrādāta. Viņai pietika, lai vinnētu olimpiskajās spēlēs.

Uz Romas spēlēm viņa vairs nepretendēja.
Viņas potenciāls nebija tāds, lai cīnītos ar labākajām. Viņa arī saprata, ka nav lemts būt lielai sportistei, un aizgāja uz medicīnu.

Olimpiskā čempione noteikti ir liela sportiste.
Par to, ka viņa vinnēja olimpiskajās spēlēs un atnesa pirmo zelta medaļu Latvijai, viņai gods un slava!

Jūsu sieva Elvīra Ozoliņa 1960. gadā uz Romu jau aizbrauca kā līdere?
Jā, viņa tad jau laboja pasaules rekordus, pirmā pārsniedza 60 metru robežu. Katram savs laika posms. Mans posms bija no sešdesmitajiem gadiem līdz septiņdesmito gadu vidum, pēc tam nāca Ūve Hons, tad Jans Železnijs...

Vai šķēpmešanā Elvīra jums kaut ko ir mācījusi?
Viņa man bija piemērs, uz kuru orientējos. PSRS izlases vecākais treneris bija Levans Suļijevs. Mana pirmā tikšanās ar viņu bija Burevestņik studentu mačos 1960. gadā Jaltā, tur bija arī Elvīra. Tolaik es metu pāri 70 metriem, bet Jaltā man nesanāca, par daudz emociju bija. Aizmetu tikai 62 metrus, un Pēteris Vārna no mūsu komandas vadības aizveda mani pie Suļijeva parādīt, lai viņš pasaka, vai no manis iznāks šķēpmetējs. Suļijevs mani palūdza izmest akmentiņu. Paņēmu akmentiņu, izmetu, Suļijevs paskatījās un teica: “Buģeš metaķ, sabaka.”

Kā pietrūkst mūsu Madarai Palameikai, ka tik nevienmērīgs sniegums?
Domāju, ka viņai ir savs mešanas stils, kas nedod iespēju pilnībā realizēties. Viņa par daudz tipina, sevi ierobežo. Neskrien garus, plašus soļus, bet ātri un aši tipina, līdz ar to sevi sasprindzina. Arī izmetiena solis viņai ir pārāk īss, un metiens bieži iet gar sāniem, jo viņa par daudz īsi noliek kreiso kāju un netiek zem šķēpa. Bet viņa ir tāda meitene, ka 65 metrus tur nebūtu ko mest, ja viņa darītu visu, kā vajag, un arī 70 metrus viņai vajadzētu mest, ja viņa neierobežotu sevi ar saspringtām kustībām. Pagājušajā sezonā viņa galvenos mačus tā arī nevinnēja – būdama sezonas līdere, nedabūja medaļu ne Eiropā, ne olimpiskajās spēlēs. Var jau būt, ka viņa par daudz sadomājās un sadega.

Kur jūsu medaļas stāv?
Mājās man vairs nav nevienas medaļas. Sporta muzejam atdotas, Somijā Piktipudā sporta muzejam...

Sapņos vēl redzat sevi metam šķēpu?
Apbrīnojami, bet reizēm redzu, pat diezgan bieži.

Sapņos redzat labus vai sliktus metienus?
Dažādus. Sacensību epizodes rādās, Železnijs... Reizēm sapņos brīnos, ka es savos gados vēl vinnēju jaunos.