Ielu vingrošanas tēvs Māris Šlēziņš nezaudē izsalkumu

Tu esi Pasaules ielu vingrošanas federācijas dibinātājs un vadītājs, starptautisku sacensību un pasākumu veidotājs, tev pieder ielu vingrošanas aprīkojuma zīmols "Kenguru Pro", ar tavu vārdu rēķinās tuvās un tālās zemēs. Un vēl tu esi Latvijas lepnuma balvas ieguvējs. Kādam jābūt cilvēkam, lai to visu paveiktu?

Teikt, ka jābūt mērķtiecīgam un neatlaidīgam... Tās ir tādas standarta frāzes. Patiesībā ir jābūt izsalkušam. Ja cilvēks nav izsalcis, viņš nekur netiks. Sevišķi – ja kaut kas jārada no jauna vai jāiet tur, kur neviens cits nav gājis. Es jau kopš pusaudža gadiem biju nenormāli izsalcis, jo zināju, ka vēlos kaut ko sasniegt savā dzīvē. Un man bija pārliecība, ka ar darbu var panākt visu. Ja tu nāc no nekurienes un tavs vārds ir nekas, jābūt izsalkušam un gatavam smagi strādāt, lai kaut ko sasniegtu.

Esi sevi pierādījis pasaules līmenī. Izsalkums apmierināts?

Noteikti esmu apmierinājis savu vēlmi pēc atzinības un panākumiem. Tagad ir cits izsalkums un citi mērķi. Varu padalīties, ka šobrīd kopā ar producentu no ASV strādāju pie TV šova veidošanas. Pašlaik par piesaistīšanos šim šovam rit pārrunas arī ar reperiem Eminem un 50 Cent. Draudzējamies ar "Urban Fitnes League" (UFL) no ASV. Viņiem ir tas, kā nav mums, – nauda, ietekme, vara un kontakti Amerikā. Mums savukārt ir tas, kā nav viņiem, – starptautiska ielu vingrošanas sistēma, kurā ir reglamenti un atlēti. Apvienojot to visu, ticam, ka sanāks veiksmīgs produkts. Lūk, es tagad esmu izsalcis pēc šādām lietām. Mans izsalkums ir kļuvis globāls. Man vairs nav vajadzības par katru cenu mesties iekšā jebkur, lai tikai es kaut kur parādītos, atzīmētos. Es esmu rīkojis Pasaules kausa posmus divdesmit dažādās pasaules malās, tostarp pie Ēģiptes piramīdām. Mani projekti ir bijuši visos lielākajos sporta kanālos. Mazais puika Māris ir izaudzis, un viņu vairs ne ar ko nevar pārsteigt.

Bet toreiz, kad notika pirmais pasaules ielu vingrošanas čempionāts Grīziņkalnā, tas taču likās nereāli!

Jā, un es toreiz apsolīju, ka to nekad vairs nedarīšu, jo man nācās pārdot savu jauno motociklu, lai šis čempionāts notiktu. Toreiz bija ļoti daudz jādara, un tas viss nāca tik sarežģīti, ka likās – nē, nav vērts!

Tomēr šogad būs jau astotais čempionāts, un pasaule rēķinās ar tevi un Pasaules ielu vingrošanas federāciju.

Būsim reāli, tā Pasaules ielu vingrošanas federācija ir ar blefu izspēlēta kārts. Mēs uztaisījām skaļu nosaukumu, pirmie pacēlām šo karogu. Toreiz nemaz nezinājām, ko tas nozīmē. Ir pagājis laiks, mums noticēja, ar mums rēķinās, un mūs vairs nevar apiet. Tagad gribot negribot mums pašiem jāiet obligātās atzīšanas, jāstrādā ar juristiem, jāgatavo oficiāli papīri. Ir sākusies tā neinteresantā daļa, kura ir vajadzīga un bez kuras nevar. Bet ne jau tā dēļ mēs sākām šo federāciju.

Sākums bija jaunības maksimālisms.

Jā, tas bija maksimālisms un pilnīgs blefs. Tas ir apmēram tāpat, kā pateikt – es esmu pasaules karalis. Tu kļūsti par pasaules karali tad, kad cilvēki tevi par to tiešām sāk uzskatīt. Jo skaļāk tu kliedz, jo ātrāk tevi pamanīs. Sākumā, protams, bija ļoti liela pretestība gan no Krievijas, gan ASV; šīs lielvalstis uzskata, ka ielu vingrošana radusies pie viņiem. Un te pēkšņi kaut kādi latvieši, kaut kādi puikas izveido Pasaules ielu vingrošanas federāciju un rīko pasaules čempionātu. Ko viņi vispār atļaujas? Mēs ar nopietnu seju turpinājām darīt savas lietas, un mums noticēja. Mūs tiešām arī atzina par tiem karaļiem. Sēžot pie Ēģiptes piramīdām, kur rīkojām Pasaules kausa posmu, sapratu, ka mūsu blefam tiešām ir noticējuši. Šeit bija visi lielākie sporta kanāli, septiņi tūkstoši skatītāju, jo vairāk nemaz nevarēja ielaist, politiķi un lielākās Ēģiptes sporta un šovbiznesa zvaigznes. Sēdēju tur un neticēju savām acīm, ka tas viss notiek pēc mūsu reglamenta. Tā laikam bija vienīgā reize, kad man tiešām bija wow sajūta.
 
Kā ir tagad?

Cilvēkam "wow" sajūta ir tad, kad viņš spēj aptvert realitāti, kurā atrodas. Es esmu tāds kosmonauts, kurš it kā ir te, bet domās jau esmu nākamajā pasākumā, jo šis jau notiek. Šis jau ir izdarīts, un tas vairs nav interesanti un aktuāli. Man uzreiz vajag iet tālāk. Tā ir mana problēma – es dzīvoju rītdienā. Nekad neesmu spējis izbaudīt to, kas notiek tagad, šajā brīdī. Man ir samuraju dzīves princips – viņiem galvenais dzīvē ir do, kas nozīmē – ceļš. Un ceļš uz mērķi arī ir tas mērķis. Tā arī ir – man patīk ceļš un kļūst neinteresanti, kad esmu sasniedzis galamērķi. Manī iestājas tukšums un garlaicība.

Tad kas tevi motivē un dzen uz priekšu?

Varētu teikt, ka esmu panākumu narkomāns, un man visu laiku vajag jaunu devu. Man nepietiek ar tiem panākumiem, kas jau ir sasniegti. Man vajag nākamo, un tai jābūt lielākai par iepriekšējo. Es turpinu sevi attīstīt – gan fiziski, nodarbojoties ar sportu, gan garīgi. Man ir nebeidzams izsalkums pēc attīstības. Cilvēks kļūst ļoti neinteresants, ja viņš apstājas savā attīstībā.

Cik liela ir Latvija uz pasaules ielu vingrošanas kartes?

Ar ielu vingrošanu nodarbojas miljoniem cilvēku visā pasaulē, un viņi visi zina, no kurienes tās kājas aug, – no Latvijas. Mēs esam izaudzinājuši pasaules ielu vingrošanas čempionu Danielu Laizānu, kurš ir divkārtējs Pasaules kausa ieguvējs. Gribētos pat teikt, ka mēs Latvijas vārdu pasaulē esam iznesuši daudz vairāk nekā Porziņģis, Briedis vai Ostapenko. Ja ne vairāk, tad vismaz tikpat.

Kāda ir ielu vingrošanas situācija pie mums?

Forši ir tas, ka es beidzot varu sēdēt un no malas paskatīties, kas tad īsti pie mums notiek. Joprojām rīkojam dažus centralizētus pasākumus, arī kopā ar "Ghetto Games" un Raimondu Elbakjanu. Es cenšos te atvest pasaules elpu, bet pārējo atstāju jauno puišu ziņā. Man ir liels prieks, ka daugavpilieši rīko čempionātus un brauc pie liepājniekiem. Liepājnieki brauc pie cēsniekiem. Cēsnieki – pie valmieriešiem. Mana iesaiste te vairs nav vajadzīga – viss ir aizgājis savu ceļu, un čaļi reģionālos pasākumus rīko tikpat labi un vēl labāk, nekā to darījām mēs. Man ir liels prieks, ka Latvijā viss turpina kustēties. Ielu vingrošana vairs nav modes lieta – tā jau ir kļuvusi par apzinātu izvēli. Tiek rīkoti jauni ielu vingrošanas laukumi, un šo vidi izmanto ne vien ielu vingrotāji, bet jebkurš cilvēks, kurš grib pakustēties un izvingroties.

Kāds ir "Getiņa" un ielu vingrotāju kopīgais stāsts?

Lai arī Ielu vingrošanas biedrība un "Ghetto Games" ir divas dažādas kustības, mēs ļoti bieži startējam zem viena karoga. Grūti novilkt robežu, kur sākas mūsu sadarbība un kur – beidzas. Lai arī ielu vingrošana nav tik cieši saistīta ar "Ghetto" kā futbols, basketbols vai florbols, šo desmit gadu laikā nav bijusi neviena sezona, kad kopā neesam veidojuši vismaz pāris lielus pasākumus. Gadu gaitā tās bijušas gan sezonas atklāšanas, gan festivāli un čempionāti, gan dažādi sociālie projekti. Mēs viens otram esam labs papildinājums, kad vajag izveidot kaut ko lielu un paliekošu. Vienmēr esam atbalstījuši viens otru un jau kopš paša sākuma auguši un attīstījušies kopā.