Elbakjans pret Biedriņu. "Baigais kretīns nebiju, bet arī paraugzēns ne"

Tas bija diezgan vienkārši – man bija kādi seši gadi, un jau bērnudārzā biju garākais savā grupiņā. Tētis aizgāja uz Valtera basketbola skolu un uzzināja, ka tur jaunos spēlētājus pieņem tikai no septiņiem astoņiem gadiem. Tā kā biju tikpat garš kā astoņgadīgie, mani paņēma par spīti vecumam, un kopš tās dienas tad arī trenējos.

Kāds bija pats sākums? Uzreiz jau saprati, ka tev patīk basketbols un tā ir tava vieta? Vai tomēr bija šaubas kādā brīdī?

Nesen par šo aizdomājos – laikam jau šaubu nekad nav bijis. Man uzreiz patika, un neatceros, ka būtu kādā brīdī pārdzīvojis, ka mani ved uz treniņiem vai kaut kas nepatiktu. Man uzreiz tā štelle aizgāja. Ir gan bijuši tik smagi treniņi, ka vienkārši gribējies iet prom.

Vislielāko paldies saku trenerim Raivo Otersonam par viņa darbu – viņš saskatīja manī potenciālu. Tajā vecumā jau pats nesaproti, kādēļ vajag tos smagos treniņus, kādēļ visu laiku kaut ko borē smadzenēs, kādēļ stāv blakus un skatās, lai nešmaucies un neizdari mazāk, kamēr citiem liek mieru. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc tieši man piesienas, bet citiem atļauj visu neizdarīt līdz galam. Tagad saprotu, ka tiku tur, kur tiku, jo viņš mani visu laiku grūda uz priekšu. Kas to lai zina – ja nebūtu mani tā grūdis, varbūt es laistu luni un neko nebūtu sasniedzis.

Pusaudža gados vakaros vienaudži sēdēja pagalmos, kamēr es biju treniņos. Likās negodīgi, ka visi iet uz klases vakariem, daudziem parādās pirmās meitenes, izklaides, bet man tā visa nav, jo jātrenējas. Tolaik to nesapratu, bet tas posms ir jāiztur. Kaut kas jāziedo, lai kaut ko iegūtu. To, kāpēc Otersons mani ar koku dzenāja, sapratu, tikai nonākdams NBA, un paldies viņam par to!

Neatceros, kurā brīdī, bet laikam tad, kad kādos deviņos vai desmit gados sākās pirmie turnīri. Tad, kad sapratu, ka man izdodas un komanda arī labi spēlē. Tad, kad redzēju, ka varu pilnvērtīgi sacensties ar citiem un esmu viens no labākajiem.  

Bērnudārza laikā dejoju sporta dejas. Man mājās ir diploms, kas apliecina, ka Purvciema Dancītī esmu trešo vietu ieguvis. Mammai noteikti joprojām ir tas diploms.

Purvciema denceris! (Abi smejas.) Tad tu piedzimi un augi Purvciemā?

Es tur piedzimu, gāju bērnudārzā, kas bija divu minūšu attālumā no mājām, un pēc tam skolā, kas bija trīs minūšu attālumā.

Vot, nezinu! Dārziņā jau sāku, bet tā īpaši neko nejūtu – droši vien stāju izveidoja, līdzsvaru, koordināciju. Kaut ko noteikti ir devusi.

Kas tevi vairāk uzrunāja – pati sacensība par uzvaru vai komandas gars un basketbolistu tusiņš? Atceros, ka atšķirībā no citiem garajiem tu vienmēr tusējies kopā ar pārējiem.

Domāju, ka abi. Tas, ka manā komandā bija novākti forši kadri, bija skaidrs jau sākumā. Nebija tā, ka kādu kaut kas neapmierinātu, līdz ar to bija jautri...

Raiti Liepu, Jāni Gailīti, Ediju Šleseru, Kristapu Saulīti. Es jau uzreiz spēlēju pie gadu vecākiem – tas nav mans, bet 1985. gads. Pie savējiem tā īsti nemaz neuzspēlēju.

Tas varētu būt pirmais turnīrs U-16 Latvijas izlasē pie 1985. gadā dzimušajiem, kas notika Latvijā. Tad jau biju vecāks un vairāk apzinājos, kas notiek. Vienu gadu sanāca paspēlēt LBL2 līgā, un veči tur diezgan labi mūs paskaldīja.

Ļoti noderīgi 16 gados iziet laukumā pret to, kam pieredze lielāka.

Jā, nebija viegli – visi grūstīja un dauzīja, bet tas gads LBL2 bija laba pieredze. Daudz spēļu ar večiem izspēlējām, un pēc tam Jauniešu basketbola līgā bija kā viegla pastaiga!

Vai nu pret vecākiem, vai stiprākiem. Īpaši tad, ja jūti, ka esi labāks par vienaudžiem, – nevajag palikt uz vietas un priecāties, ka viens pats samet trīsdesmit punktus vienā spēlē.

Getiņā mums ir divas vecuma grupas – līdz 16 gadiem vari muļļāties ar savējiem un pēc tam spēlē 17+ – tieši tāpēc, ka arī es uzskatu – jaunietim jātrenē sava spēle arī pret vecākiem un stiprākiem.

Jā, tas viss arī man palīdzēja, jo jau no paša sākuma spēlēju kopā ar vecākiem džekiem, un tajā vecumā, kad tev ir desmit vai vienpadsmit gadu, tas viens gads ir jūtama starpība – latiņa uzreiz bija augstāka. Jo vecāks kļūsti, jo mazāk pamanāma starpība, bet pašā sākumā tas ir baigi jūtams, īpaši fiziskajā attīstībā.

Skola, protams, cieta ļoti daudz.

Īsti nē, jo zināju, ka man basītī ir cerība sasniegt ko vairāk nekā ar to, ko māca skolā...

Arī es to zināju par sevi. (Abi smejas.)

Es basītī jau biju tik ļoti iekšā, ka tas man bija primārais. Un, kad sapratu, ka man tas reāli padodas, skola stabili palika otrajā plānā, jo sāku trenēties vairāk, iekļuvu izlasē un skolu kavēju ļoti daudz.

Nē, nevienā brīdī! Nekad pat neesmu iedomājies, ko darītu, ja nespēlētu. Neko citu nebiju pamēģinājis – kā sāku spēlēt basīti, tā tik to vien griezu. Nevienā brīdī nebija šaubu par to, ko daru.

Un arī neinteresēja, vai ne?

Un arī negribēju, jo basītis tiešām gāja no rokas, līdz ar to arī īsti nemaz nedomāju, ka varētu ko citu. Mums ģimenē bija tā: mamma bija atbildīga par skolu, tētis – par treniņiem.

Mājās mamma sēdēja blakus un palīdzēja ar visiem iekavētajiem darbiem.

To gan neatceros.

Nu, davai, līdz 12? 13? 14?

Nu nē, tik traki nebija! Varbūt līdz kādiem divpadsmit. Bet sākumā nebija tik daudz kavējumu – tie sākās, kad iekļuvu izlasē 14 vai 15 gados. Tad bija daudz treniņu, pārbaudes turnīru, un tad sanāca kavēt. Līdz tam vēl it kā bija okei.

Pēc 11. klases aizbraucu uz ASV, un skola saprata manu situāciju – ļoti nāca pretim. Sarunājām tā, ka man sūtīja materiālus uz ASV, lai es tos apgūstu, pildu uzdevumus un man var izlikt atzīmi par visu gadu, lai pielaistu pie eksāmeniem.

Tas jau arī skolai bija kaut kas jauns.

Tas bija jauns, bet es esmu ļoti pateicīgs, ka man viņi tik ļoti nāca pretim un vispār apsvēra tādu domu – palīdzēt man. Teorētiski viņi varēja man pateikt „nē”.

Domāju, ka tā lielākoties bija tieši direktora iniciatīva.

Jā, viņi mani ļoti daudz ir atbalstījuši, un tiešām gribētu pateikt paldies viņiem par to.

Protams!

Bet tu jau arī pats nebiji nekāds kretīns, man šķiet.

Tāds baigais nebiju, nē, bet arī nekāds paraugzēns skolā nebiju.

Atceros, ka tu vienas durvis izgāzi!

Es izgāzu? Kāpēc?

Tā nebija nometne, bet pārbaudes turnīrs izlasei. Neatceros, kurā valstī, bet viesnīcā dzīvojām kopā ar meitenēm. Vakarā izdomājām, ka jāiet pie meitenēm – viņas dzīvoja citā korpusā. Mēs aizgājām līdz viņām, tusējām, tusējām, un tad viņām apnika – izdzina mūs ārā un aizslēdza durvis. Un es tev teicu: „Davai, Raimi, uz trīs sitam ar kāju pa tām durvīm kopā! Viens, divi, TRĪS!” Es tikai prikola pēc pacēlu kāju un nespēru, bet tu kā bliezi, tā atslēgu izšāvi, un durvis bija vaļā.  

Teicu, ka sitīšu, bet neuzsitu. (Abi smejas.)

Tas ir rets gājiens, kad garais izprovocē mazo. Bet runājot par tādām praktiskām lietām – viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir par tavu trīspunktu metienu. Mani tas interesē pašam personīgi, jo atceros, ka tu pavisam vienkārši varēji uzmest troiku un darīji to nekautrēdamies. Vienā brīdī, šķiet, pazaudēji šo spēju. Kas notika ar metienu? Kas mainījās?

Manā gadījumā, aizbraucot uz ASV, treneris gribēja, lai dzīvojos tikai pa groza apakšu, līdz ar to arī treniņos pie trīspunktu metiena nepiestrādāju, bet vairāk koncentrējos uz apakšējām kustībām. Treneris gribēja, lai es būtu tikai tajā zonā, un man nebija izvēles baigi sprēgāt un iebilst. Līdz ar to ar gadiem tas pazuda.

Protams, un ļoti ātri! No sākuma pazūd precizitāte, pēc tam pārliecība, ka to vispār spēj izdarīt.

Mēs jau redzējām tikai spēles un statistiku. Neredzējām treniņu darbu.

Nu kā jau saku – viss atkarīgs no trenera. Vai nu viņš dod brīvāku vaļu, vai stingri pasaka, kāda būs tava loma, un mana loma bija spēle zem groza un atlecošās bumbas.

Jau braucot uz Horvātiju, zināju par Ameriku.

Tiklīdz Horvātijā aprīlī man palika 18 gadu, nākamajā dienā jau lidoju uz Ameriku. Tas bija emocionāls brīdis. Aizbraucu uz Ameriku un sāku tur trenēties, gatavoties draftam.

Atšķīrās treniņu process no tā, ko darīji Latvijā?

Nedaudz. Bija noteikts režīms – no rīta svaru zāle un fiziskais, vakarā treniņš basīša laukumā. Dzelžains režīms bija divus mēnešus līdz draftam – no rīta cēlos sešos un braucu garu gabalu uz treniņu. Tad arī mana mamma atbrauca uz Ameriku, lai palīdzētu ar sadzīvi.

To posmu līdz draftam viņa visu nodzīvoja, pēc tam pusi no pirmās sezonas.

Un kāpēc?

Lai palīdzētu iejusties – jauns dzīvoklis, jauna vide, nevienu nepazīsti. Mammas jau uztraucas par saviem bērniem.

Jā, pieradu un iedzīvojos ātri – drīz arī mamma aizbrauca atpakaļ.

Tu sāc spēlēt ar milzīgu līgumu, pēkšņi esi zvaigzne, jo Amerikā jebkuru profesionālo sportistu nēsā uz rokām visur, kur ej. Viss ir – nauda, popularitāte, visiem patīc, visi draugi. Vienā brīdī pavisam viegli vari aizmirst, kas tev patiesībā jādara. Domāju, ka tā ir lielākā problēma, un ģimene var palīdzēt atgādināt.

Kā tev gāja ar to visu?

Tāpēc jau man bija mamma, kas palīdzēja lēnā garā aprast ar to visu procesu, nevis skriet, pirkt, tusēties...

Jau kopš bērnības tiku audzināts, ka, saņemot naudu, nekad uzreiz to nevajag tērēt, šķērdēties, tāpēc man tā viegli tas bija – nevajadzēja, lai kāds atgādina, ka nevajag uzreiz visu notriekt dārgās lietās. Mamma to redzēja un neiesaistījās manās finansēs.

Pilnu sarunu starp Andri Biedriņu un Raimondu Elbakjanu lasiet jaunajā žurnālā “Kas Jauns Extra Ghetto Games”.