Arhitekts no Latvijas 28 dienās noskrien 28 maratonus

Savu skrējienu ar „Ghetto Games” atbalstu Dins pēc piecu mēnešu gatavošanās sāka 13. maijā Rīgā, turpmākajās dienās apciemojot visu Eiropas Savienības dalībvalstu galvaspilsētas. Ikdienā Dins maizi pelna ar interjera dizainu, viņš ir strādājis pie restorāna „Koya”, fintesa centra „Only”, „Laimas” biroja telpām, privātmāju un dzīvokļu projektiem.

Ar skrejceliņu pa Eiropu

“Mums visiem ir sapņi, no tiem nevajag baidīties. Manuprāt, vajag tiekties uz tiem un piepildīt tos – viegli nav un nebūs, taču, sadalot tos pa mazākiem posmiem un mērķtiecīgi tiecoties, nekas nav nereāls. Šis projekts iespējams, kādam būs dzinulis savu sapni piepildīt,” ar savu iedvesmu dalās Dins. Viņš kopš bērnības aizraujas ar basketbolu, bet ar skriešanu – tikai no 24 gadu vecuma.

Skrējieni notika uz magnētiskā skrejceliņa, tas nedarbojas, izmantojot elektrību, bet gan ar sportista kāju spēku. Šāda tipa celiņiem ir liels slīpums, kas ļauj tam darboties. Šajā gadījumā – 15% pacēlums jeb skrējiens kalnā.

Ne viss gāja gludi. “Sestajā dienā salūza skrejceliņš, bet skrējiens neapstājās. Kamēr komandas biedri Juris un Nauris mēģināja skrejceliņu salabot, es šos 42,2 kilometrus noskrēju pa Vīnes ielām, tā ka neviens kilometrs netika izlaists,” stāsta Dins.

Turklāt šī ķibele pēc stresa pilnajām dienām ļāva mazliet izbaudīt Austrijas galvaspilsētu. “Tā bija bauda skriet pa Vīnes ielām, Arhitektūra ir skaista, laika apstākļi skriešanai bija superīgākie, un slodze uz kājām bija salīdzinoši krietni mazāka nekā nebeidzamais maratons kalnā uz skrejceliņa. Tās bija fantastiskas sajūtas,” iespaidos dalās arhitekts.

Virvē lejup pa krauju

Arī pārbrauciens uz katru nākamo pilsētu bijis pārbaudījums. Piemēram, ceļš no Budapeštas līdz Atēnām pavadīts automašīnā, tajā arī guļot. Šajos garajos pārbraucienos bija jāiztiek bez naktsmītnes, līdz ar to vajadzēja iztikt bez ledus vannas, ar ko atjaunot ķermeņa spēku.

Dins atminas kādu gadījumu: “Piebraucām pie upītes atjaunoties, bet nezinājām, ka tā ir kalnu upe un atrodas dziļā kraujā. Juris sagatavoja virvi, lai drošinātu, apsēja mums abiem, un tā mēs divatā kāpām lejā pa krauju. Tas bija diezgan ekstrēms pasākums, bet deva neatkārtojamas emocijas. Tomēr sanāca veldzēties aukstā ūdenī apmēram 12 minūtes, citādi nākamajā rītā viss būtu stīvs, un skriet būtu daudz grūtāk”

Kaķi piegāna somas

Dins gandrīz nokavējis maratonu Dublinā: “Pēc piecu stundu lidojuma no Kipras uz Londonu tikām līdz naktsmītnei, dabūjām pagulēt trīs stundas – līdz astoņiem no rīta, kad bija jāskrien kārtējais maratons. Noskrēju, un pēc tam vajadzēja steigties uz Dublinas autobusu. Ar visu skrejceliņu skrējām uz transportu, bet šoferis ar tādu bagāžu mūs neielaida iekšā. Atlika nakts, lai izdomātu rezerves plānu.” Puiši uz Īriju beigās tika, bet tam vajadzēja trīs braucienus vilcienā un pārsēšanos uz prāmja.

Ar to likstas nebeidzās. “Londonas naktsmītnē bija kaķi. Pamodies no izmocīta divu stundu miega, liku mantas un pamanīju, ka manā somā ir nokārtojies kaķis. Pamodināju Juri un Nauri, šie sāka smieties. Abi gan nedaudz apklusa, kad pateicu, ka arī Jura soma izmantota par tualeti,” tagad jau Dins smejas par piedzīvoto.

Ziedojums dakteriem klauniem

Skrējēja balsi var sadzirdēt neapšaubāmu pārliecību, kad viņš uzsver, ka nevienā reizē nav šmaucies: “Katru dienu noskrēju apmēram par 50 metriem vairāk, lai būtu pavisam drošs. Ja jau saknē apsver domu par kilometru izlaišanu, nemaz nav jēgas sākt.” Kopumā pieveikts 1200 labdarības kilometru, trūkstošos 18,4 kilometrus Dins noskrēja Rīgā nākamajā dienā pēc 28 maratonu distanču pieveikšanas.

Lūzuma diena bijusi Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā. “Tā bija astotā diena, un ķermenis joprojām gribēja saprast, kas ar to notiek, kāpēc tik lielas slodzes un kā ar tām sadzīvot. Notika paradokss, jo pēc skrējiena ar mikrotraumām kļuva nevis sliktāk, bet gan labāk. Domāju, ka izdevās pārlauzt sevi, gan mentāli, gan fiziski, ķermenis iemācījās sadzīvot ar apstākļiem.” saka Dins.

Kopumā visas šīs turnejas laikā savākti 1600 eiro kā ziedojums emocionālā atbalsta un palīdzības nodrošināšanai, ko dakteri klauni sniedz bērniem ķīmijterapijas procedūru laikā.

Sapnis par Antarktīdu

Šis nav pirmais Vecāna veikums skriešanā. 2013. gadā viņš apņēmās pirmais no Baltijas valstīm noskriet septiņus maratonus septiņos kontinentos – turklāt viena gada laikā.

Minimālais projekta plāns izpildīts, un visi apdzīvotie seši kontinenti pievārēti. Āfrikas posmu viņš noskrēja Marakešā, Marokā, Āziju – Izraēlā, Telavivas maratonā. Eiropas distanci varēja pieveikt tepat Latvijā, Rīgas maratonā, Dienvidamerikā noskriets Riodežaneiro, Ziemeļamerikā – Ņujorkas, Austrālijā – Melburnas maratons.

Antarktīda pagaidām palikusi nenoskrieta – pārāk lielo izmaksu dēļ. Bet – doma nav atmesta, tāpēc ļoti ticami, ka arī ledus kontinentā pirms finiša mūsu skrējējs pacels Latvijas karogu, kā ieradis katrā maratonā.