Raimonds Elbakjans: "Galvenais "nenolikt" mūsdienu jauniešus"
Raimonds Elbakjans ir nominēts šī gada Eiropas izcilības balvai no Latvijas Sporta federāciju padomes par sporta un aktīva dzīvesveida popularizēšanu. Tā ir atzinība, kas nākusi caur sūru darbu, negulētām naktīm un spējas ne no kā – idejas vārdā, izveidot lielāko ielu kultūras un ielu sporta kultūras kustību Eiropā. Jau astoņus gadus.
Raimonda mērķis ir runāt ar jauniešiem tā, kā viņš būtu gribējis, lai runā ar viņu. Viņa mērķis nav uz-burt rožaini pūkainu miera ostu, bet gan veidot vietu, kur izlikt emocijas. Kur atrisināt domstarpības spēles laukumā bez tiesnešu iejaukšanās, uzticot lielāku atbildību un, dodot brīvību. Vietu, kur satikt ‘savējos’, iegūt jaunus draugus un apgūt iemaņas spēlei komandā, uzticībai, kārtībai un mērķtiecībai.
Viss sākās no dziļas vēlmes pēc vietas, kurā tādam jaunietim kā es būtu kur darboties. Kopā ar saviem draugiem sākām organizēt ielu balsketbola turnīrus kā nu mācējām, bet vienmēr gribējām, lai būtu labāk. Nekad nebūsim apmierināti ar rezultātu. Taču jāatzīst, ka darīts ir daudz, mēs tiešā veidā ar sociālo tīklu palīdzību uzrunājam vairāk nekā 200 000 lielu auditoriju un Grīziņkalns ir kļuvis par sportiskāko rajonu Rīgā.
Kā ieguvāt pirmos sekotājus un atbalstītājus?
Latvija par Gettiņu uzzināja, pateicoties sociālajiem tīkliem. Pirms astoņiem gadiem visi vēl sēdējām ‘Draugiem.lv’, bija opcija un mēs atļāvāmies ievietot savu pasākuma posteri vairāk nekā 2000 draugiem. Tas uzspirdzināja sociālo tīklu, un kopš tā laika, starp citu, ir ierobežojums, ka draugiem.lv bildes var ielikt ne vairāk kā 20 draugiem. Tā arī tā informācija aizgāja – ar sociālo tīklu palīdzību.
Man šķiet, ka sociālos tīklus ir jāprot izmantot. Un savā ziņā tie pat attīsta radošumu – ir jānofotografē bilde no pareizā leņķa, jāuzliek filtriņš, jāsavāc vairāk ‘laiki’. Un nav nemaz tā, ka tas būtu tikai slikti. Arī tur ir vajadzīgas kaut kādas prasmes. Un, no otras puses, tas palīdz būt notikumu epicentrā. Palīdz parādīt, ko foršu esi sasniedzis un iedvesmot citus jauniešus. Piemēram, šogad uz Ghetto Games festivālu Ventspilī veidojām konkursu, kurā ikvienam jaunietim no visas Baltijas bija iespēja pieteikties un kļūt par festivāla vēstnesi. Mūsu draugi no Bites viņiem iedeva visu nepieciešamo, lai šo misiju izpildītu – gan telefonus, gan ātru internetu, gan sociālo tīklu aplikācijas. Un tā nu viņi saņēma mediju caurlaides festivālam, staigāja kopā ar zināmiem cilvēkiem - Nilu Jansonu & Josh Glowicki, Madaru Apsi, Joona Vatanen un Renāru Zeltiņu, taisīja bildes, video, runājās. Un to visu lika sociālajos tīklos. Tas ir cits laikmets. Tā ir iespēja jaunietim redzēt realitātē tos cilvēkus, kuri līdz šim redzēti tikai līdz perfekcijai apstrādātos YouTube videoklipiņos. Getiņam – sociālie tīkli palīdz pieskarties katram un ievesmot katru jaunieti. Mēs vienkārši parādām, kādi esam. Godīgi varu teikt, ka tas, ko redzat, notiek pa īstam. Tāpēc jau saturs sanāk ļoti raibs un mainīgs. Getiņš ir iespēju platforma. Šeit mācās strādāt, tādēļ dažkārt sanāk izveidotos ierakstus pat dzēst. Un, protams, tas ir labākais veids, kā izziņot par pasākumiem, turnīru rezultātiem un atskatīties uz paveikto.
Tad sanāk, ka lielu daļu satura Ghetto Games sociālajos tīklos veido paši jaunieši?
Tieši tā! Ghetto TV jaunākajai brīvprātīgajai Martai ir tikai 15 gadu. Lielākā daļa fotogrāfiju, kuras redzat Ghetto Games kontos, ir uzņēmuši mūsu brīvprātīgie. Getiņā apmplitūda tiešām ir ļoti plaša, tur nav ‘krutie’ vai ‘parastie’- tiek darīts viss, lai katram būtu iespēja iesaistīties, mācīties un attīstīt savus skilus! Tāpēc kopskats nereti ir ļoti raibs..
Filipīnās redzēju reālu Ghetto. Redzēju puiku, kas spēlēja basketbolu ar vienu gumijas čību kājās, un viņam nebija mobilā telefona. Man ir milzīgs prieks, ja redzu, ka jaunieši nāk uz Getiņu, liek bildes un komentē notiekošo. Tas parāda, ka viņiem tā ir nozīmīga dzīves sastāvdaļa, un telefons uz brīdi tiek nolikts malā, jo viņi atnākuši sportot. Mani tracina cilvēki, kas "noliek" mūsdienu jauniešus. Manuprāt, šī paaudze lieliski tiek galā ar to, kas tai ir nepieciešams. Strādājot ar viņiem, esmu sapratis, kā piemērot atšķirīgus vadības stilus. Un vēl to, ka mīlestība nav tikai ucināšanās un ieklausīšanās - bieži vien vienīgā izeja ir kārtīgi apskaidrot un ievilkt robežas, lai tiktu sasniegts rezultāts.
Iepazīstināt pasauli ar Rīgas, Grīziņkalna apkaimes un Latvijas reģionu aktivitātēm, lai Latviju veidotu par pasaules ielu kultūras centru. Mums ir ielu sporta zvaigznies – starptautiskajos basketbola turnīros uzvar “RA Properties” , futbolā – komanda “Varakļāni” otro reizi kļuva par Eiropas čempioniem. Mums ir BMX zvaigzne Viktors Kronbergs, vēlamies panākt to, ka ekstrēmie sporta veidi tiktu atzīti par tikpat nozīmīgiem kā tradicionālie, un tiktu iekļauti Olimpisko spēļu sastāvā. Rīgā notiek pasaulē labākais Slam dunk (bumbas spraušana grozā no augšas) konkurss “Sprite Kings of air.” Brīvrunu batls - repa frīstails noteikti Latvijas variantā ir inteliģentākais ko esmu dzirdējis.
Tomēr, galvenais ir palikt uzticīgiem savām vērtībām – mīlestībai, draudzībai, līdzcietībai, nekomericializēties un būt roku rokā ar jaunieti ielās visā pasaulē.
