Ekspolitiķis Visvaldis Lācis 92 gadu vecumā gatavojas pirmajam maratonam

Par savu dalību Visvaldis Lācis saka tā: “Gribu pierādīt to, ka ja visu mūžu sporto, tad arī 92 gados var piedalīties Valmieras maratonā.”

Lāča kungs sabiedrībā vairāk zināms ar savām politiskajām gaitām un publikācijām, taču ar sportu uz Tu ir dzīvojis visu savu mūžu. Tagad mēs viņu varam saukt par aktīvu soļotāju. Noteikti varam nebrīnīties manot ejot pa ielu, bet par to plašāk intervijā.

Esmu dzimis Valmierā 1924. gada martā, Ziloņa ielā 2. Mans tēvs toreiz bija diezgan augsta vietējā ranga policijas ierēdnis. Man bija arī māsa, kas bija dzimusi divus gadus iepriekš un māte, kas tajā laikā nekur nestrādāja. Kara laikā tā iela ir sabumbota un saspridzināta. Biiju aizbraucis uz Valmieru. Tur valdīja tāda reta kārtība, bet pie Ziloņa ielas saglabājies nosaukums un izkārtne, bet tikai Nr. 13. Šobrīd Ziloņa iela pastāv ar vienu māju. Ar savu dzīvesbiedri nodzīvojām kopā 65 laimīgus gadus, mums kopā ir 3 bērni, 5 mazbērni un 3 mazmazdēli un tagad gaidam mazmazmeitiņu. Dzīvesbiedre pavisam nesen tika pavadīta uz kapu kalniņu. Protams, šobrīd psiholoģiskais spiediens ir, bet tas man netraucēs piedalīties Valmieras maratonā. Tieši soļojot un sportojot tas viss aizmirsīsies.

Mans mērkis ir salīdzināt visas distances - vai es varu noturēt to pašu ātrumu, ko 5, 6 gadus atpakaļ. Pagaidām varu. Gribu pierādīt arī to, ka ja visu mūžu sporto, tad arī 92 gados var piedalīties maratonā.

Ar dokumentu, kas to apstiprina nē. Taču, piemēram, pagājušo gadu, 2015. gada 15. jūlijā, es nogāju savu pirmo maratonu  - tas ir 42 km 194 m. Madonas novadā izejot no savām mājām pie Gaiziņkalna un gāju līdz Madonai pa grantēto ceļu. Es atzīmēju arī laiku - 7 stundas 45 minūtes. ...

Maratons jau tagad tāda kā klasika. Visā Eiropā jau tagad maratoni...Oslo, Tallina… Man ir viss saraksts. Nākamgad gribu aizbraukt arī uz ārzemēm. Tur gaida 10, 8 stundas...kā nu kurā pilsētā ..

Pirmais ar dokumentu! Pirmā īstā pārbaude. Nē, nu otrais... jo pirmajam nav dokuments.

Es šim jautājumam pieeju ļoti nopietni. Jau kādus 10-12 gadus atpakaļ man nepatika vairs skriet. Tagad vasarā es tika soļoju. Man pat tagad līdzi ir dienasgrāmata. 2013. gadā es nogāju 2102 km. Es cenšos noiet 5-6 km dienā. Respektīvi, mēnesī tas ir aptuveni 180 km, ja rēķina 30 dienas. Bet ja man ir tā saucamais deficīts, esmu aizņemts strādājot Madonā vai Rīgā, tad es eju arī lielākus gabalus. Kādus 20-30 km, tā lai ir rezerve, ja zinu, ka braukšu uz Rīgu. Piemēram, es zināju, ka šodien būšu pie jums uz interviju , līdz ar to sestdien nogāju 17 km.

Es arī pierakstu vidējo ātrumu, jo iet jau var visādi. Var jau arī iet kā ar meiteni pa Vērmaņa dārzu lēnām sačukstēdamies. Bet tā vidēji es eju ar ātrumu 5-6-6,5km stundā. Ja mēģinu iet ātrāk kā 6 km stundā, tad ir tā grūtāk, tad ir drusku jāpaskrien. Lielu vērību, protams, pievēršu arī tam ko saka ārsti. Pēc lielām slodzēm reizi gadā izeju pārbaudes.

Tagad gatavojoties uz jūsu maratonu, augusta mēnesī esmu nogājis 236 km.

Jā, noteikti! Ziniet, vecākajai paaudzei kā man, ir jau tie 92 gadi un vairāk, tomēr lielākā daļa atzinīgi vērtē Kārli Ulmani. Viņš bija tautsaimnieciski labs saimnieks, lai arī diktators, bet godīgs un domāja. Daudz labi jaunievedumi. Piemēram, es dzīvoju ļoti tuvu Latvijas sporta laukumam un jau no agras bērnības aizrāvos ar sporta skatīšanos. Nu teiksim futbolā, basketbolā, kas bija arī populārākie sporta veidi, - bija virslīga, virslīgas rezerve, 1.līga, 2.līga, 3.līga... Toreiz Latvijas virsnieki bija sporta dzīves virzītāji. Tika izdots rīkojams, kad visās pieaugušo komandām basketbolā un futbolā obligāti jābūt zēnu un jauniešu komandām. Mamma atnāca un teica, ka tur varot pieteikties, jo katrai komandai obligāti vajag arī zēnu komandu. Es arī aizgāju. Kopā bijām sanākuši kādi 45. Mani neņēma. Aizgāju uz Rīgu, sporta klubu “Rīgas Vilki” - arī tur neņēma, biju maza auguma. Izstiepos būdams leģionā. Uz treniņiem jau varēja iet, prom jau nedzina, tikai uz laukuma spēlēt netiec. Es ar lielu dedzību gāju. Kad bija kādi 13, 14 gadi es arī tajā sporta biedrībā “Rīgas Vilki” zēnu ā 2 gadus spēlēju futbolu.

Praktiski es savā dzīvē nekad neesmu pārtraucis nodarboties ar sportu. Esmu labi fiziski attīstīts. Tāpat esmu daudz sporta spēles spēlējis. Neesmu mācijies šahu teorijā, bet visu laiku spēlēju šahu. Iesaku arī visiem. Vestienā jau kādus pēdējos piecus gadus tiek organizēti šaha turnīri, no kuriem trīs esmu uzvarējis es. Tagad oktobrī būs sestais, kur atkal piedalīšos.

Savukārt padomju laikā, savās darba vietās es esmu tūliņ organizējis fizkultūras nodarbības, piemēram, badmintonu. Tas bija tad, kad nesen Latvijā parādījās badmintons kā tāds un tūliņ darba vietā biju čempions badmintonā. Ilgi esmu spēlējis futbolu Latvijas Virslīgā. Vienmēr sanāca ziemā spēlēt basketbolu, vasarā - futbolu. Pat spēlēju futbolu senioru izlasē pret Lietuvu, kad bija pāri pa 40 gadiem. Bet tā vispār līdz 43 gadiem es spēlēju futbolu Rīgas priekšpilsētas Zemākajā līgā. No 46 gadiem aizrautīgi spēlēju tenisu trīs-četras reizes nedēļā un iekļuvu Latvijas senioru izlasē. Tapat man ir arī godalgas galda tenisā. 63 gadu vecumā, kad pārcēlos dzīvot pie Madonas, Vestienā spēlēju basketbolu, arī futbolu sanāca. Tāpat darba vietās tika organizētas tās saucāmās spartakiādes.

Vienmēr esmu bijis ātrs sprintā. Tad 1985. gadā sporta biedrība “Vārpa” organizēja Latvijas čempionātu vieglatlētikā. Neesmu vieglatlēts, bet tā fiziskā sagatavotība un asums vēl bija saglābajies. Tad es skrēju krosu un senioru konkurencē uzvarēju sprintā, lodes grūšanā un 5 km skriešanā paliku trešais.

Aptuveni 10-12 gadus atpakaļ es pārtaucu skriet un tagad tikai soļoju. Nu tad, kad es biju Saeimā divos sasaukumos, es dzīvoju Imantā - 7,5 km no Saeimas, Imanta - 5 km. No Saeimas kā iziet, tā uz Valdemāra ielu un pāri Vanšu tiltam. Katru dienu un vēl ar portfeli rokās...Tikai, TIKAI,  ļoti reti, ja bija ziemā putenis vai liels lietus ar vēju, tad nē. 

Es esmu par to daudz domājis. Manuprāt tā vēlme kustēties, sportot ir iedzimta. Praktiski es savā dzīvē nekad neesmu pārtraucis nodarboties ar sportu. Varu teikt, ka esmu stiprs man šķiet tādēļ, ka individuālajos sportos neesmu dzinies pēc rekordiem. Noteikti tas ir grūtāk. Viens otrs pat tādā veidā arī iedragā savu veselību…pat maratonā.

2009. gadā es dabūju pirmo sertifikātu - aizbraucu uz Murjāņu Sporta ģimnāziju. Tur sastādīja komisiju. 20 km nogāju 3 stundās 16 sekundēs. Tad man bija 85 gadi. Tā bez lielības...nu bet visi jau pieraduši, ka vecs cilvēks tā nevar. Tur izejot stadionā tur ir tas 400 m aplis un man vēl jautāja vai es gribu iet tajā stadionā, bet es teicu nē… un iekritu. Tur tajā Gaujas krastā ir priežu sili ir smilšaini un tās kedas grimst iekšā...tamdēļ dabūju pasteigties. Viņi mani parbaudīja vairākas reizes, šur tur krustceļos. Un man vēl jautāja cik stundās domāju noiet - piecās? Un es saku: “ Ko jūs - trijās!” Pietrūka 16 sekundes.

Atgādinām, ka 18. septembrī risināsies Valmieras maratons, svinot tā 10 gadus kopš atjaunošanas. Vairāk informācijas meklējiet pasākuma mājas lapā www.valmieras-maratons.lv .