Attiecības ar gaļu: pārtrauktas. Modernā dzīvesstila tendence - veģetārisms

Fakti paliek fakti – ne tikai Amerikā, bet arī te, pie mums, pieprasījums pēc veģetāras pārtikas pieaug. Ne visi ir pārliecināti veģetārieši, kāds šo ēdienu izvēlas atslodzei vai dažādības pēc, jo pavārs bijis uzdevuma augstumos un pratis augļus un dārzeņus no zaļbarības pārvērst kārdinošā maltītē. Varbūt ir pārvarēts priekšstats, ka veģetārais ēdiens ir pliekans un negaršīgs? Vai arī – senču balss sauc?

Lai arī senā pagātne mums arvien paliks miglā tīta, daži speciālisti ņemas apgalvot, ka cilvēks no laika gala nav ēdis gaļu. Dzīvojis siltā, ar augu valsti dāsni apgādātā vidē un par gaļu uzturā neko nav zinājis, jo nevajadzējis ar’ – visa kā bijis gana. Arī krietnu laiku pirms mūsu ēras dzīvojušais grieķu dzejnieks Hesiods savos minējumos par cilvēces vēsturi izteicies, ka Zelta laikmetā dzīvojuši “nevainīgas” barības savācēji.

Kas to būtu domājis, ka arī Amerikas pamatiedzīvotāju indiāņiem mednieku statuss ir atvests līdz ar spāņu jauno zemju atklājējiem un ieročiem. Līdz tam dzīvnieku medīšana lielai daļai indiāņu bijis hobijs, bet iekarotāju spiediens licis arī veģetārajām ciltīm – actekiem, maijiem u. c. – pievienoties kaimiņiem apačiem, kuriem dzīvnieku nogalināšana jau izsenis bijis iztikas jautājums. Pētniekiem tīk atgādināt, ka no indiāņu dzimtenes cēlusies liela daļa veģetārās pārtikas: sarkanie pipari, zemesrieksti, saldie kartupeļi, avokado, cukini, zaļās un zemās krūmu pupiņas, kļavu sīrups, dzērvenes, šokolāde, saulespuķu sēklas, ķirbji, valrieksti, ananāsi, kukurūza...

Tomēr visbiežāk veģetārismu saista ar Indiju, tās svētajiem rakstiem Vēdām un tur dzimušajām ahimsā (nevardarbībā) balstītajām reliģijām džainismu, hinduismu un budismu.

Dievu ēdiens

Saskaņā ar vēdiskajiem priekšstatiem, īstens veģetārietis ir tas, kurš neēd gaļu, zivis, olas, kas tiek uzskatīti par miesu. Galvenais, kas vēdisku ēdienu atšķir no parasta veģetāra ēdiena, ir akts, kurā ēdienu pasniedz Dieviem. Dievam pasniegtais ēdiens kļūst apgarots, to dēvē par prāsadu. Šāds ēdiens attīra. “Rietumu sabiedrība visai atturīgi uztver teoriju par reinkarnāciju, kas aplūko patību kā nesagraujamu esamību, kas ceļo caur daudziem ķermeņiem, sugām un ciltīm. Tas nozīmē dzīvības formas respektēšanu kā gara izpausmi un apliecina, ka līdzjūtība ir viena no izcilākajām cilvēka īpašībām,” skaidro jogas pasniedzēja Ineta Ķirse. “Vēdiskais pasaules uzskats nosaka, ka apziņa piemīt visam – cilvēciskai būtnei, dzīvniekiem, kokiem, kalniem un pašai planētai. Zemes dzīves laikā cilvēkam vajadzētu aktīvi attīstīties un palīdzēt to darīt arī pārējām dzīvajām būtnēm. Nogalināt nozīmē vardarbīgi pārtraukt kāda dzīvību, kuru noteiktu mērķu sasniegšanai devis Augstākais. Cilvēks ir traucējis Dieva svētajam nodomam, par ko tam ir jāsamaksā ar slimību.”

Hinduisti uzskata, ka cilvēkam nav tiesību izmantot Dieva doto ķermeni, lai nogalinātu Dieva radības, vienalga, vai tie ir cilvēki, vai dzīvnieki. Grēcinieku nākamajā dzīvē nogalinās tās pašas radības, ko viņš nogalinājis šajā dzīvē – tā īstenojas karmas likums. Par nepareizas rīcības karmiskajām sekām uztraucas arī džainisti, kuru ahimsa nozīmē nevardarbību vārdos, domās un rīcībā it visās dzīves jomās. Tas ietver arī aizliegumu pārvietoties ar jebkādu transporta līdzekli, lai nejauši nenogalinātu kādu mušu. Budisma pārliecības pamatā ir mīlestība un līdzcietība, bet gaļas ēšana tiek uztverta kā atbalsts dzīvnieku nogalināšanai. Budistu pasaules uzskatu lieliski demonstrē Jakata stāsti, kuros Buda iepriekšējās dzīvēs iemiesojies dažādos dzīvniekos, apliecinot, ka mēs visi reiz varējām būt dzīvnieki. Daudzi budisma pētnieki nepiekrīt apgalvojumam, ka pats Buda lietojis gaļu un nomiris, apēdot cūkas gaļu. Tas, izrādās, ir tulkotāju nopelns – cūkas prieku trifeles pārvēršot par cūkas gaļu. Buda aicināja neēst to, kas saistīts ar dzīvnieku nogalināšanu.

Pēc jūdaistu uzskatiem dzīvnieka dvēsele ir nevis gaļā, bet asinīs, tāpēc, lai ēstu gaļu, tai ir jānotecina asinis, iegūstot košera ēdienu. Arī islāma piekritēji neatzīst asiņu lietošanu uzturā, turklāt par lopu kāvēju var kļūt tikai tas, kurš lūdzas piecas reizes dienā. Tas gan vairs īsti nav stāsts par veģetārismu, tomēr skaidri apliecina, ka ar gaļas patērēšanu saistīti dažādi specifiski un sarežģīti rituāli, lai mazinātu dzīvnieku nogalināšanas grēku.

Interesanti, ka zinātnieki arī kristietību saista ar veģetārismu, ko mēs skaidri varētu izlasīt, ja nebūtu maldinošo tulkojumu, sagrozītu skaidrojumu un dažu faktu iztrūkuma. Vecās derības morāles norma “Tev nebūs nokaut” nebūt neaprobežojas ar cilvēku slepkavošanu. Arī priekšstats, ka Kristus ēda gaļu, esot nepareizs – ne reizi Kristus sakarā neesot pieminēts vārds “miesa”, kas grieķu valodā apzīmē gaļu, bet par gaļu nodēvēts visaptverošais apzīmējums ēdienam.

Būtībā jau visām pasaules reliģijām ir līdzīgi pamatprincipi: augstāki spēki ir radījuši visu, ko mēs pazīstam, un mums ir jāciena un jāgodā šie spēki, tātad viss radītais. Tas nozīmē līdzcietību, mīlestību un nevardarbību. Veģetārisms lielākoties ir šīs filozofijas sastāvdaļa, nevis modes untums ar gaļas neēšanu notievēšanas nolūkā. Ne viens vien garīgās sfēras pārstāvis uzskata veģetārismu par cilvēces nākotnes dzīvesveida organisku sastāvdaļu. Kad būsim pārvarējuši vardarbības tieksmi savā sirdī, tad arī varēsim runāt par miermīlīgu sabiedrību...

Kas aug problēmdārziņā?

Un te parasti sarunā iesaistās kāds praktiķis un strauji piezemē visus gara lidojumus un filozofiskās apceres. Veģetārisma sakarā skeptiķiem rodas iebilde, ka mūsu platuma grādos nav mūžīgās vasaras un allaž zaļojošo augu, kas visu cauru gadu nodrošinātu ar augļiem un dārzeņiem. Austrumu reliģiju pārstāvji teiktu – katrs piedzimst tādos apstākļos, kādi kuram pienākas, tas gan neatbrīvo no atbildības par karmiskajām sekām. Bet arī dietologi ar praktiskāku skatu uz dzīvi nepeļ veģetārismu, jo šodienas iespējas iegūt labumus no citām zemēm ir visai lielas. Jāpiezīmē gan, runa ir par mērenu veģetārismu, jo par vegāniem (tie, kas nelieto nekāda veida dzīvnieku produktus) sajūsmā nav nevienas nozares veselības speciālists. Jo šaurāks produktu loks tiek patērēts, jo mazākas ir iespējas uzņemt visas nepieciešamās vielas un vitamīnus. Turklāt veģetārā diēta automātiski nenozīmē veselīgu uzturu, ja dārzeņi tiek peldināti eļļā un pamatīgi apgrauzdēti.

Kā skaidro dietoloģe Lolita Neimane, pirmkārt, jārūpējas par vajadzīgo olbaltumvielu daudzumu, ko nodrošina zirņi, pupas, rieksti un piena produkti. Piena produkti mūsu klimatiskajos apstākļos ir ļoti vajadzīgi gan kalcija, gan olbaltumvielu dēļ. Lolita Neimane iesaka regulāri testēt asins analīzes, lai kontrolētu, vai organismam netrūkst cinka, vitamīna B12, dzelzs. Dzelzs vislabāk uzsūcas no gaļas, bet veģetārietis var izlīdzēties ar soju, spinātiem, zaļiem salātiem, pistācijām, lēcām, kviešu dīgļiem, prosu, sezama sēklām, kakao, datelēm, tikai tur dzelzs ir krietni vien mazāk un tas arī uzsūcas sliktāk. Lai izmānītu dzelzi no produktiem organismam uzņemamā veidā, dzelzi saturošus produktus iesaka ēst kopā ar produktiem, kuros ir daudz C vitamīna.

Taču nekad iepriekš nevar zināt, vai organisms pakļausies veģetārajai diētai. Viena lieta ir apēst vajadzīgo produktu, cits jautājums, vai organisms spēs uzsūkt vajadzīgās vielas. Veselam cilvēkam problēmām nevajadzētu rasties. Ja nu tomēr rodas, tad pirmie cietēji būs mati, nagi un āda. Mats sastāv no keratīna, kas ir olbaltumvielas. Lai mats labi augtu, tam svarīgi ir mikroelementi dzelzs un cinks. “Lielu lomu spēlē arī ģenētiskā iedzimtība. Latviešiem kopējā ģenētiskā tendence, kaut vai salīdzinot ar indiešiem, ir trauslāki un vājāki mati, tāpēc veģetārisms šajos platuma grādos nav tā labākā izvēle,” uzskata matu problēmu speciāliste Inga Zemīte un piebilst, ka, īpaši rūpējoties par savu diētu, situāciju var normalizēt. Kā pirmās pazīmes, ka mats nav paēdis, Inga Zemīte min matu trauslumu, sausumu un blāvumu. Pie dzelzs deficīta tie agri vai vēlu sāk arī izkrist, par ko īpaši būtu jāraizējas sievietēm veģetārietēm. Dzelzs trūkums var izraisīt nagu lūšanu un šķelšanos. Daļai veģetāriešu rodas problēmas ar ādu. “Tā kļūst sausa, līdz ar to ātrāk veidojas krunkas, parādās neskaidras izcelsmes pumpas. Var plaisāt lūpu kaktiņi un aktivizēties alerģijas. Turklāt ne vienmēr šīs problēmas pakļaujas ārstēšanai, ja veģetārietis atsakās ēst gaļu,” pēc pieredzes stāsta dermatoloģe Māra Rone-Kupfere.

Tikpat spēcīgi ir argumenti, kas atbalsta veģetārismu. Gaļas lietošana uzturā palielina risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, kā arī ar vēzi. Viens no iemesliem ir cilvēka zarnu trakta nepiemērotība gaļas sagremošanai. Gaļēdājiem dzīvniekiem zarnu trakts ir tikai trīs reizes garāks par ķermeni, lai gaļa, kas strauji sadalās un rada tioksīnus, ātrāk varētu izkļūt no ķermeņa. Cilvēkiem, tāpat kā zāles ēdājiem dzīvniekiem, zarnu trakts ir vismaz sešas reizes garāks par ķermeni (jo augi sadalās lēnāk nekā gaļa), tāpēc gaļa organismā sāk pūt un pārslogo nieres ar toksīniem. Veģetārietis no tā ir pasargāts. Pārliecināti veģetārieši pat uzskata, ka mērena ķīmija augos nodara mazāk ļaunuma nekā gaļas ēšana.

“Māksla pati par sevi”

Tā par veģetārajiem ēdieniem saka restorāna Vincents šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņam veģetāru ēdienu gatavošana sagādā īpašu prieku. Teorētiski pavāram vajadzētu vienlīdz labi tikt galā kā ar dārzeņu, tā gaļas ēdieniem. Ar gaļas ēdieniem pat ir sarežģītāk. “Nekad nevar zināt, kas tā ir par liellopu gaļu, no kurienes nākusi, cik veca, cik ilgi karājusies, cik nobriedusi, kā gatavojama – vidēji, stingri vai atstājama pusjēla,” uzskata Mārtiņš Rītiņš. Ar veģetārajiem ēdieniem šai ziņā ir vienkāršāk, toties jāpieliek lielāka radošā izdoma, lai uz šķīvja varētu likt ko īpašu. Pārsvarā restorānos un ēstuvēs veģetārais piedāvājums ir samērā vienmuļš, reti kurš šefpavārs ir lepns par savu veģetāro ēdienu, ko pats būtu izdomājis. Vienveidīgi sautējumi mijas ar bezpersoniskiem salātiem. Bet ir vērts padomāt arī par veģetāriešiem. “Cilvēks, kurš ēd gaļu, pat nemanot var pasūtīt veģetāru ēdienu, bet veģetārietis vienmēr priecāsies, ieraudzījis speciālu maltīti. Apmierināti būs abi,” savu filozofiju skaidro Vincenta šefpavārs. Tas attiecas arī uz lieliem pasākumiem – drošāk ir izvēlēties veģetāras uzkodas, lai sabiedrības veģetārā daļa nejustos apdalīta.

Kā ar pašiem pavāriem un veģetārismu? Lielākā daļa pavāru tomēr ierindojas pie gaļas ēdājiem, jo profesija liedz pilnībā “mainīt ticību” – ir taču jānogaršo tas, ko taisi! Gribētos ticēt, ka, pateicoties viņiem, mūsu priekšstati par veģetārajiem ēdieniem nu jau sāk pāraugt kāpostu un burkānu kaudzes.