"Degpunktā" zvaigzne Diāna Eisaka-Vasilevska: "Esmu iemācījusies nepielaist negatīvo sev pārāk tuvu"

Daudz esmu domājusi par to, kā dzīvē izvēlēties līdzsvaru dažādās jomās. Vai tas būtu veselīgs dzīvesveids, bērnu audzināšana vai darbs – kur meklēt šo zelta vidusceļu? Man ir sajūta, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Es vairs negribu lēkt galējībās.

Pusaudzes vecumā biju pārspīlēti pieķērusies superveselīgam uzturam un sportam, kas noveda pie galējības – anoreksijas. Pēc tam vajadzēja vairākus gadus, lai nonāktu līdz līdzsvaram. Kopš tā laika pret uzturu attiecos citādi. Jā, gadiem ejot, mainās vielmaiņa, tādēļ piedomāju pie tā, ko ēdu, nevaru atļauties neizkustēties, bet tajā pašā laikā, ja kādu produktu ļoti kārojas, to sev neliedzu. Jebkuri pārspīlējumi beigās nodara lielāku kaitējumu nekā labumu, bet arī pilnīga ignorēšana rada tādas pašas sekas.

Tas pats attiecināms uz bērnu audzināšanu. Pārāk stingra un noliedzoša attieksme pret viedierīču lietošanu vai saldumiem ir viens grāvis, pārāk liela visatļautība nozīmē iebraukt otrā. Man ir svarīgi ar dēlu runāt kā ar līdzīgu, stāstīt un skaidrot – protams, piemeklējot bērnam saprotamas frāzes un izskaidrojumus, kādēļ labāk rīkoties tā vai citādi. Vēl ir svarīgi būt godīgiem, neizpušķot patiesību. Piemēram? Nemelot, ka pote nemaz nesāpēs. Nevajag biedēt, bet paskaidrot – jā, mazliet sāpēs. Nenoliegšu, man ne vienmēr viss sanāk perfekti.

Ģimene ir pieradusi, ka mans darba ritms ir specifisks. Vienu nedēļu vakaros esmu mājās, otrā šajā laikā strādāju, un tā uz riņķi. Šajā gadījumā, lai būtu labs līdzsvars, liela nozīme ir otram cilvēkam, kurš ir blakus. Tajā nedēļā, kad vakaros esmu televīzijā, dēlu uz sporta nodarbībām un pulciņiem vadā vīrs, un tad mēs maināmies. Svarīgi ir veltīt bērnam nedalītu uzmanību tad, kad esmu ar viņu kopā, saplānot kopīgas brīvdienas un nepārmest sev, ka ir vakari, kad neesmu mājās.

Drīz jau būs desmit gadu, kopš esmu daļa no Degpunktā komandas. Lai arī tēmas, par ko runājam, nereti ir smagas un sarežģītas, laikam ejot, esmu iemācījusies nepielaist negatīvo sev pārāk tuvu, uzturēt līdzsvaru. Tomēr ir temati, par kuriem runājot nevaru palikt neitrāla. Kad dēls sāka rāpot un celties kājās, bija sižets – pašvaldības policija bija devusies pie ģimenes, kur bija bērniņš tādā pašā vecumā kā mans dēls. Tas bērniņš tikai gulēja – ne vēlās, ne rāpoja. Tad gan, braucot mājās, raudāju. Ja kaut kas notiek ar pieaugušajiem, ļoti daudzās situācijās viņi paši ir pieņēmuši kļūdainus lēmumus vai nav pienācīgi parūpējušies par drošību, bet attiecībā uz pāridarījumiem bērniem rodas netaisnīguma izjūta. Tajā pašā laikā, ja kaut viens cilvēks pēc sižeta noskatīšanās aizdomāsies un sapratīs, kur pieļāvis kļūdas vai ko varētu darīt, lai pasargātu sevi, savus tuvos un galu galā arī līdzcilvēkus, tad bija jēga par to stāstīt.

Reizēm diena bijusi tik pārsātināta ar domām, analizēšanu, cilvēkiem un sarunām – nereti žurnālistam jābūt arī kā psihologam –, ka, lai atgūtu līdzsvaru, man vajag pabūt mājās vienai pašai un paklausīties mūziku. Vēl labāk, ja varu braukt kaut kur ar auto; man tas ļoti patīk. Pagriežu skaļāk mūziku, dziedu līdzi un atslābinos.

Manuprāt, pats pirmais solis ceļā uz balansu ir godīga saruna pašam ar sevi. Jāsaprot, kuras ir tās lietas, nodarbes vai cilvēki, kas tevī rada trauksmi. Tad var domāt, kā risināt problēmu, bet tas nav vienkārši. Galvenais – nedomāt, ko par to domās citi. Tikai tu pats esi atbildīgs par savu pašsajūtu!