Latviešu Resnā Bārbija jeb košā Ingrīda Pulvere: "Man viss ir labi, tikai vienkārši esmu resna"

Ingrīdu Pulveri droši varētu dēvēt par latviešu Keriju Bredšovu, un pēc viņas rakstītajām slejām varētu uzņemt vēl vienu seriālu Sekss un lielpilsēta. Tikai galvenā varone izskatītos ne gluži kā slaidiņā Sāra Džesika Pārkere, jo Ingrīda ir apaļīga, omulīga sieviete labākajos gados.

Viņa vada skaistumkopšanas salonu Daiļotava, nekautrējas no savām ķermeņa formām un publiski sevi sauc par resnu. Tāpat viņa jau trīs gadus nekautrējas atklāti rakstīt par savām izjūtām, pārdomām, emocijām un attiecībām, to visu publiskojot slejā internetā. Ne katrs spēj būt tik atklāts, visiem izliekot sevi apskatei kā uz paplātes. Kas ir šī Ingrīda Pulvere jeb Resnā Bārbija?

Esmu resna, un viss!

Tur jābūt lielai drosmei, savu blogu nosaukt tik tieši – Resnās Bārbijas skaistums! „Kāds tam sakars ar drosmi?” sarunā ar žurnālu Kas Jauns iesaucas Ingrīda un paskaidro: „Ko tur slēpt – ir resni cilvēki, un ir tievi. Paskatos uz sevi un skaidri redzu – o, jā, esmu resna! Tas ir nenoliedzams fakts.

Mēs esam tik dažādi – kāds bagātāks, kāds gudrāks, kāds skrien ātrāk, kāds ir resnāks. Vai tāpēc man būtu par to jāiespringst, ka kāds ir tievāks par mani? Tāds viņš ir, un tāda esmu es! Es esmu Resnā Bārbija, un tie ir mani teksti!”

Tātad Ingrīda nepavisam neieslīgst kompleksos par to, ka nav slaida, un par savām ķermeņa formām nekaunas. Tajā pašā laikā viņa neatzīst galējības un paškritikas trūkumu.

„Tagad modē ir ķermeņa pozitīvisms, kad patiešām resnas, vairāk nekā 100 kilogramu smagas sievietes instagramā publicē fotogrāfijas ar sevi pikantos tērpos un pašas sauc: „Esmu visseksīgākā!” Nē, mīļā! Tu nepavisam neesi pati seksīgākā!

Nevajag sev melot. Tāpēc jau es šo savu blogu rakstu, lai cilvēks izvērtētu, kas katram ir labās un sliktās īpašības, lai katrs atrastu savu patieso vērtību, apzinātu savus trūkumus un tos pieņemtu.

Turklāt ir jāņem vērā, ka mēs esam tik dažādi, ar tik dažādām vēlmēm un gaumēm. Jo arī visneglītākajai sievietei var būt veiksmīgas attiecības. Viņai tikai jāsatiek tāds vīrietis, kuram viņa ir visskaistākā. Katram ir savs, un nevajag visu iekļaut standartos. To arī vēlos uzsvērt blogā.”

Piemērs citām sievietēm

Blogu Ingrīda nolēma rakstīt, kad sāka apmeklēt psihoterapiju. „Apzinājos, ka ir daudzas lietas, kas man nepadodas, bet pašai nav atbildes, kāpēc tās nesanāk. Tāpēc pēc atbildēm vērsos pie psihologa. Tas taču nav nekas slikts. Diemžēl pie mums – un it sevišķi vīriešu vidē – ir pieņemts, ka pēc palīdzības vēršas tikai vāji cilvēki. Patiesībā tam nav nekāda sakara ar vājumu, bet gan ar spēju apzināties savas problēmas un izlemt tās atrisināt.

Cilvēks, kuram piemīt kritiskā domāšana, apzināsies, ka viņam nav pamata justies superstipram, jo viņam ir jomas, kurās ir problēmas, un tās vajadzētu risināt. Piemēram, ir cilvēki, kuri tiecas pēc varas. Vairums iet vieglāko ceļu, kurā iegūst varu pār citiem, lai gan vispirms vajadzētu, kā pati saku, sagrābt varu pār sevi. Un tas patiesībā ir pats grūtākais.

Cilvēkam vajadzētu sagrābt varu pār sevi, pār saviem impulsiem, saprast, kāpēc kādā situācijā esi rīkojies tieši tā. Nevis visu laiku iet kā pa apli un kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem,” izsakās Ingrīda, kura, sākusi „sagrābt varu” pār sevi, nolēma ar šo pieredzi padalīties ar klientēm.

„Strādājot skaistumkopšanā, esmu novērojusi – lai cilvēks būtu skaists, būtisks faktors ir psiholoģiskā pašsajūta, attieksme pret sevi, pret apkārtējo pasauli. To es arī gribēju uzsvērt savām klientēm, ar personisko piemēru parādot, kā cilvēks mainās, ejot uz terapiju, kā strādā psihoterapija.

Tad man arī radās ideja visas šīs pārmaiņas, personiskās izjūtas aprakstīt blogā, kas tapa reizi nedēļā – pēc katra psihoterapijas seansa,” paskaidro Ingrīda, kura blogu sāka publicēt sava skaistumsalona mājaslapā sociālās saziņas vietnē Facebook, un šīs slejas visai ātri ieguva popularitāti ne tikai Ingrīdas klientu vidū.

Svarīgākais ir atklātība

Slejas viņa raksta, ja tā var teikt, kraukšķīgi garšīgi! Tajās ir viss: romantika, mīlestība, ciešanas, puņķi un asaras. Pat ļoti, ļoti personiskas un dziļi intīmas lietas. Kā vispār kāds to var atļauties publiskot?

„Katrs no mums varētu aprakstīt savas izjūtas un pieredzi, bet vairums kaunas to darīt,” nosaka Ingrīda. Bet kāpēc viņa nekaunas?

„Es esmu atklāts cilvēks. Es vispār uzskatu, ka cilvēkiem ir jābūt daudz atklātākiem citam pret citu, tad arī attiecības sakārtosies un daudzas problēmas atrisināsies,” atbild Ingrīda, kura jau pusaudžu gados piedalījusies jauno literātu konkursos, tikai šos savus darbus iesniegt sūtījusi māsu.

Kāpēc? „Nezinu, tā jautrāk,” nosmejas dzīvespriecīgā dāma un piebilst: „Bet patiesībā katrs no mums dzīvē kaut ko spēlē. Toreiz es „paspēlējos” tādā veidā.”

Centusies notievēt

Ingrīda vienmēr bijusi apaļīga, bet tajā pašā laikā viņa ir arī ļoti sportiska un spēcīga sieviete. Piemēram, par spīti saviem teju 100 kilogramiem viņa bez problēmām var noskriet pusmaratonu.

„Drīzāk mani varētu saukt nevis par apaļīgu, bet gan par dinamisku sievieti. Jo es visu laiku dinamiski mainos: ir mēneši, kad esmu stiprāka, ir mēneši, kad švakāka, ir, kad esmu tievāka, bet ir arī mēneši, kad esmu resnāka,” atklāti saka Ingrīda.

Vaicāta, vai skolas gados apaļīguma dēļ nav apcelta un pazemota, atbild tieši: „Nē! Es uzreiz piekāvu pašu lielāko huligānu skolā, un pēc tam visi mani lika mierā, pat neuzdrošinoties apcelt.”

Taču viņa neslēpj, ka ne reizi vien mēģinājusi kļūt tieva, ievērojusi visdažādākās diētas un notievēšanas metodes.

„Protams, ka esmu tievējusi! Bet, kā paši redzat, esmu turpat, kur biju, – viss atnācis atpakaļ. Tur neko nevar padarīt, man ir nosliece uz apaļīgumu, un viss. Man ir regulāri un daudz jākustas, lai neizplūstu vēl vairāk.

Piemēram, šoziem guvu potītes traumu un pāris mēnešu nevarēju paskriet. Rezultātā astoņi kilogrami klāt,” stāsta Ingrīda. Taču viņa arī uzsver, ka, par spīti savam resnumam, viņas ķermenis ir veselīgāks par veselu.

„Citai sievietei ar maniem auguma parametriem – 172 centimetriem un 92 kilogramiem – viss būs slikti: aizkaļķojušies asinsvadi, aptaukojušās aknas un sirds, paaugstināts asinsspiediens, sāpošas locītavas, aizdusa, nespēks…

Taču man no tā visa nekā nav – ne man aptaukojušies iekšējie orgāni, ne vāja sirds. Man nevajag uzsākt veselīgu dzīvesveidu, izmainīt ēdienkarti, iet pie sporta ārstiem un fizioterapeitiem. Man viss ir labi, tikai es vienkārši esmu resna!”

Sievietēm jābūt veselīgam egoismam

Kā Ingrīda nonāca līdz domai par romāna rakstīšanu? „Liela daļa problēmu cilvēkiem ir tāpēc, ka viņi dzīvo, ņemot vērā saklausītos viedokļus. Ak, cik daudz sieviešu šādi iedzinušas sevi visdažādākajos kompleksos...

Patiesībā katram jākoncentrējas uz sevi – piemēram, ja tev ar tādu frizūru ir ērti un sajūties labi, tad neņem vērā citu kritiku! Pasaudzē sevi un nesagrauj savu pašapziņu. Rakstot romānu, mans mērķis bija panākt, lai sieviete pārdomātu savu vietu sabiedrībā.

Lai nedzīvo, salasījusies pasakas, bet dzīvo, attīstot tieši savu egoismu. Tas gan nenozīmē, ka jābūt egoistei, bet gan reāli jāapzinās, ko esi gatava darīt, ko ne, un nav jāļauj pār sevi dominēt vīriešu egoismam. Mums jābūt veselīgiem egoistiem.

Es skaistumkopšanā strādāju jau padsmit gadu, un man bijis simtiem klienšu. Un neviena no viņām nav bijusi ar ambīcijām dzīvē izdarīt ko paliekošu, sasniegt ko būtisku!

Kā tas var būt, ka no simtiem sieviešu nevienai nav ambīciju, piemēram, izveidot savu uzņēmumu vai izdarīt kādu atklājumu zinātnē?! Uzskatu, ka vaina ir audzināšanā un sabiedrības spiedienā – sievietēm jau no mazotnes tiek iepotēts, ka sevi dzīvē var izpaust tikai caur vīrieti,” uzskata Ingrīda Pulvere.

Vai vīriešu zīdaiņu karaliste?

Kā Resnajai Bārbijai pašai ar attiecībām? „Šobrīd neitrālā pozīcijā,” nosmejas bloga Resnās Bārbijas skaistums autore, atzīstot, ka tagad, kad ar saviem rakstiem un grāmatu kļuvusi publiski atpazīstamāka, viņai uzmanību sākuši pievērst, kā pati saka, „visādi dīvaiņi”. Piemēram, pavisam nesen viņa no kāda nepazīstama numura saņēmusi anonīmu īsziņu: „Eh, kā gribētu neķītrības ar ugunīgu sievieti!” Uz ko viņa atbildējusi: „Eh, kā gribētu piedzīvojumus ar Donaldu Trampu. Slepenā teltenē Šveices kalnos. Eju uz savu mērķi, lūdzu netraucēt!”

Kāpēc viņa šo vīrieti atšuvusi, turklāt tik šerpi? „Kā vēl bija jāreaģē, ja nezināms vīrietis kaut ko tādu uzraksta? Uzreiz skaidrs – kārtējais „vīrietis zīdainis”. Mēs vispār visos tūristu bukletos un informācijās par Latviju varētu rakstīt: „Mūsu valsts atšķiras ar to, ka pie mums ir daudz „vīriešu zīdaiņu”.

Mums viņu ir ļoti daudz, esiet tam gatavi”,” ironizē Ingrīda un izskaidro, ko viņas terminoloģijā nozīmē „vīrietis zīdainis”: „Tas ir vīrietis, kurš grib, lai par viņu rūpējas, bet nav gatavs dot rūpes atpakaļ. Viņš tikai pieprasa, lai viņam dod un dod, lai viņu apkalpo. Kāpēc tad Latvijā ir tik daudz alimentu maksātāju? Tāpēc, ka ir vīrieši, kuri nav gatavi uzņemties atbildību! Man tādus nevajag.”

Romāns, kuru neiesaka lasīt

Ingrīdas Pulveres romāna Gribu apprecēties! izdevēji par šo grāmatu raksta: „Izdevēji brīdina: grāmata nav ieteicama lasītājiem, kuri nav sasnieguši, nu, teiksim... 21 gada vecumu, kā arī visiem tiem, kam vāji nervi, īpaši attiecībā uz valodu.”

Par ko tad ir šis romāns, kas pāris mēnešos kļuvis viens no visvairāk pirktajiem Latvijā? Tas ir stāsts par Sintiju – sievieti ar auguma parametriem 120-92-120, kura ir skaistumsalona īpašniece. Visas grāmatas garumā vērpjas Sintijas dialogi ar vīriešiem un draudzenēm, bet vēl būtiskāks ir ar dialogiem saplūstošais nebeidzamais iekšējais monologs. Par ko? Par attiecībām, kurās ir gan daudzveidīgs, fantāzijām pārpilns sekss, gan... tas, līdz kam vīrieša iztēle, viņasprāt, parasti nesniedzas.

Lai arī šī grāmata pēc formas ir tuvāka dienasgrāmatai nekā tradicionālam romānam, lai arī daudzas lasītājas domā, ka autore aprakstījusi reālas sarunas ar savām reālajām klientēm, taču tā nav. „Patiesībā tie ir mani izdomājumi, fantāzijas, protams, par pamatu ņemot visu līdzšinējo personisko dzīves pieredzi. Bet tas ir labs kompliments, ja lasītājiem šķiet, ka esmu aprakstījusi realitāti,” žurnālam Kas Jauns teic Ingrīda Pulvere.