Andris Freidenfelds: "Ja es būtu palicis pie tā uztura, kādu ēdu pirms 10 gadiem, nezinu, kāds es te tagad sēdētu"

Teicāt, ka ēst dzīvniekus nav ne ētiski, ne estētiski. Bet vai dzīve līdz ar to nekļūst sarežģītāka?

It nemaz. Rīgā vegāno ēstuvju ir gana. Mums te ar to ir lepnāk nekā Nicā vai Barselonā. Es gan par to teorētiski runāju, jo pats gandrīz nekur neeju un reti ēdu ārpus mājas. No Portugāles gan varētu pamācīties. Pagājušovasar pirmo reizi tur biju, tā valsts man bija liels atklājums un pārsteigums. Lisabonas vēsturiskajā centrā ir vegānā ēstuve, kur par septiņiem eiro ēd tā, ka izrāpo ārā, un viss tik garšīgs! Vispār apbrīnojama, kolosāla zeme, nebiju gaidījis. Laikam tāpēc turp “frīki” no visas Eiropas dodas, tur viss notiek. Bet par vegānismu – nav tur nekā sarežģīta. Izņemam vien pāris produktus no sava uztura, un viss. Desmit gadus esmu veģetārietis, pēdējos četrus vegāns.

Kā un kāpēc sākāt?

Liels nopelns tajā ir manai dzīvesbiedrei Agnesei, kura jau bija veģetāriete. Un – man apkārt pirmo reizi mūžā parādījās dzīvnieki. Es sapratu to ētisko pusi: kāpēc mēs pret vieniem dzīvniekiem izturamies tā, bet pret citiem pavisam citādāk? Kāpēc ar kaķiem un suņiem es mīlinos un čubinos, bet vēl gudrākas radības mierīgi ēdu nost? Beigās arī vienkārši sajutu, ka dzīve bez gaļas ir labāka.

Un kas tieši ir labāk?

Cieņa pret sevi. Cieņa arī par to, ka es to varu un manī nav nekādas tieksmes pēc gaļas. Bet es arī smēķēšanu atmetu vienā dienā. Protams, var jau domāt, ka, ja mēs visi tā rīkotos, tad ledāji tik ātri nekustu, bet es tik dziļi un globāli kompetents sarunbiedrs neesmu. Tomēr jūtu, ka savu artaviņu Grenlandes ledāju labā nododu. Lēnā garā no mana skapja pazuda arī ādas kurpes un jostas. Domāju, būt vegānam varbūt bija sarežģīti pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, bet tagad tas nu galīgi nav grūti.

Bērnībā man dzīvnieku nebija. Tagad skatos uz saviem kaķiem – tādi marsieši! Kaķa miers ir ideāls. Tā visiem būtu jādzīvo, kā kaķis dzīvo. Nu, guļ varbūt mazliet par daudz, bet viņam jau arī nav to seriālu, ko skatīties. Viņš savus seriālus meklē cilvēka kurpēs.

Jums ir vēlme citus pārliecināt un pievērst vegānu ticībai?

Sākumā, jā, biju kareivīgāks. Bet tieši veģetārisma laikā. Kad pats tikko apjautu, cik tas ir normāli un ka tā vajag. Tad mazliet uz vienu otru sabļāvu. Līdz sapratu, ka ar agresivitāti, protams, neko dzīvē nevar panākt. Esmu palicis mierīgāks un klusāks, bet, ja mani lūdz palīdzēt vai kādu vārdu pateikt šajā virzienā, tad neatsaku. Tomēr cilvēku, kas nav uz šo tendēts, nepārliecināt. Tāds tikai dusmīgs paliek no runām par atteikšanos no gaļas.

Kas jūs pašu mēdz kaitināt un spēj izsaukt dusmas?

Es iejaucos, ja sit “maziņos”. Tad man jāiet aizstāvēt. Tas ir arī zināms vegānu princips. Ne velti tieši Izraēlā ir ļoti plaša vegānu diaspora. Tā ir tauta, kas jau ģenētiski zina, kas ir sprosts, krātiņš un nāve. Kas ir izmisums.

Jūs arī nemaz vairs nelietojat alkoholu?

Ar to gan ir, kā pagadās. Tagad mēnešus četrus neesmu iedzēris ne piles. Apnika. Pat, ja tā alkohola nav daudz, otrā dienā daudz stiprāk nekā pirms 20 gadiem jūtu, ka ir “otrā diena”. Vai tas ir tā vērts, lai zaudētu nākamo dienu? Nē, nav. Nejūtu vajadzību sevi mocīt. Bet varbūt kādu dienu atkal liksies, ka gribas.

Kas parasti ir jūsu pārtikas grozā?

Ir superprodukts, ko iesaku, – maltas linsēklas. Tās satur Omega 3, kas nevienam nenāks par skādi. Ļoti daudz ēdu svaigus, zaļus salātus. Nesen biju Ēģiptē, ko uzskatu par labāko un tuvāko variantu, kur ziemā pasildīt kaulus. Arābu virtuve ir diezgan veģetāra, tur “uzsēdos” uz falafeļiem – turku zirņu bumbiņām, kas apceptas eļļā. Veikalos Sky ir četru veidu, arī “Dabas stacijā” var nopirkt. Mans trumpis ir asie čili pipari, esmu asumu mīļotājs. Tur ir kārtīgs C vitamīns iekšā, tāpēc ēdu tos jau no rīta. Tie palīdz pret to lēnīgumu, kas ziemeļniekiem raksturīgs. Īpaši noder ziemas aukstumā un vitamīnu trūkumā. Esmu tējas cilvēks. Visam spiežu klāt citronu. Nu, un galvenais – nedzert pēc ēšanas! Ne ūdeni, ne vīniņu, ne kafiju. Tas skalo visus ar ēdienu uzņemtos vitamīnus un minerālus ārā. Principā tu neesi ēdis. To nu es sev esmu ieaudzinājis un stundu, pusotru pēc ēšanas nedzeru, pat ūdeni ne. Pārtikas ziņā ļoti uzticos Agnesei. Viņa lasa visus pētījumus, pat tos, kas no Ķīnas nāk. Derīgākās atziņas nonāk arī pie manis. Nesen uztaisīju analīzes – lieliskas bija!

Vai jūs tagad dzīvojat tādu dzīvi, kādu esat vēlējies dzīvot?

Ar gadiem jau cilvēks, man liekas, paliek ar dzīvi apmierinātāks. Protams, ja vien viņu nesāk mocīt stipras, nepārejošas sāpes. Bet tieši vegānismu uzskatu par vienu no labas veselības ķīlām. Ja es būtu palicis pie tā uztura, kāds man bija pirms desmit gadiem, un turpinātu sevī krāmēt iekšā visus tos speķus plus vēl alkohols par virsu, nezinu, kāds es te tagad sēdētu. Un vai vispār sēdētu. Un vai drīzāk tā nebūtu kāda palāta, kur sēdētu. Ja runājam par fizisko pusi – man nevienu brīdi nav smaguma un pārēšanās sajūtas. Un līdz ar to arī viss cits vieglāk uztveras: darbs, attiecības, citi cilvēki.

Ko vēl jūs savā dzīvē varētu mainīt?

Es varētu braukt ar elektromobili. Tad, kad tie paliks lētāki, izplatītāki un skaistāki. Jā, tas varētu būt nākamais solis. Jo nekāds lielais sportists es nekad neesmu bijis, nez vai tagad par tādu kļūšu. Es vispār esmu džeks, kas varbūt iepriekšējā dzīvē bijis sieviete, – man nepatīk krāmēties ar dzelžiem, nepatīk skriet, nepatīk runāt ar citiem džekiem par mašīnām. Neesmu puika tādā puiciskā nozīmē. Mašīna man ir tikai pārvietošanās līdzeklis. Braucu no mājām uz darbu un atpakaļ, ziemā tālos ceļos ar auto vispār nedodos. Jā, elektromobilis man būtu ļoti piemērots! Nu, ko vēl man mainīt? Viss man ir, un viss man patīk. Darbs ir tāds, kas patīk. Izklaides arī pietiek. Grāmatas un kino man patīk, un ir pietiekami brīvā laika, lai ar to nodarbotos. Meitas lielas, mazbērni aug. Esmu mierīgs, pašapmierināts un garlaicīgs tipiņš. Bet tādiem jau arī vīriem pēc piecdesmit jābūt. Un man jau pat nav “pēc piecdesmit”, man jau ir tuvu sešdesmit. Precīzāk – 57 gadi. Tas ir šausmīgi daudz, ja tā padomā, manā jaunībā visi vīri ap to vecumu jau gāzās gar zemi. Mans tēvs piecdesmit gadu vecumā aizgāja. Kara sekas, izsūtījums. Es pats esmu dzimis tur, Noriļskā.

Tagad jūtaties labāk nekā pirms desmit gadiem?

Jā. Skaidrs, ka sirmums un gravitācija dara savu, bet citādi man varbūt tiešām ir izdevies to laiku pagriezt uz otru pusi. Pirms desmit gadiem es jutos vecāks un nogurušāks.

Jūs esat piedzīvojis izdegšanu darbā?

Viens tāds brīdis bija. Ar to gadiem ilgo rīta darbu ikdienu. Brīvdienās koncerti. Dažreiz tās bija pat piecas uzstāšanās dienā! Un vienu decembri bija rekords – 26 koncerti! Sapratu, ka viss. Ka pietiek. Tagad es pēc 25 gadiem beidzot varu normāli izgulēties. Lai gan man nu būtu grēks par darbu sūdzēties. Visi taču strādā. Man vispār patīk strādāt. Es ļoti veiksmīgi esmu ar darbu trāpījis. Nu, kas tas vispār par darbu! Astoņdesmitajos es piecus gadus Vefā nostrādāju, rūpnīcā – lūk, tas bija darbs! Tā, ka zobi un galva sāp, jo jāiet uz darbu. Pēc armijas vajadzēja naudu, un tur labi maksāja. Vēlāk aizskrēju uz radošām lietām. Es pat esmu nevis nostrādājis to dzīvi, bet palēkdamies izdejojis! Jau armijā man tā sanāca. Domāju: nu tā, sūtīs mani bedres rakt caurām dienām. Nē – iekārtojos dramatiskajā pulciņā, volejbola komandā. Visi gāja rakt grāvjus, bet es uz mēģinājumiem un treniņiem! Un tā man visa dzīve tā jautri nodzīvota. Latvijā nav pieņemts teikt, ka esi dikti labi dzīvi nodzīvojis, var tak ļaunu aci uzlikt. Tāpēc teikšu pieticīgi – normāla dzīve bijusi.

Jūs taču neticat ļaunai acij!

Neticu. Bet tā jau tāpat var parādīties. (smejas)

Un kam jūs ticat?

Godīgi sakot, neesmu par to domājis. Neesmu stingrs ateists, taču arī uz baznīcu nepiestaigāju. Es aptuveni saprotu, ka dzīve reiz beidzas un kā tā beidzas. Esmu gatavs visam. Tu vari braukt mašīnā naktī pa tumšu mežu un priekšā izskrien alnis, un viss ātri beidzas. Var lēni un ilgi kādā palātā. Es nezinu, kā tas būs. Bet zinu, ka būs. Tas, par ko vairāk domāju, – ka tas, kas dots, jānodzīvo katru dienu smuki. Es no rīta pamostos un nodomāju, cik foršs rīts. Un vakarā aizmiegu ar domu, ka laba diena sanāca. Man katru rītu ir prieks. Ka kājas kustas un paģiru nav. Agrāk to nenovērtēju, bet jaunībā jau ar to arī nav jānodarbojas. Jaunībai piestāv mirkļa trakums un apziņa, ka dzīve jau nav zaķis un mežā neaizskries. Tagad ir aktuāli runāt par mobilo telefonu lietošanu pie auto stūres. Un viena psiholoģe mazliet tēlaini un interesanti pateica. Ka dzīve jau mums ir dramaturģiski nemākslinieciska. Nav kā izrāde vai filma, kas iet uz kulmināciju. Dzīve ir pārāk neparedzama, lai pakļautos dramaturģijai. Brauc tu savā auto priecīgs, visa dzīve rozā krāsās – un izskrien priekšā jau pieminētais alnis. Vai pretimbraucošo un tikpat priecīgo autovadītāju tā uz ledus sanes, ka jūsu mašīnas cieši satiekas. Un viss. Nav nekādas kulminācijas un nekādas dramaturģijas. Nekā. Viss ir beidzies tajā pašā vietā un brīdī. Apzinoties, ka tas viss var notikt bez otrā, trešā cēliena un bufetes par vidu, parādās vēlme ļoti novērtēt katru dienu. Gribas vairot savu labsajūtu un arī dzīvnieku labsajūtu. Gribas novērtēt to skaistumu, ko sniedz četri gadalaiki, par kuriem ierasts papukstēt. Jā, tam es ticu – tam dzīves skaistumam un labumam.

Un ko nožēlojat?

Varbūt to, ka vajadzēja tos rīta raidījumus jau agrāk beigt. Bet mēs pirmie nodibinājām to beztolka šova žanru radio, arī divatā neviens pirms mums nebija strādājis. Cilvēki bija pieraduši, un likās, ka jāturpina, kaut es biju gatavs to posmu noslēgt jau agrāk, kā arī vajadzēja darīt. Mums abiem ar Ufo vairs nebija, ko runāt, mēs visu bijām izrunājuši. Tie pēdējie gadi man jau bija pamatīga krīzīte. Lūk, tas bija laiks, kad man negribējās iet uz darbu. Un vēl viena krīze bija ar “Labvēlīgo tipu”. Laika ziņā tās abas sakrita, tāpēc dažiem likās, ka vienkārši esmu sajucis prātā. Visas nedēļas nogales koncertos, visi darba dienu rīti radio. Es biju piekusis. Tagad, kad ir viena uzstāšanās mēnesī, man atkal ir enerģija. Un tagad es atkal varu nogulēt pat 10 stundas no vietas – kā bērnībā!

Jūs Indijā esat bijis?

Dzīvesbiedre brauc regulāri, bet es tik vienreiz biju. Un man ļoti patika! Varbūt esmu Indijā jau bijis, bet mani tur pārņēma tiešām reinkarnatīvs motīvs. Es pat tur pāris reizes apraudājos! Seši no rīta, staipu savus vecos kaulus relaksējošās asanās, ar katru sekundi nāk virsū 40 grādīgā karstā diena – bet, vienalga, tik forši. Dzīvojām tādā enerģētiski spēcīgā vietā kā Tiruvannamalai, kas atrodas Arunačala kalna pakājē. Guļu un klausos, kā no tempļa puses nāk zvanu skaņas, domāju – ceremonija notiek. Un es tur guļu, un tie zvaniņi skan, un man pilnīgi asaras tek… Bet vienu rītu pieceļos un skatos: džeki visu šo laiku lādējuši dzelzs gāzes balonus. Tas ir bijis tas kling-klang, tas ir bijis tas svētais rituāls… Katru rītu viņi maina vecos un tukšos pret jauniem propāna-butāna baloniem. Un tie skan tik sakrāli. Lūk, šitā lieta man Indijā patika – ka tur tas Dievs un viņa klātbūtne ir gāzes balonā. Un pāris reizes man tur tā gadījās. Večiņa, kas dzīvo pie tempļa un pārtiek no ziedojumiem, nokož pusi banāna, bet otru pusi atdod kaziņai, kas turpat līdzās ganās. Cilvēks bez radiem, bez mājām, bez nekā. Un tik devīgs. Patīk man tur viss, arī netīrība un jūklis. Tur tam tā jābūt. Viņi pārdzīvojuši visas impērijas un pasaules karus un joprojām stāv tur kā tāds milzīgs svētuma klucis. No tā paša materiāla, no kāda bijis vienmēr. Gāju tur arī pie Skolotāja, daudz klausījos. Joprojām esmu tā brauciena piepildīts. Kad vajadzēs papildinājumu, braukšu atkal.

Jūs katru dienu veicat kādu vingrojumu kompleksu?

Katru dienu – nē. Ar vingrošanu man līdzīgi kā ar alkoholu – ja uznāk un gribas, tad jā. Esmu vingrojis un jogojis, cēlies pat pirms pieciem rītā, lai pagūtu sveicienu saulei veikt. Tagad atkal ir tāds periods, kad negribas. Esmu no tiem, kas ļoti ieklausās, ko viņiem gribas. Agrāk spēlēju volejbolu, bija mums ar radio kolēģiem komanda. Bet teikšu godīgi – man ir arī bail sportot. Redzu, kā vīriem manos gados Ahilla cīpslas plīst. Negribas uz pusgadu izsist sevi no darba dzīves. Visas komandu sporta spēles ir mazliet kā tāda bakstīšanās sociālajos tīklos – skrien vienā virzienā, bet pēc tam pēkšņi pavisam uz citu pusi. Par kalnu slēpošanu kā nacionālo lepnumu nemaz nerunājot – man nav neviena paziņas, kas nebūtu slēpojot ko traumējis. Vai augsti kalni vai zemi, bet regulāras traumas garantētas. Nu priekš kam? Mīlu Vinstonu Čērčilu, kurš uz jautājumu: “Kā jūs tik garu mūžu nodzīvojāt, katru dienu izdzerdams Remy Martin pudeli?”, atbildēja: “Es neesmu nevienu dienu mūžā nodarbojies ar sportu.” Tas nav labs padoms visiem, bet viņam noderēja.

Jums pašam nav bijuši lieli veselības izaicinājumi?

Nē. Taču nesen aizgāja mana mamma. Tie bija trīs grūti gadi. Viņai bija 94 gadi, galva līdz pēdējam darbojās perfekti, bet ķermenis vairs neturēja līdzi. Viņa jutās tik nelaimīga, jo domāja, ka visus apgrūtina. Bet tā interese par dzīvi bija līdz pēdējam. Viņa skatījās sporta spēles un rezultātus pierakstīja un analizēja. Apbrīnojami. Agrāk man Onkoloģijas centrs likās tāda vieta, kas jau līdzās kapiem. Bet tur es sapratu, ka arī tāda ir dzīve. Jauni cilvēki, vecīši – visi vienuviet un brīžam šķiet, ka pat tik ļoti rāmi un tā viegli dzīvo. Pie kapiem gan mamma mani jau bija pieradinājusi, jo mans tēvs agri aizgāja. Teju katru nedēļu mamma brauca pie viņa uz kapiem. Kapus sāku uztvert kā smuku, sakoptu parku. Tur Zābers, tur Čakste, tur Lācis. Zinu, kur katrs dus, varētu par kapu gidu strādāt. Vienīgi, kad aizvien vairāk draugu un vienaudžu tur sāk gulēt, tad gan jocīgi paliek. Viduslaikos, protams, gandrīz visi agri mira. Mūsdienās un Latvijā vīrieši agri mirst. Un droši vien tur ir arī alkohola nopelns. Nevis droši vien, bet noteikti. Tas ir kā lēnām un uzstājīgi sevī liet sērskābi. Tad iekrist uz mutes peļķē un noslīkt.

Jums ir kāda ātrā pašpalīdzība, kā ātri sevi savest kārtībā?

Nē, nav arī tādas vajadzības. Ja nu vienīgi elpošana. Saka, ja kaut kas iesāpas, vajag dabūt cauri ķermenim elpu līdz tai vietai. Kaut līdz papēdim. Esmu mēģinājis, un ir palīdzējis. Elpošana arī regulē spiedienu. Faktiski visa dzīve ir ieelpa-izelpa. Diemžēl elpojam jau mēs arī tagad tikpat drudžaini, kā uztveram informāciju. Kaut vajadzētu tā mierīgi un caur degunu elpot. Lai vakarā ātri aizmigtu, arī vajag tikai elpu. Atstāt visas dienas domas un vienkārši elpot.

Jums vispār ir tieksme pamācīt citus?

Nemaz. Man ir teikuši, ka es taču varētu atvērt komiķu skolu, piemēram. Vai pašam savu radio. Es 25 gadus strādāju radio, un es nezinu, kā radio strādā, nezinu! Es darbojos pēc izjūtas. Esmu ierindnieks, man nevienas strīpiņas nav uz uzplečiem. Manī nav karjerisma. Un nav arī sajūtas, ka varu kādu mācīt. Tāpēc skatos un brīnos, kā zaļknābji visādus kursus taisa, blogus raksta. Visi tagad ir blogeri, un visi māca citus dzīvot. Bet tā ir tik milzīga atbildība. Es tam vēl noteikti neesmu gatavs.

Kāds ir jūsu lielākais talants?

Nokrist kā kaķim uz kājām. Stresainās situācijās saglabāt mieru, pārvēršot to par tingeltangeli. Varbūt tāpēc es turos pie radio darba un arī “Labvēlīgais tips” tik ilgi ir, neesam ne pazuduši, ne nodzērušies. Viss notiek, turklāt ar diezgan minimālu piepūli.

Jums patiktu “Labvēlīgais tips”, ja pats tajā nedziedātu?

Dažas dziesmas patiktu, bet daudzas ne. Patiktu tās tekstuālās brīvības un nesasprindzinātības dēļ. Saproti, ka nekas īsti pateikts nav, bet nojausma, vienalga, ir. Mēs tur esam ļoti dažādi cilvēki apvienojušies: no šlāgera līdz andergraundam. Katrs velk to deķi uz savu pusi, tāpēc tā mūzika nav īsti ēdama, bet publikai patīk tas vieglums. Bet ir viena dziesmiņa, ko es uzskatu par baudāmu gabalu. “Frāzes”.

“Es neēdīšu neko, es necepšu, es nevārīšu”?

Jā, tur ir dumpis un panku estētika, un viss skan tā, kā 21. gadsimtā jāskan. To es uzskatu par “Labvēlīgā tipa” virsotni. (smejas) Bet vispār es šo grupu ne visai mīlu. Un vienlaikus jūtu, ka tā ir vajadzīga. Uzkāp uz skatuves un jau pēc pāris minūtēm jūti, ka publika ir tava. Un pat kādā Summersound’ā, kur publikā sīkie – arī viņiem patīk.

Jūs esat priecīgs vai skumjš cilvēks? Nesen skatījos dokumentālo filmu par Robinu Viljamsu, ko zinām kā pasaulslavenu komiķi, bet viņa pašsajūta reālajā dzīvē stipri atšķīrās.

Mani uzskata par introvertu. Bet es pats mierīgi varu no zemā starta aiziet priekā. Desmit minūtes paskumstu un atkal izlienu prieka zonā. Es māku sev to prieku uztaisīt. Bet man patīk arī klusumā pasēdēt, klausoties indiešu rāgas. Es ilgi un dikti varu klusēt. Ziniet, kas man nepatīk? Visādas akcijas. Mēnesi būs ūsu audzēšana, tad diena bez auto vai mobilā telefona. Kad jau, tad jau, nav ko knapināties ar mēnešiem un dienām. Un vēl – kur ir akcija, tur ir bars. Un man nepatīk bari.

Grāmatas jūs lasot vēl vairāk, nekā mūziku klausoties.

Tagad, strādājot jaunajā režīmā un pa dienu, atliek mazāk laika. Vairāk arī jāgatavojas saviem radioraidījumiem, tāpēc daudz laika aiziet mūzikai. Ar Spotify ēras atnākšanu mūzikā kā ielien, tā pazūdi un laika izjūtu arī pazaudē. Braukā pa gadsimtiem un starpkaru periodiem. Bet atrast tās savas grāmatas man ir, kā mežā sēņot iet. Vēl var lietot makšķernieku slengu un teikt, ka esmu diezgan labs copētājs. Grāmatnīcā ieeju vismaz uz stundām trim. Rokos, lasu priekšvārdus un pēcvārdus, meklēju pazīstamus autorus. Joprojām esmu drukāto grāmatu fans, man patīk paņemt rokās grāmatu. Pārsvarā lasu krieviski. Latvijas tirgus ir mazs, grāmatas iznāk ar aizkavēšanos, un bieži vien mani interesējošās latviski neparādās vispār. Tagad lasu Roberta Hainlaina “Svešinieks svešā zemē” (Stranger in the Strange Land). 1961. gadā – manā dzimšanas gadā – sarakstīta grāmata. Tolaik tā bija tāda kā hipiju rokasgrāmata. Fantastikas žanrs, ar ko gan bieži vien jāuzmanās, sevišķi mūsdienās daudz dīvainību tur, var būt nepatīkami pārsteigumi. Bet brāļi Strugacki, Lems, Kings, jau pieminētais Hainlains – kolosāli darbi! Sižets īsumā – galvenais varonis ir piedzimis uz Marsa, kur viņu uzaudzināja Marsa vecajie, un nu viņš atsūtīts uz Zemi, kur sāk graut tās pamatus ar savu izpratni par dzīvi un to, kā jābūt. Tāpēc šis romāns hipijiem ļoti patika, ka tur ir kontrkultūra un dumpītis apakšā. Savulaik no šīs grāmatas Amerikā trešdaļu izcenzēja ārā, bet nu var lasīt pilno versiju.

Bet vispār es ārkārtīgi mīlu krievu literatūru. Ir tāds lielo nāciju sadalījums: itāļi un spāņi – mākslinieki, gleznotāji; vācieši un francūži – mūzika; angļi un krievi – literatūra. Bet, protams, es arī esmu padomju bērns, un krievu valodas nianses man ir saprotamākas nekā angļu. Arī amerikāņu dzīvesveidu mazāk pārzinu un saprotu. No latviešiem nesen pārlasīju Marģera Zariņa “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” – super! Jau bērnībā ar milzu interesi lasīju cita viņa romāna turpinājumus žurnālā “Zvaigzne”. Agri sāku līst pieaugušo grāmatās, tā pasaule man ļoti patika. Bet literatūras okeāns ir tik milzīgs, ka pasmelt dzīves laikā var tikai vienu saujiņu. Par ko mazliet žēl.

Un vēl es daudz skatos seriālus. Tie tagad ir vareni! Filmas netur līdzi, jo labākie operatori, aktieri un arī nauda tagad ir seriālos. Breaking Bad, Lost, Homeland, Mad Men – seriālu klasika, un nāk klāt arvien jauni un ne sliktāki. Tur ir tā garās formas burvība – sezonas laikā var ļoti pieķerties galvenajiem varoņiem.

Kā pasaule ir mainījusies jūsu dzīves laikā?

Man liekas, tagad cilvēkiem ir garlaicīgi. Tas no pārsātinājuma. Tāpēc arī vajag to mobilā telefona skārienjūtīgo virsmiņu visu laiku ar pirkstiņu bakstīt.

Tā arī esot “oficiāla” atkarība, smadzenes reaģē līdzīgi kā uz kokaīnu.

Droši vien. Es savu telefonu nemaz cilvēkos nevaru ņemt un lietot – tas ir ar podziņām! Kad vajag internetu un sociālos tīklus, paņemu planšeti. Bet tas nenotiek bieži. Tāpēc nemaz nezinu, ka kāds jau diennakti man tur ko aktuāli niknu uzrakstījis, bet es spītīgi klusēju. It kā liels operatīvisms, bet jēgas no tā nekādas. Nepārtraukta telefona bakstīšana, attaisnojoties ar darba lietām? Nu, tad ņem un piezvani, izrunājies kā cilvēks! Garlaicības dēļ cilvēki visu laiku ķer kaut ko jaunu. Bet tā informācija ir tik sadrumstalota. Es labāk paņemu Čārlza Bukovska romānu un četras stundas sēžu tajā fīlingā. Beigās esmu pavadījis labu vakaru ar vienu cilvēku un viņa domām – man patīk! Vizualizēju visu, kas uzrakstīts, kā filmā skatos. Un ieeju dziļi tekstā. Bet soctīklos ir sajūta kā tīneidžeru ballītē, kur fiksi no galda ķer visu pēc kārtas – liķierīti, vīnu, šņabi – un tad beigās sāp galva. Reiz vēroju vienu cilvēku, kura darbs bija uzkopt telpas. Viņš paņēma tos tīrāmos rīkus, šaudījās pie viena cilvēka, pie otra kaut ko drudžaini runādams, bet nekas netīrījās. Darbības imitācija. Arī ātrgaitas lifti tagad noder, lai cilvēks ātri uzbrauktu uz savu ofisu un uzspēlētu datorā spēlīti.

Viss ir saraustīts mazās lupatiņās un trūkst tāda lēna, majestātiska vienotība. Lūk, tas ir mainījies. Un tāpēc es joprojām esmu uzticīgs oldskūlīgam dzīvesveidam.