Ēdiens kā pornogrāfija. Skatīties - var, ēst - nedrīkst

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados amerikāņu žurnālists Aleksandrs Kokburns ar izbrīnu vēroja magnētisko pievilcību, ko sabiedrībā izraisīja pavārgrāmatas un recepšu žurnāli ar apburošiem kulinārijas šedevru attēliem. Viņš secināja, ka bauda, ko cilvēks gūst, aplūkojot sulīga, sātīga ēdiena fotogrāfijas, ir tikpat neaizsniedzama kā tā, ko sniedz seksuālā pornogrāfija. Tā radās jēdziens gastroporno – kaitīgs ieradums, kas kairina iztēli, solot, bet nekad nesniedzot apmierinājumu. Plašāku skanējumu šim terminam piešķīra futuroloģe, mārketinga guru Mariana Zalcmane, populārā vārda metroseksuālis izgudrotāja. Viņa uzskata, ka mūsdienās aizvien vairāk cilvēku seksuālu baudu gūst no ēdiena gatavošanas procesa vērošanas un ir gastronomisko šovu nozombēti.

Jutekliskā kulinārijas pasaule

Terminam gastroporno ir vairākas nozīmes. To lieto, ja ēdiena raksturošanai izmanto vārdus, kas labāk iederētos intīmās dzīves leksikā. Pretenciozās kulinārijas grāmatās un restorānu ēdienkartēs ēdiens tiek raksturots kā nedaudz mikls, kārdinošs, pavedinošs, maigs un sulīgs, krokains un mitrs, salds un sapņains, garšas kārpiņas kairinošs, “kūst uz mēles”, “liks atgriezties”. Mūsdienīgos pārtikas lielveikalos izskatās kā gardēžu paradīzē. “Nonākot veikalā, cilvēks nespēj apstāties. Visa kā ir tik daudz, ka viņam šķiet – vajag vēl un vēl. Cilvēki katru reizi iepērkas tā, it kā tā būtu pēdējā reize,” saka diētas ārste Irisa Oganesjana. Ne velti patērētājsabiedrības simbols ir piekrauti iepirkumu rati.

Par gastroporno var runāt arī tad, ja ēdiena izskats cilvēkā izraisa uzbudinājumu, līdzīgu seksuālajam. “Klasiskā pornogrāfija demonstrē pārspīlētu vai tabu uzvedību, bet gastronomiskā pornogrāfija tuvplānā rāda aizliegto ēdienu – treknu, pārsaldinātu, sulīgu, neveselīgu,” saka Irisa. Lai raisītu sajūtas, kūkas un smalkmaizītes kafejnīcu vitrīnās izliek uz sarkanām salvetēm vai šķīvjiem un izgaismo ar maigu, siltu gaismu, bet telpās izsmidzina kakao un kanēļa aromātu, kas mūsu ārējiem impulsiem pakļāvīgajām smadzenēm liek aizsapņoties par romantisku tikšanos vai, vienkāršāk, vēl vienas reibinošas deserta porcijas iegādi. “Izņemot lapu salātus un zaļos garšaugus, produkti nekad nav novietoti uz zila vai zaļa fona, jo zilganzaļā krāsa zemapziņā izraisa asociācijas ar bojātu – iepuvušu vai sapelējušu – ēdienu,” skaidro Irisa.

Patērētāja galvā viss ir sajaucies – estētisks baudījums ar vāji slēptu vuārista apmierinājumu, seksuālo kaislību sublimācija ar spēlmaņa neirotismu. Gastronomiskie izaicinājumi ir pārspējuši seksu, kas mūsdienu visu laiku jaunas baudas alkstošo patērētāju vairs nespēj pārsteigt. The Sydney Morning Herald korespondents Ričards Glovers raksta: “Playboy laiki ir pagājuši. Tagad jaunie pāri, vakaros ietrausušies gultā, pēta attēlus kulinārijas žurnālos un iztēlojas baudu, ar kādu to visu varētu apēst.”

Amerikāņu psihologi brīnās: veiksmīgas karjeras sievietes uzbudinās, izdzirdot vārdu šefpavārs. Tāpat kā ikvienai apsēstībai, arī gastroporno ir savi elki, piemēram, kailais šefpavārs Džeimijs Olivers un skaistā kārdinātāja Naidžela Lousone, kuru kulinārijas meistardarbu galvenā garšviela ir sekss. Arī pašmāju kulinārijas grandiem Mārtiņam Sirmajam, Roberto Meloni un Elmāram Tannim pielūdzēju netrūkst. Amerikāņu televīzijas kanāla Food Network veidotāji neslēpj, ka viņiem jau sen zināmas paralēles starp seksuālo pornogrāfiju un gastronomiju. Gastroporno ir pasaka, idealizācija, iespēja ļauties fantāzijai. Kad skatītājs vēro sautētu piena teļu ar pētersīļiem, uz iesma ceptas kazas cisku, teļa dziedzerus baklažānu mērcē, aizjūras delikateses un krēmu no mežrozīšu pumpuriem, viņš iztēlē atrodas kadrā – ēdiena pārpilnības oāzē. Tāpat kā spēļu atkarīgais tic laimestam, ēdiena vērotājs nešaubās, ka pats spēj radīt redzētos kulinārijas šedevrus. “Mēs radām juteklisku, greznu pasauli, ar kuru jums gribas saplūst. Jā, tas ir ideāls, utopija, bet kurš gan negribētu kļūt par daļu no tās,” kārdina Food Network viceprezidents Bobs Tučmens.

Ēst nedrīkst, tikai skatīties!

Pētījumi liecina, ka kaislīgās pavārgrāmatu entuziastes izmēģina labi ja divas receptes no katra sējuma. Grāmatas noput un krājas plauktos, bet saimnieces iegādājas aizvien jaunus, krāsainus izdevumus. Interese par to, ko un cik ēst, kā gatavot un pilnveidot ēdienkarti, sāk līdzināties maniakālai apsēstībai. Atkarība no skatīšanās uz ēdienu uzņem apgriezienus. Kā vienu gastroporno izplatības iemeslu speciālisti min pieaugošo dzīves tempu un normālu ēdienreižu aizstāšanu ar uzkodām.

Mūsdienās par izzūdošu vērtību kļūst pusdienas, kurās vispirms galdā tiek celta vistas zupa ar saknēm, seko kotletes ar kartupeļiem un biešu salātiem, un to visu vainago debesmanna ar vaniļas pienu. Pirms gadiem trīsdesmit šādas maltītes bija norma. Turklāt viss tika gatavots mājās – neviena kārtīga saimniece kotletes bufetē nepirka. Biežās uzkodas nesniedz sāta sajūtu ne vēderam, ne smadzenēm. Bada sajūta, kas saglabājas pat tad, kad vēderu esam piebāzuši ar tukšām, nevērtīgām kalorijām – čipsiem, šokolādes batoniņiem –, veicina nepārtraukto domāšanu par ēdienu. Turklāt darbā vienmēr aizņemtie cilvēki kā sumo cīkstoņi mēdz pamatīgi pieēsties reizi dienā, tā izstaipot kuņģi, kam vairs nepietiek ar nelielu porciju.

Vēl viens gastronomiskās pornogrāfijas izplatības iemesls ir diētu verdzība, kam sevi nepārtraukti pakļauj attīstīto valstu sievietes. Nav brīnums, ka mākslīgais celibāts viņas (mūs) padara par ēdiena seksaholiķēm. Ja nedrīkst ēst, drīkst vismaz skatīties. Irisa uzskata, ka kults, kas izveidojies ap ēdienu, negatīvi ietekmē galvenokārt ļaudis ar ēšanas traucējumiem. Ieslēdzot televizoru, atverot jebkuru interneta portālu, pieejot pie žurnālu stenda, viņi redz kārdinošu, izskaistinātu ēdienu. Tas neļauj nomierināties un atslēgties no ēšanas tēmas. Ja sievietei uz brīdi izdodas to aizmirst, atliek ielūkoties draudzenes profilā, kurā rēgojas tikko izceptās plātsmaizes foto, un slimīgais kairinājums atgriežas.

Jo sarežģītāka, stresa pilnāka dzīve, jo lielāka apsēstība ar ēdienu. “Ēdiens ir pirmais, ar ko sastopamies piedzimstot. Mātes piens ir mierinājums, prieks, mīlestība, bauda. Smadzenēs ieprogrammējas: labsajūta nozīmē ēdienu. Līdzko sastopamies ar grūtībām, programma sāk strādāt, un pirmais, pēc kā sniedzamies, ir ēdiens. Ja sevi visu laiku cenšas noturēt diētas rāmjos, vismaz var ieslēgt šovu un caur to izbaudīt ēdienu, neliekot uz šķīvja un nebāžot mutē,” stāsta diētas ārste. Viņa zina ne mazumu sieviešu, kuras sociālajos tīklos apspriež produktu īpašības un pagatavošanas nianses, vecās pavārgrāmatās un globālajā tīmeklī meklē receptes, pēc tam skraida pa veikaliem, lai izvēlētos produktus, stundām gatavo, bet pašas neēd.

Kāpēc apsēstība ar ēdienu pieder pie sieviešu pasaules? Tāpēc, ka vīriešiem atšķirībā no sievietēm ēdiens ir tikai ēdiens, jo nav saistīts ar vainas izjūtu. Sieviete apēd mazu kūciņu un jūtas kā noziedzniece, kamēr vīrietis loba iekšā ceturto tortes gabalu, būdams pilnīgā saskaņā ar sevi. “Sieviete vajadzību pēc ēšanas mēdz apmierināt caur vizuālo analizatoru,” uzsver Irisa. Lai gan atrašanās uz “viss par un ap ēdienu” viļņa nav tik postoša kā citas atkarības, jebkura apsēstība ir kaitīga – arī pārlieka aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu, saka diētas ārste.

Gastroerotiskais vilinājums

 Gastroporno vairāk ir cilvēciski saprotama vēlēšanās visu identificēt, nosaukt vārdā, izskaidrot, nevis nopietni vērā ņemama problēma, uzskata psiholoģe Benita Griškeviča: “Jēdzienā ietvertā norāde uz pornogrāfiju liek izteikt pieņēmumu, ka uzbudinošu ēdiena attēlu vērošanai piemīt tāds pats efekts kā tās klasiskajai māsai – pornogrāfijai.” Viņa norāda, ka nesenā pētījumā noraidīts pieņēmums par klasiskās pornogrāfijas kaitīgumu vai potenciāli negatīvo ietekmi uz cilvēku  seksuālajām attiecībām. Izrādās, ka vairākums pētījumā iesaistīto savu pieredzi, lietojot pornogrāfiju, vērtējuši pozitīvi, un tikai deviņi procenti atzina, ka pornogrāfija radījusi sarežģījumus attiecībās. Daudzi apliecināja, ka pornogrāfijai ir bijusi ne vien stimulējoša, bet arī izglītojoša un intīmās attiecības uzlabojoša iedarbība. Tomēr daļai no tās veidojās atkarība.

Psiholoģe domā, ka līdzīgi varam raudzīties arī uz gastropornogrāfiju. “Internetā ik uz soļa uznirst dažādi kairinātāji, kas iedarbojas uz cilvēka dabiskajām vājībām un vajadzībām un var izraisīt atkarības. Gastropornogrāfijas gadījumā tie ir kārdinoši ēdiena attēli, kas itin kā paši no sevis uzrodas visnepiemērotākajos brīžos. Laiks rādīs, vai attiecībā uz gastropornogrāfiju reiz tiks lietoti tie paši ierobežojumi, kādus patlaban publiskajā telpā izvirza klasiskajai pornogrāfijai. Cilvēka pamatvajadzības – sekss, ēdiens un drošība – ir taisnākais ceļš, kā ietekmēt apziņu. To lieliski zina reklāmu sacerētāji un klikšķu mednieki. Taču jāatceras: gan īsta māksla, gan pornogrāfija rodas vienīgi brīdī, kad parādās skatītājs. Reakciju var pamodināt tikai vērošana. Iespējams, ar laiku tā var pārvērsties par kompulsīvu jeb uzmācīgu un grūti kontrolējamu tieksmi, vēlmi aizvietot reāla ēdiena baudīšanu ar nebeidzamu domāšanu par to. Svarīgi atcerēties – tā vienmēr ir katra paša izvēle, kurp virzīt savu uzmanību un kā reaģēt uz stimuliem.”

Uztura zinātniece Ksenija Andrijanova uzskata, ka, runājot par aizraušanos ar ēdienu, terminu “atkarība” medicīniskā nozīmē nevar lietot, jo ēdiens nav organismam kaitīga un nevajadzīga viela. Pēc viņas domām, negausīga interese par ēdienu drīzāk būtu jāsauc par gastroerotiku, nevis gastroporno. “Pornogrāfija ir spēlēšanās ar instinktiem. Pornogrāfijai pēc definīcijas nav pievienota emocionālā vērtība, tā aktivizē tikai dzīvnieciskus instinktus. Savukārt erotikā darbojas emocijas un prāts. Par skaistu ēdienu ir prieks pavāram, ģimenei, draugiem. Ēdiens var būt veids, kā socializēties interneta vidē, kur sapulcējas līdzīgi domājošie, dalās ar receptēm, sarunājas tviterī.” Ksenija piebilst, ka, skatoties uz perfekto, veselīgo ēdienu, cilvēki mēdz sev izvirzīt diženu mērķi: “Viss, no rītdienas ēdīšu simtprocentīgi pareizi.” Ja mērķis ir tik liels, sākas pretreakcija. Vajag sākt ar mazumiņu – vienu zaļumu kokteili dienā, pēc tam pievienot salātus, tad viss izdosies.

Fotografēšanas trakums

Televīzijas šovi un pavārgrāmatas mūs motivē pievērst uzmanību uzturam un labi gatavot, kas nav sliktākais hobijs un veids, kā tērēt naudu. Medijos rāda lielākoties pārdomātas maltītes, un kuram gan nepatīk, ka ēdiens ir pagatavots garšīgi. Gatavojot mājās, rezultāts parasti nav tik ideāls kā hiperbolizētajos attēlos, tāpēc kādai var šķist, ka viņa ir slikta saimniece. Cilvēku pie vecas plīts padomju blokmājas gadiem neremontētajā virtuvē varētu apbēdināt Instagram ievietotās fotogrāfijas ar perfektu virtuvi, superveselīgu pārtiku un apburošu saimnieci. Dažus šādi attēli iedvesmo, dažus skumdina, tomēr nevar teikt, ka tie būtu kaut kas slikts.

Taču vairākus Francijas un Amerikas restorānu īpašniekus tik ļoti nokaitinājusi klientu aizraušanās ar pasniegto ēdienu fotografēšanu, ka viņi strikti aizlieguši to darīt. Restoratori stāsta, ka apmeklētāji burtiski jūk prātā – rāpjas ar kājām uz krēsliem, lai atrastu labāku rakursu attēlam, klaigā un baksta ēdienu. Spēlējoties ar viedtālruņiem, klienti sāk uzvesties vienkārši lopiski. Pavāri uzskatīja, ka tā ir ņirgāšanās par viņu intelektuālo īpašumu, kas nekavējoties jāizbeidz.

Sociālie tīkli ir pilni ar ēdienu fotogrāfijām. Tajos var atrast mirušām medūzām līdzīgas brokastu omletes, depresiju uzdzenošus frī kartupeļus, pašceptas tortes, ko drīzāk vajadzētu slēpt zem galda, no dārzeņiem izgrieztus cilvēciņus un desu puķes. Tas ir mazliet dīvaini, ka cilvēki iemūžina to, ko dažu minūšu laikā apēdīs, pārstrādās enerģijā un taukos un, piedodiet, izkakās. “Esmu redzējusi, kā cilvēki ilgi kārto garšvielu lapas un ogas, meklē, kur nolikt ēdienu. Vai viņi paši pēc kāda laika skatās tās fotogrāfijas, es nezinu, bet tās ir sacensības. Tagad ir pat speciāli kursi, kuros māca, kā pareizi fotografēt ēdienu un ievietot Instagram. Iespēja fotografēt mums ir jau labu laiku, bet ēdiena fotografēšana ir pēdējo gadu fenomens,” stāsta diētas ārste Irisa Oganesjana.

Kā draugs un ienaidnieks

Cilvēka attiecības ar ēdienu vienmēr bijušas kaislīgas. Sensenos laikos ēdienu – medījumu – ieguva cīņā uz dzīvību un nāvi. Vēlāk spēja apgādāt ģimeni ar pietiekamu ēdiena daudzumu bija turības zīme. 17. gadsimta vecmeistaru gleznās ienāk leiputrija – galdi lūst no desu, šķiņķu, sieru, augļu pārpilnības. Beidzot ēšanas paradumus nosaka nevis izsalkums, bet gan vēlme radīt, izmēģināt un izgaršot. Gandrīz vienmēr labi barota cilvēka sociālais statuss bija augstāks nekā izkāmējuša. Pēc pasaules kariem neviena normāla sieviete negribēja izskatīties izkāmējusi. Slaidums tolaik nozīmēja tievu vidukli un veselīgi apaļīgu miesas būvi.

“Pārmaiņas attieksmē pret ēšanu noteica zinātnes attīstība,” skaidro uztura zinātniece Ksenija Andrijanova. “Kad tika atklāta liekā svara saistība ar sirds, asinsvadu un locītavu slimībām, kļuva skaidrs, ka ēdiens var būt ne tikai draugs, bet arī ienaidnieks. Resnums pamazām kļuva par slimības, nevis labklājības simbolu.” Sešdesmito gadu beigās uz modes skatuves uznāca tieviņa meitenīte, vārdā Tvigija, izraisot tolaik vēl mazpazīstamas slimības – anoreksijas – uzliesmojumu. Neveselīga slaiduma ēra bija klāt.

“Vēl septiņdesmito gadu sākumā sievietēm bija veselīgi apaļīgas ķermeņa aprises. Pieaugot mediju ietekmei, deviņdesmito gadu sākumā populāri kļuva ļoti tievi silueti. Agrāk sevis kopšana un skaistuma uzturēšana bija sabiedrības elites monopols, tagad pieprasījums labi izskatīties sāka izplatīties masās,” stāsta Irisa Oganesjana. Uztura speciālistes priecājas, ka pēdējos gados renesansi piedzīvo apaļumi. Tomēr slaiduma kults ir pārāk kārdinošs peļņas avots, tāpēc reklāmas un diētu industrijas to tik viegli no rokām neizlaidīs. “Daudz tiek reklamētas ātrās mono diētas, kas bojā veselību un ir neefektīvas. Veselu nedēļu ēdot ābolus, griķus vai ko citu, ķermenis atūdeņojas, bet tauki pazūd tikai nedaudz. Pēc tam svars ātri atgriežas, un sieviete ir tādā kā noslēgtā lokā – atkal un atkal mēģina badoties,” stāsta Ksenija.

Visām dzīvajām būtnēm ir jāēd, jo ēdiens ir dzīvības noslēpums. Tomēr tikai cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties, ar ko un kā saplūst, to apēdot. Cilvēka attiecības ar ēdienu būtībā ir viņa attiecības ar dzīvi – tās pastāsta par bērnību, vecākiem, traumām, sapņiem. Varbūt tieši ēdiens var palīdzēt atbildēt uz jautājumu: kas ir cilvēks?