Latviešu tautastērpi top ar katru gadu krāšņāki, priecājas tērpu eksperte

Tik tiešām var teikt – ja nebūtu Dziesmu un deju svētku, nebūtu arī tautastērpu. Un, ja nebūtu tautastērpu, tad varbūt nebūtu arī Dziesmu un deju svētku, uzskata Ziedīte Muze. Jau sākot ar pirmajiem Dziesmu svētkiem, koristi lauzīja galvas, kā tērpties, kāds būs kora kopskats, un varbūt tāpēc tautastērps ir saglabājies līdz mūsdienām. Tagad nevaram iedomāties Dziesmu un deju svētkus bez tautastērpiem. Viskrāšņāk tie atklājas gājienā – tas ir pasākums izturīgajiem.

Pašiem sava bagātību sala

Ir ļoti svarīgi tautastērpu saglabāt nepārveidotu. Senajā klētī cenšas darināt tērpus, atsaucoties uz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, arī Liepājas un citu muzeju materiāliem. Ziedīte Muze uzsver: “Ir svarīgi saprast atšķirību starp tradicionālu tautastērpu un vienkārši tautisku tērpu. Uzskatām, ka tautastērps tomēr ir mazliet kanons, tāpēc nemainām ne rakstus, ne krāsu.

Piemēram, man nepatīk Zemgales brunčos šis tonis, ņemšu citu! Vai vienkārši – man zaļš nepiestāv, taisīšu zilu! Mēs zinām, ka tautastērpa pasūtītājs tajā staigās daudzus gadu desmitus, atstās mantojumā bērniem, un jūtamies atbildīgi, lai tas būtu pēc iespējas tuvāks vēsturiskajai patiesībai. Piemēram, Nīcas tautastērpā visas sastāvdaļas ir no viena pagasta, bet pie ļoti skaistajiem Lēdurgas vai Vidrižu brunčiem nav saglabājušies tieši šiem pagastiem raksturīgi krekli. Ko mēs darām? Ņemam tuvāko – no Vitrupes vai Rīgas apvidus.

Mūsu atbildība ir katru tērpu pareizi sakomplektēt, nevis sadomāt kaut ko savu. Ir gadījumi, kad cilvēks saka – man ir tautastērps, no vecmāmiņas, bet ne vienmēr omītes tautastērps ir atbilstošs vēsturiskajai patiesībai, jo pagājušā gadsimta sākumā viņas mamma to darinājusi pēc saviem ieskatiem. Tāpēc der apzināties, ka tas varbūt ir vienīgi tautisks, ne tradicionāls konkrēta novada tautastērps.”

Daudz stilizāciju un jaunievedumu gan tautastērpos, gan latvju rakstos radās gan ar Jūlija Madernieka jaunradīto ornamentiku pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, gan Kārļa Ulmaņa kultivētā tautiskā romantisma laikā trīsdesmitajos. Vēl tagad var redzēt, ka koristes pie tērpiem liek tā laika stilizētos priekšautiņus un slavenās saktiņas ar tekstu Saulīt tecēj’ tecēdama.

Skaidrs, ka tā ir nostalģiska atsauce uz Latvijas brīvvalsts laikiem, taču ar tradicionālajām latvju rotām tām nav nekāda sakara. “Varbūt arī nav vajadzības pret to ļoti cīnīties,” uzskata Ziedīte, “bet jāsaprot, ka tā ir tikai mīļa piemiņa no omītes, nevis autentiska tautastērpa sastāvdaļa.”

Līdz ar pirmo atmodu tika iekustināta interese par tautas mantojuma apzināšanu. Pirmais vākt tautasdziesmas devās folklorists un jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks. Viņa darbu pārņēma Tērbatas Universitātē eksakti skolotais Krišjānis Barons. Tautas melodijas pierakstīja un apkopoja komponists Emilis Melngailis, bet latviešu valodas vārdu krājumu sistematizēja valodnieki Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns. Vai līdzīgi tika apzināti arī tautastērpi? “Jā, mēs varam būt bezgala pateicīgi tām pirmajām ekspedīcijām, kuras devās pa visu Latviju, lai vienkopus savāktu tautastērpus lielajai Latviešu etnogrāfiskajai izstādei, kas notika Rīgā 1896. gadā,” stāsta Ziedīte Muze.

Tagad grūti iedomāties, ka 19. gadsimta beigās, vēl cariskajā teritorijā, tika būvētas ēkas un paviljoni (izstādi ierīkoja vietā, kur tagad atrodas Nacionālais teātris), kuros kā tērcītes saplūda tautastērpi no gandrīz visiem Latvijas pagastiem. Izdeva apjomīgu katalogu – enciklopēdijas cienīgu grāmatu, kurā fiksēti visi eksponāti. Tas ir saglabājies līdz mūsdienām un noder etnogrāfiem, vēsturniekiem un tautastērpu darinātājiem. Izstāde bija milzīgs notikums tautas pašapziņas celšanā. “Pārlūkojot pierakstus par izstādes tapšanu, nākas atzīt – ir ļoti žēl, ka ne viss savāktais materiāls ir nonācis līdz mūsdienām, jo tolaik vienkārši nebija, kur to glabāt, un varbūt daudz vērtīga arī gāja zudībā,” atzīst Ziedīte Muze.

Tautasdziesmu latviešiem ir ap divi miljoni, bet cik ir tautastērpu? Precīzu skaitli neesot iespējams nosaukt, jo pat vienā pagastā pieļaujami ļoti daudzi tērpu varianti. Piemēram, Zemgales brunču variantu vien ir ap astoņdesmit, krekli – pieci, tātad no tiem iespējami jau vairāki simti komplektu. Vēl tērpu var variēt ar ņieburiem, villainēm, jakām un arī atkarībā no statusa, teiksim, sievas vai meitas.

Jo vairāk, jo labāk

Nav noslēpums, ka par daudzām senatnē lietotām reālijām informāciju glabā tautasdziesmas. Tajās var uzzināt arī par senajiem tērpiem un to nēsāšanu. Ziedīte Muze min piemēru:

Meit’ ar meitu lielījās,
Cik olektes lindrakos.
Citai pieci, citai seši,
Kas bagāta – tai deviņi.

Un ne vēsts no pieticības vai mūsdienu slaiduma kulta! Skaistāka ir tā, kura kuplāka, kura brunčos var atļauties vairāk auduma. Jo vairāk olekšu, jo meita ir svarīgāka, bagātāka, nozīmīgāka. “Senāk viss, kas bija daudz, tas bija labi,” nosmej Ziedīte. “Tas parādīja tavu turību, tavu gruntību! Mūsdienās ir pretēji – mēs drēbes gribam pēc iespējas piegulošākas, lai tikai neredz, cik esmu liela.”

Uz pārticību tautastērpā norāda arī apavi, taču ne pie visiem greznajiem tērpiem ir vilktas smalkas siksniņkurpes. Ziedīte stāsta par kādu senu zīmējumu, kurā kuršu ķoniņiene lepni stāv pastalās: “Pie krūtīm tai smaga, grezna sakta, kas mūsdienās maksātu simtiem eiro, bet kājās – it kā tik necils apavs.” Taču, ja tā padomā, tajā laikā arī pastalas nebija lētas, tās bija vērtība un maksāja lielu naudu, īpaši, ja bija darinātas no kvalitatīvas ādas.

Nabadzīgi ļaudis ikdienā staigāja no lūkiem darinātās vīzēs. Protams, laiki ir mainījušies un pie krāšņākiem tērpiem, piemēram, Nīcas, grūti iedomāties ko citu kā melnās siksniņkurpes uz papēdīša. Bet nav jau arī tā, ka visas pastalas vienādas! Piemēram, tām, kas no Rucavas, esot ļoti interesants purnu noformējums, ko etnogrāfi sauc par rozīti, bet Latgalei ir pavisam cita veida pastalas. Muzeju krājumi arī šai ziņā glabā bagātības, kuras apgūstamas zinātniekiem un amatniekiem.

Kad Ziedīte vēl mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbu nodaļā, pasniedzēja stāstīja par kādu izzudušu cimdu darināšanas tehniku – adīšanu ar vienu adatu, kas veidota no dzīvnieka vai zivs kaula. Savā ziņā tā bijusi kā pīšana, mezglošana. Pateicoties muzeju fondu materiāliem, mūsdienu rokdarbnieces ir apguvušas šo seno māku un meistarklasēs dalās ar to. Ziedīte atceras, ka pasniedzēji stāstījuši arī par tādu maz zināmu tautastērpa sastāvdaļu kā mauči jeb roku locītavu sildošās aproces. Tie glabājās muzeju krājumos kā sena, zudusi liecība, lai gan ikdienā ir ļoti praktiski, īpaši jau aukstā laikā.

Tiešām, pietiek ar šo nelielo adīto aproci, lai kļūtu ievērojami siltāk. Mauči pie mums atgriezās ar pērļošanas modi šajā gadsimtā; tie uzskatāmi par pilntiesīgu ziemas tautastērpu sastāvdaļu.

Etnogrāfisko kolekciju tautastērpi pārsvarā ir no 19. gadsimta. Senākie jeb tā sauktie arheoloģiskie tērpi (tāds ir arī kultūras ministrei Dacei Melbārdei) ir darināti pēc izrakumos atrastajām liecībām. Tie lielākoties saistās ar 10.–12. divpadsmito gadsimtu. Tas bija laiks, kad tērpos izmantoja daudz rotājumu, un apbedījumos metāls ir audumu iekonservējis. Pēc nelielām detaļām, kur zem metāla gredzentiņiem saglabājušies tekstiliju fragmenti, var restaurēt visu villaini. Turpretī no tādiem audumiem kā lins gatavotie apģērba gabali ir pazuduši uz neatgriešanos.

Šķiet, visbiezāk leģendām apvītais elements ir slavenā Lielvārdes josta. Ziedīte Muze atzīst: “Mēs kādreiz to jostu esam likuši uz galda un pētījuši, un starp mums ir bijuši cilvēki, kuri, velkot pāri roku, teikuši, ka pie dažām zīmēm viņu pirksti sajūtot nākam siltumu. Uzskatu, ka Lielvārdes josta ir skaista, sena liecība, kas liek mums justies lepniem un īpašiem. Protams, atrodas skeptiķi, kuri apgalvo, ka tā bijusi tikai audējas kaprīze un viņa pēkšņi sākusi aust citu rakstu. Bet ir taču cilvēki, kuri ir mēģinājuši skaidrot jostas rakstus, stāstot, ka tajā ietverta pat kosmiska informācija.

Režisors Ansis Epners par to ir uzņēmis filmu. Es gan domāju, ka skaistāk ir, ja tomēr ticam, ka Lielvārdes jostā ir raksti, kuri kaut ko stāsta par mums un mūsu saikni ar Visumu, ka mums ir zīmes, kas vienmēr ir ar mums, palīdz, dod veselību un laimi. Uzskatu, ka tad ir cerība, un tā ir skaistāk dzīvot.”

Kad latviešiem vēl nebija savas rakstības, viņi centās informāciju nodot nākamajām paaudzēm. Viens veids ir nemateriālais mantojums, mutvārdu daiļrade, taču tā var būt gaistoša, un viņiem gribējās, lai paliek arī kaut kas taustāms.

Tad nu mūsu senči savus dabas un debesu vērojumus, vēlējumus, buramvārdus un lūgšanas iedarināja cimdos un jostās. Senie indiāņi varēja rakstīt ar mezgliem – kāpēc mēs nevarējām ar zīmēm? Daudz no tā esam pazaudējuši, bet daudz ko arī atrodam no jauna. Lielākā vērtība ir cilvēka prāta atvērtība, jūtība un radošums. Ogrē dzīvo un strādā meistars Alberts Brokāns, kurš apgalvo, ka pastalu piegrieztnes izgatavojis, izmantojot sakrālo ģeometriju (interviju ar viņu lasiet kādā no nākamajiem Patiesās Dzīves numuriem). Apvienojot izkoptās eksaktās prasmes ar radošumu, viņš rada apavus, kuri ir pieprasīti daudzviet pasaulē. Tie ir ērti un atbilst senajam kanonam, lai tos bez bažām varētu vilkt pie tautastērpa.

Praktiskā latviete

Daudz svarīgu vēstures liecību glabā Johana Kristofa Broces zīmējumi. Viņš bija apgaismības laikmeta darbinieks, mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks, kurš 19. gadsimta sākumā darbojās Latvijas teritorijā.  Ar apbrīnojamu precizitāti viņš zīmējumos dokumetēja savus laikabiedrus, ēkas, priekšmetus, sadzīvi, taču tajos attēlotie tautastērpi ne vienmēr ir mūsdienu speciālistiem saprotami.

“Tur tā lieta, ka Broce nebija tērpu darinātājs un, piedošanu, pat ne sieviete, kura varētu ko saprast no izšūšanas un aušanas. Cik nu vīrietis ir apjēdzis, ko, piemēram, nozīmē brunču apakšmalas rotājumi, to arī uzzīmējis,” stāsta Ziedīte Muze. “Piemēram, Ziemeļlatgales tērpa attēlojumā redzama it kā izšūta brunču apakšmala, bet, kārtīgi to visu apdomājot, nākas atzīt, ka diez vai senā praktiskā latviete būtu atļāvusies tādu greznību, jo tieši šis krāšņums nodiltu visātrāk.”

Ir saglabājusies informācija, ka, dodoties godībās, sieviete apakšā vilka vecos brunčus, bet jaunos, kuri bija pa virsu, lai tie nenodilst, sacēla uz augšu un aizsprauda aiz jostas. Tikai nonākot pasākumā, tie tika atlaisti visā savā godībā. Broces zīmējumos fiksētie ir mazliet līdzīgi mūsdienu brunčiem, kurus saucam par Ziemeļlatgales tērpu – balti ar sarkanu apakšmalu.

Taču apakšmala nav izšūta, bet tajā iestrādāta atsevišķi noausta celaine (īpašā aušana tehnikā – ar celu dēlīšiem – darināta josta). Ir vēl kāds variants, kad brunču apakšmalā tiek iestrādāta knipelēta mežģīne.

Daudz vērtīgas informācijas glabā arī vēlāku gadu zīmējumi, kas tapuši etnogrāfijas ekspedīciju laikā, piemēram, lībiešu krastā Kurzemē. Saimnieces labprāt izrādījušas savu bagātību – adītās zeķes un cimdus, bet par labu zinātnei bijušas gatavas šķirties vien no kāda pāra, ne vairāk. Tad pārējo cimdu un zeķu rakstus ekspedīcijas dalībnieki rūpīgi pārzīmējuši savos pierakstos.

Tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, ir iespējams šīs senās pūra bagātības iedzīvināt, padarot taustāmas. Tērpu darinātājas labprāt pēta seno rakstu zīmējumus, ada, un tie atkal var kādu sasildīt.

Tautastērps top mēnešiem, citreiz pat gadiem ilgi. Ir šķietami necilas, bet ļoti nozīmīgas detaļas, lai tas būtu patiešām pilnībā nokomplektēts. Piemēram, audējas allaž smagi nopūšoties, kad jāķeras klāt arheoloģiskajiem kājautiem, jo tie jāauž ar maisveida eģēm, kas krietni sarežģī trīs metru garā, bet šaurā auduma darināšanu.

Uzvelc tautastērpu!

Tautastērpu centrā Senā klēts samērā nelielā telpā skatāmi desmitiem tērpu, un par katru no tiem ir savs stāsts. Tur, piemēram, ir impozantā Rīgas tautastērpa jaciņa – sarkana ar melnām vilnas šķipsniņām. Ziedīte domā, ka tā varētu būt atsauce uz karaļu lāsumainajām mantijām, kuras darināja no baltām sermuļādām ar melniem astu galiņiem.

Taču kādam krieviski runājošam gidam esot cits skaidrojums – viņš pilnā nopietnībā apgalvo, ka sārtā jaciņa ar melnajiem punktiņiem esot radusies, atdarinot Latvijas nacionālo kukaini bizbizmārīti.

Ziedīte stāsta, ka interesantās Zemgales novada sievu tilla cepures ir radušās laikā, kad Jelgavas pilī viesojās Francijas karaļnama ļaudis. Latvietēm iepatikušās smalkās dāmu galvassegas, un viņas izdomāja, kā darināt līdzīgas. Senās klēts krājumā ir arī Rietumvidzemes vīriešu tērps, kuru darbinieces saucot par Zatlera mētelīti. Valdis Zatlers to savulaik aizņēmies, lai mātu Prezidenta sveicienu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. Viņam blakus stāvējusi kundze Lilita Zatlere skaistajā Liepupes tautastērpā.

Pati Ziedīte ir darinājusi divus tautastērpus – Nīcas sievas un meitas. Tas bijis diplomdarbs, beidzot Mākslas akadēmiju. “Tajā laikā dzīvoju Liepājā, un tur bija brīnišķīga tautas lietišķās mākslas studija Kursa,” viņa stāsta. “Sievas gadiem bija darinājušas tautastērpus un labprāt palīdzēja arī man. Bieži iegriezos arī Liepājas muzejā, kur bija zinoša fondu glabātāja Uļa Gintnere. Tāds kuriozs – pētot Latvju Rakstu izdevumu, abas atklājām, ka viena villaine ir salikta kopā no divām dažādām. Interesanti, ka tik lielai un Latvijai tik svarīgai kultūras vietai kā Liepājai nav pašai sava tautastērpa.”

Vienus no Ziedītes darinātajiem Nīcas brunčiem par Latvijas Nacionālajā operā nopelnīto honorāru iegādājies slavenais lietuviešu tērpu mākslinieks Jozs Statkevičs. Pēc gadiem, uzrunāts Viļņā konferencē par tautastērpiem, viņš ar prieku Ziedītei apstiprinājis, ka brunči joprojām glabājoties viņa kolekcijā.

Latvijas jubilejas gadā Senā klēts organizē tautastērpu izstādes vairākās Latvijas pilsētās, kā arī meistardarbnīcas, kurās katram iespējams pamazām tikt pie sava tērpa. “Jau esam runājuši par jostu aušanu, krekliem, villainēm, un tagad runāsim arī par cimdiem,” stāsta Ziedīte Muze. “Ne par tādiem cimdiem, kas ielikti muzeja krājumā kā priekšmets, bet tiem, kuri ir tikai uzzīmēti. Šo aprakstīto materiālu joprojām izmantojam par maz.” Var teikt, ka etnogrāfija ir dzīva, tā nav tikai muzeju daļa. Interese par šo tautas mantojuma daļu arvien pieaug, un ne tikai tad, kad gaidāmi Dziesmu un deju svētki.

Aicinājums Katram savu tautastērpu ir radījis pastiprinātu interesi par tautastērpiem un uzrunājis daudzus. Dziesmu svētkiem un valsts simtgadei par godu cilvēki darina jaunus, krāšņus tērpus, kā arī papildina un uzlabo senāk tapušos.