Sociālie tīkli un attiecības. Lelde Lietaviete un Aivis Ceriņš: "Ja kopā jūtamies laimīgi, kāpēc to slēpt?"

Sākot darbu RīgaTV 24, Lelde un Aivis apzinājās, ka televīzijas raidījumu veidošana un vadīšana iet roku rokā ar atpazīstamību. “Tā auga dabiski un pakāpeniski. Katrā ziņā noteikti neatnāca vienā dienā. Darbojamies televīzijā aptuveni četrus gadus, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai padarītajam būtu atdeve. Esam ieguldījuši daudz laika un mīlestības pret darbu, un nu tas nes jaunus, interesantus sadarbības piedāvājumus, reklāmas projektus un izaicinājumus,” stāsta Lelde.

Fotoattēli un informācija, ko pāris publicē savos sociālo tīklu kontos, lielā mērā ir saistīta ar profesionālo darbību, un Aivis neslēpj, ka saturu izvērtē: “Piedomājam, kādu viedokli paužam, taču tas nav saistīts tikai ar to, ka esam publiskas personas. Ikvienam sociālo tīklu lietotājam jābūt piesardzīgam un arī mazliet paškritiskam, jo pārāk daudz atklātības var kaitēt. Motivācija, kāpēc cilvēki lieto sociālos tīklus, atšķiras – kāds publicē bildes, lai tās uzkrātu, radot mūsdienīgu atmiņu kladi, cits dalās atklājumos, ko izlasīt, noskatīties, izgaršot, noklausīties un tamlīdzīgi. Mēs cenšamies atrast līdzsvaru.”

Lelde turpinot stāsta, ka privātās un profesionālās dzīves robežas sociālajos tīklos nosaka fotogrāfijas konteksts. “Nav jēdziena rādīt/nerādīt. Ir svarīgi uzdot sev jautājumu – kāpēc es vēlos, lai to redz citi? Šaubas pazūd, kad pats sev spēj uz to argumentēti atbildēt. Protams, esam diskutējuši, kur slēpjas intimitātes robeža, un nonācām pie secinājuma, ka būtisks ir jau pieminētais konteksts. Piemēram, mājas ir mūsu svētnīca, kurā ielaižam tikai tuvākos cilvēkus, un idejiski šo vidi vēlamies pasargāt no svešām acīm, taču tajā pašā laikā iemūžinām savu sunīti Pērli rotaļājamies un publicējam attēlus sociālajos tīklos. Bildēs ir redzama ne tikai Pērle, bet arī apkārtējā vide – mūsu īpašā svētnīca, un šis ir tas brīdis, kad tas nešķiet tik būtiski. Paļaujamies viens uz otru un saturu, ko publicējam sociālajos tīklos, nesaskaņojam.”

Lelde un Aivis ir pārliecināti, ka vienas receptes nav; ko un kā publicēt ir katra pāra brīva izvēle, arī vēlme strikti nodalīt privāto un profesionālo dzīvi ir saprotama. Ja ir sajūta, ka privātajā telpā ienācis pārāk daudz publicitātes, ir tikai dabiski no tās norobežoties. Katram pašam ir iespēja izvēlēties, vai padarīt savu profilu publiski pieejamu. Ja tas ir publisks, jārēķinās, ka tavas bildes, ieraksti un videomateriāli ir kļuvuši par publisku īpašumu.

“Mediji, lai radītu savu saturu, izmanto sabiedrībā pazīstamu cilvēku sociālo tīklu informāciju, un tā ir pilnīgi normāla prakse, to nevar nosodīt. Protams, ir risks, ka to var pasniegt dažādi, taču mēs uzticamies viens otram, nevis tam, kas parādās publiskajā informācijas telpā. Vēl viens sociālo tīklu efekts – svešinieki nereti ir pārliecināti, ka zina par mums vairāk nekā mēs paši,” smejoties stāsta pāris un piebilst, ka ir arī ieguvumi, proti, iespēja paust savu viedokli un, iespējams, tādējādi kaut ko mainīt, iedvesmot citus.

“Ja publicitāte pāra attiecībās ir tikai mirdzoša dzīves virskārta un maza daļa no attiecību okeāna dzelmes, tā neko daudz ietekmēt nevar,” ir pārliecināta Lelde. “Savas attiecības rūpīgi kopām jau pašā sākumā – pārsteidzot, iepriecinot un rūpējoties viens par otru– un šobrīd darām tāpat.” Aivis piebilst, ka atpazīstamība uz ielas nemaina savstarpējo sadzīvi aiz četrām sienām. “Kāpēc slēpt, ka kopā jūtamies saskanīgi un laimīgi,” viņš retoriski jautā. Protams, pasaulē netrūkst skauģu, taču uz to koncentrēties un dzīvot nepārtrauktās bažās nav prātīgi. “

Ja mani kādreiz piemeklē šādas šaubas, domās apvelku mums apkārt tādu kā aizsarglauku, labās enerģijas apli. To var saukt par placebo efektu vai sevis programmēšanu, taču pēc tam vienmēr kļūst viegli un droši. Viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir labais vairo labo, un, to ievērojot, man šķiet, ka arī mēs varam būt foršs impulss kādam citam, nevis nolaist rokas un uzgriezt muguru pirmajās grūtībās, bet pacensties sava mīļotā dēļ,” ir pārliecināta Lelde. Aivis piebilst, ka arī viņi paši priecājas par draugiem, kuriem viss ir kārtībā un kuri savā priekā var dalīties ar citiem. Jāklausa savai sirdsbalsij un mazāk jāraizējas par to, ko domā citi.