"Šeit bija viss. Ēdiens. Narkotikas. Meitenes. Mūzika..." 1967. gada hipiju vasara, kas uz visiem laikiem mainīja pasauli

Lai arī hipiju kustība vairāk asociējas ar divus gadus vēlāk notikušo Vudstokas festivālu, pirmā un visnozīmīgākā hipiju sanākšana, ko viņi paši dēvēja par be-in, notika 1967. gada pavasarī un vasarā Sanfrancisko. Uz šejieni atceļoja desmitiem tūkstoši jauniešu – autsaideri, aktīvisti un sapņotāji, lai piebiedrotos mākslinieku, mūziķu, dzejnieku un radikāļu kopienai, kurai bija lemts mainīt viņu uzskatus un visu pasauli.

Cilšu sapulcēšanās

Tajā vasarā pirms piecdesmit gadiem ASV tika runāts par revolūciju. Pirms trim gadiem atentātā bija noslepkavots prezidents Džons Kenedijs. Visā valstī uzliesmoja protesti pret Vjetnamas karu, kļuva sadzirdama pilsoņtiesību kustība, un vīzija par jaunu pasauli, ko piepilda brīva mīlestība, psihodēliskās vielas un rokenrols, tika sagaidīta ar atplestām rokām. Nelielā Sanfrancisko rajonā – Heit-Ešberijā, pie Heita un Ešberijas ielu krustojuma, šī kontrkultūra izpaudās savā perfektākajā formā, un šī vieta kļuva par alternatīvā dzīvesveida mājām Amerikā.

Dzimusi no piecsesmito gadu bītņikiem, jaunā bohēmistu paaudze – daži simti mākslinieku, aktīvistu un mūziķu, tostarp rokgrupa Grateful Dead un hipiju ikoniskā dziedātāja Dženisa Džoplina – sāka pulcēties šajā Sanfrancisko līča rajona mazajā oāzē. Viņi rīkoja ballītes un eksperimentēja ar dzīvošanu komūnā, psiholoģisko būtību un materiālo vērtību noliegšanu. Kādu laiku tā bija sava veida utopija, pretstatījums karam, pret ko viņi protestēja, un sociālajai nevienlīdzībai, ko viņi redzēja dziļi dienvidos.

1967. gada 14. janvārī Heit-Ešberijas kopiena rīkoja sanākšanu Human Be-In Sanfrancisko Zelta vārtu parkā. Pasākums, kas bija plānots kā neliela “cilšu sapulcēšanās”, negaidīti izvērtās par lielu festivālu, ko apmeklēja vairāk nekā 20 000 cilvēku.

Psihodēliskā roka grupa Jefferson Airplane, kuras dziesma Baltais trusis kļuva par vienu no tās vasaras himnām, uzstājās bez maksas. Psihodēlisko vielu guru Timotijs Līrijs, kurš ticēja tolaik legālā LSD nākotnei psihoterapijā un kuru ASV prezidents Ričards Niksons reiz nodēvēja par “visbīstamāko cilvēku Amerikā”, no skatuves aicināja amerikāņu jaunatni: Turn on, tune in, drop out! (Ieslēdziet [savu apziņu], noskaņojieties [harmonijā ar apkārtējo pasauli], atmetiet [piespiedu vai neapzinātas saistības] – šī slavenā frāze kļuva par hipiju lozungu tajos gados.)

Jaunatne paklausīja: sākot no aprīļa un visu vasaru uz Sanfrancisko plūda tūkstošiem jaunu cilvēku. Lēš, ka hipiju centrāli apmeklēja kopumā ap 100 000 jauniešu. Tādējādi mazs, neievērojams eksperiments pārauga tādā spontānā radikālās jaunatnes kultūras uzplaukumā, kāds nekad iepriekš nebija piedzīvots. Hipiji ieplūda vispārējā kultūras straumē, un šis zīmīgais notikums ieguva Mīlestības vasaras nosaukumu.

Flower Power jeb Puķēs ir spēks

Visiem, kas tovasar ieradās Heit-Ešberijā, matus rotāja puķes. Daudzi uzskata, ka lielā mērā to veicināja ārkārtīgi populārā dziesma San Francisco, kas sāka skanēt maijā Skota Makkenzija izpildījumā. Dziesmu bija sarakstījis grupas The Mamas & the Papas līderis Džons Filipss. “Ja dodies uz Sanfrancisko, neaizmirsti par puķēm matos” (If you're going to San Francisco, be sure to wear some flowers in your hair), dziesma aicināja. Šī dziesma kļuva ne tikai par neoficiālu hipiju himnu – nākamajā gadā to pārņēma arī čehu jaunatne Prāgas pavasara sacelšanās laikā.

Heit-Ešberijā hipijiem bija paradums gan valkāt, gan dāļāt ziedus, kā arī izmantot puķes kā universālu piederības, miera un mīlestības ideālu simbolu. Prese sāka lietot terminu “puķu bērns”, plašākā nozīmē attiecinot to uz jebkuru hipiju.

Faktiski šis jēdziens radās jau agrāk un ir saistīts ar Flower power politisko kustību, ko 1965. gadā sāka bītņiks, amerikāņu dzejnieks Alens Ginzbergs; viņš ierosināja dāvāt ziedus kā mierīga protesta formu. Tā tas arī tika darīts, un 1967. gada Pentagona marša un citu protesta demonstrāciju laikā tapa vēsturiski fotokadri, kā hipiji pasniedz ziedus bruņotiem karavīriem vai sprauž puķi šautenes durklī.

Anarhistu vadībā

Viens no Sanfrancisko Heit-Ešberijas kopienas līderiem un anarhistu grupas Diggers dibinātājiem bija tā laika mīmu grupas aktieris Pīters Koijots. Diggers darbojās anonīmi un bez naudas, taču paveica daudz: ik dienu pabaroja par brīvu (no ziedojumiem vai, hm, ar zagtu pārtiku) ap 600 cilvēku, nodibināja pirmās bezmaksas medicīnas klīnikas, kur strādāja brīvprātīgie, pirmos veikalus bez naudas, kur preci varēja ņemt vai mainīt. Tagad Koijots uzskata, ka viņi iesaistīja cilvēkus, pašiem to nezinot, sava veida nākotnes teātrī.

“Sākumā vairākums no mums nebija ieinteresēti Mīlestības vasarā. Mēs nedomājām, ka viņi veic kaut ko tik radikālu. Taču, kad redzējām milzīgo ļaužu masu sapulcēšanos Zelta vārtu parkā, mēs mainījām savas domas. Tas bija ļoti aizkustinoši: paziņojums par pilnīgi citādu sabiedrības veidu,” raksta Koijots savās atmiņās. “Šī kontrkultūra varēja zaudēt jebkuru politisko cīņu – mēs neiznīcinājām rasismu, mēs neizbeidzām karu, nepielikām punktu kapitālismam un imperiālismam. Bet kultūras līmenī mēs uzvarējām visās jomās. Tagad rietumu pasaulē vairs nav tādu vietu, kur nepastāvētu bioloģiskās pārtikas kustība, sieviešu kustība, vides aizsardzības kustība.”

Koijots, kurš tolaik lietoja narkotikas, no šodienas viedokļa atzīst arī hipiju kustības lielos mīnusus. “Nespēja ierobežot personīgas aizraušanās bija galvenā kolektīvā kļūda. Mūsu ceļš lejup, līdzīgi Verlēnam un Rembo, sajauca mūsu maņas, bezjēdzīgi izšķieda jaunās dzīves un bieži vien sabotēja to, ko tik čakli centāmies uzcelt... Mākslinieka atbildība ir normāla psihe un veselība – tas, ko mēs pilnībā nesapratām.”

Talismans uz mūžu

Dziedātāja Greisa Slika, kaut arī viņas karjera uz skatuves ilga apmēram 40 gadu, rokenrola vēsturē visnozīmīgāko vietu ieņem ar savu lomu uz plaukstošās psihodēliskās mūzikas skatuves Sanfrancisko. Šajā laikā viņa bija grupas Jefferson Airplane soliste, viena no pirmajām roka dziedātājām un arī sava laika seksa simbols. Slikas dziesma Baltais trusis – kuras iedvesmai kalpoja bērnības grāmata Alise Brīnumzemē un ko viņa esot sacerējusi stundas laikā – attēlo psihodēlisko vielu halucinācijas izraisošo efektu un bija ļoti populāra klausītāju vidū.

Slika atceras, ka Mīlestības vasara uzdeva jautājumu: vai turpināt dzīvot piecdesmito gadu garlaicībā vai mesties tādā dzīvē, kāda valdīja, piemēram, 19. gadsimta beigās Parīzē. “Mēs tā arī izdarījām: apgriezām visu kājām gaisā,” Slika stāsta intervijā The Guardian šā gada maijā. “Tā bija arī domāšanas paplašināšana par to, ja tev ir daudz dots, daudz tiek arī sagaidīts. Mēs bijām labi apmaksāti rokenrola mūziķi. Tāpēc dod pretī. Spēlē par brīvu. Un mēs ļoti bieži spēlējām par brīvu tajā parkā tovasar. Tā bija ballīte.”

Greisas Slikas dzīvē tā vasara joprojām ieņem svarīgu vietu – un ne tikai viņas gleznās, ar ko viņa tagad nodarbojas. “Es uztveru Mīlestības vasaru kā sava veida talismanu. Pašos pamatos māksla ir atgādinājums par to, kas mēs gribam būt un kā mēs to gribam sasniegt. Tādā veidā tā maina pasauli. Mīlestības vasara ir līdzīga tam. Tā ir talismans, atgādinājums par mūsu iespējām un nākotni, ko mēģinām celt.”

Vairs nekad uzvalkā

Daudzi, kas tovasar ieradās Sanfrancisko, guva vienreizīgu pieredzi – gan labu, gan sliktu. Un daudzi nespēja pretoties šim vilinājumam, atzīstot, ka izjutuši ko līdzīgu sirēnas dziesmai.
Par savu pieredzi “hipiju revolūcijas iekšienē” rakstījis žurnālists Viljams Hedžpets. Viņš tur tika iesūtīts no savas darbavietas, Ņujorkas žurnāla LOOK. Presē par Heit-Ešberijas kopienu bija parādījušies tikai daži nenozīmīgi raksti. Žurnālists atzīst, ka, izkāpjot no taksometra, bijis šokēts, redzot garmatainos hipijus, lai gan iepriekš zināja, kas viņu sagaidīs. Viņš tika pieņemts kādā no ģimenēm, kas apdzīvoja pamestu māju, un palika pie hipijiem trīs nedēļas.

“Vēlāk tajā nedēļā, kad pastaigājos Zelta vārtu parkā, man uz ielas pienāca klāt divas hipiju meitenes garos, plandošos tērpos un teica, lai aizveru acis un atveru muti. Nākamais, ko es atceros, ka viņas ielika LSD tableti uz manas mēles. Visu dienu es pavadīju, apmaldījies rododendru takā. Kad man vēlāk vaicāja, vai esmu lietojis narkotikas šajā komandējumā, es atzinu, ka esmu, bet izdomāju, ka esmu to darījis amerikāņu tautas labā,” atcerējās žurnālists.

Tagad Hedžpets atzīst, ka viņam negribējās nedz doties mājās, nedz rakstīt šo rakstu. “Šeit bija viss. Ēdiens. Narkotikas. Meitenes. Viss, ko varēji vēlēties. Mūzika. Visa šī vieta. Es izdarīju labu darbu ar to rakstu! Es patiešām pārliecināju tūkstošiem cilvēku doties uz šejieni,” viņš smejas. Tas ir fakts, Hedžpeta raksts žurnālā LOOK Hipiju revolūcijas iekšienē iedvesmoja daudzus jauniešus no visas valsts doties un izmēģināt pašiem viņa aprakstīto pieredzi.

Taču žurnālists saskatīja arī dziļāku Mīlestības vasaras jēgu. “Visai šai vietai bija saistība ar tradicionālo vērtību sabrukumu. Tās bija pilnīga atklātības iedvesma, jauna cilvēku orientācija vienam pret otru. Tā nebija sabiedrības noliegšana; tas bija mēģinājums uzcelt jaunu sabiedrību. Šis pats kontrkultūras gars turpina veidot uzskatu, kā cilvēki uztver pasauli tagad. Tieši tas padara Mīlestības vasaru tik īpašu. Kad sāc redzēt lietas jaunā gaismā, vairs nevari atgriezties pie vecā. Apziņa ir neatgriežama. Es nekad pēc tam vairs neesmu valkājis uzvalku.”

Kā tas beidzās?

Pienākot rudenim, daudzi jaunieši atgriezās mājās, lai turpinātu mācības, studijas vai atrastu darbu. Un vispār – viss sabojājās, cilvēka ēnas puse ņēma virsroku un deformēja hipiju lielās cerības. Kustība kļuva par komercializētu mediju teātri un diezgan lielām nepatikšanām. Savu saistību un atbildības atmešana realitātē izvērtās skarba: ar brīvo mīlestību tika aizbildinātas izvarošanas, tūkstošiem cieta no smagas narkotiku atkarības un garīgām problēmām vai kļuva bezpajumtnieki.

Sanfrancisko pārplūdināja narkotiku dīleri un no mājām aizbēguši pusaudži, un Heit-Ešberija zaudēja savu pievilcību pārapdzīvotības, daudzo bezpajumtnieku un noziegumu dēļ.
Daudzi līderi pameta šo vietu, bet tie, kas bija palikuši, 6. oktobrī sarīkoja bēru parodiju Hipija nāve. To organizatore Mērija Kaspera paziņoja: “Mēs gribējām signalizēt, ka šīs ir beigas, palieciet, kur esat, aiznesiet revolūciju turp, kur dzīvojat, un nebrauciet uz šejieni, jo te viss ir beidzies.”

Mīlestības vasara kļuva par pagrieziena punktu pasaules kontrkultūras attīstības gaitā, kad jauniesauktie puķu bērni atgriezās mājās ar jaunām idejām, jaunu stilu un uzvedību, ko ieviesa visās lielajās ASV pilsētās un Eiropas rietumos. Hipiju kustības ziedu laiki vēl bija priekšā. Un vēl līdz šim – pusgadsimta laikā – tā ir palikusi kā viena no lielākajām un nozīmīgākajām alternatīvās kultūras kustībām vēsturē. Tas patiesi bija lielisks laiks, kad būt jaunam.

Un, ja šogad dodies uz Sanfrancisko, neaizmirsti par puķēm matos – piecdesmit gadi tur tiek atzīmēti vērienīgi!

Interesanti fakti par Sanfrancisko hipijiem

* Hipiji izvēlējās Heit-Ešberijas rajonu, jo tas lieliski derēja dzīvošanai kopienās. Tur atrodas daudzas Viktorijas laikmeta pansijas, kas sākotnēji celtas īru strādniekiem.

* Sanfrancisko avīzē Oracle 1967. gadā bija klasisks sludinājums, kas piedāvāja Hipija komplektu – ziedus, zvaniņus, flautu, matu lenti, vīraku, putnu spalvas – tikai par 4,50 dolāriem!

* Mīlestības vasaras laikā ziņkārīgajiem, bet bailīgajiem tūristiem tika piedāvātas nekaitīgas ekskursijas pa Heit-Ešberiju drošajā Gray Line autobusā. Brauciens saucās Hippie Hop. Puķu bērni nebija par to sajūsmā un reaģēja, paceļot pret lūrētājiem spogulīšus.

* Vairākums jauniešu tolaik valkāja Levi’s džinsus. 1967. gadā firma dzīvoja līdzi laikam un izlaida Mīlestības vasarai speciāli izstrādātus modeļus. To vidū bija džinsi ar miera simbola apdruku, kolekcija Crazy legs – kuru bikšu staras rotāja puķes, acis, lūpas, miera aplis un citi hipiju simboli, kā arī spilgti lozungi, piemēram, LOVE TRIP. Daļa no šiem modeļiem iekļauta atkārtoti Levi’s šīs vasaras vintedža kolekcijā.

Otrā Mīlestības vasara

Šo nosaukumu izpelnījās 1988. un 1989. gada vasara Lielbritānijā, kur renesansi piedzīvoja psihodēliskais roks un reiva ballītes, emociju ziņā atsaucot atmiņas par sešdesmitajiem gadiem. Šo kultūras parādību raksturoja pārsvarā neatļauto MDMA jeb ecstasy narkotiku, kā arī LSD lietošana jaunatnes vidū, kuras kulminācija izpaudās brīvās masu ballītēs. Tā bija reiva ēra – masu diskotēkas ar dīdžeju uzstāšanos, elektroniskā mūzika, dūmi, lāzera šovi un citi skatuves efekti. Līdzība ar sešdesmitajiem bija novērojama arī modes ziņā, piemēram, modē atkal bija batikotie T krekli.
Ap 1990. gadu reiva fenomens sāka izplatīties aiz britu robežām.