Politiķu stils: ko mums cenšas pavēstīt Merkele ar savām žaketēm un Tramps - ar kaklasaitēm

Maskavas Valsts M. V. Lomonosova universitātes mākslas zinātniece, apģērbu semiotikas speciāliste Ksenija Trušina portālam Meduza.io atklāj, ar kādiem trikiem tautas simpātijas "nopērk" Francijas prezidents Emanuels Makrons un Kanādas premjers Džastins Trudo, un kāds politiskais zemteksts ir Brižitas Makronas rokassomām vai ASV prezidenta Donalda Trampa uzvalkiem.

Jaunās politiķu stila ikonas

Politiķu izskats gandrīz vienmēr ir apdomāts līdz sīkumiem - tumša žakete, gaišs krekls, zila, sarkana vai dzeltena kaklasaite, oficiālajā portretā - mazliet sāņus pagriezta galva, caururbjošs skatiens un labvēlīgs smaids. Tāpēc politikā strādājošos ļaudis ārēji ir grūti atšķirt citu no cita. Taču - no otras puses - šāds politiķa tēls sabiedrības izpratnē saistās ar tādiem jēdzieniem kā profesionalitāte, uzticēšanās un tradīcijas. 

Zinātnieki apstiprina, ka no līderiem mēs pirmām kārtām gaidām autoritāti un varu. Vēlētāji varētu sagaidīt arī stabilitāti vai arī, gluži pretēji, pārmaiņas, tāpēc tēla veidotāji cenšas apmierināt arī šīs gaidas.

"Klasisks, stīvs uzvalks raisa iespaidu, ka esi koncentrējies darbam, un vienlaikus palīdz radīt enerģiska politiķa tēlu," saka apģērba semiotikas eksperte Anna Arofonska-Kronberga.

Pēc viņas teiktā, Francijas prezidenta stils ir raksturojams kā "dzirkstošs veselīgums un enerģija". Vienlaikus tas ir arī pragmatiski. Vēl pirms vēlēšanām Makrona partijas biedri kritizēja viņa kaislību uz uzvalkiem, kuri maksā vairāk nekā 1000 eiro. Un topošais Francijas prezidents izdarīja secinājumus. Inaugurācijas ceremonijā Emanuels Makrons bija tērpies uzvalkā vien par 450 eiro, savukārt viņa sieva Brižita - gaišzilā „Louis Vuitton“ kostīmā, kurš bija īrēts.

Vienlaikus jāatzīmē arī jau minētais Makrona portrets, kurā ir svarīga katra detaļa - sākot ar diviem "iPhone" mobilajiem tālruņiem un beidzot ar pirkto (nevis pēc pasūtījuma šūto) uzvalku. Visas šīs nianses vēstī par Francijas prezidenta jauneklīgumu, demokrātiskumu, drosmi un progresīvumu.

Viens no Makrona galvenajiem konkurentiem, ja runājam par politiķu modi, varētu būt Kanādas premjers Džastins Trudo, kurš šogad iekļuvis 50 pasaules stilīgāko vīriešu topā. Trudo ieņem 14. vietu, uzreiz pēc Deivida Bekhema.

Kaut arī Trudo reitingi dzimtajā Kanādā krītas, viņš aizvien ir populārs gan dzimtenē, gan arī ārzemēs, jo īpaši ASV (atšķirībā no ASV prezidenta). Kanādas premjeru apbrīno gan par spēju nostāties sarežģītā jogas āsanā uz darba galda, gan par viņa jautrajām zeķēm. Košas zeķes gan nav nekāds jaunums, tādas nēsāja arī, piemēram, Džordžs Bušs vecākais, taču Kanādas premjers spēja zeķes padarīt par politisku vēstījumu. Viņa zeķes piesaista uzmanību, taču nav pārāk uzkrītošas, un rada mājienus uz idejām, kuras tautai ir interesantas. Zeķes liecina arī par Trudo humora izjūtu un padara viņa tēlu cilvēciskāku.

Tikšanās laikā Briselē Kanādas premjers bija uzvilcis rozā zeķes ar NATO logotipu, savukārt Toronto geju praida laikā viņam kājās bija varavīksnes krāsu zeķes ar uzrakstu „Id Mubarak“ (arābu valodā tas nozīmē - "Sveiciens svētkos!").

Diez vai pasaules preses uzmanību būtu piesaistījusi Kanādas un Īrijas politiķu tikšanās, ja Trudo tajā nebūtu parādījies zeķes ar "Zvaigžņu karu" personāžiem. Šādā veidā viņš nošāva divus zaķus ar vienu šāvienu, jo mūsdienās zeķes ir kļuvušas arī par svarīgu stila akcentu. Dārgajos veikalos lielākā daļa ļaužu var iegādāties vien zeķes, un to izmanto "Gucci", "Vetements" un citi zīmoli.

Stila katastrofas

Jebkura novirze no normas var ietekmēt komunikāciju ar vēlētājiem un radīt ne tikai simpātijas, bet arī gluži otrādi - neuzticēšanos. Tas var būt gan neierasta uzvalka krāsa, pārāk garas bikses, dārgs pulkstenis...

Piemēram, 2014. gada augustā pēc Baraka Obamas preses konferences par konfliktu Ukrainā tika apspriests ne vien preses konferences saturs, bet arī Obamas gaišais uzvalks, kuru žurnālisti nosauca par "skumjo haki krāsu". ASV prezidents tika kritizēts par to, ka gaišais uzvalks var paust politisko vājumu un vieglprātību.

Iegāzt var arī pārmērīgs konservatīvisms un nespēja pielāgoties situācijai, kā gadījās bijušajam Francijas prezidentam Fransuā Olānam, kurš plūdos cietušajā Saint-Beat pilsētā ieradās, tērpies oficiālā uzvalkā. Fotografijas ar Olānu, kurš dubļos stāvēja lietišķos apavos, nosauca par īstu stila katastrofu. Valsts līderis izrādījās nekompetents vadītājs, kurš nezināja, kā tikt galā ar krīzi.

Arī slikti piegulošs uzvalks, protams, ir stila iezīme. Pašreizējam ASV prezidentam Donaldam Trampam regulāri tiek pārmests par viņa nošļukušajām biksēm un bezformīgajām žaketēm. Tāpat arī tiek kritizētas pārmērīgi garās un pārāk platās kaklasaites.  „Business Insider“ cenšas saprast, kāpēc Tramps izskatās tik lēti, savukārt „The Independent“ piedāvā citu atbildi - tas patīkot viņa atbalstītājiem.

Politiķi vēlas izrādīt, ka atrodas tuvāk savam elektorātam, ka "ir savējie", uzskata izdevums. Piemēram, konservatīvie izvairās no pārāk stilīga un uzkrītoša apģērba, jo viņi nevēlas atstumt "vienkāršo darba tautu", kas nevar atļauties pirkt uzvalku par vairākiem tūkstošiem.

Sava statusa ļaunprātīgu izmantošanu politiķiem nepiedod. Kādreizējais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī bija dārgu uzvalku, milzīgu pulksteņu un modīgu saulesbriļļu cienītājs, un šo vājībiņu dēļ ieguva iesauku "bling-bling prezidents".

Kritiķi nežēlo arī Dmitriju Medvedevu, kura kaislība ir dārgi apavi. Tā tiek interpretēta kā necieņa pret vienkāršo Krievijas tautu. Medvedevs bieži kļūst par izsmiekla objektu sava izskata dēļ - briļļu kājiņu ar panteras figūriņām vai cauri kreklam redzamo apakšbikšu gumijas dēļ. Iespējams, ka šis arī ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc Medvedeva reitingi Krievijā kļūst arvien zemāki.

Sievietes politikā

Varētu šķist, ka sievietēm politiķēm ir mazliet vairāk iespēju variēt apģērbu nekā vīriešiem. Taču patiesībā viņu garderobē dominē tie paši lietišķie kostīmi, un par eksperimentiem sievietes tiek kritizētas vēl vairāk. Politika joprojām ir vīriešu teritorija, un sievietēm te jāpierāda savas balsstiesības, jācīnās par kolēģu un elektorāta cieņu, tostarp - ar ārējā izskata palīdzību.   

Bikškostīmi, izcelta plecu līnija, atloki - lielākā daļa valstiskos amatos esošu sieviešu šos elementus aizņemas no vīriešu garderobes, un šis stils ir iegājies jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem.

Šāds apģērbs izceļ apņēmīgumu, spēku, kuru pastiprina sievišķīgums un seksīgums. Pagājušā gadsimta 90. gados ar lietišķas sievietes izskatu tika saprasts spilgts meikaps un augstpapēžu kurpes kombinācijā ar vīrišķīga piegriezuma apģērbu - sievietes darbavietās (īpaši, ja ieņēma kādu augstāku amatu) sāka ģērbties gluži kā Melānija Grifitsa filmā "Working Girl".

No tā laika mode jau vairākas reizes ir aizmirsusi un atkal "atcerējusies" 90. gadus, taču sieviešu politiķu kostīmi joprojām palikuši tie paši.

Hillarijas Klintones vēlēšanu kampaņas laikā par viņas stilu, īpaši bikškostīmiem, daudz rakstīja prese. Politiķi stila jautājumos konsultēja "Vogue" galvenā redaktore Anna Vintūra, taču runāt par Klintoni modes, ne politikas kontekstā nav iespējams.

Viņas baltie kostīmi nav saistīti ar sezonas tendencēm, taču nepārprotami "sūta sveicienus" 20. gadsimta sieviešu tiesību cīnītājām.

Tas pats sakāms arī par Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Skotijas premjeri Nikolu Stērdženu. Viņas izskatās labi, taču izteikti nemoderni, uzsvērti solīdi, un izvēlas gandrīz identiskas žaketes ar izceltu plecu līniju.

Sievietēm politiķēm ikviens apģērba gabals ir sarežģīts kompromiss starp varu un dzimumu. Pietika Merkelei vienreiz uzvilkt vakarkleitu ar dekoltē, kad viņa jau uzreiz iekļuva bezgaumīgāk tērpto ļaužu topos. Un atrodas tur joprojām.

Tiesa, ne visas politiķes sievietes ievēro tradīcijas. Piemēram, Terēza Meja gada laikā, ko pavadījusi premjeres amatā, jau ne reizi vien devusi iemeslu apspriest viņas apģērbu. Viņa krokodilādas un leopardādas rakstu pieskaņo angļu kostīmiem, uz tikšanos ierodas gumijas apavos un atļaujas nekrāsot sirmos matus.

Meja jau trīs reizes ir fotografēta "Vogue". Pēdējo reizi to darīja slavenā fotogrāfe Annija Leibovica. Politiķes izskats tiek plaši apspriests, tātad britu premjere joprojām ir interesanta arī tai auditorijai, kuru vairāk saista modes, ne politikas jaunumi.

Pirmo lēdiju stila pārvērtības

Ierasts, ka pirmo lēdiju tēls vairāk asociējas ar viņas vīru un valsts politikas kursu. Spilgts piemērs tam ir preses pastiprinātā uzmanība Melānijai Trampai, kura ir spiesta ģērbties tā, kā pieprasa prezidenta protokols.

Katrs viņas apģērba gabals tiek pētīts gluži kā caur palielināmo stiklu, īpaši - ņemot vērā runas par Melānijas lielo ietekmi uz viņas vīru. Politiķi un eksperti cenšas iztulkot, kādu vēstījumu cenšas nodot viņas kleitas modelis vai krāsa. Trampas tradicionāli sievišķīgais izskats un piegulošās kleitas iemieso klasiku un konservativitāti, kas raksturīga arī viņas vīram. Kritiķi uzskata, ka Melānija visdrīzāk orientējas uz Žaklīnas Kenedijas vizuālo tēlu.

Ja Melānija Trampa ar savu ārieni aģitē par tradicionālām vērtībām, tad Francijas pirmā lēdija Brižita Makrona ģērbjas pavisam citādi.

Laikā, kad visā pasaulē aktualizējusies cīņa par diskrimināciju vecuma dēļ, Makrona ir parādījusies gluži kā pēc pasūtījuma. Jau no pirmās dienas viņa grauj protokolu un stereotipus par to, kā jāizskatās viņas vecuma sievietei. Francijas pirmā lēdija gandrīz vienmēr velk īsas kleitas un svārkus, turklāt - bez zeķbiksēm. No visiem džinsu modeļiem viņa vislabprātāk izvēlas šaurus, piegulošus.

Par modīgu Brižitu Makronu nenosauksi, viņa izskatās tāpat kā lielākā daļa situētu franču sieviešu, taču politiķu kopbildēs viņa vienmēr izskatās modernāk par citiem. Tieši tāpat kā viņas dzīvesbiedrs, Makrona rūpīgi pārdomā detaļas. Un Brižitai vienmēr līdzi ir ietilpīga rokassoma - itin kā vēstot, ka viņai ir sava bagāža un sava dzīve, ne mazāk svarīga kā vīra. Kā raksta „The Guardian“, Brižitai Makronai ir izdevies mainīt pirmās lēdijas statusu - ja ne politiskā ziņā, tad modes jomā pavisam noteikti.